Jau trešo gadu, kopš 2017. gada,  Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) īsteno ES Eiropas Sociālā fonda projektu “Profesionālo izglītības iestāžu audzēkņu dalība darba vidē balstītās (DVB) mācībās un mācību praksēs uzņēmumos.” Projekts turpināsies līdz 2023. gada 31. augustam, bet jau tagad projekta rezultāti, īstenojot darba vidē balstītas mācības, iezīmē jaunas mācību tendences profesionālajā izglītībā.

“Šis projekts ir veiksmes stāsts un daudzas lietas no tā var pārņemt, domājot, kā attīstīt darba vidē balstītās mācības arī augstskolās studējošajiem,” intervijas laikā uzsver projekta vadītāja Jolanta Vjakse.

Darba vidē balstītu mācību pamatbūtība – audzēknis pēc iespējas ātrāk nonāk darba vidē. Viņš mācās un praktizējas ne tikai skolā, bet arī uzņēmumā.

Kā jūs pašlaik vērtējat projekta rezultātus?

Ļoti labi. Sešu mēnešu laikā pēc skolas beigšanas 71 % audzēkņu noslēdz darba līgumu un sāk patstāvīgas darba gaitas. No šiem 71 % audzēkņu tehniskajās profesijās – 80 līdz 90 % atrod darbu nozarē. Soft profesijās, tādās kā uzņēmējdarbība, vairumtirgotāji, loģistika, visvairāk skaistumkopšana – apmēram 40 % strādā savā profesijā. Šis projekts parāda – jo ātrāk audzēkņi nonāk darba vidē, jo ātrāk viņi saprot “spēles noteikumus”, kas sākas tad, kad viņi pabeidz skolu un viņiem reāli būtu jākļūst par darbiniekiem.

Esam uzsākuši iniciatīvu – izvērtēt iespējas darba vidē balstītas mācības ieviest arī augstākajā izglītībā. Pirms mēs plašāk sākām runāt par šo ideju, vispirms apzinājām citu valstu pieredzi, īpaši Vācijas situāciju. Ja salīdzinām Latviju ar citām valstīm, jāsaka, ka mēs esam elastīgāki un tā ir mūsu priekšrocība. Mums jāsakārto dažas lietas Izglītības likumā, jāprecizē daži Ministru kabineta noteikumi, un tas arī viss. Mūsu uzņēmēji ir daudz elastīgāki un gatavāki iesaistīties. Otra lieta, ko izdarījām – aptaujājām augstskolas, studentus un darba devējus, kāds ir viņu viedoklis – vai mums Latvijā vajadzīgas darba vidē balstītas mācības arī augstākajā izglītībā? Pārsteidza, ka 90 % augstskolu atbildēja apstiprinoši, turklāt norādot, ka darba vidē balstītās mācības būtu nepieciešams uzsākt jo ātrāk, jo labāk.

Arī 90 % studentu un uzņēmēju bija līdzīgās domās. Viņi uzskata, ka darba vidē balstītām mācībām augstākajā izglītībā vajadzētu būt nākamajam attīstības solim  - ja esam to ieviesuši jau profesionālajā izglītībā, turpinām arī augstākajā.

Kāda bija darba devēju attieksme, kad tikai uzsākāt profesionālo skolu projektu un pirmo reizi viņiem stāstījāt par darba vidē balstītām mācībām?

Uzņēmēji bija atvērti un gatavi izmēģināt ko jaunu. Jāsaka, ka projekta pirmajos divos gados, kā jau to paredzējām, mums vajadzēja diezgan daudz skaidrot, kas tad ir darba vidē balstītās mācības un kā tās īstenot. Taču tagad, kad projekts rit jau trešo gadu, uzņēmēji ir vēl zinošāki un vēl atvērtāki uzņemt profesionālo izglītības iestāžu audzēkņus. Projekta sākumā uzņēmējus iesaistīties atturēja pedagoģiskās kompetences prasība  - 72 stundu kurss, kas bija jānoklausās, lai uzņēmējs uzsāktu darba vidē balstītās mācības. Tas uzņēmējiem šķita par daudz – gan stundu skaita ziņā, gan arī saturs neatbilda reālajam mācību procesam darba vidē. Tomēr mums sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju, Valsts izglītības satura centru un uzņēmēju pārstāvjiem izdevās  izstrādāt atbilstošu pedagoģijas mācību programmu, kura ilgst 32 stundas, kas ir pilnīgi pietiekami, lai saprastu, kas raksturīgs mūsdienu jauniešiem, kuri mācās profesionālajās skolās, kā ar viņiem vislabāk strādāt un kā risināt problēmsituācijas, ja audzēknis kavē vai nevēlas mācīties.

