Ir veiksmīgās. Uzņēmējas, kas kalnus gāž, nezaudējot sievišķību, pārliecību un stilu. Mammas, kas paspēj gan izlasīt bērniem pasaciņu, gan samīļot vīru, gan darbā iegūt kāroto paaugstinājumu. Un ir tās otrās, kuras klupdamas krizdamas kuļas pa dzīvi, kamēr galvā skan mantra: kā man atkal neiet, mana dzīve ir viena liela izgāšanās. Atšķirība ir tikai viena – āķis, uz kura vienas ir, bet otras nav uzķērušās. Lai neuzķertos, nepieciešama emocionālā veiklība, ko var iemācīties, ievērojot 4 soļu principu.

Ik dienas mēs pasakām apmēram 60 tūkstošus vārdu. Bet vēl simtiem tūkstoši neizteiktu riņķo pa mūsu smadzenēm. Daudzi no tiem izsaka nevis faktus, bet gan vērtējumus, kas savijušies ar emocijām. Daži ir racionāli un noderīgi – piemēram, «Es esmu cītīgi gatavojusies un labi tikšu galā ar šo uzdevumu», bet citi ir negatīvi un subjektīvi – «Mani speciāli ignorē, es atkal izgāzos un padarīju sevi par apsmieklu, es esmu tik tizla».

Visiem cilvēkiem caur galvu plūst nepārtraukta domu un sajūtu straume, kurā ir gan šaubas, gan kritika, gan bailes. Jo mūsu smadzenes vienkārši dara darbiņu, kam ir domātas – cenšas paredzēt problēmas un tās risināt, novēršot iespējamās kļūdas.

Nepatikšanas sākas tad, ja mēs uz kritiskajām emocijām un piesardzīgajām, brīdinošajām domām uzķeramies gluži kā zivs uz makšķeres āķa. Tas notiek divos veidos. Pirmais – noticot savām domām, uzskatot tās par faktiem un izvairoties no situācijām, kas tās ierosina. Otrs – pretojoties savām domām un ar varu sevi piespiežot tās ignorēt, tādejādi metoties iekšā situācijās pat tad, ja tās ir pretrunā ar mūsu vērtībām un mērķiem. Abos gadījumos esam pievērsušas pārāk lielu vērību iekšējam troksnim – savu domu pļāpām, kas no mums izsūc sulu un neļauj dzīvot pilnasinīgi.

Dzeltenais zilonis

Sava daļa vainas ir arī pozitīvās domāšanas kultam, kas sludina, ka iekšējo troksni var apklusināt, domājot gaiši, trenējot sejas muskuļus smaidam, sastādot prioritāšu sarakstu, iegremdējoties darbā. Taču straume mūsu prātā tik un tā nemazinās.Un, ja padomājam, cik ilgi mūsos jau skan šis iekšējais neapklusināmais dialogs? 5, 10, 20 gadus? Kopš bērnības?

Tātad šīs tehnikas nestrādā, vai arī to efekts ir īslaicīgs. Psihologu pētījumi liecina, ka patiesībā emociju un domu apspiešana panāk tieši pretēju efektu – tās tiek barotas, un iekšējā balss kļūst arvien skaļāka. Pierādījums ir slavenais vingrinājums, kura dalībniekiem tiek dots uzdevums – iztēloties milzīgu dzeltenu ziloni. Un pēc tam nākamās piecas minūtes domāt par visu, ko vien sirds kāro, tikai nekādā gadījumā ne reizes neiedomāties par dzelteno ziloni. Rezultāts? Izmēģiniet pašas! Visas, kas centušās ievērot diētu un nedomāt par šokolādes virtulīti vai kartupeļiem frī, sapratīs, kā tas darbojās.

Veiksmīgi cilvēki un efektīvi līderi neuzķeras uz šī āķa, bet arī visiem spēkiem domas neapspiež. Tā vietā viņi savas sajūtas un domas apzinās, bet turpina sekot savām vērtībām un mērķiem. Jo viņiem piemīt tas, ko psiholoģijā dēvē par emocionālo veiklību (emotional agility). Prasme apieties ar savām domām un sajūtām, tās pārvaldīt, nevis apspiest, apklusināt vai nopūderēt ar pozitīvisma kārtu. Arvien vairāk studiju un pētījumu pierāda, ka emocionālā veiklība ir ļoti svarīga un palīdz visdažādākajās situācijās – mazina stresu, kļūdas, veicina radošumu un uzlabo kā profesionālo sniegumu, tā ģimenisko saskaņu.

