Publikācijas autors: Saskia Dr. Eschenbacher

Publikācijas oriģināls: https://epale.ec.europa.eu/en/blog/human-element-coaching-age-ai 

Kas ir unikāli cilvēcisks?

Pirms pāris gadiem, doktorantūras studiju laikā, man bija tā privilēģija piedalīties nodarbībās ar Thomas Schärtl-Trendel. Šajā nodarbībā tika pētīts jautājums par to, ko nozīmē būt cilvēkam, vai, izsakot to izsmalcinātāk, “Būt cilvēkam - būt personai - būt pašapzinīgam” (Menschsein - Personsein - Selbstbewusstsein). Viena no lietām, ko es uzzināju, bija tā, ka nav tādas būtiskas vai noteicošas īpašības (Wesensmerkmal) būt cilvēkam, kas nepiemīt nevienai citai dzīvai būtnei. Intriģējoši bija pētīt demarkācijas līniju (Demarkationslinie) starp cilvēku un ne-cilvēku. Tieši šī robeža un jautājums par to, kas ir unikāli cilvēcīgs, man kā pieaugušo pedagogam, terapeitam un koučam, kas strādā ar mākslīgo intelektuālo darbaspēku, nāk prātā. 

Nākamā gada oktobrī Kolumbijas Universitātē notiks koučinga konference, kurā tiks uzdoti jautājumi par mākslīgo intelektu un koučingu, un viens no tiem ir “Kas koučingā ir unikāli cilvēcīgs?”. Šis jautājums aicina mūs no jauna definēt, ko nozīmē būt cilvēkam mākslīgā intelekta kontekstā; tas no jauna uzdod jautājumus par cilvēka dabu.

Aicinājumā ir ierosināts domāt par unikālām cilvēciskām spējām (aspektiem, kurus mākslīgais intelekts vēl nespēj atdarināt) un piemēriem, kas raksturo cilvēka pamatīpašības, piemēram, empātiju. Atskatoties uz to, ko es mācījos pirms vairākiem gadiem, jautājums par to, kas ir unikāli cilvēcīgs, varētu nenovest pie vienotas atbildes vai vispār pie kādas atbildes - vismaz pagaidām. Tā vietā daudzsološāk varētu būt iemācīties dzīvot ar šo jautājumu - kā ierosina Rilke, pat ja tas nozīmē dzīvot ar nenoteiktību un zinātkāri (Rilke, R. M. (1929/2018), Vēstules jaunajam dzejniekam. Suhrkamp Verlag).

Bet ko tieši tas nozīmē un kā tas izpaužas mūsu praksē, kad runa ir par koučingu?

Koučings plašākā mērogā

Piemēram, Nicky Terblanche's Coach Vici apgalvo, ka tā ir tikpat efektīva kā cilvēku treneri, lai palīdzētu jums sasniegt mērķus un uzlabot sniegumu darbā, un ir pieejama 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā 7 dienas nedēļā par mērenu samaksu jūsu darba devējam. Tam ir ietekme ne tikai uz mācīšanos darba vietā, bet arī citās dzīves jomās, piemēram, randiņos: Matthew Hussey, iepazīšanās treneris, piedāvā avatāru, mākslīgā intelekta versiju, kas balstīta uz viņa paša pieredzi un zināšanām. Par dalības maksu jūs varat uzdot jautājumus vai likt mākslīgajam intelektam analizēt fotogrāfijas, ko gatavojaties augšupielādēt savā iepazīšanās profilā.

