Šo emuāru oriģināli angļu valodā publicēja Oana Ragalie.

Autors: Aians Pītijs (Ian Peatey) (Erasmus+ projekta dalībnieks Asociația pentru Comunicare Nonviolentă din România).

Ievads

Tā kā es pagājušajā gadā piedalījos Erasmus+ finansētā projektā “Dialoga veidošana kopienas saliedēšanai”, es vēlos dalīties zināšanās un pārdomās par lēmumu pieņemšanu kopienās. Es uzskatu, ka tas attiecas uz jebkuru cilvēku grupu, kam ir kopīgi labklājības avoti un riski, piemēram, uz apzināti veidotām kopienām tādām kā ekociemati, uzņēmēju organizācijas, komandas, ģimenes un pat valdības.

Visas iedzīvotāju kopienas nonāk pie jautājuma par to, kā vislabāk pieņemt lēmumus. Tas ir notiek gan attiecībā uz ģimenēm, gan nācijām. Galu galā, ja sabiedrība nepieņem un neīsteno lēmumus, tā kļūst stagnējoša, nebūtiska un drīz izzūd.

Mani īpaši interesē, kā indivīdu kopiena var pieņemt lēmumus, kas efektīvi un gudri rūpētos par iespējami daudzām to cilvēku vajadzībām, kurus šie lēmumi ietekmē. 

Mana pieredze Erasmus+ komandā ir tāda, ka konsensus lēmumu pieņemšana ir daudz pārāks veids, kā izmantot grupas gudrību, nekā jebkurš cits, un tieši uz to es galvenokārt koncentrēšos.

Nav viena visiem derīga risinājuma

Ne visi lēmumi ir vienlīdz svarīgi vai steidzami. Kopienas gudrības apkopošanai un apstrādei ir vajadzīgs laiks, pūles un prasme, tāpēc ideālā gadījumā kopiena izmanto dažādas lēmumu pieņemšanas  pieejas, ņemot vērā katras pieejas priekšrocības un trūkumus. Vispārīgi iedalot, tie ir balsojumi, deleģēšana un konsensus.

Parasti:

Balsošana ir ātra un vienkārša, bet rūp tikai vairākuma vajadzībām. Lēmumam, kas ietekmē visu kopienu balsojumu, ir raksturīga polarizācija un šķelšanās, un tie neapkopo kvalitatīvas atsauksmes no kopienas. To vislabāk izmanto nesvarīgiem lēmumiem, kuru izlemšanai nav nepieciešams daudz laika.

Deleģēšana vienai personai vai komitejai ir efektīva un racionāla, ja tie, kas pieņem lēmumus, pilnībā uzticas ikvienam kopienā. Apspriešanās ar visu kopienu uzlabos lēmumu kvalitāti, apkopojot ieguldījumu no visiem.

Konsensus (piekrišana) ir laikietilpīga un prasa, lai indivīdiem būtu zināmas iemaņas saziņā (gan runājot, gan klausoties). Ļoti noderīgi ir apkopot un izmantot kopienas gudrību, lai pieņemtu lēmumus, kuros ņemtas vērā daudzas vajadzības. Tādējādi tiek uzlabota pieņemto lēmumu kvalitāte un apņemšanās tos pieņemt. Šī pieeja nav efektīva lēmumiem, kas prasa tūlītēju rīcību, piemēram, ārkārtas gadījumiem.

Kopienas lēmumu pieņemšanā ir vieta visām pieejām, bet es šajā rakstā pievērsīšos konsensam, jo pārējie divi ir plaši zināmi un tiek praktizēti. Ja tiek panākts lielāks konsenss (piekrišana) kopienas pārvaldībai, tā var ievērojami uzlabot saliedētību un kvalitāti.

Apņemšanās iesaistīties dialogā

Strādājot ar jebkuru grupu, es vienmēr pieņemu, ka grupas dalībniekiem pietiek gudrības atrisināt jebkuru problēmu vai pieņemt lēmumu, ar kādu tie ir sastapušies. Lielākajai daļai kopienu izaicinājums ir nevis gudrības trūkums, bet gan nespēja dot pietiekami daudz iespēju šai gudrībai parādīties.

Esmu strādājis ar daudzām disfunkcionālām grupām, kurās dominē dažas balsis, bet pārējās klusē. Kad kāds izvirza ideju, kas ir citādāka vai ir pretrunā ar kādu no skaļākajām balsīm, tad parasti tas tiek vai nu ignorēts, vai strīdu rezultātā noraidīts. Šie cilvēki tiek bieži pārtraukti, un bieži vien vairāki cilvēki runā vienlaicīgi. Jautājumi ir reti, un, tos izmantojot, viņi tiek mēģināts iznīcināt idejas. Šādā veidā tiek izniekots milzīgs laiks, kā arī tipiski tam seko neuzklausītajiem raksturīgā vilšanās.

Dialogs, savukārt, ir konstruktīvs, iekļaujošs saziņas veids, kas cilvēkiem rada drošību runāt. Ir dažas pamatprasmes, ko var apgūt un uzlabot. Lūk, dažas, kuras es uzskatu par īpaši vērtīgām:

• runāt īsi un skaidri,
• runāt no dziļākas skatpunkta nekā vienkārši izsakot viedokli,
• iztaujāt vienam otru, lai izpētītu idejas (nevis likt runātājam pamatot domu), 
• ļaut cilvēkiem pabeigt savu domu bez pārtraukuma,
• novērtēt klusēšanas jaunradi,
• klausīties ar atvērtu prātu un sirdi,
• balstīties uz idejām un meklēt, kas darbojas (nevis meklēt problēmas),
• atliekot malā ego un meklējot kopā, lai atrastu risinājumu, kas darbojas visiem.

