Competencias cívicas y ciudadanas para la participación activa: involucrar a los adultos jóvenes

El concepto de ciudadanía denota tanto la pertenencia a una comunidad, ya sea política o social, como un conjunto de derechos y deberes o el supuesto al que se refieren estos derechos y deberes. Educar para la ciudadanía, por tanto, significa ayudar a las personas a comprender este sentido de comunidad, de pertenencia, y promover los valores de solidaridad, compromiso y respeto. En este sentido, no se puede dejar de referirse también a la educación cívica: el civismo indica el sentido del deber cívico, el respeto a las normas, la educación en la convivencia urbana y la adquisición de conocimientos sobre el orden de una sociedad democrática y civil. Pero el término ciudadanía tiene que ver con pertenencia, identidad y valores.
“La competencia ciudadana es la capacidad de actuar como ciudadanos responsables y de participar plenamente en la vida cívica y social, sobre la base de la comprensión de los conceptos y estructuras sociales, económicos, jurídicos y políticos, así como de los desarrollos y la sostenibilidad globales” (Recomendación del Consejo de la UE de 22 mayo de 2018 sobre competencias clave para el aprendizaje permanente). La idea de ciudadanía ha declinado a nivel global y esto nos obliga a reconsiderar la idea de pertenencia planetaria ya repensar las relaciones entre lo global y lo local que ya no se pueden expresar en términos de ciudadanías tradicionales. Esto significa, en esencia, concebir la educación ciudadana del futuro en una perspectiva amplia e incluyente que incluya, por un lado, la identidad nacional y el conocimiento de la organización político-institucional del propio país, y por otro, el conocimiento, el reconocimiento y el encuentro con el otro, brindando así a las nuevas generaciones las herramientas para enfrentar y gestionar la complejidad a nivel personal, social, cultural, político, económico y ambiental.
La educación ciudadana en la sociedad actual debe, por tanto, perseguir objetivos educativos como abordar los problemas como miembros de una sociedad global, asumir responsabilidades, comprender las diferencias culturales, el pensamiento crítico, estar preparados para resolver conflictos de forma no violenta, cambiar el estilo de vida para proteger el medio ambiente. , siendo sensible a la protección de los derechos humanos, y la participación política a nivel local, nacional e internacional (Cogan, Derricott, 1998).
¿Cómo promover la educación para la ciudadanía?
“En las sociedades democráticas, la educación para la ciudadanía ayuda a los estudiantes a convertirse en ciudadanos activos, informados y responsables, que estén dispuestos y sean capaces de asumir la responsabilidad de sí mismos y de sus comunidades a nivel local, regional, nacional e internacional” (Comisión Europea et al., 2017). , p.9).
La ciudadanía sólo tiene sentido si puede ser activa, en la medida en que permite a las personas expresar su derecho a participar. La ciudadanía activa no puede imponerse ni basta con garantizarla por ley; requiere caminos educativos que ayuden a dotar de sentido a la propia participación política.
Por supuesto, cuando hablamos de itinerarios educativos, no nos referimos sólo a los sistemas de educación pública: el sistema de medios de comunicación, las autoridades locales y la familia, por citar algunos, también juegan sin duda un papel educativo en la ciudadanía en varios niveles, con el fin de responder de manera cada vez más significativa a los problemas que surgen de la complejidad de la sociedad contemporánea.
Atravesamos una fase de acelerada transformación cultural, social, política y económica, de dramáticos conflictos que se expresan en procesos de desorientación, abandono y desconfianza, en los que los valores de la convivencia civil y social parecen estar desapareciendo.
Atravesamos una fase de transformación cultural, social, política y económica acelerada, con conflictos dramáticos que se expresan en procesos de desorientación, abandono y desconfianza, en los que los valores de la convivencia civil y social parecen estar desapareciendo.
