Tas, kā mēs tiekam galā ar traucējumiem, nevis lūkojoties pagātnē, bet gan pievēršoties nākotnes sniegtajām iespējām, ir šodienas izaicinājums Nr. 1.

“Lai mainītu sistēmu, ir jābūt drosmei doties pretī nezināmajam”, mūsu intervijas laikā saka Oto Šarmers (Otto Scharmer),  konferences “EPALE 2021” galvenais runātājs. Un pēkšņi es saprotu, ko nozīmē U viņa darbā “Theory U” (U teorija). “Šī virzība uz priekšu patiesībā ir līderības būtība,” viņš turpina. Man arī bija nepieciešams laiks, lai saprastu, ka O. Šarmers vārdu “līderība” izmanto atšķirīgā veidā, nekā mēs esam pieraduši to interpretēt.

Savā grāmatā “Theory U. Leading from the Future as it Emerges” (U teorija. Vadība no topošās nākotnes) viņš par līderību izsakās šādi: “Vārdu “līderis” es attiecinu uz visiem cilvēkiem, kuri iesaistās pārmaiņu radīšanā un savas nākotnes veidošanā, neatkarīgi no viņu oficiālās nostājas institucionālajās struktūrās.” Ar šo grāmatu viņš vēlas iezīmēt sociālo tehnoloģiju ietekmē radītās transformējošās pārmaiņas, kas ļaus vadītājiem visās sabiedrības grupās, tostarp arī mūsu individuālajā dzīvē, risināt esošās problēmas. “Lai līderis būtu uzdevuma augstumos, viņam ir jāapgūst prasme darboties no nākotnes augstākās perspektīvas, nevis rīkoties saskaņā ar līdzšinējiem risinājumiem un, ņemot vērā pieredzē balstītos modeļus,” piebilst O. Šarmers.

Hmmmm... izklausās ļoti intriģējoši.

Oto Šarmers ir vairāku darbu autors un darbības pētnieks, kurš veido pārmaiņu procesus indivīdiem, iestādēm un lielākām sistēmām. Viņš ievieš šīs inovācijas mācību un vadības infrastruktūrā Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā (MIT), “MITx u.lab” (Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta masveida atvērtā interneta kursa programma “u.lab”), “Presencing Institute” (Klātbūtnības institūtā) vadītajās nodarbībās, kā arī, īstenojot novatoriskus projektus visā pasaulē ar uzņēmējdarbības organizācijām, valdību un pilsonisko sabiedrību. Uzziniet vairāk viņa tīmekļa vietnē.

Savā grāmatā “U Teorija. Vadība no topošās nākotnes” Oto Šarmers aicina palūkoties uz pasauli citādi. Tas, kam un kā mēs pievēršam uzmanību – gan individuāli, gan kolektīvi –, ir mūsu darbības un uzmanības pamatā. Tas, kas mums bieži traucē problēmu risināšanā, ir tas, ko O. Šarmers dēvē par mūsu aklo punktu, iekšējo stāvokli, no kā izriet mūsu darbība un uzmanība. Lai panāktu dziļas sistēmiskas pārmaiņas, kas šodien tik ļoti ir nepieciešamas uzņēmējdarbībā un sabiedrībā, ir ļoti svarīgi iemācīties apzināties savu aklo punktu. Izejot cauri U-procesam, mēs mācāmies savienoties ar savu īsteno patību, ieraudzīt savu aklo punktu un pievērst uzmanību tādā veidā, kas ļauj mums piedzīvot mūsu prāta, sirds un gribas atvēršanos. Šis holistiskais skatījums ietver apziņas maiņu, kas ļauj mums mācīties no nākotnes, kura vēl tikai veidojas, kā arī īstenot šo nākotni pasaulē.

Šīs intervijas ietvaros EPALE Nacionālais atbalsta dienests Beļģijā un Flandrijā sadarbojās ar žurnālistu-aktīvistu Mišu Verheidenu (Mischa Verheijden), “Re-story” līdzdibinātāju Beļģijā/Flandrijā. “Re-story” tīmekļa vietnē jūs varat izlasīt šo interviju holandiešu valodā.

Laiks dažiem jautājumiem.

Kāda ir U teorijas galvenā ideja?

U teorijas pamatideja ir tāda, ka, lai radītu reālas pārmaiņas pasaulē, mums ir jāmaina iekšējais stāvoklis, no kā izriet mūsu darbība un uzmanība, ne tikai kā indivīdiem, bet arī rīkojoties kolektīvi, grupās, kā arī organizācijās un lielākās sistēmās.

Kā Jūs nonācāt līdz šai U teorijai?

Būtībā ar divām metodēm. Es daudz intervēju un uzklausīju pārmaiņu veicinātājus, pionierus šajā jomā, kā arī cilvēkus, kuri ir radījuši ko jaunu zinātnē, uzņēmējdarbībā un sabiedrībā. U teorijas pamatā ir rezultāti, kas iegūti konsultāciju un darbības izpētes projektu ietvaros, kuros ir piedalījušies vietējo kustību līderi, starptautiski uzņēmumi un nevalstiskas organizācijas, tostarp “Alibaba”, “Daimler”, “Decurion”, “Eileen Fisher”, “Federal Express”, “Fujitsu”, “GlaxoSmithKline”, “Google”, “Hewlett-Packard”, “McKinsey”, “Oxfam”, kā arī dažādas ieinteresēto personu grupas. Savukārt otra metode ir tāda, ka es kā darbības pētnieks pats esmu piedalījies vairākās pārmaiņu iniciatīvās.