Jāatzīst, ka profesionālās skolas bija daudz atturīgākas un vēlme iesaistīties DVB mācību  īstenošanā sākotnēji bija mazāka. Vēl šobrīd ir skolas, kuras nav aktualizējušas nevienu savu mācību programmu, lai varētu īstenot darba vidē balstītās mācības. Skolām ir jāizdara tikai viens solis – tām jāaktualizē daži mācību programmu bloki, lai 25 % no teorijas zināšanām audzēkņi varētu apgūt uzņēmumā.

Kādas priekšrocības darba vidē balstītās mācībās saskata darba devēji?

Ļoti vienkārši – profesionālo skolu audzēkņi ir darba spēka resurss. Visā Eiropā un visā pasaulē pašlaik trūkst darbaspēka. Uzņēmējiem ir divi varianti – vai nu izaudzināt un apmācīt pašiem savus nākamos darbiniekus, vai ievest darbiniekus no citām valstīm. Teikt, ka visu varam robotizēt un nākotnē darbinieki tik daudz nebūs vajadzīgi, mēs nevaram. Robotizācija ir ļoti dārga. Ne vienmēr tā atmaksājas, turklāt to nav iespējams izmantot visur.

Patīkami pārsteidza, ka darba devēji reģionos ir daudz aktīvāki nekā Rīgā. Pieņemam, ka Rīgā uzņēmēji ir pašpietiekami un organizē mācības savu resursu ietvaros. Savukārt, reģionu uzņēmēji vairāk ir iesaistīti arī vietējās kopienas attīstībā. Mums ir lielisks piemērs Pelčos, kur ir speciālā internātpamatskola. Visi apkaimes uzņēmēji ņem darbā Pelču skolas audzēkņus. Kad viņiem pajautā – kādēļ jūs to darāt, uzņēmēji atbild: “Bet šie ir mūsu Latvijas bērni. Mūsējie. Mēs varam neko nedarīt, maksāt nodokļus, no kuriem šie bērni saņems sociālos pabalstus, un, iespējams, viņiem ar laiku radīsies visādas domas, varbūt pat noziedzīgas. Bet otrs ceļš, ko izvēlamies mēs – piedāvāt viņiem darbu un iespēju pašiem nopelnīt. Šie bērni ar prieku šādu iespēju pieņem.”

Tas ir lielisks “komūnas domāšanas” piemērs, kā nosargāt savu cilvēkkapitālu un paturēt Latvijas cilvēkus Latvijā. Īpaši tas ir nozīmīgi augstskolās, jo par mūsu jaunajiem speciālistiem cīnās ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē.

Zinām, ka Latvijā uzņēmēji arī bez iesaistīšanās profesionālo skolu projektā ir izveidojuši savus mācību centrus, kuros piedāvā mācības pieaugušajiem – saviem potenciālajiem darbiniekiem. Vai jums ir kādi apkopojoši dati, cik ir šādu uzņēmumu Latvijā?

Mēs zinām lielos uzņēmumus un jomas, kurās biežāk notiek darbinieku apmācības. Piemēram, Latvenergo mācību skola. Ir mācību centri Olainfarm, Grindeks. Latvijas Valsts mežiem ir savi mācību institūti, kurus viņi atbalsta (galvenokārt apmācību un pētniecības bāzei). Jaunajiem IT uzņēmumiem vieglāk ir pieņemt darbā citu profesiju cilvēkus un iemācīt tās specifiskās prasmes, kas uzņēmumam nepieciešamas. Te gan parādās bīstama tendence, par ko mums jārunā arī ar pašiem uzņēmējiem – darbinieku rotācija no viena uzņēmuma uz citu. Var redzēt, kā cilvēki rotē no darba uz darbu dažu gadu laikā.

Par šo tendenci būtu jādomā arī pieaugušo izglītībā. Vai tās zināšanas, kas tiek iegūtas mācību laikā, cilvēkam noderēs arī viņa nākotnes attīstībā? Vai tās iet roku rokā ar Ekonomikas ministrijas izstrādātajām nākotnes darba tirgus tendencēm? Uzskatu, ka pašlaik pieaugušo izglītībā trūkst sasaiste starp ES SF plānošanas periodiem.

