1. septembris šogad būs īpašs: pirmo reizi skolēnu vidū būs vairāk nekā 3000 ukraiņu bērnu un jauniešu. Bet skolotāju pulkā plecu pie pleca ar Latvijas kolēģiem - Ukrainas pedagogi, kas saviem mazajiem tautiešiem palīdzēs pārvarēt neskaidrības, nedrošību, iztulkos nesaprasto un, protams, pasniegs arī mācību priekšmetus.

Latviešu valodas kursi ukraiņiem

Skaidrs, ka process ir sarežģīts. Bērni pēc kara pārdzīvojumiem nonākuši svešā, mentāli atšķirīgā vidē, mācību iestāžu programmas citādas, latviešu valoda nesaprotama.

No 3,8 miljoniem ukraiņu, kas Eiropas Savienībā reģistrējušies pagaidu aizsardzībai, Latvijas gādībā pašlaik nonākuši vairāk nekā 36 tūkstoši, lielākoties mātes ar bērniem. Līdz ar pirmo bēgļu straumi februārī mūsu mācību iestādēs parādījās arī pirmie ukraiņu skolēni. Bet jau maija beigās Latvijas izglītības iestādēs mācījās 4177 ukraiņu bēgļu bērni. Maijā ar grozījumiem Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā noteikts, ka nepilngadīgiem Ukrainas civiliedzīvotājiem izglītība Latvijā apgūstama vai nu latviešu valodā, vai mazākumtautību izglītības programmā ukraiņu valodā. Mācības valsts valodā vai ukraiņu valodā būs jānodrošina visiem nepilngadīgajiem Ukrainas civiliedzīvotājiem, sākot no pirmsskolas izglītības vecuma.

Tieši valodas jautājums ir vissvarīgākais, lai atbraucēji spētu iekļauties Latvijas sociālajā vidē, atrast darbu, mācīties.

Pašlaik latviešu valodas pamatzināšanas pieaugušajiem ukraiņu bēgļiem plaši māca visā valstī. Pirmām kārtām te minama Sabiedrības integrācijas fonda vērienīgā programma “Latviešu valodas mācības Ukrainas civiliedzīvotājiem”, kam no valsts budžeta atvēlēti 3 milj. eiro un kuras ietvaros dažādas neformālās izglītības organizācijas organizē latviešu valodas pamatzināšanu (A1 līmenis) mācību kursus visos valsts reģionos. Latviešu valodas mācību kursus nodrošina arī Nodarbinātības valsts aģentūra, pašvaldības un citas institūcijas.

Līdz ar pirmo ukraiņu bēgļu ierašanos, iniciatīvu par latviešu valodas kursiem sāka īstenot Latviešu valodas aģentūra (LVA). Pedagoģijas zinātņu doktore, LVA metodiķe Ērika Pičukāne stāsta:

“Ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu uzreiz atvērām trīs mācību grupas ukraiņiem. Pēc tam Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) aicināja noorganizēt vēl divas grupas speciāli ukraiņu pedagogiem līdz 1. septembrim, jo viņiem vajadzīga īpaša apmācība. Ļoti daudzi skolotāji no Ukrainas sāka strādāt mūsu skolās kā pedagogu palīgi vai palīgi darbā ar ukraiņu bērniem. Piemēram, pedagogu grupā pašlaik mācās sieviete, kas ir pedagoga palīgs pirmsskolā.

Savukārt, lai palīdzētu Latvijas skolotājiem, kas strādā ar ukraiņiem - gan bērniem, gan pieaugušajiem,- mēs aģentūrā rīkojām īpašas praktiskās nodarbības radošajās darbnīcās.