Uzklausot novatorus, es pamanīju, ka daudzi no viņiem dalījās ar savām dziļākajām pārdomām par to, kas ir īstās pārmaiņas. Un tas nav pārmaiņu “oficiālais stāsts”. Dziļākās pārdomas ir saistītas ar “iekšējo stāvokli”. Viens no novatoriem izteicās šādi: “Intervences panākumi ir atkarīgi no iesaistītās puses iekšējā stāvokļa.”

Vienkāršāk runājot, tas, ko es daru kā pārmaiņu veicinātājs, ir atkarīgs no mana iekšējā stāvokļa, no kā izriet mana darbība un uzmanība. Tajā brīdī es sapratu, ka, pētot pārmaiņas līderībā, piemēram, vadībā, mēs zinājām visu par to, ko dara vadītāji, mēs daudz zinājām par to, kā viņi to dara, par procesiem, ko viņi izmanto, bet mēs ļoti maz zinājām par viņu iekšējo stāvokli, no kura izrietēja viņu darbība. Arīdzan par viņu dziļākajiem avotiem, no kurienes nāk viņu rīcība, kā arī par to, kas ir viņu domu, uzmanības un sarunu pamatā. Tas pievērsa manu uzmanību šiem dziļākajiem iekšējā stāvokļa aspektiem.

Šobrīd es šos aspektus raksturotu kā trīs spējas: atvērts prāts, atvērta sirds un atvērta griba.

Ko Jūs ar to domājat?

Atvērts prāts – tā ir spēja atteikties no līdzšinējiem ieradumiem attiecībā uz vērtēšanas veidu. Tas vistiešākajā veidā ir saistīts ar to, lai mēs spētu paraudzīties uz apkārtējo vidi ar pavisam svaigu skatu. Kā arī par to, lai mēs atmestu ierasto vērtēšanas veidu, atvērtu sevi jaunajam un ļautu ienākt jaunai informācijai.

Atvērta sirds ir kaut kas cits. Tā ir spēja iejusties. Tā ir spēja palūkoties uz problēmu nevis no sava skatpunkta, bet gan ar cita cilvēka acīm un pieredzi. Tas var būt jūsu students, jūsu partneris, ieinteresētā persona, jūsu pretinieks... Es daudz strādāju iestādēs, kurās ir vairākas ieinteresētās personas, valsts sektora pārvaldes iestādēs, uzņēmumos... Bet visiem mūsdienu vadības izaicinājumiem būtībā ir viena un tā pati iezīme. Lai gūtu panākumus savā darbā, jums jāspēj orientēties sarežģītās situācijās, kurās ir iesaistītas vairākas ieinteresētās personas. Vienīgais veids, kā to veiksmīgi izdarīt, ir spēt paraudzīties uz problēmu ne tikai no sava skatpunkta, bet arī no ieinteresēto personu dažādā skatpunkta. Mūsdienās tas patiešām ir vienīgais veids, kā būt efektīvam jebkurā situācijā. Un tas ir tas, ko es domāju ar atvērtu sirdi.

Atvērta griba būtībā ir spēja atlaist un ļaut ienākt. Atbrīvošanās no visiem mūsu nodomiem, identitātēm un tā, kas, mūsuprāt, mēs esam, lai pavērtu ceļu jaunām iespējām. Tādā veidā mēs arī mācāmies. Nepārprotami tas ir ļoti grūti izdarāms, tomēr es uzskatu, ka mūsdienu pasaulē, uz kuru mēs dodamies, mums ir nepieciešams aktivizēt pārliecību par mūsu darbību. Tas ir vēl viens veids, kā izklāstīt atvērtu gribu. Aktivizējot mūsu spēju uzdrošināties doties nezināmā teritorijā. Strādājot ar vadītājiem, jūs būsiet pārsteigts, cik daudz augstākā līmeņa vadītāju mūsdienās šaubās par sevi. Jūs domājat, ka šie vadītāji ir ļoti veiksmīgi, taču darbs ar šiem iekšējiem šķēršļiem ļauj apgūt jaunas teritorijas, kā arī tam vienmēr ir svarīga nozīme gan vadības līmenī, gan arī sabiedrības līmenī.

Šajā desmitgadē, kurā mēs visi piedzīvojam bezprecedenta satricinājumu periodu, kad mainās un aiziet nebūtībā ļoti vecas, ierastas lietas un parādās jauni risinājumu veidi, šī spēja atlaist un uzdrīkstēties doties jaunās teritorijās ir ārkārtīgi svarīga.