Ja sabiedrība var pieņemt šo praksi, tad sarunu kvalitāte, tāpat kā efektivitāte, ievērojami uzlabojas.

Piekrišanas princips

Kādā brīdī dialogam ir jānoslēdzas un jāpāriet uz lēmumu pieņemšanas punktu. Es uzskatu, ka konsensus (piekrišanas) princips ir visnoderīgākais, lai, izmantojot grupas gudrību, pieņemtu lēmumu.

Konsensus nav tas pats, kas vienošanās, un ir vajadzīga zināma prakse, jo lielākajai daļai no mums ir tendence domāt binārā pareizā/nepareizā un labā/sliktā veidā. Realitātē mana individuālā nostāja attiecībā uz lēmumu ir niansētāka nekā piekrist/nepiekrist.

Īsi sakot, konsensus (piekrišana) nozīmē, ka mēs visi varam sadzīvot ar galvenajiem lēmuma aspektiem – nevienam nav nekādu lielu iebildumu. Jāatzīst, ka atrast ideālu lēmumu, kas saņemtu 100% atbalstu un apstiprinājumu no visām pusēm, var būt laikietilpīgi un pat neiespējami, ņemot vērā, ka mēs visi esam atšķirīgi. Piekrišana samazina latiņu pietiekami, lai sabiedrība varētu virzīties uz priekšu, jo tā zina, ka mums ir “pietiekami labs” lēmums, kurā ņemti vērā visi galvenie iebildumi.

Man patīk izmantot 6 punktu skalu, lai mērītu situāciju, kā parādīts attēlā:

Šajā skalā ir atzīts, ka starp 1 = Pilnīgs atbalsts un 5 = Pilnīgas domstarpības — visas šīs nesaskaņas sniedz lielu potenciālu, lai atklātu svarīgas atsauksmes un uzlabojumus ierosinātajā lēmumā.

Pēc šīs skalas piekrišana būtu situācijā, kurā ikviens ir 1. līdz 4. pozīcijā un ideālā gadījumā 1. vai 2. pozīcijā.

Ikvienam, kas ir 3. vai 4. pozīcijā, varētu būt vērtīga informācija vai domas, kas varētu uzlabot lēmumu – ja jautājums ir svarīgs, vienmēr ir vērts šīs domas uzklausīt un iekļaut.

Ikviens, kas ir 5. vai 6. pozīcijā nozīmē, ka nav piekrišanas, un kopiena būs gudra, ja piestrādās, lai uzklausītu šos iebildumus un grozītu lēmumu, līdz būs apmierināta.

Lēmumu pieņemšanas process

Jebkuram procesam ir jānes labumu kopīgai lēmumu pieņemšanai, proti, tam ir jāpalīdz nodrošināt paredzamību, koncentrēt virzību uz dialogu un piekrišanu.

Lūk, dažas prakses, kuras es uzskatu par īpaši efektīvām šī procesa īstenošanā:

• Apļveida dialogs: izvietot cilvēkus aplī, kurā visus var redzēt un dzirdēt ikviens cits, un visiem dalībniekiem ir vienāda vieta. Lielākas kopienas var iedalīt savstarpēji saistītos apļos. Es arī ieteiktu atbrīvoties no galdiem vai citiem šķēršļiem, lai dialogs notiktu brīvi.
• Mērogošana: palūdziet, lai visi, kas atrodas šajā lokā, norāda, kur viņi atrodas 6 punktu skalā attiecībā uz konkrēto lēmumu. Tas ļoti ātri sniedz noderīgu informāciju, un ir vienkārši lūgt katram cilvēkam norādīt numuru.
• Izmantojiet 6 punktu skalu, lai iegūtu atgriezenisko saiti: koncentrējieties uz tiem, kuri atrodas 5. pozīcijā, lai redzētu, kādi ir galvenie “ceļa bloki” un 6. pozīcijā, lai redzētu, kādi ir iespējamie neredzamie punkti vai trūkstošie dati. Ja ir laiks un lēmums ir svarīgs, tad, lai gūtu vērtīgu ieskatu, uzklausiet arī tos, kas ir 3. vai 4. pozīcijā,.
• Reakcijas uzklausīšana: no visiem, kas ir lokā, uzklausa galvenās domas par apspriežamo lēmumu.
• Sāciet ar skaidru priekšlikumu: jūs ietaupīsiet laiku, ja lēmums, kas jāpieņem, tiks skaidri noteikts. Tas palīdz koncentrēt atgriezenisko saiti un dialogu. Piemēram, "mums ir jāizlemj, cikos sākt viesības” ir pārāk neskaidrs un aicina uz debatēm, nevis dialogu. Pamēģiniet šādi: “ir priekšlikums sākt viesības plkst. 19:00”, kas ļauj cilvēkiem ieņemt viedokli un izteikties.
• Iekļaut atgriezenisko saiti priekšlikumā: dialoga mērķis ir veidot šo dialogu kopā, tāpēc vienmēr jāapkopo atsauksmes no apļa kārtas un jāiekļauj atsauksmes, lai uzlabotu priekšlikumu.
• Pabeigt lēmumu pieņemšanas kārtu ar oficiālu piekrišanu: aicinot ikvienu paziņot “es piekrītu”, tiek radīta publiska apņemšanās pieņemt lēmumu.

Visbeidzot, katrai kopienai ir jāizdomā savs process un principi un jāturpina mācīties. Lēmumi laika gaitā uzlabosies, un pati kopiena, šādi sadarbojoties, veicinās saliedēšanos.