chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE - Electronic Platform for Adult Learning in Europe


A digital inclusion pathway

by David Mallows
Language: EN
Document available also in: ET FR CS HU DE HR PL FI LV EL SL SR

EPALE's Thematic Coordinator for Life Skills, David Mallows, reflects on the importance and process of digital inclusion of adults.

As we enter EPALE Digital and E-learning month, thoughts will likely turn to innovative and exciting ways in which learning can be made available online, on a computer or mobile device, or even through virtual reality headsets. The implications for pedagogy and for teacher training will be discussed, interactive materials will be presented and a brave new learning world will feel just a little closer.

The digital divide

However, as well as these exciting possibilities we should also take the time to consider whether digital technology will facilitate access for adults who have been excluded from learning, or simply erect new and even more daunting barriers. There has been much talk of a digital divide over the years – fears that an increase in the use of computers as tools for communication, commerce, civic engagement and, of course, learning, may lead to greater and perhaps more significant inequality for some groups in society.

As the online world encroaches ever further on the physical world we should pay great attention to digital inclusion – ensuring that each member of society is able to engage effectively with the riches of the digital world.

Digital inclusion

We can think about digital inclusion in terms of access to hardware. We know that there are strong associations between the use of digital tools and various economic and social indicators. This leads to certain groups of adults falling behind their peers in terms of adoption. Poorer groups often simply lack the necessary hardware. If you don’t have a computer at home or at work (or in your pocket), accessing government services online, or applying for a refund for a cancelled train ticket, or shopping online, or sharing cat videos on Facebook, or logging in to EPALE is far more difficult. And when adults lack access to the hardware, they are also more likely to lack IT skills. This is, quite rightly, of great concern to policy makers. However,

before they rush into expensive programmes of investment in equipment and basic IT skills courses, it would be wise to consider what it actually takes for someone to cross the digital divide and join those of us who are (reasonably) comfortable and active online.

I have been involved in a number of such initiatives and have seen first hand that it takes more than a computer and some mouse skills for an adult to be digitally included. As well as access to hardware and the skills to use it, we also need to understand adults’ diverse motivations for engaging with new technologies. It may be better for us to conceptualise this process as a journey and to identify the pathway through which any adult will need to pass. Professor Steve Reder of Portland State University has proposed a four-stage pathway to digital inclusion that I believe can be extremely helpful as we attempt to meet this challenge.

4-stage pathway to digital inclusion

Those who have never used a computer are in the first stage: Digital Access.

Once individuals have access to a computer, they move to the second stage: Digital Taste.

Here they must decide whether they actually want to use a computer and for what purpose. And it is here that many initiatives fall down – there’s no point in providing an adult with access to a machine if they have no desire to use it. We probably all know an elderly relative who has been given a laptop or an iPad in the expectation that they will start to send email rather than letters or keep in touch via Skype rather than a landline. Instead, the expensive gadget gathers dust in the corner despite much patient coaching by the younger generation. Others, of course, soon see the benefits and once they have got this ‘taste’ for digital, the next step, learning how to use it, becomes more meaningful.

This is what Reder calls the Digital Readiness stage.

Those not yet “ready” to use the technology will need to learn, but once they have the ‘taste’ for digital, they are far more likely to succeed.

When they have mastered sufficient skills to do what they need to, they are deemed 'digitally ready' and move on to the final stage: Digital Literacy.

Here they need to systematically develop their proficiency in the use of digital tools in order to achieve what it is that they have a taste for.



Each stage in the pathway has its own barrier that must be overcome. In Digital Access, the barrier is the lack of hardware, or perhaps broadband; in Digital Taste – a lack of confidence, perceived relevance or desire to use computers at all; in Digital Readiness, the barrier is basic IT skills; and in the Digital Literacy stage the barriers are the seemingly never ending ways in which digital technology develops and new applications are invented.

As with much adult learning, adults’ progress through and positioning on the digital inclusion pathway may not be as linear as suggested by the diagram. While one’s taste for a particular technology may follow or partially depend upon having sufficient readiness to use it, as Reder, points out he himself has no “taste” for computer games, even though he has the basic computer skills to do so and is thus ‘ready’.

Designing digital inclusion programmes

So, what is the implication of Reder’s digital inclusion pathway for policymakers? Principally, that we should not forget that adults’ motivation to learn is internal. Programmes aimed at ‘equipping’ adults with IT skills to ensure digital inclusion should also take the time to help adults explore the ways in which using digital tools may enhance their lives and support them in doing the things that they value and desire. If adults do not have a taste for digital, no amount of IT skills training will help them across the digital divide.