Vēl arī jāmin ar IZM starpniecību tapušais īsais 20 stundu kurss - latviešu valodas apguves ievadnodarbības “Jūties droši Latvijā!”. Tā ir mana autorprogramma, kas atrodama LVA mājaslapā un ko izveidojām pēc pašu iniciatīvas brīvajā laikā, dizaina darbus veica LVA darbinieki, un tulkošanas darbos piepalīdzēja mani ukraiņu audzēkņi un arī biedrības “Patvērums “Drošā māja”” tulki. Šī programma dod pamata prasmes vienkāršai saziņai veikalā, transportā, iestādēs. Mēs to operatīvi īstenojām jau martā, un to apguva astoņas grupas.”

Katrā LVA mācību grupā ir vidēji 14-15 cilvēku, tādējādi var lēst, ka kopumā minētajos kursos latviešu valodas pamatzināšanas būs apguvuši aptuveni 100 ukraiņu, tostarp ap 30 skolotāju. Taču pilnīgi droši tas nav. “Viņi visi saka - mēs brauksim prom, mēs brauksim prom! Īpaši martā - uz divām nedēļām aizbrauc, un tad atkal atgriežas - izrādās, ka nav droši vai vispār vairs nav pajumtes,” saka Ē. Pičukāne. “Visi kursu dalībnieki, ar kuriem esmu sastapusies, strādā. Kas būvniecībā, kas ar datoriem vai ēdināšanā, vai skolotāja palīgs, vai brīvprātīgā pienākumos, neviens  negrib sēdēt dīkā. Bet vakarā pēc darba viņi pie datora apgūst latviešu valodu. Ir centīgi un mācās ļoti ātri.”

Kursi notiek attālināti, jo to dalībnieki izkaisīti pa visu Latviju, un viņiem, protams, nav iespēju pēc darba noteiktā laikā nokļūt noteiktā mācību iestādē. Bet Ē. Pičukāne vērtē, ka rezultāti ir labi. “Daži kursanti mācās arī prombūtnes laikā. Man ir audzēkne, kura lekcijām pieslēdzās no kādas Polijas lidostas. Piemēram, kāds no maniem kursantiem darba dēļ netiek uz nodarbību sākumu. Viņa sieva pussešos ieslēdz datoru, pusstundu seko mācībām, visu pieraksta, un sešos tad pieslēdzas no darba pārnākušais vīrs. Pie mums mācās auklīte, kura visu, kas lekcijās dzirdēts, stāsta saviem aprūpējamiem bērniem un tie viņai sarunās palīdz.”

Mērķis - latviešu valodu apgūt augstākā pakāpē

Natālija Babenko no Odesas uz Latviju pārcēlās 7. martā. Kopā ar dēlu un jaunākajām meitām, kam deviņi un septiņi gadi. “Man šeit jau pirms kara strādāja vīrs, atbraucām pie viņa. Tā kā esmu jaunāko klašu pedagoģe, sapratu, ka tādiem maziem bērniem Latvijas skolā varētu būt nepieciešama ukraiņu speciālista palīdzība. Tā arī bija, mani pieņēma par skolotāja palīgu bilingvālā Rīgas skolā, kur nostrādāju līdz mācību gada beigām. Palīdzēju gan skolotājiem, gan vecākiem. Ukraiņu bērnu bija ap četrdesmit - dažāda vecuma, dažādās klasēs, kaut gan skaits ir mainīgs. Centāmies noskaidrot, cik daudzi ukraiņu bērni sāks mācības 1. septembrī, bet tas bija neiespējami: visi grib mājās, bet ne visiem Ukrainā iespējams tagad dzīvot. Mēs pagaidām projām nedosimies, jo tur ir ļoti nedroši. Kopš maija visu vasaru mācos latviešu valodu kopā ar citiem skolotājiem no Ukrainas.”

Kaut arī meitas varēja turpināt mācības skolā Ukrainā attālināti, viņa izvēlējusies klātienes mācības Rīgas 74. vidusskolā, lai meitenes attālinātos no kara sajūtām, lai ir citas domas un sarunas.