Jūs man jautāsiet, kā es zinu to, ko zinu? Kā darbības pētniekam man ir ļoti vienkārša atbilde uz šo jautājumu. Jūs zināt tikai tad, kad varat to radīt. Šis nav uzskatāms par tradicionālo pētījumu, kad “es zinu tad, kad es varu to novērot”, kurā tiek izvirzīta hipotēze un jūs apkopojat novērotos pierādījumus. Tā ir tikai viena daļa no visa procesa, bet kā darbības pētnieks es saku, ka ir papildu kritērijs. Jūs zināt tikai tad, kad varat to izdarīt. Piemēram, jūs zināt, vai cilvēki var vai nevar mainīt iekšējo stāvokli, no kura viņi darbojas, atverot savu prātu, atverot savu sirdi un atverot savu gribu brīdī, kad viņi rīkojas.

Vai jūs varat izveidot mācību vidi, lai palīdzētu cilvēkiem iziet cauri šim procesam?

Manuprāt, izaicinājums numur viens, ar ko mēs saskaramies ne tikai kā vadītāji un pat ne tikai kā indivīdi, bet gan arī kā sabiedrība, kā civilizācija, ir tas, kā mēs tiekam galā ar traucējumiem. Vai mēs tiekam galā ar esošajiem traucējumiem, nevis ņemot vērā pagātnē sakņotus risinājumus un pagātnes virzītu risināšanas veidu, bet gan koncentrējoties uz veidiem, kas ļauj mums patiešām apzināties tagadni. Veidi, kas ļauj atbrīvoties no vecajiem modeļiem, kuri mums vairs neko nedod, un noskaņoties uz jaunām iespējām, kas vēl tikai radīsies. Mūsdienās tieši šāda veida spējas ir ne tikai vadības un pārmaiņu, bet arī izglītības un mācīšanās būtība. Attiecīgi es cenšos sniegt savu ieguldījumu, lai izveidotu šādu vidi.

Kas, Jūsuprāt, ir traucējumi? Ļoti bieži tie tiek saprasti kā tehnoloģiju ienākšana dažādās jomās. Līdzīgi kā “AirBnB” ietekmē viesnīcas. Bet, manuprāt, Jūs domājat ko citu?

Jā, tā tas tiešām ir. Ko īsti nozīmē traucējumi? Tas nozīmē, ka kaut kas beidzas un mirst, savukārt kam citam tas ir sākums. Tas būtībā nozīmē to, ka nākotne atšķirsies no pagātnes. Tātad jautājums ir par to, no kā mums ir jāatsakās un kā mēs varam pielāgoties šīm jaunajām iespējām? Vai arī mēs vienkārši turamies pie pagātnes modeļiem, līdz mūs piemeklēs pārmaiņas un mēs kļūsim par notikušā upuriem? Protams, raugoties no šī viedokļa, traucējumi ir saistīti ar tehnoloģijām, taču tas ir tikai viens virzītājspēks.

Traucējumi ir saistīti ne tikai ar tehnoloģijām. Pēdējo desmitgažu laikā esmu apmeklējis daudzas valstis un atšķirīgas sabiedrības, un visur esmu novērojis, ka šajā jomā liela nozīme ir papildu faktoriem, kas iezīmē trīs galvenās plaisas: ekoloģisko plaisu, sociālo plaisu un garīgo plaisu. Ekoloģiskā plaisa rodas no tā, ka mēs neesam saistīti ar dabu un tās procesiem, un tā izpaužas kā klimata krīze, bioloģiskās daudzveidības izzušana un ar to saistītās visas mums zināmās pazīmes. Sociālā plaisa rodas no tā, ka esam atdalīti no citiem. Mēs redzam, ka tas izpaužas polarizācijā, visos šausminošajos sistēmiskā rasisma un atstumtības mehānismos, kā arī daudzos citos konflikta un atsvešinātības veidos. Tas ir otrs parādību kopums. Mēs to nedaudz vairāk redzam šeit, ASV, taču tas notiek arī Eiropā. Tas, ko mēs redzam ASV – un mēs, iespējams, esam pāris gadus priekšā – tā ir sabiedrība, kas būtībā izjūk. Tas, kas agrāk bija vienots veselums, kā arī indivīda telpa, tagad ir sabrucis neskaitāmos gabalos. Pārējie sabiedrības burbuļi ir zaudējuši patiesas sazināšanās un savstarpējā dialoga veidošanas iespēju. Jautājums šajā saistībā ir šāds: kā mēs varam atjaunot šos pamatus un izveidot savstarpēju saikni attiecīgo burbuļu starpā?

Trešā plaisa ir garīgā plaisa. Tā ir saistīta ar atšķirību starp savu patību un sevi. Starp to “es”, kas esi šodien, un savu “Es” (ar lielo E), kas ir mūsu augstākais sasniedzamais potenciāls – to cilvēku, kas tu vari būt rīt. Šie divi “es” mūsdienās vairs nespēj savienoties un savstarpēji rezonēt, “sajust” viens otru. Tas mūsu dzīvē izpaužas kā enerģijas zudums, depresija un izdegšana. Vesels psihiskās veselības problēmu kopums, ko mēs redzam un kas pastiprinās ap mums ne tikai pandēmijas ietekmē. Tas gan jau bija sastopams agrāk, turklāt daudz lielākā mērā, nekā tas tika atzīts, un, jo īpaši pateicoties sociālajiem medijiem un citiem saziņas kanāliem, mēs redzam ļoti spēcīgu parādību, kas ir sastopama arī skolās jauniešu vidū. Tā ir gandrīz universāla problēma, ar kuru dažādās pakāpēs saskaras gandrīz visas valstis.