Graciela Sbertoli of Skills Norway, Zoltan Varkonyi of Progress Consult in Hungary and Caecilia Maerk of SVEB, the Swiss Federation of Adult Learning, all members of the European Basic Skills Network, discuss how digital inclusion is being approached in NorwayHungary and Switzerland.


David Mallows has 30 years experience in adult education as a teacher, teacher trainer, manager and researcher. He was previously Director of Research at the National Research and Development Centre for adult literacy and numeracy (NRDC) at the UCL Institute of Education, London and currently represents the European Basic Skills Network in EPALE as thematic coordinator for Life Skills.

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn Share on email
Refresh comments Enable auto refresh

Displaying 1 - 10 of 26
  • Ieva Ozola's picture
    Ir cilvēki, kas ir pret tehnoloģijām, to iesaistīšanu mūsu ikdienā, jo neprot tās pielietot, baidās no to ietekmes u.c. Nevar noliegt, ka tehnoloģijas ir visur, kur mēs ejam. Vai jūs kādreiz domājāt, ka varēsiet nopirkt drēbes sēžot mājās uz dīvāna? Vai jūs kādreiz domājāt, ka samaksāsiet par pirkumiem mazāk nekā sekundes laikā ar vienu rokas kustību? Noteikti, ka nē. Pasaule pastāvīgi mainās un mums ir jāiet līdzi laikam, jāprot pielāgoties pārmaiņām, jāuztver tās pozitīvi. Protams, ir cilvēki, kas visu mūžu ir nodzīvojuši bez tām un neuzskata par vajadzīgu pat mēģināt tās izmantot ikdienā, tomēr ir lietas, kas ir jādara, gribam mēs to vai nē.
  • Monta Ozoliņa's picture
    Tehnoloģijas mūsdienās ir kļuvušas par neatņemamu sastāvdaļu no mūsu ikdienas. uzskatu, ka jebkura vecuma cilvēki, kuri vēlas apgūt jaunās tehnoloģijas to var izdarīt. Ja cilvēkam būs motivācija un vēlme apgūt ko jaunu, tad viņam tas izdosies soli pa solim.
  • Agate Cipule's picture
    Es uzskatu, ka mūsdienās vislielākā problēma vairs nav digitālajai piekļuvei, manuprāt, svarīgākais ir visu sabiedrību izglītot par tās efektivitāti un vajadzību. Ja ikvienam, kurš neizmanto digitālos pakalpojumus neviens nesniegts redzējumu, ka tas ir nepieciešams un, ka tam visam ir ļoti daudzi plusi, tad nav nemaz vērts runāt par digitālo pratību. Mūsdienās ir jāiemācās šīs lietas izmantot savā labā, ja es kā cilvēks, kurš to neizmanto un neredz jēgu tam, tad kāpēc man vispār mēģināt? Ir svarīgi saprast, ka tas atvieglo ļoti daudz lietu ikdienā un tad, kad tas būs skaidrs, tad arī būs vēlme kaut ko apgūt un izmantot.
  • Iveta Šķirus's picture
    Ceļš uz digitālo iekļautību ir sarežģīts process, taču nav neiespējams. Mēs visi, tajā skaitā seniori, sekojam līdz mūsdienu tehnoloģijām ar vien vairāk. Ir nepieciešama informācija un motivācija apgūt, ko jaunu. Iespējams plašāki informatīvie pasākumi par to kur un kā to iespējams apgūt. Mēdijos būtu vairāk jāreklamē cik svarīgi ir apgūt šīs prasmes un tad jau mēs visi, arī gados vecākā paaudze, būtu ceļā uz izglītību, sociālo iekļaušanu, viedokļa paušanu utt.
  • Madara Krastiņa's picture
    Tehnoloģijas mūsdienu sabiedrībā ir neatņemama sastāvdaļa, arī mana ikdiena bez viedtālruņa vai datora izmantošanas šķistu pa visam citādāka. Manuprāt, jaunā paaudze ļoti labi spēj izmantot šīs tehnoloģijas, lai atvieglotu savu ikdienu gan mācībās, gan darbā, gan arī ikdienas saziņai un informācijas iegūšanai. Jāsaka, ka vecākā paaudze uz šo skatās visai skeptiski, atceroties savus laikus, mans tēvs paliek pie sava, uzskatot, ka visi "stikliņu glāstītāji" paliek par jauno tehnoloģiju vergiem. Protams, zināma taisnība tur ir, bet uzskatu, ka jaunieši mūsdienās iedalās divās grupās. Viena no tām ir šie "stikliņu glāstītāji", kuri nereaģē, neko neredz un nedzird kā tikai pārāk spožo ekrānu un tastatūras klikšķus, kas izskan, pirkstiem dancojot pa to. Otra grupa, manuprāt, prot lieliski izmantot šīs tehnoloģijas savā labā un ērtībām. 
