European Commission logo

Discover more with our Mobile App!

Explore the EPALE App for exclusive insights and community connections. Enjoy an enhanced experience.
Access the App Stay on the website
Zaloguj Utwórz konto
Można wpisać wiele słów, odzielając je przecinkami.

EPALE - Elektroniczna platforma na rzecz uczenia się dorosłych w Europie

Blog

Czym jest Slow Education Movement?

Artykuł zachęca do skupienia się na rozwoju edukacji w duchu „slow” i zastosowaniu jej zasad w uczeniu się dorosłych.

Na białym tle zielony rysunkowy ślimak i czarny napis: Slow Education Movement

Oryginał opublikowany w języku angielskim przez Ieva Margeviča-Grinberga

Każda zmiana społeczna niesie za sobą „odpowiedź” nauk pedagogicznych, którą można odnaleźć w teoriach pozwalających edukatorom zrozumieć złożoność procesu uczenia się i nauczania oraz określić, w jaki sposób społeczeństwo kształtuje nasz osobisty i społeczny kontekst uczenia się.

Wszyscy zauważyliśmy, że tempo życia staje się coraz szybsze. Edukacja musi być w stanie poradzić sobie z szybkimi zmianami, aby sprostać potrzebom społeczeństwa. Każdy człowiek podlega ciągłej potrzebie rozwijania nowych umiejętności i zdobywania wiedzy. Raport Światowego Forum Ekonomicznego (WEF) The Future of Jobs Report szacuje, że do 2025 r. 50% wszystkich pracowników będzie wymagało przekwalifikowania. Firmy szacują, że około 40% pracowników będzie wymagało przekwalifikowania w okresie sześciu miesięcy lub krótszym, a 94% liderów biznesu twierdzi, że oczekuje od pracowników zdobywania nowych umiejętności w pracy (WEF, 2020).

Jedną z reakcji na coraz szybsze tempo życia był Ruch Slow (Slow Movement), który rozpoczął się we Włoszech w 1986 r. Dziennikarz kulinarny Carlo Petrini spacerując z przyjaciółmi po Rzymie, z przerażeniem zobaczył bar fast food McDonald's, który pojawił się obok Schodów Hiszpańskich. C. Petrini zaprotestował przeciwko otwieraniu lokali z jedzeniem typu fast food. Krytykował producentów i sprzedawców fast foodów za porzucenie tradycji i standaryzację oraz promowanie niezrównoważonych praktyk związanych z rolnictwem, produkcją i pakowaniem jedzenia. C. Petrini i jego współpracownicy obawiali się zatracenia tradycji związanych z produkcją żywności na własny użytek i przyrządzaniem jedzenia w domu, które wiążą się z ludźmi, kulturą i miejscami, a także tradycyjnymi, przyjemnymi praktykami żywieniowymi. Wtedy pojawiła się myśl: Skoro istnieje „fast food”, to dlaczego nie „slow food”? (Slow Food, 2018). W wyniku tych protestów w 1989 r. powstał Manifest Slow Food. Ruch zyskał poparcie i szybko rozprzestrzenił się na całym świecie (na Łotwie za sprawą szefa kuchni Mārtiņša Rītiņša).

„Slow” szybko wkroczyło do wielu dziedzin życia, w tym do mody i edukacji. Co ciekawe, za sprawą Ruchu Slow pojawiła się również „slow nauka” (slow science) (Mccabe, 2012). Ruch ten wskazuje, że cała tworzona wiedza ma dalekosiężne konsekwencje. Dlatego ważne jest, aby testować i potwierdzać nowe odkrycia. We wszystkich przypadkach „slow” traktowane jest jako przemyślany i świadomy sposób życia.

W odniesieniu do edukacji przedstawiciele Ruchu Slow zwracają uwagę, że programy nauczania skupiają się głównie na efektach, ich mierzalności, punktach kredytowych, godzinach dydaktycznych, ilości nowych treści, a mniej na samym procesie uczenia się. Nacisk kładziony jest na szybkie osiąganie rezultatów, a nie na uczciwy, długofalowy rozwój. Zwraca się uwagę, że sam termin „curriculum” wywodzi się od łacińskiego słowa „currere”, które pierwotnie oznaczało „biec” (The Latin Dictionary, 2010).

Zwolennicy Ruchu Slow dostrzegają znaczenie „powolnego” uczenia się w promowaniu kultury włączenia i wartości (Harris i in., 2017, Doghonadze, 2016). „Slow edukacja” może odnosić się do różnych aspektów uczenia się.

W swojej książce Pułapki myślenia. O myśleniu szybkim i wolnym (Think Fast, Think Slow, 2011) psycholog i noblista w dziedzinie ekonomii D. Kahneman opisuje dualizm systemu myślenia, w którym „szybko” i „wolno” pojawiają się jako naturalne reakcje. System myślenia 1 odnosi się do procesów podświadomych i automatycznych (szybkie myślenie), a także reakcji emocjonalnych opartych na uprzedzeniach lub intuicji. System myślenia 2 jest definiowany jako refleksyjny i powolny. W odróżnieniu od pierwszego systemu, drugi jest systemem świadomym. Przy czym w codziennym biegu człowiek zazwyczaj nie ma czasu na długie refleksje i podejmuje wiele spontanicznych i nieprzemyślanych decyzji. (Kahneman, 2011)

Jednym z najbardziej znanych propagatorów Ruchu Slow jest kanadyjski pisarz i dziennikarz Carl Honoré. Wzywa on ludzi do spowolnienia tempa życia, zwracając uwagę, że szybkość uzależnia. Wpływa ona na poziom adrenaliny i działa jak chemiczne uzależnienie: musimy być zajęci, niespokojni i pobudzeni. Zmniejszenie prędkości z kolei sprawia, że ludzie są zdrowsi, szczęśliwsi i bardziej produktywni (Honoré, 2015). Popularny blog Farnam Street (2015), powołując się na Honoré i Deresiewicza, zauważa:

Zrozumienie wypływa ze skupienia, analizowania i nieustępliwego zmagania się z problemem. Wiąże się z nieudanymi początkami, ślepymi zaułkami i frustracją. Myślenie wymaga czasu i przestrzeni. Jest powolne. Oznacza mówienie „nie wiem”.

„Slow edukacja” jest częścią Ruchu Slow stworzonego przez organizację Slow Food.