Mākslīgais intelekts lieliski prot atpazīt modeļus, kas ir koučinga būtība, un tam nav neviena cilvēka pieredzes (jo mākslīgais intelekts ir apmācīts, izmantojot miljoniem cilvēku pieredzi). Kā kouči - un kā pieaugušo izglītotāji un izglītojamie kopumā - mēs uztveram, saprotam, interpretējam un izprotam to, ko dzirdam, ņemot vērā savu dzīvo pieredzi. Ir vajadzīga drosme un ievainojamība, lai ar kouču dalītos savās lielākajās cerībās un dziļākajās bailēs. Nav pārsteidzoši, ka cilvēks var vērsties pie ChatGPT un meklēt atbildes interneta anonymitātes - vai drīzāk anonimitātes uztveres - apstākļos. Runājot par milzīgajiem privātuma jautājumiem, kas vēl nav atrisināti, mēs varam sevi maldināt, jo internetā nav tādas lietas kā anonimitāte. Tomēr priekšrocības ir acīmredzamas: koučings kļūst pieejamāks plašākai auditorijai.

Taču šim necilvēciskajam koučinga veidam ir arī tumšākā puse. Attiecību un seksa terapeite Esther Perel norāda uz otru mākslīgo mākslīgo intelektu - mākslīgo intimitāti - “visu to pieredzi, kas mums pašlaik ir pseidopiedzīvojums. Tām vajadzētu radīt mums kaut kā īsta sajūtu, bet tā tas nav.” Perels runā par nepieciešamību pēc saiknes un kopības, kā arī “pārvarēt sev uzlikto nastu, kas nekad nav bijusi smagāka, iegūt brīvību, kas ir nepieredzēta, bet arī dzīvot ar šaubu un nedrošības tirāniju, kas ir nepieredzēta”. Šajā gadījumā mākslīgā intelekta pieaugums koučingā, iespējams, vismaz zināmā mērā veicina to, kas mūs pirmām kārtām liek meklēt atbalstu, kad runa ir par mūsdienu vientulību. Izaicinājums būt neaizsargātam citu cilvēku sabiedrībā, piemēram, koučā, atbilst vajadzībai un ilgām pēc saiknes. Šādā gadījumā citu cilvēku pārdzīvotā pieredze var būt viens no lielākajiem ieguvumiem kā empātijas un piederības sajūtas avots.

Dzīvot ar jautājumu

Viens no neatbildētajiem jautājumiem, ar ko mums, iespējams, nāksies sadzīvot, ir tas, vai mākslīgais intelekts būs vai daļēji jau ir labāks treneris. Vai, runājot Rortija vārdiem (Rorty, R. (1989). Neparedzamība, ironija un solidaritāte. Cambridge University Press), mēs varētu uzdot citu jautājumu, ko izvirzīja kolēģi, kuri organizē koučinga konferenci, par to, kā efektīvi apvienot mākslīgo intelektu un cilvēku koučingu. Kāda varētu būt šī potenciālā hibrīdā nākotne? Mākslīgais intelekts un cilvēciskais koučings varētu nevis konkurēt, bet gan papildināt viens otru. 

Viens no veidiem, kā iedomāties un izveidot šo partnerību, varētu būt mākslīgais intelekts, kas atbalsta koučinga attiecības, sniedzot uz datiem balstītu ieskatu par likumsakarībām un aspektiem, kurus koučs varētu nepamanīt, piedāvājot uz pierādījumiem balstītus intervences ieteikumus, veicot administratīvus uzdevumus, piemēram, plānošanu un turpmākus atgādinājumus, vai sniedzot atbalstu starp sesijām.

Savukārt koučs cilvēks varētu vairāk koncentrēties uz ķermenisku klātbūtni, intuitīvu neverbālās komunikācijas uztveri, kontekstuālu izpratni, kas balstīta uz dzīves pieredzi, un klātbūtni nepatīkamām emocijām, kas varētu būt daļa no koučinga sesijas.

Ja mēs dzīvosim ar šiem jautājumiem, iespējams, kādu dienu mēs dzīvosim arī ar atbildēm uz tiem, ja Rilke ir taisnība, un varbūt atklāsim, ka atbilde nav meklējama, sacenšoties ar mašīnām, bet gan dziļāk pieņemot mūsu cilvēcību.