Autors: Aldis Lūdins, sociālais pedagogs

Prasmi vadīt savu dzīvi var iemācīties, tā nav dāvana izredzētajiem. Vēsturiski daudzu valstu izglītības sistēmās sociālo un emocionālo prasmju apguve ir bijis svarīgs faktors, kas ticis realizēts paralēli akadēmiskās izglītības ieguvei, piemēram, Somijā. Tomēr ievērojamā daļā Rietumu valstu izglītības uzsvars ir bijis vērsts uz akadēmiskajām zināšanām, un audzināšana balstīta uz attiecīgas uzvedības veidošanu, indivīda dziļākai emocionālai un vispusīgai attīstībai ir bijis tikai sekundārs raksturs.

Šobrīd daudzās demokrātiskajās pasaules valstīs sociālo un emocionālo prasmju apguves ieviešana ir viena no izglītības politikas veidotāju prioritātēm. Tai skaitā ASV, kur 2015. gadā prezidents Baraks Obama (Barack Obama) parakstīja izmaiņas izglītības likumdošanā, kas cita starpā paredz būtisku atbalstu sociāli emocionālās mācīšanās pieejai (Oliver, 2018).

Arī Latvijas izglītības sistēmā sociāli emocionālo prasmju apguve iegūst arvien lielāku aktualitāti. Analizējot situāciju valstī, secināts, ka Latvijas skolēniem kopumā labi padodas uzdevumi, kas prasa atcerēties vai rīkoties pazīstamās situācijās, taču trūkst iemaņu un pieredzes iedziļināties un apstrādāt daudzveidīgus datus, darboties komandā, piedāvāt risinājumus nestandarta situācijās, veidot sakarības starp teorētiski apgūto un reāli dzīvē pieredzēto, analizēt paveikto un izvirzīt mērķus nākamajiem darbiem, trūkst prasmju īstenot savas ieceres jaunos apstākļos. Skatoties nākotnē, skolas mērķis ir bērna un jaunieša spēja un vēlme rīkoties vēl nepieredzētās, kompleksās dzīves situācijās, turklāt atšķirībā no izolētu, pasīvu zināšanu apguves to darot gan sevis, gan sabiedrības un pasaules labā (Skola 2030, 2022).

Valsts izglītības satura centra īstenotais projekts Kompetenču pieeja mācību saturā jeb Skola 2030 uzsver, ka Latvijas izglītības sistēmā ir nepieciešams integrēt caurviju prasmes, kuras ir cieši saistītas ar sociāli emocionālajām prasmēm. Caurviju prasmes sevī ietver nozīmīgus skolēna darbības kognitīvos, afektīvos (emocionālos) un sociālos aspektus, kas attiecas uz visiem cilvēka darbības virzieniem, palīdz apgūt zināšanas dažādos kontekstos un ar dažādiem domāšanas un pašvadītas mācīšanās paņēmieniem, tādējādi stiprinot jaunu zināšanu sasaisti ar personisko pieredzi. Caurviju prasmju izmantošana dažādās mācību jomās nostiprina skolēnu spējas tās izmantot patstāvīgi un visdažādākās situācijās, tostarp sarežģītās un neparedzamās. Kā caurviju prasmes tiek uzskaitītas: kritiskā domāšana un problēmu risināšana, radošums un uzņēmējspēja, pašvadīta mācīšanās, sadarbība, pilsoniskā līdzdalība, digitālās prasmes, tiek rosināts attīstīt tādas rakstura īpašības kā atbildība, centība, drosme, godīgums, gudrība, laipnība, līdzcietība, mērenība, savaldība, solidaritāte, taisnīgums, tolerance (Skola 2030, 2022). Autors uzskata, ka uzskaitītajām prasmēm un īpašībām ir sociāli emocionālo prasmju iezīmes, caurviju prasmēs ir vērojama gan kognitīvo, gan sociāli emocionālo prasmju apguve, tas liek secināt, ka sociāli emocionālās prasmes ir cieši saistītas ar cilvēka kognitīvajām spējām. Tas, kāda ir cilvēka personība, arī lielā mērā nosaka domāšanas kvalitāti, mācību sasniegumus, noturību grūtībās un paškontroles spēju.