Šo trīs plaisu ietekmē tiek izjaukta mūsu vide. Attiecīgi traucējumi nozīmē to, ka vide, kurā mēs darbojamies, būtiski mainās, un līdz ar to mainās arī mūsu vajadzības. Tāpēc mums, kas veidojam mācību vidi, ir jābūt saistītiem ar šīm pārmaiņām. Mums tās ir jāapgūst un attiecīgi jāpielāgo.

Vai Jūs piekrītat, ka ekoloģiskā un sociālā plaisa rodas garīgās plaisas ietekmē? Vai mums vispirms ir jāstrādā pie jautājumiem, kas ir saistīti ar garīgo plaisu, lai varētu atrisināt pārējās plaisas?

Nekas no tā, ko es pieminēju, nebūt nav kaut kas jauns un līdz šim nebijis. Vienīgā lieta, kas patiešām ir jaunums, ir tas, ka mūsdienās tas viss ir aptverts vēl plašākā kontekstā. Šīs lietas mums ir zināmas jau vismaz 100 gadus, dažos gadījumos pat krietni ilgāk. Ko mēs kā rietumu sabiedrība esam darījuši? Katrai problēmai mēs esam izveidojuši ministriju. Tas ir veids, kā mēs rīkojamies, lai atrisinātu vienu problēmu pēc otras – ar vidi saistītos jautājumos, izglītībā un apmācībās, sociālajos jautājumos... Es domāju, ka tas, ko mēs esam apguvuši pēdējo 100 gadu laikā, ir vienīgā lieta, kas nedarbojas. Šāda pieeja risina problēmas pa vienai un nesaistīti ar citām.

Jo patiesībā tas, ko mēs visi esam apguvuši pēdējos gados, ir tas, ka nav iespējams atrisināt ar vidi saistītos jautājumus, ja netiek nodrošināts taisnīgums, attiecīgi – klimatiskais taisnīgums. Nav iespējams atrisināt šos divus jautājumus, nošķirot tos no visām pārējām jomām un nepalīdzot visām iesaistītajām pusēm... Kāpēc daļai no mums ir pārāk daudz un patēriņš ir pārmērīgs, bet vienlaikus citiem ir pārāk maz? Tas, protams, ir saistīts ar to, kā mēs organizējam savu ekonomiku, bet, kā Jūs norādījāt, tas ir saistīts arī ar garīgo dimensiju. 

Ar šo garīgo dimensiju es domāju mūsu spēju savienoties ar mūsu iekšējiem dziļākajiem resursiem. Tas ir ļoti būtisks elements. Viss darbs ar pārmaiņām, viss darbs ar būtiskām pārmaiņām būtībā ir saistīts ar apziņas maiņu no ego uz eko. Kā darbības pētnieks es vēlējos pievienoties darbības pētnieku kopienai, kuru nodibināja Kurts Levins (Kurt Lewin). Šajā jomā pētnieks iejaucas pētījuma norisē. Pētījuma pamatā ir fakts, ka jūs nevarat saprast sistēmu, ja jūs to nemaināt. Ir nepieciešams pašam piedalīties šajā procesā. Mūsdienās tas ir darbības pētniecības un darbības apguves pamats. Tāpēc šis process ir būtiski nozīmīgs arī skolās. Tamdēļ es devos uz ASV, uz Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtu (MIT).

Turpinot attīstīt šo pieeju un, ņemot vērā to, ko esmu apguvis 20 gadu laikā, es nonācu pie otra principa. Nav iespējams mainīt sistēmu, nepārveidojot apziņu. Jums ir jāmaina iekšējais stāvoklis, no kura izriet jūsu darbība, kā arī jums ir jāmaina domāšanas veids. Ja mēs nevaram mainīt domāšanas veidu, ko mēs kolektīvi īstenojam, un to sistēmu, ko mēs redzam sev apkārt, tad mēs turpināsim darīt to pašu, ko līdz šim. Tas attiecīgi ir otrs princips – nav iespējams mainīt sistēmu, nepārmainot apziņu.

Jautājums mums visiem – pedagogiem, mācību vides veidotājiem un audzinātājiem – ir šāds: “Kā tas ir izdarāms?”

Tas ir cieši saistīts ar U teorijas trešo pamatprincipu un uz apziņu balstītas sistēmas pārmaiņām: nav iespējams pārveidot apziņu, kamēr nav izveidota sistēma, kas redz un jūt sevi. Savukārt vecās sistēmas ietvaros domāšana būtu vērsta šādi – “kamēr nav iespējams panākt to, lai sistēma jūs redzētu”. Un tāpēc mēs joprojām mūsdienu pasaulē ciešam no zināšanu un darīšanas plaisas. Piemēram: “Es esmu eksperts, un es redzu, vai sistēma ir bojāta, un tad es lieku sistēmai redzēt sevi.”