Uzķērušās

Reiz dzīvoja divas foršas sievietes Alise un Evija, kas bija uzķērušās. Alise – juriste un divu mazu bērnu māte, bija nonākusi strupceļā. No vienas puses – viņa izjuta intensīvu vainas apziņu par neizmantotajām iespējām darbā, kur viņas kolēģi strādā 80 stundas nedēļā, kamēr viņa tikai 50. No otras puses – viņa sevi nemitīgi vainoja par to, ka, pārrodoties no darba mājās, nespēj par visiem simt procentiem pievērsties bērniem un vīram. Viena balss viņai neatlaidīgi teica, ka, ja viņa nebūs labāka darbiniece, var nākties riskēt ar savu karjeru, otra uzstāja: ja viņa nebūs labāka māte un sieva, viņa riskēs ar savu ģimeni. Alise vēlējās, lai kaut viena no šīm balsīm vienkārši apklustu. Taču tā nenotika. Un Alise balsīm atbildēja – neriskēja iesaistīties jaunos, izaicinājumu pilnos projektos, taču, pusdienojot kopā ar ģimeni, savā telefonā drudžaini pārbaudīja darba e-pastu.

Evijai, jaudīgai izpilddirektorei kādā vairumtirdzniecības kompānijā, bija cita problēma. Inteliģenta, talantīga, ambicioza, bet vienmēr dusmīga – uz priekšniekiem, kas neuzklausīja viņas viedokli, uz padotajiem, kas viņas pavēles neizpildīja perfekti, uz kolēģiem, kas pienācīgi neiesaistījās. Pāris reižu viņai gadījās iziet, un Evija pat saņēma aizrādījumu, ka darbā jāprot savaldīt savas emocijas. Bet, kad viņa to mēģināja, Evija juta, ka apspiež savu būtību, tāpēc kļuva vēl dusmīgāka un nomāktāka.

Abas gudrās un visumā veiksmīgās sievietes bija uzķērušās uz savu negatīvo domu un emociju āķa. Alisi nomāca vainas sajūta, Eviju – dusmas. Alise mēģināja savas domas apklusināt, Evija vai sprāga no aizvainojuma un aizkaitinājuma. Abas neveiksmīgi centās atbrīvoties no diskomforta, ko izjuta. Nevis viņas pārvaldīja savu iekšējo pasauli, bet iekšējā pasaule komandēja viņas.

Kā apgūt emocionālo veiklību

Lai noāķētos, nepieciešama emocionālā veiklība, un to iespējams apgūt, sekojot 4 soļiem: atpazīt domu dabu, nosaukt savas emocijas un domas vārdā, pieņemt tās un rīkoties saskaņā ar savām vērtībām.

1. solis

Atpazīsti veco dziesmu

Pirmais – pamanīt, ka jau atkal esi uzķērusies uz savu domu un emociju āķa. Viena no pazīmēm – tava domāšana kļuvusi šaura kā skrejceliņš, vienveidīga un šausmīgi apnicīga (jo īpaši tāda tā šķiet cilvēkiem, ar kuriem tu dalies savās domās). Domas – piemēram, sevi apsūdzošās – kā papagailis atkal un atkal ķērc vienu un to pašu. Situācijas un cilvēki mainās, bet domas maļ to pašu. Stāsts, ko tavas smadzenes tev vēsta – jau dzirdēts un sens. Tas ir signāls, ka nepatikšanu cēlonis ir nevis apkārtējā vide, bet iekšējās sajūtas. Pirms sāc kaut ko mainīt, jāsaprot, ka esi iestrēgusi.

2. solis

Nosauc vārdā

Kad esi uzķērusies uz domu āķa, uzmanība, ko velti savām domām un emocijām, piepilda tavu galvu tik ļoti, ka nekam citam tajā neatliek vietas, tai skaitā pašanalīzei. Tāpēc, pirms analizēt, vienkārši nosauc šīs domas vārdā. Tāpat kā gurķi tu sauc par gurķi, tā domu nosauc par domu un emocijas par emocijām.

«Es neesmu pietiekami laba mamma» kļūs par «Manas domas saka, ka es neesmu pietiekami laba mamma».