“Tā kā daļa mācību bija krievu valodā, bērniem mazliet vieglāk, bet tos mācību priekšmetus, kas latviešu valodā, vakaros mājās tulkojam ukraiņu valodā.”

Ukrainā Natālija piedalījusies izglītības pilotprojektā, kas ietver četras jaunākās klases “Jaunā ukraiņu skola” un aizsākts pirms četriem gadiem.

“Tā ir programma, kas daļēji pārņemta no Somijas, daļēji - no ASV, mācību saturā ieviešot rotaļu un spēles elementu, vairāk savstarpējās komunikācijas, dodot bērniem plašākas iespējas izpaust savas idejas, veicinot vispusīgu attīstību. Pamata ideja ir ir nevis iegaumēt noteiktu informāciju, bet gan attīstīt patstāvīgu domāšanu. Turpmāk šī sistēma jau pārvirzīsies uz piekto klasi un pakāpeniski attīstīsies tālāk. Sistēma ir kardināli mainīta, sākot ar klašu iekārtojumu un beidzot ar mācību saturu, mācību līdzekļiem un metodēm. Pirmajās klasēs iekārtota atpūtas zona ar rotaļļietām, ir klusuma zona (cik nu tā iespējama), kurā bērns var uzturēties, ja kaut kādu iemeslu dēļ nespēj piedalīties mācību stundā."

Natālija atzīst, ka šādā nesaspringtā gaisotnē bērni, tas īpaši attiecas uz pirmo klasi, mācās brīvāk, viņiem nav baiļu vai kauna sajūtas kaut ko nezināt, kļūdīties, un mācību vielas apgūšanu jaunā metode nekavē. Skolotājiem dota dažādu programmu, mācību grāmatu un palīglīdzekļu izvēles brīvība. Viņi var mācību darbā pielietot iegūtās profesionālās zināšanas, bet var arī uzņemties risku un atbildību, strādājot radoši un atkāpjoties no izglītības sistēmā izstrādātās formālās programmas. Tādējādi dažādās klasēs un dažādās skolās viena vecuma bērniem var atšķirties gan mācību programmas, gan mācību līdzekļi. Lai strādātu šajā Jaunajā skolā, pedagogiem jābeidz obligāti mācību kursi, kā arī paredzēta piedalīšanās atklātajās stundās un prakse tajās mācību iestādēs, kur šī sistēma jau ieviesta.

Līdztekus norisinās arī visu pārējo pedagogu profesionālās kvalifikācijas celšanas mācības. Tās pieejamas semināru veidā un pamatā ir bez maksas vai ar nelielu dalībnieka līdzmaksājumu. Pedagogi var apmeklēt dažādus seminārus, bet var arī izvēlēties vienu tematu, kurā padziļināt zināšanas visa gada gaitā. Līdz ar pandēmiju kompetenču izglītība pieaugušajiem tiek īstenota attālināti. Skolotājiem reizi piecos gados norisinās atestācija, kuros jāapliecina esošā kvalifikācija (te nozīmīgas ir semināru apmeklējumu stundas), un tad tiek saņemts atbilstības sertifikāts vai tiek lemts par nepieciešamajiem soļiem profesionālo zināšanu papildināšanai.

Protams, karš šo sistēmu ir izārdījis, un Natālijas realitāte izglītības laukā pašlaik ir Latvijā. Mūsu sarunas laikā viņa ar lielām cerībām gaidīja uzaicinājumu no iepriekšējās darba vietas par savu pienākumu turpināšanu. Tāpat arī uz iespēju apgūt latviešu valodas prasmes augstākā līmenī.

“Šis pirmais ir 120 stundu kurss, bet pēc tam gatavojamies uz nākamo pakāpi pie pasniedzējas Sandras Kivlenieces. Mācības ir interesantas, saprotamas un noderīgas, kaut arī sākumā latviešu valoda šķita ārkārtīgi sveša, kā ķīniešu. Toties meitām valodas apgūšana vedas ātri un viegli, viņas jau labo manas sarunvalodas kļūdas.”