Toties mēs esam apguvuši to, ka ar šo vien ir par maz. Paņemsim kā piemēru šādu situāciju – mēs zinām, kā rīt varam atrisināt klimata krīzi, un mums ir tehnoloģijas, lai to izdarītu, bet vai mēs īstenojam šos risinājumus? Nē! Tātad mums ir nepieciešamās zināšanas, bet pati darīšana nemaz nenotiek. Starp tām pastāv nošķirtība. Ikreiz, kad sistēmā ir šī nošķirtība starp “galvu” (zināšanām) un “rokām” (darbiem), sviras punkts atrodas “sirdī”.

Cenšoties panākt to, lai sistēma jūs redz, tas nozīmē, ka šāda darbība joprojām notiek galvā (zināšanās). Tā nesasniedz rokas (darīšanu). Tāpēc mēs uzsveram to, ka ir jāveido jēgpilna un redzama sistēma. Jo jušana ir sajūta. Tikai tad, kad es izjūtu citu sistēmas dalībnieku – atstumto, nelabvēlīgos apstākļos esošo u. c. – sāpes, mēs varam atraisīt mums nepieciešamos kolektīvā radošuma dziļākos resursus, lai risinātu pašreizējo situāciju. Citiem vārdiem sakot, mums ir jāpārvar šis es un citi dalījums. Tas attiecīgi ir trešais princips – lai pārveidotu apziņu, ir nepieciešams, lai sistēma redzētu un justu pati sevi. 

Pēdējais princips, kas apkopo šo pieeju, ir saistīts ar to, ko mēs darām skolās. Tas nozīmē, ka, lai pārveidotu sistēmu, ir jāizjūt un jāaktualizē jaunās nākotnes iespējas. Tas, ko esmu apguvis 20 gadu laikā, strādājot kopā ar novatoriem, ir pasakāms vienā teikumā. Mēs dzīvojam traucējumu laikmetā, un kā mēs varam savienoties ar nākotni? Es atklāju, ka saikne ar nākotni ir ļoti personiska. Sabiedrībai nav vienas nākotnes. Tas ir abstrakti un garlaicīgi. Tas, ko es domāju ar vārdu “nākotne”, ir nākotnes iespēja, kuras īstenošanās ir atkarīga no manis. Kad es tā jūtos savā dzīvē? Kad man ir sajūta, ka nākotnes iespēja ir atkarīga no manis, no manas klātbūtnes, lai tā kļūtu par realitāti? Tas ir tas apziņas stāvoklis, kas mums ir jāaktivizē. Ar to es domāju jušanu.

Tātad, lai mainītu sistēmu, ir nepieciešams just un kopīgi apzināties iespējas, un pēc tam tās realizēt. Tas nozīmē drosmi doties nezināmajā. Šī virzība uz priekšu ir līderības būtība. Taču tā ir arī dziļāka spēja, kas piemīt visiem cilvēkiem, bet kas bieži vien tradicionālajā mācību vidē netiek attīstīta.

Tas ir tas, ko es domāju tieši ar rīcības pārliecību un atklātu gribu. Vidē, kurā ir plaša vizuālo materiālu un attēlu pārbagātība, kurā ikvienam ir šaubas par sevi un savu pašvērtējumu, ir nepieciešams radīt tādu vidi, kura ļauj cilvēkiem uzticēties iespējamības sajūtai, ka tā ir īsta. To sākuma posmā ir ļoti grūti aptvert. Tāpēc novatori, kas darbojas un rīkojas saskaņā ar šādu vidi, nedaudz vilcinās runāt par šo sava iekšējā ceļojuma niansētāko stāstu, kas viņiem ir palīdzējis nokļūt pašreizējā vietā. Es domāju, ka tas ir attiecināms uz ikvienu cilvēku, jo īpaši uz ikvienu jaunieti, jo mums visiem ir šīs apslēptās spējas. Bet vai mēs varam tās sajust, vai mums ir iespēja tās aktivizēt? Tā ir trešā dimensija, kurai, manuprāt, nākotnes skolai ir jāpievērš liela uzmanība.

Vai jums ir kāds personisks stāsts? Kādu ietekmi U teorija atstāja uz Jums?

Man nav nepieciešams ieviest pasaulē U teoriju, jo tā jau ir. Es nonācu pie U teorijas, klausoties cilvēkos, kuri rada jaunas idejas un ienes jauninājumus šajā pasaulē, un viņu stāstītajā. Tas ir uzskatāms par darbības veidu. Un brīdī, kad es sāku formulēt šo dziļāko darbības apziņu, es biju pārsteigts, redzot, cik daudzi cilvēki to zina. Taču daudzi cilvēki saka, ka šādi viņi darbojas tikai radošos brīžos, jo ikdienā tāda pieeja ir daudz grūtāk īstenojama.

Es pats to esmu piedzīvojis vairākas reizes, un es to atklāju, pētot citus cilvēkus. Attiecīgi es varētu jums minēt daudzus piemērus un to, kā tā izpaužas. Bet tas nav nekas tāds, par ko jūs varētu teikt: “Labi, tagad es zinu teoriju un...” Teorija drīzāk liek jums apzināties to, kas jau ir, bet kas vēl nav pilnībā aktivizēts. Tā, iespējams, dod jums iemeslu, lai to aktivizētu īstajā brīdī.