W 2010 r. Ruch Slow Education zaczął się rozwijać w Wielkiej Brytanii i Kanadzie, a następnie rozprzestrzenił się w innych krajach. Najwybitniejszym przedstawicielem „slow edukacji” jest Holt, który w swoim artykule It's time to start a slow school movement (Czas już rozpocząć ruch powolnego szkolnictwa) z 2002 r. przekonywał, że szkoły powinny dać uczniom czas na głębokie uczenie się – z ciekawością i możliwością refleksji nad tym, co usłyszeli i przeczytali, zamiast ciągłego przygotowywania się do standaryzowanych testów (Holt, 2002). Główny nacisk podczas zajęć położony jest na poświęcenie większej ilości czasu na budowanie relacji opartych na współpracy i wsparciu. „Powolna" edukacja opiera się na zrównoważonym rozwoju, świadomości i mindfulness. Takie uczenie się odbywa się w atmosferze mniejszego stresu i dlatego jest bardziej efektywne. Zwolennicy ruchu „slow edukacji” wierzą, że doświadczenie uczenia się zdobyte we wspierającym środowisku opartym na relacjach może zapewnić lepsze i bardziej zrównoważone rezultaty (Harrison-Greaves, 2016; Martlock, 2018).

Celem „powolnej" edukacji jest osiągnięcie zdrowych relacji międzyludzkich i interakcji ze środowiskiem – społecznością lokalną, społeczeństwem i państwem. „Powolna edukacja” podkreśla wartość głębokiego zrozumienia lokalnej społeczności i tego, co się w niej dzieje. Edukacja jest doświadczeniem społecznym opartym na relacjach między rówieśnikami, wychowawcami, instytucją edukacyjną i innymi interesariuszami. Jest to pozytywna relacja, która nadaje kontekst i znaczenie uczeniu się, zapewnia wsparcie i wyzwania oraz oferuje możliwość poznania różnych doświadczeń czy światopoglądów. J. Harrison-Greaves (2016) jako ważny aspekt wymienia znaczenie projektowania klas dla rozwoju i pełnego wdrożenia koncepcji „slow edukacji”.

Idea „slow edukacji” coraz częściej wkracza także do edukacji dorosłych, zwłaszcza w odniesieniu do uczenia się teoretycznego. Poznawanie teorii wymaga znacznego czasu i wysiłku. Często dość trudno jest zagłębić się w nowe treści, jeśli korzystamy tylko z wykładów lub tekstów do czytania. Dorośli muszą być aktywnie zaangażowani w proces rozwijania wiedzy i zrozumienia, mieć wystarczająco dużo czasu na czytanie, aby uzyskać wgląd i wstępne zrozumienie aktualnych podejść teoretycznych, a następnie na uzasadnione i pogłębione dyskusje, debaty, burze mózgów i generowanie pomysłów. Powinni korzystać z okazji do testowania swojej wiedzy i wzbogacania jej o perspektywę innych ludzi (Gouthro, 2018).

M. Tanti (2019) przygląda się poniżej głównym elementom „slow edukacji”.

Stan umysłu

„Powolny” stan umysłu wiąże się z uważnością, która sprzyja otwartości i responsywności, a człowiek nieustannie analizuje i ocenia napięcie między „szybko” i „wolno”. Staje się to bodźcem do przekształcania doświadczeń w autentyczne uczenie się. „Powolny” stan umysłu zachęca ludzi do bardziej przemyślanego i sensownego angażowania się w codzienne życie, aby zaspokoić swoją ciekawość. „Powolny” umysł działa jak katalizator pytań i badań, które prowadzą do poznawania świata. Jest to szczególnie ważne w czasach, gdy nie ma jasnych odpowiedzi ani rozwiązań.

Odkrycie naturalnego rytmu

Osoba „powolna”  potrzebuje czasu, aby przemyśleć, więcej rozmawiać i słuchać, odkrywać, angażować się i cieszyć się każdą chwilą. Uczący się musi mieć możliwość dokonywania wyborów i kontrolowania tego, co odpowiada jego potrzebom i zainteresowaniom: liczby zadań, miejsca nauki, tempa i rytmu pracy. Biorąc pod uwagę indywidualne potrzeby słuchaczy, edukatorzy mogą zachęcać ich do większego zaangażowania w naukę. W ten sposób nauka odbywa się w sposób naturalny i zgodny z wewnętrznym tempem i rytmem każdej osoby.

Proces

Skupienie się na procesie uczenia się, a nie nadmierne koncentrowanie się na celach, które są stresujące, może zapewnić sukces. Techniki projektowe i rozwiązywania problemów są sposobem na zainteresowanie i zmotywowanie słuchaczy. Uczestnicy procesu uczenia się stają się aktywnymi uczestnikami, a nie biernymi odbiorcami. Są zachęcani do nieustannego analizowania, badania i odkrywania.

Powiązania

Mogą one dotyczyć świata wewnętrznego, innych ludzi i środowiska. Powiązania oznaczają zadawanie najważniejszych pytań w życiu, aby uzyskać jasność, wgląd i wiedzę. Zrozumienie siebie oznacza nadanie życiu znaczenia i celu. Ponadto powiązania obejmują pracę z innymi w celu generowania nowych pomysłów i inicjatyw, aby poszerzyć swoje horyzonty, zwiększyć empatię i zrozumienie konsekwencji, jakie osobiste decyzje i działania mogą mieć dla ludzi wokół nas.

Analizując idee Ruchu Slow, dowiadujemy się, że każdy edukator powinien dać uczestnikom czas m.in. na zagłębienie się w problem, bardziej kreatywne myślenie i przygotowanie odpowiedzi. Proces uczenia się musi być skoncentrowany na pozytywnych relacjach oraz potrzebach i zainteresowaniach ludzi. Harris, M. Ainscow, N. Spina i S. Carrington podkreślają, że skupianie się na szybkiej odpowiedzi zazwyczaj prowadzi do myślenia opartego na tym, co już jest znane. Edukatorzy powinni być świadomi swojej roli w czasach, gdy potrzebne są błyskawiczne rozwiązania, które stoją w sprzeczności z potrzebą refleksji i praktyki opartej na dowodach. (Harris i in., 2017)

Wspomniani autorzy zwracają uwagę, że „powolne doświadczanie” staje się częścią edukacji tylko wtedy, gdy edukatorzy są świadomi wartości i roli „powolności”.