Savukārt Oksana Zhamlikhanova, arī divu meitu mamma, ir vecāko klašu mūzikas skolotāja. Viņas jaunākā meita Latvijā mācās trešajā, bet vecākā - 11. klasē. Oksanai ir divas augstākās izglītības un divas specialitātes. Pirmā - pianista koncertmeistares un mūzikas pedagoģes, otrā - grāmatvedības uzskaites un audita speciālistes. Pēdējos 13 gadus viņa strādājusi atbildīgā amatā otrajā profesijā, bet, nonākot Latvijā no Kijivas, atgriezusies pie pirmās, jo tā vairāk pieprasīta.

“Tikko ierados Latvijā, mani uzaicināja strādāt par skolotāja palīgu vienā no Rīgas bilingvālajām skolām - tieši saistībā ar ukraiņu bērnu iekļaušanu mācību vidē. Pēc tam saņēmu piedāvājumu šādam amatam kādā ģimnāzijā, kur gan jāmāca tikai latviešu valodā. Teikšu, ka tas nav neiespējami: esmu mācījusies latviešu valodas kursos un, tā kā mācību stundu nav daudz, izmantojot mācību palīglīdzekļus latviešu valodā, spēšu sagatavoties un to izdarīt. Domāju, ka savas zināšanas varēšu likt lietā arī kādu mūzikas pulciņu, ansambļu vadīšanā. Vēl strādāšu mūzikas skolā par klavieru skolotāju.”

Par LVA latviešu valodas kursiem Oksana teic tikai atzinīgus vārdus.

”Sandra tā prot mācīt, ka latviešu valoda nešķiet sarežģīta, novērš bailes kaut ko nepateikt pareizi, kļūdīties. Taču, lai valodu apgūtu straujāk, papildus, vadoties no palīgmateriāliem, divas trīs stundas dienā jāmācās arī pašai patstāvīgi. Starp citu, šie LVA mācību materiāli ir ļoti kvalitatīvi, labi pieejami, turklāt bez maksas. Patiešām - ir izdarīts viss maksimālais, lai cilvēki spētu iemācīties latviešu valodu.”

Taču pašlaik nekas nav vienkārši. Vecākās meitas plāni par nākotni ir sagrauti: bija izredzes, ka viņa šogad vidusskolu beigs ar sarkano diplomu un mācības turpinās augstskolā, bet tagad viņa ir latviešu skolā, svešos apstākļos tikai 11. klasē (Ukrainā bērni uzsāk skolas gaitas no sešu gadu vecuma), un turpmākais ir neziņā tīts. Jaunākā meita vēl mēģina iedzīvoties jaunajā dzīvesvietā, meklē draugus, un vispār pusgads pagājis, atgūstoties no kara ēnas.

Oksana plāno Latvijā uzturēties gadus divus, lai dzīve iegūtu kādu pamatu un stabilitāti, un tad jau redzēs, kā viss pagriezīsies. Tuvākā cerība ir tāda, ka šoruden sāksies mācības A2 pakāpes kursos un, latviešu valodas mācības turpinot, viņa iegūs nepieciešamo kvalifikāciju, lai skolotājas pienākumus varētu veikt patstāvīgi. “Jebkurā valstī ir nepieciešams pārvaldīt valsts valodu,” viņa uzskata.

Un vēl kāds novērojums: viņasprāt, latvieši pārāk maz godā savu valodu un identitāti, un dīvaini šķiet tas, ka valstī joprojām ir skolas ar krievu mācību valodu. “Pēc ierašanās Rīgā nesapratu, kur esmu nokļuvusi - tik maz latviešu valodas visur…Tikai tad, kad apmeklējām “Prāta vētras “koncertu, reāli sajutu, ka valstī patiešām pastāv latviešu kopiena, ka ir nacionālas, savstarpēji vienojošas stīgas.”