Katrs, kas dzīvē ir mācījies svešvalodas, ir sastapies ar grūtībām mācīšanās procesa laikā. Mūsdienās, globalizācijas apstākļos, reti kad pietrūkst motivācija mācīties svešvalodu vispār, biežāk jāsastopas ar motivācijas trūkumu mācīties 2. vai 3. svešvalodu, parasti to argumentē tādejādi, ka  gandrīz visur pasaulē jau pietiek tikai ar angļu valodu. Tomēr Eiropas kontekstā tendences sliecas uz nepieciešamību prast vairākas svešvalodas, it īpaši mazo nāciju pārstāvjiem. Atvērtais darba tirgus, kultūras dzīves virmošana pāri valstu robežām, profesionālais informatīvais lauks, un citi neskaitāmi faktori ietekmē vēlmi iemācīties vairākas svešvalodas.

Tomēr, lai cik stipra būtu valodu apguves motivācija, daudzi apstājas pirmo grūtību priekšā, jo nepārvarams šķiet pats mācīšanās process, it īpaši ja iepriekšējā mācīšanās pieredze ir bijusi negatīva vai piemirsta. Arī jau apgūtajām valodām, kuras mācītas skolas laikā, bet nav bijis regulārs pielietojums, ir tendence aizmirsties vai pazust gandrīz pavisam. Ir pazīstama situācija, kad doma – vajadzētu atkārtot kādreiz apgūto valodu, tiek aizvirzīta tālākā nākotnē līdz brīdim, kad rodas nepieciešamā motivācija.

Grāmatas „Kāpēc mācīšanās dara laimīgu?” prezentācijas intervijā Minhenes mācītājs, grāmatas ilustrāciju autors Verners Tiki Kuestenmahers (Werner Tiki Küstenmacher 2008) pamato domu, kādēļ mācīšanās dara viņu laimīgu. Tā ir apziņa, ka viņš atrodas aktīvā dzīves pozīcijā, ka viņš ir noteicējs par savu dzīvi, nav manipulējams, bet ir brīvs cilvēks savā rīcībā un domās. Tātad mācīšanās dod brīvību, brīvību, kas rezultējas praktiskos panākumos, jo valodu zināšanas ir tūlītēji pielietojamas, tādejādi sniedzot arī gandarījuma sajūtu.

Ir atšķirība, vai valodu jāmācās skolā un tās apgūšana ir obligāta izglītības satura sastāvdaļa, vai arī to apgūst pēc brīvas gribas. Šādā gadījumā kursu vai mūžizglītības projektu ietvaros saturs tiek pielāgots mērķauditorijai, konkrētām vajadzībām un piemērots zināšanu līmeņiem. Ja ir nepieciešamā motivācija, tad mācīšanos nevar uztvert kā apgrūtinājumu, mācīšanās var darīt laimīgu, ja vien cilvēks pats sev neliek šķēršļus dažādu iemeslu dēļ. Tas var būt pazemināts pašvērtējums, nevēlēšanās atstāt komforta zonu konfrontācijā ar jaunajām mācību metodēm, bailes no kļūdīšanās vai neprasme organizēt sevi mācībām. Tikt galā ar šīm problēmām var palīdzēt pasniedzējs.  Izvērtēt to, kas katram indivīdam palīdz vai padara iespējamu mācīšanās procesu, var vienīgi viņš pats, bet pasniedzējam ir jābūt tam, kas šīs prasmes iedzīvina un padara darboties spējīgas. Metamācīšanās jeb zināšanas par to, kā mācīties mācīties mūsdienās ir jebkura mācību procesa neatņemama sastāvdaļa.

Izpratne par metamācīšanās būtību sakņojas metaizziņas (metacognition) teorijā, ko pētījis un aprakstījis amerikāņu  psihologs Džons H. Flavels. Džons H. Flavels (John H. Flavell,1976) ar metaizziņu saprata indivīda spēju analizēt savu domāšanu un vadīt savu izziņas darbību. Saskaņā ar Flavela  teoriju, metaizziņa ir augstāka līmeņa domāšana, lai kontrolētu  domāšanā iesaistītos metaizziņas procesus un iegūtu par tiem zināšanas. Metaizziņas sastāvdaļa ir  process, kā mēs varam kontrolēt vai regulēt savu mācīšanās procesu, lai to uzlabotu.

Balstoties uz Džona Flavela metaiiziņas teoriju, mācīšanās procesu jaunā kvalitātē pacēla un kā pirmais metamācīšanās (metalearning) fenomenu aprakstīja Donalds B. Maudslejs (Maudsley,1979). Viņš uzskatīja, ka metamācīšanās ir process, kurā indivīds apzinās un aizvien vairāk kontrolē uztveres, pētīšanas, mācīšanās un personīgās izaugsmes procesu, kuru pats ir iniciējis.