 

Źródła:

Doghonadze, N. (2016). Slow Education Movement as a Student-centred Approach. International Research Conference on Education, English Language Teaching, English Language and Literatures in English (IRCEELT). Pieejams: https://www.researchgate.net/publication/306380836_SLOW_EDUCATION_MOVEMENT_AS_A_STUDENT-CENTERED_APPROACH

Farnam Street Blog (2015). In Praise of Slowness: Challenging the Cult of Speed. Pieejams: https://fs.blog/2015/08/in-praise-of-slowness/

Gouthro, P. A. (2018). Taking Time to Learn: The Importance of Theory for Adult Education. Adult Education Quarterly. Pieejams: https://journals.sagepub.com/doi/full/10.1177/0741713618815656

Harris, J., Ainscow, M., Spina, N., Carrington, S. (2017). Education researchers call for ‘slow school’ movement. School News. Pieejams: https://www.school-news.com.au/news/education-researchers-call-for-slow-school-movement/

Harrison-Greaves, J. (2016). Slow Education leads to rich and balanced learning. BERA. Pieejams: https://www.bera.ac.uk/blog/slow-education-leads-to-rich-and-balanced-learning

Honore, C. (2005). In Praise of Slow: how a worldwide movement is challenging the cult of speed. Orion.

Holt, M. (2002). It’s Time to Start the Slow School Movement. Phi Delta Kappan. Pieejams: https://journals.sagepub.com/doi/abs/10.1177/003172170208400404

INNOVA (2015). Introduction to the Slow Education Movement. Pieejams: https://www.innovadesigngroup.co.uk/news/introduction-to-the-slow-education-movement/

Kahneman, D. (2011). Thinking, Fast and Slow. Penguin Books.

Martlock, A. (2018).  ‘Slow Education’ and its links to sustainability. Blog of the New Zealand Association for Research in Education. Pieejams: https://nzareblog.wordpress.com/2018/06/28/slow-education/

Mccabe, D. (2012). The Slow Science Movement. University Affairs. Pieejams: https://www.universityaffairs.ca/features/feature-article/the-slow-science-movement/

Slow Food (2018). Slow Food: The History of an Idea. Pieejams: https://www.slowfood.com/about-us/our-history/

Slow Movement (2021). Slow Schools and Slow Education - connecting children to life. Pieejams: https://www.slowmovement.com/slow_schools.php

Tanti, M. (2019). A vision of ‘Slow’ education. Education Matters. Pieejams: https://www.educationmattersmag.com.au/a-vision-of-slow-education/

The Latin Dictionary (2010). Currere. Pieejams: http://latindictionary.wikidot.com/verb:currere

World Economic Forum (2020). The Future of Jobs Report 2020. Pieejams: http://www3.weforum.org/docs/WEF_Future_of_Jobs_2020.pdf

 

 

Likeme (9)
Tagi
Włączenie społeczne

Komentarz

Izglītības sistēmā visām iesaistītajām pusēm ir noteikti mērķi, kurus jāīsteno un tiem ir nospraustas laika robežas. Dažkārt koncentrējoties uz iekļaušanos laika rāmjos noteikta temata apguvē var aizmirst par to, ka svarīgākais ir autentiskas zināšanas, pie kurām var nonākt caur iedziļināšanos un izpratni, kas prasa laiku. Šis raksts liek aizdomāties par to, ka primāri ir jāizvirza par prioritāti nevis iekļaušanos laika rāmjos zināšanu apguvē, bet jākoncentrējas uz vielas apguvi padziļinātā līmenī caur paša pieredzi un domāšanu. Tas prasa ilgāku laiku, bet ilgtermiņā veido stabilu pamatu, uz kura var būvēt un veidot turpmākos zināšanu blokus. Arī emocionālā ziņā ir vieglāk uztvert jauno, kad cilvēks nejūt laika spiedienu un ir brīvs strādāt savā tempā. Nepiespiestā vidē nejūtot laika spiedienu ir vieglāk apgūt jaunas zināšanas. Gribētos, lai izglītības sistēma būtu elastīgāka un pielāgojamāka pie noteiktiem apstākļiem, jo katram ir savs individuālais temps apguvē, kuru nevajadzētu sasteigt, bet gan izmantot kvalitatīvi un lietderīgi.

Likeme (1)

Šo terminu līdz šim nebiju dzirdējusi, taču uzskatu, ka alternatīvās izglītības sistēmas tādu jau praktizē. Valdorfbērnudārzā ikdienas ritms ir balstīts uz nesteidzīgas vides radīšanu un mācīšanos. Pēc manas pieredzes, stresa pilna vide un koncentrēšanās uz rezultātu tikai rada iekšēju spriedzi un ilgtermiņā samazina mācību rezultātus.

No saviem mācību gadiem atceros, ka ātri iekalām zināšanas, nolikām eksāmenu un visu laimīgi aizmirsām jau pēc 2 nedēļām.  Līdzīgi ir bērniem, kuri dienas beigās nevar pastāstīt, ko šodien skolā mācījās. Steidzīga mācīšanās ietver ātru teorētisko zināšanu iegūšanu, uzdevumu izpildi un jau nākamās tēmas apguvi. Domāju, ka tas neveicina spēju izmantot zināšanas kompleksi, attīstīt analītiskās spējas un būt radošiem, t. i., arī inovatīviem nākotnē.

Kā kaut nedaudz to ieviest skolā? Lēnā mācīšanās ietver izpratnes radīšanu par tēmu, izsakot savu viedokli, pamatojot to, radoši darbojoties un risinot kādu problēmu.

Likeme (1)

Izlasot rakstu, pirmā atziņa, kas rodas- "lēna kustība" jebkurā jomā - lai tā būtu uzņēmējdarbība, izglītība, izklaide, rada asociāciju ar ilgtspējību. Dinamiskas uzņēmējdarbības iekšējā vidē šobrīd nospraustie mērķi pavisam neatbilst "lēnas kustības" teorijai, tātad nākas secināt, ka mūsdienu globālā uzņēmējdarbība, īpaši finanšu jomā, nav tendēta uz ilgtspējību. Ja finanšu sektors piedāvā iedzīvotājiem pēc iespējas ātrāk un vieglāk uzņemties finanšu saistības, tad kredītņēmēju dzīve pārvēršas 'mūžīgā skrējienā" un īstermiņa mērķu realizēšanā vai arī , diemžēl, nerealizēšanā.  Tā var darboties neilgu laiku...   Ātra profesionālā vai pieaugušo izglītība prasa mazākus finanšu un laika  resursus, dodot ātru rezultātu. Valstiski ir skaidrs, ka ātra jauniešu "iepludināšana" vai pieaugušo "pārprofilēšana" darba tirgū, dod nodokļu masas pieaugumu, bet kā ar kvalitāti, atbildību un izpratni par veicamajiem darba pienākumiem? "Lēns" mācību process potenciāli nākotnē varētu būt  kā viena no dzīves nepieciešamībām, lai sakārtotu katrs savu un globālo vidi. Sabiedrībā ir jārada izpratne par "lēno" izglītības procesu kā vērtību. Saprotams, ka tas būs dārgāks process. Tomēr "lēnas " izglītības kustība pamazām noteikti būtu integrējama gan izglītībā, gan uzņēmējdarbībā, gan procesu vadībā.