En este contexto, muchos adultos jóvenes parecen aún más perdidos y se perciben cada vez menos como ciudadanos: jóvenes agrupados como 'NINI' (sin educación, empleo o formación), o la situación de los jóvenes migrantes y refugiados (sin derechos ), jóvenes sin trabajo o en situación de precariedad prolongada, todos ellos en riesgo de sufrir exclusión social y alejamiento de la confianza en las instituciones democráticas y el compromiso político. Por lo tanto, se vuelve fundamental involucrar y volver a involucrar a los adultos jóvenes a través de políticas de educación ciudadana, y también en la educación de adultos, para mejorar sus oportunidades de vida, facilitar su inclusión social y contribuir a su capacidad para asumir un papel más activo como ciudadanos en su vida. contextos.
¿Cómo?
Una publicación reciente (Kersh, Toiviainen, Pitkänen, Zarifs, 2021) subraya cómo las situaciones pueden variar en nuestros países, pero hay algunos principios que podemos considerar como pautas.
“Los elementos transversales de los enfoques significativos de políticas y prácticas deben incluir lo siguiente:
- relevancia y contextualización: ej. se debe tener en cuenta la contextualización de las dimensiones de la ciudadanía participativa activa de manera que sean relevantes para los antecedentes personales y/o los objetivos profesionales, las ambiciones y las diferencias de género de los adultos jóvenes;
- oportunidades y posibilidades: crear oportunidades para ejercer una ciudadanía activa en todas sus dimensiones y en relación con las experiencias y situaciones personales de los adultos jóvenes;
- flexibilidad y personalización en lugar de un enfoque de "talla única": garantizar una provisión flexible que proporcione enfoques personalizados en el desarrollo de programas educativos;
- el importante papel del profesional de la educación: la importancia del papel mediador de los profesionales de la educación debe ser mejor reconocida y tenida en cuenta por las partes interesadas pertinentes;
- multiculturalismo y tolerancia: promover el aprendizaje en grupos diversos y multiculturales en un entorno seguro;
- resiliencia y confianza: fomentar la resiliencia, la confianza, la autoestima y las aspiraciones de los adultos jóvenes;
- el papel de las redes de comunicación: promover la comunicación entre los diferentes actores”
(Toiviainen, et al., 2022, pp. 179-180).
Para educar para la ciudadanía es fundamental promover formas de planificación participativa, a partir de aquellas actividades que involucran personalmente a los ciudadanos en los procesos de diseño y organización de las formas, tiempos y espacios de la vida urbana, a partir de compartir el proceso por el cual se organiza la vida. en la ciudad se decide. Y para ello es necesario involucrar a ciudadanos de todas las edades y apoyar los procesos educativos de aprendizaje a lo largo de la vida. El fin último de la educación es la formación de un ciudadano libre para expresar sus ideas y para participar en los procesos de cambio. La cultura es la palabra clave de la democracia, no la cultura superficial, sino la que da las herramientas para la vida y para dominar los procesos (Dewey, 1916).
De ahí la necesidad del aprendizaje experiencial, que exige la capacidad de distinguir las experiencias educativas de las que no lo son. El primer síntoma que va en esta dirección es la capacidad de la experiencia para activar un cambio de comportamiento hacia la dirección elegida.
Transformar, dirigir y generar son los tres movimientos que permiten que la experiencia se convierta en aprendizaje (Freire, 1996).
En las escuelas, la participación y la ciudadanía activa se ejercen a través de la enseñanza en talleres, que, desde el jardín de infancia, es un aprendizaje activo que estimula el interés y desarrolla un enfoque crítico. Apostar por una educación inclusiva para la ciudadanía activa y democrática, educar en derechos humanos, derechos de la infancia, legalidad, sostenibilidad y cultura constitucional supone llevar a cabo proyectos amplios encaminados a promover el pluralismo cultural y la participación en la vida pública, política y social. Este tipo de enfoque está dirigido a formar ciudadanos críticos, capaces de actuar de forma autónoma, ejerciendo la participación y el compartir.
Un aspecto educativo particularmente importante de la participación se refiere a la lógica del ser parte, o más bien la parcialidad, que es un término íntimamente ligado a la participación: ser parte de algo como formación en la parcialidad, haciendo rica y significativa la aportación que los otros nos hacen, sin tener expectativas que lo abarquen todo.
El concepto de la participación, desde esta perspectiva, está estrechamente relacionado con la co-responsabilidad, lo que significa educarnos en compromisos éticos y tener el valor de dar el primer paso.