Savukārt Latvijas izglītības sistēmā realizētais ERASMUS + projekts  Mācīties būt (2017 – 2020), kas aptvēra vairāk nekā 100 skolas piecās Eiropas valstīs,  balstās pārliecībā, ka mūsdienīgās Eiropas skolās vērtēšanai vajadzētu sniegties tālāk par skolēnu zināšanu un akadēmiskā snieguma novērtēšanu ar atzīmēm, tai vajadzētu ietvert pieejas skolēnu personiskās izaugsmes, sociālo prasmju, attieksmju un citu vispārīgu kompetenču novērtēšanai. Šī projekta ietvaros tika izstrādāts un piedāvāts praktisku metodisko paņēmienu kopums, ko skolotāji var izmantot kopā ar skolēniem, lai labāk apzinātos dažādos mācīšanās sociālos un emocionālos aspektus, atbalstītu veselīgu personības attīstību, kā arī sekmētu pozitīvas attiecības skolā. Izglītība ietekmē vispārējo ekonomisko un sociālo labklājību, līdz ar to būtu gudri pieiet izglītībai holistiski, integrējot dažādus mācīšanās kontekstus un sekmējot ne tikai akadēmiskās zināšanas un izaugsmi, bet arī sociālo un emocionālo attīstību, fizisko veselību un neakadēmiskās prasmes, lai dotu iespēju skolēniem sasniegt augstāku dzīves kvalitāti (Mācīties būt, 2017).

Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2021 – 2027 kā viens no Latvijas izglītības sistēmas būtiskiem raksturlielumiem ir minēta sabalansēta un nākotnes vajadzībām atbilstošu prasmju apguve, kas aptver gan vispārīgās jeb caurviju prasmes (sociāli emocionālās prasmes, pašvadītas mācīšanās, pilsoniskās līdzdalības, digitālās prasmes u.c.), gan darba tirgum aktuālas un noderīgas specifiskas zināšanas un prasmes, ko nodrošina efektīva sadarbība starp izglītības sektoru un tautsaimniecības nozarēm (IZM, 2021). Kā vienu no vadlīnijām mūsdienīgas mācīšanas ieviešanai autors var minēt 2015. gadā apstiprināto dokumentu Standarti un vadlīnijas kvalitātes nodrošināšanai Eiropas Augstākās izglītības telpā (ESG), kas ir standartu un vadlīniju kopa iekšējās un ārējās kvalitātes nodrošināšanai augstākajā izglītībā. Autors uzskata, ka apakšnodaļā 1.3 -  Studentcentrēta mācīšanās, mācīšana un novērtēšana (ESG, 2015) atrodamās atziņas un sniegtās norādes var tikt izmantotas kvalitātes uzlabošanai arī profesionālajā vidējā izglītībā.

Sociāli emocionālajām prasmēm ir būtiska loma bērnu un jauniešu attīstībā, kombinācijā ar akadēmiskiem sasniegumiem un kognitīvām prasmēm tās nodrošina holistisku prasmju kopumu, kas ir svarīgs gan mācībās, gan ikdienas dzīvē. Sociāli  emocionālās prasmes nav tikai atbalsts kognitīvajām prasmēm un akadēmiskiem sasniegumiem, sociāli emocionālās prasmes ir pašas par sevi attīstošas. Tās ir indivīda prasmes, kas izpaužas saskanīgās domās, jūtās un rīcībā (OECD, 2021).

Autors dala viedokli ar psiholoģi B. Martinsoni (2015), ka sociāli emocionālo prasmju apguve ir efektīvi integrēta sociāli kognitīvajā mācīšanās teorijā, sociālā konstrukcionisma teorijā un sociāli emocionālās mācīšanās (SEM) pieejā. Sociāli kognitīvās teorijas aizsākumi ir meklējami biheiviorismā un sociālās iemācīšanās teorijā. Mācīšanās procesā svarīgi ir gan uzvedības aspekti, gan sociālā ietekme, gan kognitīvie aspekti – indivīda attieksmes, pārliecības, gaidas, mērķu izvirzīšana, pašregulācija un pašefektivitāte. Uzvedība, vide un individuālie faktori atrodas patstāvīgā mijiedarbībā un ietekmē vcits citu. Savukārt  sociālā konstrukcionisma mācīšanās pieejā indivīds pats aktīvi konstruē savas zināšanas un ļoti būtisks faktors mācību procesā ir sociālā mijiedarbība (Mārtinsone, 2015).

Sociāli emocionālo prasmju apguves metodikā būtiski ir aprakstīt sociāli emocionālās mācīšanās (SEM) teoriju, ko starptautiskajā vidē aktīvi ievieš Apvienība sadarbībai akadēmiskajā, sociālajā un emocionālajā mācīšanā (ASV). Šī mācīšanas un mācīšanās teorija balstās  PhD. Daniela Goulmena (Daniel Gouleman) izstrādātajā emocionālā intelekta teorijā,  kurā sociāli emocionālās prasmes ir strukturētas piecās savstarpēji saistītās, secīgās kategorijās:

1. sevis, savu emociju apzināšanās (self awareness);
2. pašvadība, sevis vadība (self management);
3. līdzcilvēku emociju apzināšanās (social awarness);
4. atbildīga lēmuma pieņemšana (responsible decision making);
5. attiecību prasmes, vadība (relationship skills).