Es jums minēšu piemēru, kas ir saistīts ar smalkākās matērijas līmenī esošo spēju uzticēties savām neskaidrajām sajūtām un pēc tam spert soli atpakaļ un sajust, ko patiesībā jums saka jūsu sirds. Es nesaku, ka savā sirdī apslēptās zināšanas ir vienīgais veids, kā rīkoties, bet tas ir kas tāds, kas mums ir jāattīsta un kam mums vajadzētu pievērst lielāku uzmanību. Kad sākās pandēmija un viss ierastais tika izjaukts, es atrados pēdējā reisā no Eiropas uz ASV. Tā bija interesanta pieredze. Tajā brīdī tas bija sava veida ceļojums starp katras valsts neredzamajām robežsienām, un kura laikā bija iespējams redzēt līdzīgo un atšķirīgo. Kopā ar kolēģiem mēs centāmies saprast šo ierobežojumu jēgu. Ko tas nozīmēja mums visiem un kas mums bija jādara šajā situācijā. Lai gan nevienam nebija ne jausmas, cik ilgi tas turpināsies, mēs uzskatījām, ka tas ir kaut kas nozīmīgs, kam jāpievērš vislielākā uzmanība. Mēs jutām, ka mums ir jārīkojas, kā arī jāaicina cilvēki “saglabāt telpu”, lai kopā radītu jēgu. Tieši to mēs arī izdarījām.

Ierodoties ASV, es publicēju emuāru, un pēc 10 dienām mums bija vairāk nekā 100 brīvprātīgie no 8 dažādām valodu grupām, un turpmāko trīs mēnešu laikā padziļinātas izpratnes veidošanas nodarbībām pievienojās vairāk nekā 12 000 cilvēku. Tas nebija process. Tā bija telpas saglabāšana, kuras ietvaros dalībnieki tika aicināti uzdot sev jautājumu: “Kā mēs varam iejusties pašreizējā brīdī un no jauna iztēloties savu ceļu uz priekšu tā, lai tas patiešām saskanētu ar mūsu augstākajiem centieniem?” Ne tikai kā indivīdi, bet arī mūsu attiecībās grupās un sabiedrībā.

Šo iniciatīvu mēs nosaucām par “GAIA” (“Global Activation of Intention and Action” (Ieceres un darbības globālā aktivizēšana)). Tā kļuva par pasaules kopienu. Es atceros, ka viens no kopienas locekļiem bija pedagogs Čīlē. Viņš sacīja: “Ziniet, es jau gadiem ilgi savā universitātē esmu pasniedzis sistēmisko domāšanu, bet nekad neesmu pieredzējis tik rezonējošu sociālo jomu. Es novēroju, kā sociālā joma mainās no tādas, kas ir vairāk vērsta uz darījumu darbībām, uz citu, daudz vispārinātāku un atjaunojošāku darbības veidu, kurā nobrūk robežas, un mēs virzāmies uz kopīgu iespēju uztveri un veidošanu.” Tāds ir telpas saglabāšanas metodes iznākums.

Daudziem tā mainīja dzīvi, taču tas nenotika pēc konkrēta plāna. Tā bija vairāk vērsta uz ieklausīšanos impulsā, ko jūs jūtat un kas sāk darboties caur jums, un tad turpinās, lēnām virzoties uz priekšu, pielāgojot darbību, ņemot vērā savas sajūtas un to, ko pamanāt. Taču, ņemot vērā arī to, ko jūs apgūstat šī procesa laikā. Tas ir piemērs tam, ka kaut kas pavisam neliels var novest pie kaut kā daudz lielāka. Pirmie soļi, uzsākot ko jaunu, bieži vien ir mazi, un attīstībai ir nepieciešams diezgan ilgs laiks. Tāpēc, ne tikai formulējot, bet arī praktizējot šo pieeju, es esmu iemācījies pievērst lielāku vērību dziļākiem rezonanses līmeņiem, kurus es varu sajust dažādās situācijās.

Kādu rezonansi es uztveru, kad sarunājos ar cilvēku? Pārgājiena laikā es cenšos sajust mātes dabas rezonansi un to, kā māte daba ar mani sarunājas. Strādājot ar grupu, es cenšos sajust, kā grupa ar mani sarunājas un mēģina man pastāstīt ne tikai par to, kas tiek noformulēts, bet arī attiecībā uz to, kādas dziļākas attiecību īpašības es uztveru.

Es teiktu, ka tas, ko mēs darām kā pedagogi, pārmaiņu veicinātāji un līderi, ir sociālās jomas attīstīšana. Lieliska skola, lieliska organizācija un komanda ir ģeneratīva sociālā joma. Tiklīdz jūs to paveiksiet, tā ir lieliska stabilitāte, kas ļauj jums iziet cauri daudziem izaicinājumiem un pārmaiņām, nezaudējot šo dziļāko saikni. Tas ir tāpat kā, kad jums ir ļoti labs draugs, jūs varat pārdzīvot kopā daudzus grūtus brīžus, bet, tiklīdz šīs dziļās attiecības ir stabilas, tās sniedz jums spēku. Un tas, manuprāt, ir mūsu kā pedagogu galvenais uzdevums – aktivizēt ģeneratīvas sociālās jomas.

