Īsa biogrāfija

Dažādās vidēs un izpausmēs jau 30 gadus nodarbojos ar mūžizglītību. Es uzsāku strādāt par skolotāju pieaugušo izglītības centrā Oslo, Norvēģijā, pēc tam specializējos starptautiskos projektos, vadībā, pētniecībā un birokrātijā. 56.dzimšanas dienā es joprojām vēlos uzzināt vairāk par šo interesanto jomu. 

Mans stāsts

Atskatoties atpakaļ un domājot par agrākajām mācīšanās atmiņām, aizveru acis un atceros savu mīļoto pasaules kartes puzli. Es liku puzli, guļot uz savas ģimenes mājas koka grīdas, likdama kopā gabaliņus un veidojot krāsainu attēlu. Es vēl nepratu lasīt, taču jau pazinu burtus, no kuriem tika veidots mans tobrīd mīļākais vārds – Āfrika. Mani ieintriģēja Kongo baseina tumši zaļā krāsa un kalnu dziļums, sarkanums un zilganums – Himalaji, Alpi un Andu kalni. Pat manai mazajai dzimtenei – Norvēģijai – piemita šīs krāsas.  

Šī puzle iepazīstināja mani ar apkārtējo pasauli, un kopš tā laika manā sirdī vienmēr ir bijusi vieta dažādām kartēm un ģeogrāfijai.

Vēstures mozaīka

Jau agrā vecumā es iemīlējos enciklopēdijā, jo īpaši lappusēs, kurās bija attēlotas atšķirības starp pagātni un tagadni, piemēram, ieraksti grieķu un romiešu drupās, kas bija vien saulainas dzelteno akmeņu fotogrāfijas. Plastmasas loksnēs bija ievietotas dažādas krāsainas mozaīkas un audumi, kā arī atainoti grieķu un romiešu cilvēki togās.

Atceros arī grāmatu sēriju par dažādām valstīm. Man jo īpaši patika itāļu grāmata un šīs valsts slavenie mākslas darbi. Mana mīļākā glezna bija Botičelli Venera ar garajiem matiem un brīnišķīgo gliemežvāku, kamēr Rūtas Orkinas fotobilde “Amerikāņu meitene Itālijā” un fotogrāfijas varones sejas izteiksme mani uztrauca.

Es nāku no tradicionālas strādnieku šķiras ģimenes un nevienam no maniem vecākiem nebija izglītības, taču manai mammai ļoti patika lasīt un piederēja liela grāmatu kolekcija. Man šķiet, mīlestību pret lasīšanu es iemācījos no viņas.

Tāpat kā daudzas ģimenes sešdesmitajos gados un septiņdesmito gadu sākumā, mēs abonējām Reader’s Digest izdevumus – mums bija daudzas grāmatas, tai skaitā romāni un biogrāfiju saīsinātās versijas. Es pāršķirstīju visas mūsu mājas grāmatas, daudzas no tām izlasīju vairākas reizes. Mēs regulāri apmeklējām arī vietējo bibliotēku, un, līdzko 10 gadu vecumā es dabūju savu pirmo divriteni, vairākas reizes mēnesī devos uz bibliotēku, lai aizņemtos grāmatas.

Tieši lasīšana man palīdzēja sagraut stereotipus par strādnieku klases meitenēm. Es kļuvu par aizrautīgu lasītāju. Ja man nebija grāmatas, es izlasīju visu pārējo – sākot no teksta uz piena iepakojumiem līdz māsīcas futbola žurnāliem (pat ja nespēlēju futbolu), multiplikācijas filmām, manas vecākās māsas zinātniskajām grāmatām, mātes pavārgrāmatām un pat tēva tehniskajām rokasgrāmatām.

Šodien es zinu, ka vide, kurā bija grāmatas un grāmatas mīloša māte, bija auglīga un piemērota tam, lai es kļūtu par labu studenti. Bieži vien meitenes no strādnieku klases tiek uzskatītas par atpalicējām (māte nekad tā arī neieguva izglītību), taču tieši manas ģimenes liberālie uzskati par lasīšanu un mācīšanos palīdzēja man darīt tieši to, kas mani iepriecināja visvairāk – lasīt un studēt.

Mana ģimene nekad nebūtu varējusi samaksāt par manu izglītību, tāpēc esmu ļoti pateicīga par to, ka esmu uzaugusi Norvēģijā, kur pieejama kvalitatīva valsts izglītība un augstākā izglītība ir bezmaksas.

Izglītība un mācības sociālai un ekonomiskai līdzdalībai priekš visiem

Visas šīs iespējas ir ļoti ietekmējušas manu dzīvi un devušas virzienu manām vēlākajām aktivitātēm un karjerai. Mans mūžizglītības darbs, ko veicu gan kā skolotāja, gan kā projektu vadītāja, eksperte un birokrāte, vienmēr ir koncentrējies uz to, lai nodrošinātu piekļuvi kvalitatīvai izglītībai un mācībām, kas nodrošinātu sociālo un ekonomisko līdzdalību visiem.