Likeme (1)

Kas ir “lēnās” izglītības kustība?  – līdz šim brīdim šādu terminu Latvijas Republikas masu mēdījos nebiju sastapis un dzirdējis. Papētot informāciju par “Lēnās kustības” aizsācēju - Karlo Petrīni,  saskaros ar globalizācijas pretinieka uzskatiem, kurš iestājas pret kultūras viendabības veidošanos. Viņam rūp tas, ka tiek ierobežotas tradīcijas, ēdiens tiek standartizēts, uzvedības formas, ģērbšanās stils un izklaides dažādos pasaules reģionos kļūs vienveidīgas. Karlo Petrīņi  kopā ar draugiem kaislīgi aizstāv dienvidnieku ģimeniskās tradīcijas un cer, ka nekāds ātrās ēdināšanas restorāns tās nevar izjaukt.

Sabiedrībā šī “Lēnā kustība” ir guvusi pozitīvu novērtējumu un atbalstu. Vēl vairāk, tā ir ielauzusies arī citās sfērās (arī zinātnē un izglītībā) un tiek popularizēta kā pretlīdzeklis ātrumam, nepopulāriem, sasteigtiem lēmumiem, stresam, atkarībai.

Kopš 19.gadsima beigām civilizācija ir kāpinājusi savas attīstības ātrumu un sasniegusi augstu tehnoloģisko līmeni, kurā vairs nav vietas “lēnai” izpausmes formai globālā mērogā. Milzīgi datu apjomi tiek apstrādāti sekunžu desmitdaļās, un atgriešanās “Lēnajā kustībā” nozīmē soli atpakaļ.

Manuprāt, “Lēnai kustībai” būtu jāatrod vieta mūsdienu izglītības sistēmā, jo cilvēki šai tehnoloģiju straujās attīstības laikmetā, savā ikdienas steigā ir atstājuši novārtā prasmes sarunāties, uzklausīt... Arī pandēmijas ierobežošanas pasākumi ir būtiski pazeminājuši saziņas kultūras līmeni, kas izpaužas savstarpējās attiecībās sabiedrībā, skolā, ģimenē. Protams, “lēnā pieredze” kļūst par izglītības sastāvdaļu tikai tad, ja sabiedrība un pedagogi apzināsies “lēnuma” vērtību un lomu.

Ja “Lēnās izglītības” pieejas uzdevumi ir veicināt domāšanu, izpēti, panākt apzinātību,  vēlmi iesaistīties, veicināt veselīgas attiecības starp vienaudžiem, pedagogiem, izglītības iestādi, prasmi sarunāties un ieklausīties, tad šāda sociālā pieredze ir apsveicama. Domāju, ka skolām vajadzētu nodrošināt skolēniem laiku, lai viņi varētu mācīties iedziļinoties, ar zinātkāri un iespēju pārdomāt dzirdēto un lasīto, nevis gatavoties standartizētiem testiem.

Runā lēnāk, un tevi sapratīs! Klausies uzmanīgāk, un tu sapratīsi!

Likeme (1)

Kas ir “lēnās” izglītības kustība?  – līdz šim brīdim šādu terminu Latvijas Republikas masu mēdījos nebiju sastapis un dzirdējis. Papētot informāciju par “Lēnās kustības” aizsācēju - Karlo Petrīni,  saskaros ar globalizācijas pretinieka uzskatiem, kurš iestājas pret kultūras viendabības veidošanos. Viņam rūp tas, ka tiek ierobežotas tradīcijas, ēdiens tiek standartizēts, uzvedības formas, ģērbšanās stils un izklaides dažādos pasaules reģionos kļūs vienveidīgas. Karlo Petrīņi  kopā ar draugiem kaislīgi aizstāv dienvidnieku ģimeniskās tradīcijas un cer, ka nekāds ātrās ēdināšanas restorāns tās nevar izjaukt.

Sabiedrībā šī “Lēnā kustība” ir guvusi pozitīvu novērtējumu un atbalstu. Vēl vairāk, tā ir ielauzusies arī citās sfērās (arī zinātnē un izglītībā) un tiek popularizēta kā pretlīdzeklis ātrumam, nepopulāriem, sasteigtiem lēmumiem, stresam, atkarībai.

Kopš 19.gadsima beigām civilizācija ir kāpinājusi savas attīstības ātrumu un sasniegusi augstu tehnoloģisko līmeni, kurā vairs nav vietas “lēnai” izpausmes formai globālā mērogā. Milzīgi datu apjomi tiek apstrādāti sekunžu desmitdaļās, un atgriešanās “Lēnajā kustībā” nozīmē soli atpakaļ.

Manuprāt, “Lēnai kustībai” būtu jāatrod vieta mūsdienu izglītības sistēmā, jo cilvēki šai tehnoloģiju straujās attīstības laikmetā, savā ikdienas steigā ir atstājuši novārtā prasmes sarunāties, uzklausīt... Arī pandēmijas ierobežošanas pasākumi ir būtiski pazeminājuši saziņas kultūras līmeni, kas izpaužas savstarpējās attiecībās sabiedrībā, skolā, ģimenē. Protams, “lēnā pieredze” kļūst par izglītības sastāvdaļu tikai tad, ja sabiedrība un pedagogi apzināsies “lēnuma” vērtību un lomu.

Ja “Lēnās izglītības” pieejas uzdevumi ir veicināt domāšanu, izpēti, panākt apzinātību,  vēlmi iesaistīties, veicināt veselīgas attiecības starp vienaudžiem, pedagogiem, izglītības iestādi, prasmi sarunāties un ieklausīties, tad šāda sociālā pieredze ir apsveicama. Domāju, ka skolām vajadzētu nodrošināt skolēniem laiku, lai viņi varētu mācīties iedziļinoties, ar zinātkāri un iespēju pārdomāt dzirdēto un lasīto, nevis gatavoties standartizētiem testiem.