“Telpas saglabāšana” – tā ir prakse līdzjūtīgi liecināt, pieņemt un atbalstīt kādu cilvēku bez nosodījuma, vienlaikus saglabājot savas robežas un pašapziņu. Kā es saprotu, tas ir ļoti svarīgi, lai aktivizētu sociālo jomu?

Telpas saglabāšana ir pamatelements. Patiesībā tā ir alfa un omega. Jūs nevarat radīt radošumu, nevarat radīt ģeneratīvu sociālo jomu, bet jūs varat attīstīt ārējos un iekšējos apstākļus, kas ļauj mums aktivizēt un attīstīt šādu jomu. Un tas ir tas, ko lieliski skolotāji un lieliski vadītāji vienmēr ir intuitīvi darījuši. Taču tagad mums ir jāapzinās, ka dzīvojam vidē, kas ir daudz toksiskāka nekā agrāk. Tāpēc mums ir jāstiprina šīs spējas.

Lieliski vadītāji to dara kā indivīdi, daudz vairāk iegūstot, pateicoties tieši intuīcijai, un lieliski skolotāji dara to pašu. Taču tagad mēs piedzīvojam lielāku toksiskumu, jo visapkārt ir arvien vairāk ar garīgo veselību saistīto problēmu, kā arī traucēkļi kļūst arvien spēcīgāki. Šādā vidē mums ir jāpilnveido savas spējas, lai radītu šādas saglabāšanas telpas. To dara ne tikai lieliski indivīdi, bet arī visi kopā kā komanda. Tā ir sociāla prakse, ka vadības komandā jūs cenšaties izkopt visu organizāciju.

Līderība, manuprāt, pēc būtības nav attiecināma uz to, ko dara cilvēks vai indivīds, un šajā aspektā tas ir vislielākais pārpratums. Līderības būtība ir sistēmas, kurā piedalās ikviens, spēja apzināties un veidot nākotni, būt kontaktā ar to, kas vēlas rasties, un pēc tam iesaistīties jaunajās iespējās. Tas ir tas, par ko ir līderība. Un tāpēc līderība, kā mēs šeit, “MIT” (Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts), sakām, ir distributīva parādība. Tas ir jādara mums visiem, to nevar deleģēt vienam cilvēkam, kas atrodas augšgalā.

Runājot par skolām un mācīšanos šodien. Bieži vien mācību process nav vērsts uz atvērtu domāšanas veidu. Cilvēki iegūst izglītību, iemācoties konkrētu domāšanas veidu. Daudzos gadījumos nav būtiskas nozīmes arī jūsu sirdij un tam, ko patiesi vēlaties, kā arī netiek ņemta vērā arī jūsu griba. “Mēs tev pateiksim, ko mācīties!” Kas, Jūsuprāt, ir vissvarīgākais, kas būtu jāmaina (pieaugušo) izglītībā un ko mēs kā pedagogi un skolotāji varam darīt, lai sāktu šo pārmaiņu procesu?

Manuprāt, pašreizējā realitāte ir tāda, ka mācību vide dažādās vietās izskatās ļoti atšķirīgi. Runa nav par vienu risinājumu, kas der visiem. Patiesībā mums visiem ir jāsaprot kopaina, un tad mums ir jānoskaidro, kāda ir konkrētā situācija, kurā mēs atrodamies, un kāds ir piemērotākais risinājums. Tas būs ļoti atšķirīgs, ņemot vērā dažādās situācijas.

Vispārīgi runājot, es teiktu, ka, aplūkojot mācīšanos un vadību – ne tik daudz no tās perspektīvas, kas attiecas uz skolās notiekošo, bet gan no sabiedrības perspektīvas –, ir ļoti skaidri redzams, kur ir “aklais punkts”, jo būtībā visa nauda tiek novirzīta nepareizā virzienā. Tāds ir kopsavilkums. Un kāpēc tā notiek? 

Mācīšanās un vadības attīstība notiek divos virzienos. Pirmais virziens ir vērsts ar pāreju no mācīšanās, kuras centrā ir zinību apguve, uz praktisku mācīšanos, darot ar “galvu” un “rokām”, līdz pārveidojošajam mācību procesam, kas aptver galvu, sirdi un rokas. Tas aktualizē šo dziļāko dimensiju, par kuru mēs runājām. Viens vārds, kas raksturo ceļojumu uz pārveidošanos, ir “padziļināšana”. Laba mācību vide ir tāda, kurā notiek pāreja no mācīšanās procesa, kura centrā ir zinību apguve, uz mācību procesu, kurā tiek aktivizēta gan galva, gan sirds, gan rokas. Citiem vārdiem sakot, notiek virzība uz pārveidojošām mācību vidēm.

Bet mums ir vēl viens virziens. Un šeit runa ir par to, kurš mācās. Vai tas attiecas tikai uz indivīdu, vai arī uz grupām, piemēram, komandām, vai pat uz visas organizācijas līmeni? Vai arī tā ir viena ekosistēma? Ar to es domāju visus, neatkarīgi no tā, vai viņi ir manas organizācijas iekšienē vai ārpus tās, ar kuriem man ir nepieciešams sazināties, lai mainītu sistēmu. Tas var būt ļoti lokāli vai ne tik lokāli.