Tāpat «Mans kolēģis neko nesaprot, un tas mani padara gluži traku no dusmām» kļūs par «Manas domas saka, ka mans kolēģis neko nesaprot, un es jūtu dusmas.» Nosaukšana palīdz ieraudzīt, kas patiesībā ir mūsu domas un emocijas: gaistoša, pārejoša informācija, kas var būt noderīga, bet var arī nebūt.

Ir vairākas tehnikas, kas palīdz apgūt un izkopt prasmi palūkoties uz sevi un savām domām no malas, un pētījumi rāda, ka šāda apzināšanās ne vien palīdz labāk justies, bet arī rada pārmaiņas smadzenēs šūnu līmenī. Kolīdz mēs nomierināmies un sākam atpazīt un nosaukt savas domas un emocijas, nomācošā kritika – vai nu tā būtu vērsta pret sevi vai apkārtējiem – sāk izklīst kā garām skrejoši mākoņi, atsedzot skaidras debesis.

3. solis

Pieņem tās

Pretējais kontrolei ir pieņemšana. Nevis reaģēt uz katru domu un pakļaut sevi negativitātei, bet tās pieņemt. Atvērt savām idejām un emocijām sirdi, pievērst tām uzmanību un ielaist sevī. Desmit reizes dziļi ieelpo un vēro, kas šobrīd notiek. Tas nenozīmē, ka tūdaļ sajutīsi atvieglojumu, tieši otrādi – iespējams, tu beidzot aptversi, cik nomocījusies esi. Svarīgi ir ar iejūtību pret sevi (un arī citiem) izpētīt reālo situāciju – kas notiek kā iekšēji, tā ārēji? Kad apzināmies savas negatīvajās emocijas un atbrīvojam tām telpu, nevis tās apspiežam vai uzgrūžam citiem, tad arī sākam aptvert šo negatīvo emociju postošo enerģiju. Tās ir signāls, ka jāsāk rīkoties produktīvi. Tā vietā, lai kliegtu uz kolēģiem vai vīru un bērniem, jāiemācās skaidri izteikt savu prasību vai lūgumu. Jo vairāk pieņemsim savas emocijas un jo labāk spēsim ar interesi aplūkot tās no malas, jo noderīgākas tās mums izrādīsies, palīdzot vest mūs pretī mērķim, nevis prom no tā.

4. solis

Rīkojies saskaņā ar savām vērtībām

Prāta domu straume plūst nebeidzami, emocijas mainās tāpat kā laikapstākļi, kamēr vērtības paliek tās pašas. Tikai tu pati vari izlemt, vai rīkojies saskaņā ar savām vērtībām un mērķiem – vai tava rīcība, tava reakcija palīdzēs tev, tavai ģimenei, tavam uzņēmumam ilgtermiņā, vai arī tikai ātri nodzēsīs šī brīža ugunsgrēku?

Vai tava rīcība ved turp, kur gribi nonākt? Vai tā palīdz dzīvot tā, kā vēlies?

Kad Alise, mamma, kas mocījās vainas apziņā, saprata, ka vienlīdz svarīgi viņai ir gan ģimene, gan darbs, viņa spēja tos beidzot harmoniski savienot. Jo, noāķējusies no vainas sajūtas, Alise saprata, ka, esot mājās, patiešām jābūt kopā ar ģimeni, darba lietas šajā brīdī noliekot pie malas. Vienlaikus viņa arī teica jā vairākiem darījumu braucieniem, lai gan tie iekrita laikā, kad bija paredzēti skolas pasākumi un citas ģimenes aktivitātes, kurās viņa labprāt piedalītos. Taču Alise vairs sevi nešaustīja, bet ļāva, lai viņu vada vērtības, nevis emocijas, un ar laiku iemantoja mieru un piepildījumu.

Protams, apgūt emocionālo veiklību nevar ātri un uzreiz. Ar sevi būs jāstrādā regulāri un neatlaidīgi. Noteikti būs arī atkritieni, jo pat tie, kas regulāri ievēro 4 soļus, lai apgūtu emocionālo veiklību, var atkal attapties, ka ir uzāķējušies. Taču, ja zini, kas jādara, ar laiku spēsi to pārvērst automātiskā ieradumā.

Vairāk par emocionālo veiklību un iespējām to apgūt vari izlasīt psiholoģes Sjūzenas Deivisas (Susan Davis) grāmatā Emocionālā veiklība (Emotional Agility: Get Unstuck, Embrace Change, and Thrive in Work and Life).

Avots: https://www.santa.lv

Autors: Anete Piņķe

Publicēts: 2022. gada 11. novembrī