También hay muchas formas diferentes de “tomar acción”: sentadas, actuaciones en espacios públicos, arte callejero, huelgas, flash mob, resistencia no violenta, … pero también voluntariado, servicio cívico, aprendizaje de servicio. La mayoría de las veces el significado es protestar, evidenciar una situación, concienciar a más personas sobre un problema. O para dar su tiempo y competencias para apoyar a su comunidad, ya sea local o global. Pasar a la acción significa actuar fuera del campo de la educación tradicional, hacer algo para hacer realidad los derechos humanos, para un mundo mejor de los derechos humanos.
Referencias
Cogan, J.J., Derricott, R. (eds.) (1998). Citizenship for the 21st Century. An International Perspective on Education. London: Kogan Page.
Dewey (2016). Democracy and education: An introduction to the philosophy of education. New York: MacMillan.
European Commission/EACEA/Eurydice (2017). Citizenship Education at School in Europe. Eurydice Report. Luxembourg: Publications Office of the European Union.
European Union (2018). Council Recommendation of 22 May 2018 on key competences for lifelong learning (2018/C 189/01).
Freire, P. (1996). Pedagogia da Autonomia. Saberes necessários a prática educativa. Sao Paulo: EGA.
Kersh, N., Toiviainen, H., Pitkänen, P., Zarifs, G.K. (eds.) (2021). Young Adults and Active Citizenship. Towards Social Inclusion through Adult Education. Springer Open Access.
Toiviainen, H., et al. (2021). Conclusion: Divergences or Convergences? Facilitating Active Citizenship Through Adult Education Across Europe and Beyond. In Kersh, N., Toiviainen, H., Pitkänen, P., Zarifs, G.K. (eds.). Young Adults and Active Citizenship. Towards Social Inclusion through Adult Education (167-182). Springer Open Access.
Comentario
Pilsoniskā atbildība - mācību procesā attīstāma prasme
Uzrunāja rakstā aktualizētā problēmsituācija, ka jaunieši un jauni pieaugušie arvien biežāk sevi neuzskata par pilsoņiem. Šo parādību esmu novērojusi arī draugu lokā. No vienas puses viņi ir izglītoti, kulturāli, inteliģenti un labi situēti cilvēki, bet neizjūt pilsonisko atbildību ne pret valsti, ne tās sabiedrību. Viņi ir analītiski, kritiski domājoši, bet kur paliek līdzdalība savas valsts un sabiedrības procesu veidošanā?
Raksta autori situāciju piedāvā risināt no bērnudārza vecuma izglītojot, par: cilvēktiesībām, konstitucionālo kultūru, kultūras plurālismu un līdzdalību sabiedriskajā, politiskajā dzīvē.
Mana pieredze, strādājot skolā, rāda, ka vidusskolas posmā pilsoniskās atbildības prasmi veiksmīgi var attīstīt teātra mākslas stundās. Jauniešus viegli aizraut ar šādu uzdevumu. Skolēni grupās pārrunā pasaulē un Latvijā aktuālus problēmjautājumus. Mēģina formulēt kopīgu viedokli, tad veido performanci ar mērķi aktualizēt izvēlēto problēmjautājumu citu klases biedru vidū. Uzdevumā jaunieši ir spiesti ne tikai radoši un oriģināli domāt, bet sajust mākslu kā instrumentu caur kuru izteikt viedokli, runāt par viņus uztraucošiem jautājumiem.