Runā lēnāk, un tevi sapratīs! Klausies uzmanīgāk, un tu sapratīsi!

Likeme (1)

Jāatzīst, ka pirmo reizi lasu un uzzinu par “lēnās” izglītības kustību, kā arī par to, ka “lēns” ienāk vēl daudzās citās dzīves jomās. Lūkojoties uz šodienas steigu un ātrumu, “lēnā” kustība ir tik ļoti, ļoti vajadzīga un nepieciešama.

Es piekrītu rakstā minētajam, ka mācību programmas koncentrējas uz rezultātiem, kredītpunktiem, nevis uz ilgtermiņa attīstību. No personīgās pieredzes vēlos atzīmēt to, ka e - klases platformā ir nopērkams ģimenes komplekts, kur var redzēt visus klases skolēnu sekmju reitingus, iegūtos punktus pārbaudes darbos utml. Mūsu ģimene, šķiet, ir viena no tām, kura nekad nav iegādājusies šādu komplektu saviem bērniem, jo mums nav primāri bijis svarīgs vērtējums. Mēs vienmēr esam koncentrējušies uz iegūtajām zināšanām un izpratni par tematu.

Man vienmēr ir paticis meklēt un uzzināt terminu etimoloģiju, jo tas palīdz izprast tematu daudz plašāk un dziļāk. Līdz ar šo rakstu uzzināju vārda – mācību programma (currere) izcelsmi, kas nozīmē “skriet”. Pateicoties šim skaidrojumam, ir saprotama mācību programmas ātrums un realizēšanas temps.

Lasot rakstu arvien vairāk pārliecinājos, ka starp vārdiem “lēnā izglītība” un Montesori izglītība var likt vienādības zīmi. Mācīties iedziļinoties, zinātkāre, ilgtspējība, apzinātība, labbūtība.

Man ir bijusi iespēja būt līdzās gan bērnu, gan pieaugušo mācību procesam Montesori vidē. Jāatzīst, ka ar pieaugušajiem sākumā bija grūti, jo viņi bija pieraduši mācīties un apgūt visu neiesaistoties, nediskutējot. Sākotnēji bija daudz jāstrādā, lai pieaugušos iedrošinātu pieskarties Montesori materiāliem, apsēsties uz paklājiņa un izjust, izpētīt, pārdomāt un iegūt taustes pieredzi. Vislielākā dāvana bija saņemt atgriezenisko saiti no pieaugušajiem par to, cik ļoti viņi sevī atklāja bērnu, kurš ar milzīgu degsmi vēlas mācīties vēl un vēl.

Pāri visam, raksta pēdējais teikums izsaka vissvarīgāko “sastāvdaļu” lēnās izglītības realizācijai un tas ir pedagogs un viņa apzinātība, atvērtība, izpratne un aktīva iesaistīšanās izziņas procesā. Marija Montesori šādus skolotājus sauc par JAUNO pedagogu!

“Katrā pedagogā jābūt zinātnieka dvēselei, kura ir piepildīta ar dedzīgu interesi par to, ko tā redz, tas kurš ir iemācījies redzēt, sāk interesēties, šī interese ir virzītājspēks, kuru radījis zinātnieka gars.”(M.Montesori, L'autoeducazione nelle scuole elementari)

Likeme (1)

Ikdienā liela daļa cilvēku ir dinamiskās vides iespaidā, mēs skrienam dienai cauri, lai tikai visu paspētu un nākamajā dienā sāktu to visu no gala, mums ir izveidojusies ātrā dzīves rutīna. Šis liek pārdomāt, ka mums ir nepieciešams apstāties, ievilkt elpu un paskatīties citā virzienā.

"Lēnā kustība" ir ideāls pretstats ātrajai dzīves rutīnai, tas liek nedaudz apstāties un padomāt par citām, varbūt pat svarīgākm lietām mūsu ikdienas dzīvē. Bet nākamais jautājums, kas man seko - vai šis iederās mācīšanās jomā?

Atbildot uz savu jautājumu varu teikt, ka nē, es tā neuzskatu! Mācīšanās procesam ir jābūt dinamiskam, tam ir jāveicina izaugsme un, jo straujāka šī izaugsme būs, jo vairāk mēs spēsim apgūt, uzzināt un iegūt. It īpaši mūsdienās kad jaunieši vēlas iegūt daudz vairāk īsākā laika posmā, jo viņi neredz jēgu pavadīt vienā vietā pārāk ilgu laika posmu.

"Lēnā kustība" pēc manām domām vairāk iederētos tieši ikdienas dzīvē ar ģimeni un draugiem, kur mēs pavadām kopā vairāk laika un pēc iespējas kvalitatīvāk!

Likeme (1)

     Tas ir fakts kā jau drīzajā nākotnē gandrīz katram būs jāapgūst jauna profesija, tāpēc sociologi iesāk mainīt pieeju mācībām un dzīvesveidam no ‘pamatīga akmens mūra būvēšanas’ uz ‘telts principu’, kuru ir viegli salikt un doties citur.

Bet dzīvē visam ir jābūt līdzsvarā. Tāpēc „Lēnā kustība” ir loģiska pretreakcija uz pasaules tempa pieaugumu. Lai mēs neaizmirstam par kvalitāti skrienot pēc kvantitātes.

      Ņemot vēra cilvēka mācīt spējas attiecībā pret vecumposmiem, uzskatu ka „Lēnā izglītība” ir vairāk piemērota pieaugušiem, kad jau paradās spējas reflektēt par dzīvi. Bērnībā dzīves uztvere ir pavisam citādāka, tapāt ka arī sajūta par laiku.

      Reflektējot par sevi, sapratu ka abas pieejas man ir vērtīgas. Viss ir atkarīgs no konkrētas situācijas un dzīves laika posma. Kad vēl notiekas profesijas meklējumi, tad izdevīgāk ir ātrāk izprast vielu, izmēģināt to praksē lai saprastu vai tas ir tavs ceļš ko iet. Un kad esi to izvēlējies tad ir vērts atļaut sev laiku ‘malkot’ mācības.

Beigās protams jāņem vēra ka mēs visi esam dažādi un katram ir savs mācīšanas stils.