1. Sevis, savu emociju apzināšanās (self awareness) - prasmes atpazīt savas emocijas, domas, stiprās puses un ierobežojumus, saprast, kā stimuli izraisa emocijas, kādas ir emocijas un kā tās ietekmē reakciju, uzvedību, attīstīt optimismu, spēt skatīties uz lietām pozitīvi pat kritiskās situācijās, attīstīt pašpārliecību un  orientāciju uz izaugsmi. Šīs prasmes ir saistītas ar emociju atpazīšanu, precīzu sevis uztveri, savu stipro pušu atpazīšanu, pašpārliecību un pašefektivitāti.

2. Pašvadība, sevis vadība (self management) - prasmes regulēt savas emocijas, domas un uzvedību, pārvaldīt negatīvas emocijas, uzturēt motivāciju, izvirzīt sasniedzamus personiskos un akadēmiskos mērķus. Šīs prasmes ietver impulsu kontroli, stresa pārvaldību, pašdisciplīnu, iekšējo motivāciju, mērķu izvirzīšanu, organizatoriskās prasmes.

3. Līdzcilvēku emociju apzināšanās (social awarness) - prasmes palūkoties uz problēmu no cita cilvēka perspektīvas, attīstīt empātiju, izprast sociālās un ētiskās normas dažādās vidēs. Šīs prasmes ietver otra perspektīvas ieņemšanu, empātiju, toleranci, cieņu pret citiem.

4. Atbildīga lēmuma pieņemšana (responsible decision makeing) - prasmes izdarīt adekvātas izvēles, balstoties uz ētiskām un morāles vērtībām, prognozēt, izvērtēt dažādas rīcības sekas, ņemt vērā citu intereses. Šīs prasmes ietver problēmu definēšanau, situāciju analīzi,  problēmu risināšanu, rezultāta novērtēšanu un refleksiju, ētiski atbildīgu rīcību.

5. Attiecību prasmes (relationship skills) - prasmes veidot un uzturēt pozitīvas attiecības, sadarboties, komunicēt, klausīties, sadarboties, risināt konfliktus, vadīt,  nepieciešamības gadījumā meklēt un piedāvāt palīdzību, spēt pretoties sociālam spiedienam. Šīs prasmes ietver komunikāciju, sociālu iesaistīšanos (pilsonisko līdzatbildību), attiecību veidošanu, komandas darbu (Goulmens, 1995).

Personīgajā pieredzē autors ir secinājis, ka SEM pieeja ļoti uzskatāmi demonstrē, kā indivīda iekšējā pasaule saistīta ar ārējiem procesiem, komunikāciju, darbu grupā un citiem ikdienas aspektiem. Izmantojot šo pieeju, iespējams strukturēti skaidrot sociāli emocionālo prasmju būtību un to praktiskos aspektus, kas ir sociāli emocionālās mācīšanās un prakses virzītājspēki.

Jaunu mācīšanās pieeju apguvei ir nepieciešama atbilstoša pedagogu attieksme un motivācija, gatavība mainīt savu darba stilu, nemitīgi pilnveidot savu kompetenci. No sistēmteorijas perspektīvas raugoties, ikviens pedagogs un izglītojamais pats par sevi ir procesuāla, nemitīgā attīstībā esoša sistēma, turklāt katrs izglītības iestādes dalībnieks ir daudzu citu sistēmu dalībnieks, piemēram, darbs, ģimene, hobiju grupas, sabiedrība, valsts utt. Līdz ar to viss ir jāvērtē, jāanalizē un jāplāno kopsakarībās (Broks, 2022)

Vērtības nevar iemācīt tikai pastāstot, tās pusaudži uzņem, redzot, kā dzīvo un uzvedas viņiem svarīgi cilvēki. Mūsdienu jaunieši vēlas  izprast, kas dzīvē ir svarīgi, kāda ir dzīves jēga. Ne reti noteicošais rādītājs ir tikai izglītojamo sekmes, līdz ar to vērtības paliek otrajā plānā. Ja izglītojamajiem nav vērtību sistēmas, tie kļūst dezorganizēti un demotivēti.