- Inicie sesión o registrese para enviar comentarios
Pilsoniskās prasmes
Piekrītu rakstā sniegtajā viedoklī, ka aktīvs pilsoniskums nevar tikt uzspiests, un to nav iespējams garantēt ar likumdošanu. Pilsoniskās prasmes, galvenokārt, tiek veidotas ģimenēs vai mazākās sociālajās kopienās, kas ir fundamentāls pamats ne tikai cilvēka personības veidošanai, bet arī katra indivīda attieksmei pret cilvēkiem sev apkārt un valsti kopumā. Uzskatu, ka labākais veids kā aktualizēt šo problēmu ir veicināt iedzīvotāju iesaistīšanos dažādās sabiedrības līdzdalības aktivitātēs, uzlabot iedzīvotāju informētības līmeni par demokrātijas pamatprincipiem un savu interešu aizstāvības iespējām. Vienlīdz svarīgi ir jauniešu līdzdalība sabiedriskajos procesos, izglītības un starpkultūru apmaiņas projektos, kā piemēru minot, Erasmus+, Junior Achievement Latvia organizētos izglītības projektus u.c., kas veicina jauniešu aktivitāti, ieinteresētību, dod viņiem iespēju atrast sev līdzīgi domājošos, tādējādi stiprinot piesaisti savai valstij un attīstot savas pilsoniskās prasmes.
- Inicie sesión o registrese para enviar comentarios
Pilsoniskā kompetence-līdzdalība
Manuprāt pilsonisko kompetenci jaunietim kā bērnam visvieglāk ir ieaudzināt ģimenē, tomēr esmu pieredzējuši šīs kompetences veidošanos arī vienaudžu lokā, tostarp jauniešu centros un telpās, tāpat ar jaunatnes darbinieka vai cita speciālista palīdzību. Kā piemērs ir līdzdalība pilsētvides veidošanā, kur jauniešiem tiek dota iespēja uzrakstīt projektu, kuram tika piešķirts finansējums un jaunieši paši praktiski piedalījās projekta realizācijā, jauniešiem bija sajūta, ka viņi paši ir radījuši ko īpašu savā pilsētvidē, vienlaikus viņi bija arī motivēti iesaistīt citus jauniešus un dalīties savā pieredzē un priekā, lai viņu radītais pilsētvides objekts netiktu izpostīts no jauniešu - vandāļu puses, kas nereti ir noticis. Šī projekta laikā redzēju daudzu, iepriekš, šķietami neienteresētu savas pilsētvides attīstībā, jauniešu acis mirdzam no lepnuma, par savu līdzdalību savas vides veidošanā. Tāpat ļoti labi strādāja viņu iesaiste lielo kultūras pasākumu rīkošanā, piešķirot viņiem svarīgu lomu un iedodot taustāmu sasaistes ar savu valsti, pilsētu vai kultūras pasākumu atribūtu (krekliņi, cepures utt), tas lika jauniešiem izjust piederību. Protams, šādi piemēri bija daudzi un man bija prieks vērot, kā iepriekš pilsoniski līdzdarboties nemotivēti jaunieši mainīja savus uzskatus un līdzdarbojas, izjūt piederību savam novadam, valstij un kopienai vēl joprojām.
- Inicie sesión o registrese para enviar comentarios
pilsonibas kompetence
uzskatu ka pilsoniskā kompetence ir stabila, bet tā veidojas ilgstošā periodā. Jau no mazotnes mums katram pilsonisko kompetenci veido ģimene, vienā vai vairākās paaudzēs, kur tiek iemācīta attieksme pret apkārtējo vidi un valsti kopumā. Protams, svarīga ir patriotiskā audzināšana vispārējā izglītība, taču, ja jaunieša ģimenē netiek izmantoti valsts ieradumi, pilsoniskā kompetence un identitāte var būt šķelta. Jeb kuram sabiedrības loceklim, jaunietim vai vecāka gājuma cilvēkam ir grūti labi izturēties pret valsti, ja to nievā no pašas saknes viņa vacāki vai ģimene. Pilsonisko piederību var veicināt internacionālās kompetences veicināšana. Jauniešu kompetences veidošanā ir ļoti svarīgi veidot šis valstu apmaiņas programmas, audzināšana vispārējā izglītībā un vispārēja kompetenču stabilitāte.