Likeme (1)

Lasot šo rakstu, domāju par to tiesām cik ir dinamisks mūsu dzīves vieds. Mēs visu laiku steidzamies, skrienam, pat nav laika lai atvilkt elpu. Ar visu šo steigu mēs aizmaisām par dzīve, par pašpilveidei, viss par sevi. Mēs tik māž laika veltām sev un savai ģimenei.  Mēs vairs neizbaudām mirkli.

 Tad dinamiskais dzīves vieds ietekme gan uz mūsu veselību, kad cilvēks vairs nespēj paspēt līdzi ritmam ,viņš sāks slimot un tāpēc ar katru gadu mums ar vien vairāk paliek cilvēkus ar smagam  slimībām gan psiholoģiskiem gan fiziskiem.

 Un piekritu tam, kas tas dinamiskais dzīves vieds ietekme arī mūsu izglītībā. Lai paspēt iziet cauri visai paredzētai programmai lai sagatavot skolēnus valsts pārbaudes darbiem skolotājs nekoncentrējas uz kvalitātē, bet uz kvantitātē. Es pat sevi paspēju pieķert skrienam un steidzamies materiāla pasniegšanā. Var būt lai mēs varētu garantēt kvalitatīvu izglītību mums nevajag dzīties pēc programmas, bet izstrādāt tādu izglītību sistēmu kura būs balstītā uz skolēna vajadzībām, lai viņam būs iespēja lēni un padziļināti iemācīties tieši to ,kas viņa interese visvairāk.

 Rakstot šo komentāru es atcerējos par Danijās dzīves veidu hygge. Hygge ir laimes, labklājības, apmierinātības sajūta. Dzīves stils un komforta un mājīguma stāvoklis mērenībā. Cilvēkam vajag sākt dzīvot lēnāk un baudīt katru dzīves momentu.

Likeme (1)

Uzsākot darbu kā skolotājai, patiešām izjūtu šo neredzamo spiedienu skolēniem iemācīt visu, kas programmā paredzēts. Ir jūtama spriedze, domājot par to, kā paspēt sagatavot skolēnus valsts pārbaudes darbiem. Tēmas viena pēc otras, bet maz laika paliek dziļākas izpratnes veidošanai.

Ļoti rezonēja psihologa D. Kānemana skaidrojums par ātro un lēno domāšanu. Manuprāt, šajā kontekstā ātrā domāšana un tās cēloņi bieži tiek arī, ja tā var teikt, romantizēti un skaidroti kā “intuīcija”, kurai sabiedrībā iesaka sekot. Bet, vai šī intuīcija nav maskējusies ātrā domāšana, kas balstīta mūsu emocijās, iepriekšējā pieredzē, kas iemitinājusies zemapziņā un minētajos automātiskajos procesos. Cik ļoti vispār varam ieklausīties savā “ātrajā domāšanā”? Tajā pašā laikā, ikdienas dzīve nedod iespējas pārāk ilgi domāt, pieņemot lēmumus.

M. Holta nostāja teorētiski skan lieliski. Tomēr, iedziļinoties lēnās mācīšanās idejā, manī rodas pārdomas, cik daudz laika būtu jāvelta izglītībai, lai sniegtu to pašu zināšanu apjomu, kāds ir šobrīd. Skolēniem būtu jāmācās skolā nevis 12 gadi, bet daudz vairāk. Izglītības sistēma kopumā šādā gadījumā būtu pilnībā jāpārkārto un, iespējams, tas nebūtu slikti, vērtējot no šodienas skatu punkta. Savukārt, šīs idejas jau tagad var pārnest uz savu ikdienas darbu, lielāku uzmanību pievērošot savstarpējām attiecībām, pozitīvam klimatam klasē un nesteidzīgākai komunikācijai.

Likeme (1)

Raksts lika aizdomāties par dzīves ritējumu. Cik ļoti ir mainījies cilvēka dzīves ritms, mūsu ritms ir palicis arvien straujāks un dinamiskāks. Tik daudz notikumi notiek vienlaikus, kad cilvēka koncentrēšanās spēja paliek virspusēja. Tā teikt tiek "apgrāpstīts", bet netiek iedziļināts cilvēka prāts noteiktā lietā. Un piekrītu, pašlaik vairāk sabiedrībā tiek likts uzsvars uz izglītības dokumentu, nevis cilvēka reālām prasmēm. Jo bieži vien mācoties, apgūstot jaunu izglītību, tik daudz virspusēji tiek iedotas zināšanas it visā, kad cilvēks atrodoties savā jomā, īsti nezin ko iesākt ar gūtām zināšanām, jo tā ir bijusi teorija, bet praksē tas strādā savādāk.

Ļoti daudz to var novērot arī parastajā 12.klašu izglītības sistēmā, kur bērniem tiek virspusēji pasniegtas tēmas, pat saprotot to, kad skolēns nav apguvis dodas pie nākamās tēmas. Jā es piekrītu ir dažāda veida cilvēki, daži ātrāk apgūst un daži lēnāk. Un tie kas ātrāk apgūst, tiem zūd interese. Un tur veidojas atkal problēma, kā lai visu apvieno, jo pasniedzēja resurss arī nav neierobežots. Domāju varbūt šī problēma būtu jāpaanalizē vairāk un jāmeklē zelta vidus ceļš. 

Bet to ka dzīves ritējums paliek straujāks, līdz ar to cilvēks paliek aizvien vairāk slimāks, nervozāks, ar dzīvi neapmierinātāks pilnīgi piekrītu. Cilvēka prāts netiek līdzi dzīves straujam ritējumam.

Likeme (1)

Raksts ir ļoti interesansts un pārdomas rosinošs. Diemžēl, pēdējā laikā sastopamies ar to, ka mūsu dzīves ritms kļūst arvien intensīvāks. Ja kādreiz gaidījām gadalaika nomaiņu, tad mēnešus, tagad vairs nespējam pamanīt nedēļu. Intensīvais dzīves temps neļauj izbaudīt mirkli. Ir daudzi procesi, kas ikdienā ir jāizprot, lai tie kvalitatīvi tiktu pielietoti. Ja runājam par izglītību, nav jēgas ātrā tempā izskriet cauri mācību vielai,  apzinoties, ka lielākā daļa no izglītojamiem, neko nav sapratusi. Bet, diemžēl, šāda mācību procesa organizācija lielakajā daļā mācību iestāžu pastāv. Ir mācību programma, tās apgūstamais laiks, bet sasniegtā rezultāta kvalitāte īsti nevienu neinteresē. Mums jāmeklē jaunas iespējas, lai mācību procesā netiek zaudēta kvalitāte, lai caur mācību procesu tiktu attīstītas visdažādākās prasmes un iemaņas. Lai viens no sasniegtajiem rezultātiem ir vispusīgi attīstīta prasme domāt, analizēt, paredzēt sekas. 