Autors uzskata, ka īpaši liela loma ir pedagogu spējai saskatīt, atrast motivāciju un transformēt nevēlamas attieksmes gan sevī, gan izglītojamajos, kas var būt saistītas ar pagātnē iemantotajām personības iezīmēm, rakstura īpašībām un sociāli emocionālajām prasmēm.

Bez tam jaunu mācīšanas un audzināšanas pieeju apguve ir liels izaicinājums tieši vecākās paaudzes pedagogiem, un Latvijas izglītības sistēmā šādu pedagogu īpatsvars ir viens no augstākajiem Eiropā. Vadoties pēc OECD Starptautiskā mācību vides pētījuma (TALIS), 2018. gadā pedagogi vecumā virs 50 gadiem sasniedza 50% no kopējā pedagogu skaita. Autors neuzskata, ka gados vecāki pedagogi ir potenciāli mazāk spējīgi, tomēr novērojumi liecina, ka dažādu iemeslu dēļ proporcionāli lielākai šīs kategorijas pedagogu daļai ir vājāka motivācija pārmaiņām.

Kā būtiska aktualitāte sociāli emocionālo prasmju attīstīšanas kontekstā ir jāmin dominējošais sieviešu dzimuma pedagogu īpatsvars izglītības sistēmā. Vadoties pēc OECD Starptautiskā mācību vides pētījuma, 2018. gadā Latvijas izglītības sistēmā 90% nodarbināto bija sievietes, kas ir augstākais rādītājs ES. Šāda situācija liedz izglītojamajiem izjust līdzsvarotu abu dzimumu klātbūtni izglītības procesā un sociālpedagoģiskajā darbā (OECD, 2018).

Autors uzskata, ka augstas pedagoģiskās darbības un kompetences sasniegšanai pedagogam ir nepieciešams plašs sociāli emocionālo prasmju klāsts, kas iekļauj atvērtību jaunām zināšanām, drosmi kļūdīties, spēju uzņemties iniciatīvu, pieņemt atbildīgus un ētiskus lēmumus, būt disciplinētam, neatlaidīgam un prasīgam, nezaudējot cilvēcību, tādējādi iemantot autoritāti un izglītojamo uzticību. Attīstītas sabiedrības veidošanā mūsdienu bērniem ir jāmācās dzīvot pasaulē, kas nepārtraukti mainās, izglītojamajiem jābūt gataviem radīt līdz šim vēl nepieredzētu ekonomisko, politisko, sociālo un kultūras vidi, šādas pārmaiņas prasa arī sociāli un emocionālo prasmju izkopšanu, mācīšanas un problēmu risināšanas stratēģiju pārvērtēšanu. Autors uzskata, ka šis process nesāksies rīt, tas notiek jau šodien, katrā reizē, kad pedagogs iziet auditorijas priekšā, viņš sadarbībā ar izglītojamajiem veido nākotni.

Izmantotā literatūra

1. Beyond Academic Learning: First Results from the Survey of Social and Emotional Skills. (2021). Paris: OECD Publishing
2. Bērnu tiesību aizsardzības likums. Retrieved August 11, 2022, from: https://likumi.lv/ta/id/49096-bernu-tiesibu-aizsardzibas-likums
3. Broks, A. (2022). Domāšanas sistemoloģija. Autorkurss. Andra Broka blogs. Latvijas Universitāte. Retrieved August 21, 2022, from: http://blogi.lu.lv/broks/
4. Erasmus+. Stratēģiskās partnerības projekts Enterprising and surprising through 8 key competences. (2015). Retrieved August 23, 2022, from: https://www.saltoyouth.net/downloads/toolbox_tool_download-file1572/Rokasgr%C4%81mata_LV.compressed.pdf
5. Goulmens, D. (1995). Tava emocionālā inteliģence. Rīga: Jumava.
6. Kompetenču pieeja mācību saturā.Skola2030. (2021). Valsts izglītības satura centrs. Rīga. Retrieved September 14, 2022, from: https://skola2030.lv/lv/par-projektu
7. Mārtinsone, K., Miltuze, A. (2015). Psiholoģija 1. Pamatjautājumi – teorijas un pētījumi. Rīga: Zvaigzne ABC.
8. Metodiskie paņēmieni skolēnu sociāli emocionālo prasmju novērtēšanai skolā. (2017). Projekts Learning to be. Retrieved August 30, 2022,  from: https://registri.visc.gov.lv/vispizglitiba/saturs/dokumenti/metmat/rokasgramata_met_pan_sem.pdf
9. Latvijas datu izlase - TALIS 2018 rezultāti https://www.google.com/search?client=firefox-b-d&q=SEM+Social+OECD+Talis