- Inicie sesión o registrese para enviar comentarios
internacionālā kompetence
Uzskatu, ka pilsoniskās identitātes veidošanās galvenokārt sākas ģimenē, kurā tiek audzināta izpratne par valsts kultūru, tās identitāti, ieradumiem, tiek audzināta attieksme pret valsti kopumā. Jaunieša pilsonisko identitāti veido ģimenes attieksme pret valsti, tiek vai netiek veidota mīlestība pret mītnes valsti vai dzimteni. Protams, svarīga ir patriotiskā audzināšana vispārējā izglītība, taču, ja jaunieša ģimenē netiek izmantoti konkrētās valsts ieradumi, pilsoniskā indentitāte var būt šķelta. Tā pat, pilsoniskā identitāte var veidoties ilgstošā periodā, kas var būt pat vairākas paaudzes ilgs, taču pilsoniskā kompetence iespējams ir stabilāka. Jaunietim ir grūti mīlēt valsti, kuru nievā tā vecāki un radinieki, pat ja tā ir jaunieša dzimtene un personīgā pieredze, kas veido uzskatus nav negatīva.
Pilsonisko piederību var veicināt internacionālās kompetences veicināšana. Kā piemēram, ilgstoši dzīvojot vienā valstī, cilvēks pierod pie apkārtējās vides un tajā lielāko ties saskata tikai negatīvo, kā piemēram, valsts vēsturiskās neveiksmes un zaudējumus, politiķu un citas lēmējvaras kļūdas, trūkumus finanšu un ekonomikas jautājumos, pilsonisko nevienlīdztiesību. Rodot iespēju salīdzināt dzimtenes vai ilgstošas mītnes valsts iezīmes ar pieredzi citās valstīs, iespējams saskatīt vairāk pozitīvo iezīmju, kas rada vēlmi atgriezties mājās. Kā piemēram, teiciens: "Kaimiņa dārzā zāle vienmēr ir zaļāka". Jā, tā tiešām liekas, taču šī sajūta nav ilgstoša. Ja uzturēšanās citā valstī nav piespiedu mērs vai neizbēgama jebkādu apstākļu dēļ, ar laiku pilsoniskā identitāte mūsos liek ilgoties pēc dzimtenes kulturālajiem ieradumiem, dabas, pārtikas un citiem faktoriem. Šī ilgas var būt dažādas, to spēks atkarīgs no vairākām iezīmēm, kā piemēram, klimats, sabiedrība, ekonomiskais stāvoklis, u.c.
Tātad jauniešu pilsoniskās identitātes veidošanas svarīgs rīks ir jauniešu un studentu apmaiņas programmas, patriotiskā audzināšana vispārējā izglītībā un vispārēja ģimenes valstiskuma izpratnes veidošana.
- Inicie sesión o registrese para enviar comentarios
Pilsoniskā līdzdalība ir…
Pilsoniskā līdzdalība ir viena no caurviju prasmēm, kura ir skolēnam jāapgūst. Piekrītu, ka to nav iespējams izdarīt teorētiski.
Ja ideja par pilsoniskās līdzdalības nozīmību savas savas kopienas un vides apstākļu uzlabošanā nav dzīva ne ģimenē, ne skolā, tad šī prasme ir grūti apgūstama. Turklāt tā prasa uzticēšanos, kādas daļas atbildības atdošanu apmācāmajam pilsonim. Pilsoniskās līdzdalības "trenerim" ir jābūt gatavam pieņemt dažādus uzskatus un rezultātu.
Šogad 14.Saeimas vēlēšanās Cēsu novada pašvaldība nāca klajā ar iniciatīvu par bērnu un jauniešu vēlēšanām. Dažādu vecumu grupām tika piedāvāts veikt izvēli pilsētvides uzlabošanā un doties vēlēt kopā ar savas ģimenes pieaugušajiem. Domāju, ka šis ir lielisks veids, kā uzticot zināmu daļu atbildības un ietekmes, jau agrā vecumā iespējams bērniem un jauniešiem parādīt aktīvas pilsoniskas līdzdalības ieguvumus.Mana pieredze rāda, ka 6.klases skolēni daudz domā par pasauli, kurā dzīvojam. Starp skolēnu ierosinātajām likumu idejām ir krietni daudz pārdomātu, pamatotu un šobrīd pasaulē svarīgu. Šāda veida aktivitāšu organizēšana skolās būtu lielisks veids, kā apzināties savas balss un pilsoniskās nostājas spēku ikvienam, arī tiem skolēniem, kas nekad neiesaistīsies skolas līdzpārvaldē vai citās redzamās aktivitātēs.