 

Likeme (1)

Paldies par interesanto rakstu. Arī interešu izglītībā, piemēram, deju pulciņos šis ir ļoti aktuāls temats. Ļoti liels uzsvars tiek likts uz labiem rezultātiem, kolektīvu augstu līmeni, kā arī metodiskie materiāli un dejas jāapgūst ļoti ātrā tempā, bet nodarbību laiks ir tik cik tas ir, tad šī ir aktuāla tēma, jo temps ir pārāk ātrs. Uzsvars tiek likts uz ātru un laba līmeņa rezultāta panākšanu, kā rezultātā nenotiek ilgtermiņa dejotāja attīstība. Bērniem un jauniešiem vajadzīgs lēnāks process, lai rezultāts būtu patiešām kvalitatīvs, ne tikai ātrs rezultāts uz konkrēto mirkli. Tā mēs diemžēl ilgtermiņā daudz ko pazaudējam - dziļāku izpratni, lielāku interesi, dejotāju attīstības perspektīvu deju lauciņā.

Likeme (1)

Domāju, ka "Lēnās izglītības kustība" nenes sev uzliktos mērķus. Katrā valstī paražas un izglītības sistēma ir atšķirīga. Ņemot vērā, ka "Lēnā kustība" aizsākās Itālijā, kur viss notiek lēnu un nesteidzīgi, nesakrīt  ar mūsdienu strauji attīstošo Eiropu. Tāpat ir ar izglītības sistēmu, kurai ir jāseko līdzi jaunām novitātēm, lai bērnus un jauniešus varētu pinvērtīgi ievirzīt mūsdienu sabiedrībā. Ne pa velti, mūsdienās ir attīstīta rūpniecība, lai pēc iespējas ātrāk un vairāk izgatavotu nepieciešamo preci. Tāpat ir ar informācijas iegūšanu un tās izmantošanu, jo ātrāk iemācīsies, jo ātrāk un kvalitatīvāk to izmantosi praksē.

 Ņemot vērā mūsdienu straujos tempus, šāds mācību process ir neproduktīvs. Bērni jau no mazotnes ir jāmāca ātri, funkcionāli apgūt jaunās zināšas un pielietot praksē. Protams, ka svarīgas ir jaunās informācijas ieguves veidi un metodes, lai tās izprastu un spētu likt praktiskā dzīvē. 

Iegūstot jaunas zināšanas cilvēku mudina iegūt vēl citas zināšanas, bet lēnas informācijas ieguves cilvēku "iemidzina" un tas kļūst apātisks. 

Mūsdienu persona, kurai ir savi nospraustie mērķi, spēs tos sasniegt, ja ātrā ritmā iegūs jaunu informāciju, apstrādās to un pielietos praksē, tad izaugsmei nav robežu.

Uzskatu, ka katrā kustībā ir dzīvība, bet lēna apmācība ir garlaicīga apmācība.

 

Likeme (1)

Tänud Piret hea artikli eest (loodan, et Eestis see rohkem kõlapinda leiab).

                             Alustan kõigepealt sellest, et hetkest, kui ma enda koolituste alguses (minu teemaks andmekirjaoskus, andmeanalüütika, andmete visualiseerimine) hakkasin kasutama teadeloleku praktikast tuntud STOP meetodit (seiska mõtted, hinga, vaatle ja otsusta) avastasin, et kuulajad olid rohkem keskendunud. Ehk igati nõus, et õppija meeleseisund on võtmetähtusega. Lisan, et ettevõtjana olen kohanud mitmel korral, et üks 8 tunnine sisuline arutelu koos tiimiga (koos pausidega muidugi) on palju rohkem väärt, kui kaheksat ühetunnilist koosolekut, sest aeglase mõtlemise jaoks on vaja aega, kuid 45 või 60 minutiline koosolek tihtilugu ergastab ainult nn. kiiret mõtlemist.

                                              Teisalt soovin kindlasti jagada oma kogemust, et jätkuõppe s.t ka aeglase õppe kõige suurem pluss ongi õppimise JÄRJEPIDEVUS, mida samuti ”Protsessi” punktis alla joonid. Paljud head ideed, ettevõtete eesmärgid jt algatused lihtsalt lahustuvad või jäävad saavutamata, kuna me inimestena (või juhtidena) pole piisvad püsivad nende eesmärkide poole liikumisel.

                                                                                                                      Protsessi osas ma kindlasti sooviks argumenteerida, et eesmärgid on siiski olulised. Kui pole eesmärki võib olla protsess tõesti nn.fun, kuid  tulemuse asemel saavutame tagajärjed. Pole vist ka nii, et eesmärkide seadmine tähendaks kohe ka stressi tekkimist? Millega olen aga kindlasti nõus, et lõppeesmärk ilma vahe-eesmärkideta võib olla kauge ja stressi põhjustav ning seda eriti pidevas õppes.

                                                                          Üks hea meetod mida teemakohaselt jagada on nn. 3x3x3 meetod. See sätestab seda, et mingi asja õppimiseks peab olema seatud - 3 vaheeesmärki, ajaliselt peab olema võimekus panustada õppimisse 3 kuud (või 12 nädalat) ning kindlasti on vaja sõlmida kokkulepe 3 inimesega, kes siis sind selles õppeprotsessi toetaks. 

Huvilistele ka vastav link https://www.mckinsey.com/business-functions/people-and-organizational-p…

 

Likeme (2)

Väga huvitav lugemine, eriti  algajale täiskasvanute koolitajale. 

M.Tanti loetelu aeglase hariduse põhielementidest on  minu hinnangul just need õppimist  toetavad elemendid, mis aitavad uusi teadmisi oskusteks kujundada ning reaalselt õpitud omandada.  Olen arvamusel, et ka ilma aeglase hariduse liikumiseta on samad elemendid vajalikud teadmiste omandamiseks. 