Metamācīšanās būtību pēc Maudsleja (1979) raksturo 5 principi:

• indivīdam jābūt mācīšanās teorijai - kaut primitīvai, bet teorijai,
• indivīdam jādarbojas drošā, atbalstošā sociālā un fiziskā vidē,
• indivīdam jāatklāj pašam likumi un pieņēmumi,
• indivīdam jābūt saistībā ar autentisku  vides informāciju,
• indivīdam jāpārkārto pašam sevi, mainot savus priekšstatus.

Maudsleja teoriju tālāk attīstīja un metamācīšanās jēdziena pamatojumu pirmais savā darbā „The role of metalearning in study processes”(1985) formulēja Džons Biggs. Ar metamācīšanos Dž. Biggs saprata mācīšanos, kad indivīds pats apzinās to, kā viņš mācās. Indivīds zina, kā viņš mācās visefektīvāk, viņš vēlas savu mācīšanās procesu ietekmēt un patstāvīgi pilnveidot. Normans Džeksons (Norman Jackson 2004), analizēdams Biggsa izpratni par metamācīšanos, izdalīja sekojošus aspektus:

• indivīdam ir nepieciešamība zināt un saprast, kā viņš mācās,
• indivīds ir motivēts pats šādā veidā regulēt savu darbību,
• indivīdam ir spējas regulēt sevi šādā veidā.

Dž. Biggsa koncepcija sevī ietver sarežģītu kompleksu, kas sastāv no:

• produkta – zināšanām par mācīšanos, kā mēs to darām dažādos kontekstos,
• attieksmes, kas balstās uz pārliecību, ka šādā veidā regulēt savu darbību ir pareizi,
• spējām un prasmēm domāt un rīkoties tādā veidā, lai izmantotu par savu mācību procesu  iegūtās zināšanas.

Tālākās darbības un pētījumi metaizziņas un metamācīšanās nozarē rezultēja Jana Meijera (Jan Meyer 2000) iniciētajā pētījumā, kad izmantojot „mācību izvērtēšanas”  (Reflections on Learning Inventory - RoLI)  paņēmienu, Imperial koledžas Londonā studenti tika lūgti izvērtēt savu mācīšanās pieredzi augstskolā. Meijers uzskata, ka indivīda izpratne par savu mācīšanās procesu summēta ar pasniedzēja palīdzību var kļūt par efektīgu mācīšanās pieeju. Pētījums deva dziļāku izpratni par metamācīšanās nozīmi  un tas tika prezentēts Eiropas Izglītības Pētniecības asociācijas 10.biennāles konferencē Padujā, Itālijā. Apkopojot konferences diskusijas, Normans Džeksons sasistematizēja dalībnieku viedokļus par to, kā  viņi izprot metamācīšanos. Rezultātā Džeksonam radās modelis, kā metamācīšanos var attēlot saistītu jēdzienu kontekstā:

• vairāk par metaizziņu
• ceļā uz nākotnes metaizziņu
• pielietojamā metaizziņa
• metaizziņas prasmes
• metaizziņa
• uzskati/izziņa
• metamācīšanās                                                                       
• mācību fenomena apzināšanās un izpratne
• savu mācīšanās darbību, stratēģiju apzināšanās
• savas mācīšanās apzināšanās un kontrolēšana
• iedvesma, radošums, nemitīga sava mācību  procesa pielāgošana dažādām mācību situācijām, jo ir zināšanas, prasmes un
• motivācija to  darīt

Metamācīšanās ir pakārtota metaizziņai, tomēr tā neietver tikai metaizziņas aspektus. Plašāku ieskatu metamācīšanās daudzšķautnainajā izpausmē sniedz Ķelnes universitātes profesors Kerstens Reihs (Kersten Reich 2003), kultūraspekta konstruktīvisma teorijas attīstītājs un universitātes digitālās metožu krātuves izveidotājs. Metamācīšanās ir kopums, kas sastāv no dažādiem konstruktīviem un sistēmiskiem elementiem. Kā mācīšanas un mācīšanās metode metamācīšanās reaģē uz problēmsituāciju un tiecas īstenot reflektējošu mācīšanos mācīties, kas paver daudz un dažādas perspektīvas, atļauj dažādas pieejas un rada daudzveidīgu rezultātu. Tātad metamācīšanās ir multiperspektīva, multimodāla un multiproduktīva.