  • keita straume's picture
    Digitālā iekļautība ir sarežģīts process, taču tas noteitki nav neiespējams. Cilvēki mūsdienu sabiedrībā seko mūsdienu tehnoloģijām arvien vairāk un vairāk, tāpēc, es uzskatu, ka ši ideja viennozīmīgi ir realizējama, vienīgi tas, kas šobrīd ir nepieciešams ir vēlme, motivācija apgūt ko jaunu.
  • Ede Schauer's picture
    Piekrītu, ka šī ir mūsdienās aktuāla problēma. Domāju, ka tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka, kas saskāries ar šo digitālās iekļaušanas ceļu. Kā jau rakstā bija minēts - kāds savu pieejamo ierīci nav gatavs izmantot, savukārt cits nekavējoties to liek lietā un apgūst tās piedāvātās iespējas. Arī mans vectēvs (75 gadi) saņēma dāvanā viedtālruni un ir sajūsmā par tā piedāvātajām iespējām un ar saviem spēkiem cenšās atklāt jaunas opcijas, savukārt tajā pat laikā zinu arī jaunākus cilvēkus, kas, lai arī mājās ir datots, nemaz necenšās tajā, ko apgūt un to lietot. Vēl esmu saskāries, ka dažādas interneta vietnes ir pārāk sarežģītas cilvēkiem, kuriem ir zemas digitālās prasmes, tās sagādā grūtības pat jauniešiem, kad nepieciešams palīdzēt, piemēram, vecākiem. Uzskatu, ka arī digitālo vietņu izveides laikā ir jāpadomā par to, kas ir mērķa grupa un kā to padarīt maksimāli vienkāršu, lai tā būtu ērta arī cilvēkiem ar zemām digitālajām prasmēm. 
  • Artūrs Dimitrijevs's picture
    Pilnībā piekrītu par tām interneta vietnēm, ka tās dažreiz mēdz būt pārāk sarežģītas arī cilvēkiem, kam ir vidēja līmeņa digitālās prasmes. Un tas noteikti ir vēl viens aspekts par kuru ir jādomā, palīdzot cilvēkiem apgūt jaunus digitālos rīkus.
  • Sergejs Ivanovs's picture
    Raksts ir lietderīgs un aktuāls. Manuprāt, visas izglītības programmas mūsdienās ir jāveido, ņemot vērā digitalizācijas tendences un šo "4-pakāpju ceļu".
    Piekrītu autora piemēram par gados veciem cilvēkiem. Digitālā plaisa, manuprāt, ir vairāk saistīta tieši ar cilvēku vecumu, nevis ar sociālo stāvokli. 
    Tehnoloģijas, ierīces, piekļuve internetam, profili sociālos tīklos, epasts utt. šodien ir bezmaz visiem sociāliem slāņiem neatkarībā no viņu ienākumu līmeņa (jo par internetu nav jāmaksā, un dažādu ierīču tagad ir tik daudz tirgū, ka tās ir kļuvušas ļoti lētas). Bet savukārt gados veciem cilvēkiem, pat ja viņiem ir visas finansiālas iespējas, ir grūtāk pielāgoties un sagaršot digitalizācijas iespējas psiholoģisko iemesļu dēļ. 
    Eiropas Pamatprasmju tīkla dalībniekiem bija labi komentāri par viedtālruņiem mācīšanās procesā. Piekrītu, ka jāattīsta ne tikai datorprasmes, bet arī prasmes efektīvi izmantot sava viedtālruņa priekšrocības. 
    Labus rezultātus var panākt, manuprāt, ja digitālās prasmes tiks mācītas situatīvi, atkarībā no pašu izglītojamo ikdienas interesēm un preferencēm, saistītām, piem., ar viņu darbu, ģimeni, ceļošanu utt. 

  • Ivans Burenkovs's picture
    Kopumā es piekrītu rakstam. Digitalizācija neapšaubāmi ir mainījusi mūsu izglītības sistēmu, un mums ir jāintegrē pēc iespējas vairāk cilvēku. Es uzskatu, ka otrā pakāpe ir visgrūtāka skolotājiem, jo tas ir saistīta ar cilvēka motivāciju. Cilvēki vēlas, lai studijās būtu jēga un mērķis, tāpēc ir būtiski parādīt kaut ko digitālo, kas attiecas uz šo personu.