Kiirelt joostes, uute faktide tutvustamisega ajutreeningute tegemine ei ole täiskasvanute õppes kindlasti enam asjakohane. Eriti praeguses info- ja mürarohkes maailmas. Olen isegi kogenud oma klassiruumis, et täiskasvanud õppijad tulevad sageli koolitusele, et võtta "aega maha". Siit artiklist sain enda kogemusele tuge ja teoreetilist teadmist, kuidas neid õppijaid paremini toetada.   Aitäh, siin rohkelt ka  teoreetilist tausta ja uusi artikleid, mida lugeda. 

Mõtlen kindlasti järele, kuidas saaksin aeglase hariduse põhielemente rakendada oma koolitaja töös ja seda ka siis, kui õppekava on mahukas ning rohkelt infot täis. 

Likeme (1)

Interesujący tekst Karolino. O edukacji dorosłych, w której mamy do czynienia z tak bardzo zróżnicowanymi uczestnikami zawsze warto rozmawiać. „Slow edukację” możemy traktować wyłącznie jako propozycje alternatywnych i nowatorskich metod oraz narzędzi pracy pedagogicznej. Kilka przykładów przychodzi mi do głowy. Jednak z drugiej strony możemy myśleć o niej, jako o holistycznym podejściu, głęboko zaangażowanym w tworzenie rzeczywistości dialogu, gdzie edukacja staję się m.in. narzędziem wskazującym możliwości rozwojowe człowieka w kontakcie z tym co obce, inne, różne... Jakiś czas temu czytałam inny ciekawy artykuł na temat „slow edukacji”, który polecam innym edukatorom (Szymona Dąbrowskiego pt. "Slow edukacja: od teorii do praktyki”).

Likeme (1)

Karolino Twój artykuł przeczytałem z dużym zaciekawieniem, ale i zaskoczeniem. Dotychczas nie kojarzyłem ruchu slow z edukacją tylko sztuką smakowania dobrego  jedzenia opartego na najlepszych lokalnych produktach. Rośnie w społeczeństwie potrzeba poszukiwania dobrej jakości życia we wszystkich wymiarach. Powyższy artykuł uświadomił mi jednak, że kluczem do tych "powolnych" zmian może być edukacja. I sami edukatorzy, którzy powinni być świadomi wartości "powolności".

Likeme (1)

Cilvēka prāts ir slinks un cilvēka smadzenes, ja tām atļauj slinkot - kļūst kūtras un pārlieku apcerīgas. 

Esmu cilvēks ar ātru reakciju, spēju ātri reaģēt un ātri domāt, pieņemt ātrus, pareizus un loģiskus lēmumus - jā, arī ātri mācīties -un es būtu ļoti neapmierināta, ja manā agrīnajā izglītības ceļā šo spēju kāds būtu mazinājis, noklusinājis vai bremzejis ar šādu "lēnās mācīšanās" metodi. Pieņemu, ka ir reizes, kad informācijai jāļauj nogulties, iesakņoties smadzenēs, palikt prātā, taču lielākajā vairumā gadījumu tomēr pierādās, ka noderīgāka, produktīvāka un efektīgāka ir tieši ātrā domāšana. Nevajadzētu jaukt lietas - ātru ēšanu un ātru mācīšanos- jo pirmais ir neveselīgs, bet otrais ir smadzeņu un prāta treniņš. Pilnīgi skaidrs, ka ir cilvēki ar rāmu raksturu un flegmātisku temperamentu, kuriem šī lēnā mācīšanās ne tikai noderēs, bet pat prieku sagādās, taču tā ir tikai viena ļaužu grupa. 

Ļoti ceru, ka arī šī kustība atradīs savu nišu, taču nekādā gadījumā neizkonkurēs mācību metodes, kas vērstas uz prāta asināšanu, ātras reakcijas un ātras domāšanas, ātras mācīšanās un informācijas apguves trenēšanu.

Apcerīgumam un iekšējās pasaules izzināšanai lai paliek neformālā vide, māju rāmā , gaišā atmosfēra un došanās dabā, bet smadzenes un prāts - pilnā jaudā uz priekšu, uz attīstību!

 

Likeme (1)

Par lēno izglītību iepriekš nebiju dzirdējusi. Paldies par šo apkopojumu- tas ļāva saprast, kas tam "lācītim vēderā". Ņemot vērā mūsdienu straujo tempu, šāds mācību process šķiet neiespējams, bet tik ļoti vajadzīgs. Arvien vairāk sev apkārt pamanu gan bērnus, gan pieaugušos, kuriem ir nepieciešams krietni vairāk laika, lai izprastu, uzzinātu, paskaidrotu, bet mūsdienu izglītības process to neļauj, jo visam ir jānotiek pēc konkrēta plāna, konkrētajā laikā, līdz ar to mācību process notiek virspusēji, ne padziļināti. Nereti, paejot kādam laikam, sākotnējās sajūtas par notiekošo mainās, tāpēc ir ļoti labi, ja ir iespēja sagatavoties un nostiprināt savu pārliecību.

Likeme (2)

Paldies, interesants raksts, vēl nebiju dzirdējusi par lēnās izglītības konceptu. Radās pārdomas par to, vai mūsu izglītības sistēma pieļauj lēno izglītību? Piemēram, pārblīvētie stundu saraksti, daudzie mājas darbi skolās, bet augstskolās: zemais atbalsta trūkums, kas spiež studentiem strādāt paralēli studijām, ierobežotais studiju laiks un uzliktie finanšu stimuli pabeigt pēc iespējas ātrāk (izkrišana no budžeta, citas finansiālas saistības par nesekošanu studiju grafikam un atkārtptu pārbaudījumu kārtošana).

Bet no otras puses - vai lēnāks mācību/studiju temps vienmēr nozīmē vairāk laika studijām jeb lēnām, padziļinātām mācībām?

Piekrītu, ka ļoti būtiska lēnajās mācībās/studijās ir skolotāja/pasniedzēja loma, jo arī lēnu mācību gadījumā process ir jāvada, lai nodrošinātu produktīvu laika izmantošanu.

Likeme (2)

Ļoti interesants raksts. Tik tiešām esam steidzīgās izglītības ietvaros iemācījušies iekalt "pareizo" atbildi, un risinot problēmu, tik vien kā paļaujamies uz jau zināmo, drošo, tā vietā, lai meklētu atbildi no jauna. Tā, savukārt, nav izpratne, tā ir tikai atmiņas trenēšana un veiklība pareizo atbilžu piemeklēšanā. Patiesa izpratne nāk tad, ja tiek aktivizēta zinātkāre un atvēlēts laiks domāšanai.


 

Likeme (2)