Vienlaicīgi metamācīšanās ir absolūti individuāla, tā gan balstās uz vispārējām definīcijām, tomēr katrs indivīds reflektē savu mācīšanās stilu, veidus un paradumus. Līdz ar to metamācīšanās gūst emocionālu raksturu. Savulaik Džons Djūvijs (John Deweys) atzina, ka mācību process kļūst īpaši efektīvs, ja indivīda saskarsme ar problēmu gūst  emocionālu pieredzi. Tai brīdī, kad kādas tēmas ietvaros indivīds sastopas ar mācīšanās problēmām, apzinās un izvērtē tās, viņš piedzīvo emocionālu izaicinājumu, kas indivīdu bieži motivē nepadoties un meklēt ceļu, kā problēmu atrisināt, vai demotivē, ja risinājums nav rodams.  Šai brīdī  pasniedzējs ir tas, kurš var palīdzēt, atbalstot, iepazīstinot ar  stratēģijām, kuras pielietojot, problēma var tikt atrisināta.

Eksistē daudzas stratēģijas un metodiskie paņēmieni, kas piedāvā plašu darbarīku spektru katra individuāla indivīda izvēlei un piemērotībai. Tomēr vai tas vienmēr notiek? Kā liecina intervijas ar pasniedzējiem, tie vairumā pārzina dažādās stratēģijas, bet tās nepielieto, jo ikdienas aizņemtībā ar mācību saturu, neiedomājas, ka šīs problēmas eksistē. Pasniedzēji norāda uz trūkumiem apgūstāmajā vielā vai uzslavē panākumus, bet tie vairāk koncentrējas uz zināšanu apguvi nevis uz iemaņām, kuras nepieciešamas zināšanu kvalitatīvai apguvei. Stratēģiju pārzināšana ļautu  rast individuālus risinājumus mācīšanās problēmu novēršanā, gan organizējot  mācīšanās darbības, gan pielietojot attiecīgās mnemotehnikas, apgūstot leksiku un gramatiku, gan produktīvās stratēģijas mutiskajā un rakstiskajā komunikācijā. Mūžizglītības kontekstā tas ir ļoti svarīgi, jo laika gaitā ir mainījusies valodas apguves metodika un var rasties neizpratne vai pat pretestība mācību procesa ietvaros.

Metamācīšanās stratēģijas svešvalodā pielietojamas tieši - mācību procesa organizācijā, informācijas gūšanā, apstrādē un tālākā transformācijā, netieši - tās darbojas lai motivētu, skarot kognitīvos, afektīvos, psihomotoriskos un emocionālos mācīšanās aspektus.  Valodas sistēmu mācās atklājot, procesā kļūdas kļūst par iespējām, teorijas rodas vispārinot personīgo pieredzi, radošums un kritisks izvērtējums, apzināta pieeja, savu stipro un vājo pušu lietderīga izmantošana, tās ir tikai dažas no metamācīšanas pieejas iespējām. Svešvaloda un valoda vispār ir ļoti pateicīgs materiāls šo ideju realizācijai mācību procesā.

Apgūstot jaunu valodu, mērķis ir ne tikai iemācīties sazināties, paplašināt redzesloku un sociālo vidi, mērķis ir, mainot stratēģijas valodas apgūšanas procesā, attīstīt domāšanas kvalitāti, mācīties kontrolēt savu domāšanu, zināt, par ko un kā domāt, jo katra cilvēka  izglītības nākotne ir atkarīga no domāšanas kvalitātes un attiecīgās rīcības. Turklāt pasniedzēja uzdevums ir palīdzēt uzdot piemērotus jautājumus un iemācīt patstāvīgi rast atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, pielietojot  noteiktas stratēģijas, veidot radošu pieeju un  visbeidzot palīdzēt indivīdam sasniegt personīgo mācīšanās brīvību.

Literatūra

1. Амонашвили Ш.А. Размышления о гуманной педагогике. - М.: Издательство Дом Шалвы Амонашвили, 1995. - 496 с. - (6) - стр.47-48.
2. Jackson,N. Developing the concept of metalearning. Innovations in Education and Teaching International,Vol.41, No.4, November 2004
3. Latvijas Vēstnesis 28.08.2007 Nr.138 (3714)
4. Maslo, Elīna. Mācīšanās spēju pilnveide. Rīga: Raka, 2003 3.lpp. ISBN 9984-15-484
5. Maudsley, D.B. (1979). A Theory of Meta-Learning and Principles of Facilitation: An Organismic Perspective. University of Toronto, 1979. (40, 8,4354-4355-A)
6. Meyer, J. H. F. (2000) An overview of the development and application of the Reflections on Learning Inventory (RoLI), paper presented at the RoLI Symposium, Imperial College, London, September.
7. Warum Lernen glücklich macht2. Auflage 2009, 96 Seiten ISBN 978-3-89204-997-5
8. Küstenmacher,W.T. https://www.youtube.com/watch?v=R9Oirm8KpGg [skatīts02,12.2018.]

Elita Balčus,
Liepājas Universitātes Eiropas valodu un kultūras studiju programmas direktore,
EPALE Kurzemes reģiona koordinatore