Tātad, ja jūs iztēlojaties šo divu virzienu matricu... Kur ir tas stūris, kurā ir izvietoti visi resursi? Tas ir stūris, kur atrodas tie indivīdi, kuri ir vērsti uz zināšanu apguvi. Šajā stūrī atrodas arī visi pārbaudes darbi! Kurā vietā atrodas tas, kas patiešām ir vajadzīgs? Kas ir aklais punkts, raugoties uz nākotni? Kādi traucējumi mūs sagaida? Kas mums ir jādara? Aklais punkts atrodas citā stūrī! Tā ir pārveidojoša mācīšanās visos līmeņos – gan individuālā, gan grupas un organizācijas, gan arī visas ekosistēmas līmenī. Manuprāt, tas ir izaicinājums.

Es teiktu, ka ir atsevišķas vietas, kur tas notiek. Nav tā, ka mēs nezinām, kā to darīt. Mēs zinām, kā to izdarīt. Atsevišķās vietās tas notiek, taču, kā Jūs norādāt, lielākoties visa lielā sistēma darbojas pret to. Tās darbība nav vērsta, lai patiešām demokratizētu piekļuvi. Manuprāt, nākotnes izaicinājums ir saistīts ar taisnīgumu. Jā, mums ir labas skolas mazam skaitam cilvēku. Taču taisnīgums ir galvenais aspekts šajā saistībā.

Kā mēs varam demokratizēt piekļuvi pārveidojošām mācību vidēm? Padarīt to pieejamu ne tikai ikvienam indivīdam, bet arī kopienai, sistēmām, kas mācās, un dažādām ekosistēmām, dažādām sabiedrības grupām. Tieši šajā jomā šobrīd ir ļoti maz investīciju. Visi resursi, visi rādītāji, visa uzmanība, visas karjeras iespējas ir vienā matricas galā. Un kā ir ar reālo vajadzību? Mums ir vajadzīga visa matrica, nevis tikai kāds viens vai otrs tās stūris. Taču pašreizējā sistēmā ir aklais punkts attiecībā uz pārveidojošām mācību vidēm visās sistēmās.

Kur meklējams tā aizsākums? Bieži vien lokālā mērogā. Jūs varat atvērt skolas, ņemot vērā apkārt notiekošo, un es patiešām uzskatu, ka mācīšanās darbībā galu galā nozīmē to, ka skolēns pats ir pārmaiņu virzītājspēks. Tas ir tas, ko mēs redzam šeit, “MIT” (Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā). Šeit ir daudz laboratoriju, un tu kā students nonāc vidē, kura tevi savieno ar jaunuzņēmumiem, uzņēmējiem un uzņēmumiem, un tu iekļaujies šajā globālajā ekosistēmā, mācoties un darot. Tas ir process, kas strauji kļūst arvien pieņemamāks, ātrāks un arī ietekmīgāks.

Daudzviet tas jau ir sācies, bet es apzinos, ka šīs izmaiņas ir nelielas salīdzinājumā ar kopējo studentu un skolēnu skaitu, nemaz nerunājot par visiem skolēniem, un patiesībā pat par ikvienu sabiedrības dalībnieku. Tāpēc mums patiešām ir jāpārdomā un jāpārveido ne tikai tas, ko mēs darām skolās, bet arī tas, kā mēs veidojam mācību vidi sabiedrībā.

Manuprāt, šobrīd trūkst pilsoniskās infrastruktūras kopuma, kā arī tas nav ne globāls, ne arī personisks. Manuprāt, daudz kas ir vietēja mēroga un atkarīgs no vietējās situācijas un vietas, jo īpaši tamdēļ, ka mēs tagad sākam iziet no pandēmijas radītās krīzes (2021. gada oktobris). Tagad mēs daudz vairāk novērtējam to, ka mums atkal ir iespēja sazināties klātienē, bet, pateicoties digitālajiem mehānismiem u. c., mums ir arī atvieglotāka savienojamība ar dažādām ģeogrāfiskām teritorijām, nozarēm un sistēmām. Tāpēc tieši šobrīd mēs eksperimentējam.

Taču ir pilnīgi skaidrs, ka šis šobrīd esošais “aklais punkts” ir milzīga inovāciju joma, un tie, kas ievieš inovācijas tieši šajā jomā, bieži vien nesaņem atzinību vai arī viņiem nav lielu resursu. Es domāju, ka tas mainīsies, jo mēs centīsimies pārvarēt šos šķēršļus, tāpat kā sabiedrība, kurā notiekošie procesi būtībā sekmē šādu rīcību. Protams, proaktīva vadība, proaktīva politiskā izpratne visās nozarēs virzīsies uz priekšu, pateicoties inovācijām, nevis tāpēc, ka mēs tā rīkojamies apkārtējās vides ietekmē. Tas notiks dažādos veidos, bet, iespējams, mēs redzēsim, ka tieši mazākās valstis būs pirmās, kurās notiks šo procesu virzība, pateicoties novatoru darbībai.