Darba vidē balstītas mācības augstskolā būtu labs veids, kā novērst pēctecības trūkumu. Labāk, lai darbiniekam ir akadēmiskā zināšanu bāze, kas tiek papildināta ar zināšanām no darba vides. Šis ir īstais brīdis, kad augstāko izglītību vajadzētu integrēt ar reālo darba vidi uzņēmumos. Visas iesaistītās puses to pieprasa. Tas ir loģisks nākamais attīstības solis izglītības pilnveidē.

Kas būtu tā labā prakse, ko vajadzētu pārņemt no profesionālo skolu projekta, ieviešot darba vidē balstītas mācības augstākajā izglītībā?

Tieši tāpat kā profesionālajās skolās darba vidē balstītās mācības var īstenot augstskolās. Diskusija, kas mums no paša sākuma bijusi ar Izglītības un zinātnes ministriju – vai var visās mācību programmās ieviest 25 %, kur mācību saturu apgūst darba vidē. Ir jomas, kā, piemēram, farmācija vai ķīmijas nozare, kurās 25 % varbūt ir par daudz. Mācību saturu var pielāgot individuāli katrai jomai. Pašreizējais regulējums ir pietiekami elastīgs, lai to varētu izdarīt.

Kā jūs ieteiktu strādāt ar to iedzīvotāju grupu, kurai ir zema vai vidēji zema izglītība?

Uzskatu, ka pašlaik netiek pietiekami reklamēta iespēja par eksāmena kārtošanu, kurā pārbauda, vai darba vidē iegūtās zināšanas ir pietiekamas, lai tās apstiprinātu ar noteiktu profesiju. Ja darba tirgum nepieciešamās prasmes ir jau iegūtas darba vidē vai citur, ikvienam iedzīvotājam ir iespēja pieteikties ārpus formālās izglītības sistēmas apgūtās profesionālās kompetences novērtēšanai. Ir daudzi 50 un 60 gadīgi cilvēki Latvijā, kuri strādā kādā nozarē, bet viņiem nav diploma, kas apstiprina viņu zināšanas, prasmes. Tomēr viņiem ir iespēja nokārtot eksāmenu un iegūt diplomu.

Jauniešiem, kuri priekšlaicīgi pamet skolu vai nevēlas mācīties, pašlaik ir ļoti daudz ES atbalsta projektu, kuri Latvijā tiek īstenoti. Uzskatu, ka tas ir pilnībā pietiekami.

Manuprāt, vajadzētu pārskatīt izglītības finansēšanas modeli – “nauda seko skolēnam”. Tostarp arī pieaugušo izglītībā. Nevajadzētu turpināt apmācību, ja izvēlētā mācību joma neinteresē. Ja pēc divām nodarbībām cilvēks saprot, ka mācības tomēr nav tas, ko viņš bija iedomājies, labāk netērēt laiku un meklēt ko citu. Arī pasniedzējam ir grūti mācīt, ja cilvēks nevēlas mācīties. Pašlaik pieaugušo mācībās bieži ir noteikts, ka grupai jābūt 15 – 20 cilvēku lielai. Nē, vislabākais mācību rezultāts ir tad, ja grupā mācās 5 vai 6 pieaugušie. Tad mācības sniedz pavisam citu rezultātu. Tāpat mācību klasē nav iespējams īstenot darba vidē balstītas mācības. Ir jādodas uz īstiem uzņēmumiem un tur jāmācās īstos darba vides apstākļos.

Mēs LDDK ļoti piesardzīgi vērtējam situāciju, ka Izglītības un zinātnes ministrijas pieaugušo izglītības programmai ir piešķirts tik liels finansējumu, taču pēc Ekonomikas ministrijas apkopotās informācijas redzam, ka Latvijā jau divus ES SF  plānošanas periodus pieaugušo izglītībā nav redzama sasaiste  ar darba tirgus pieprasījumu un iegūto prasmju pielietojumu. Vai ieguldot papildu ES SF finansējumu vēl šajā ES SF Plānošanas periodā ir cerība, ka tas mainīsies? Mans vēstījums būtu – piesaistīt finansējumu darba devēju atbalstam darba vidē balstītu mācību ieviešanai gan profesionālās vidējās izglītības posmā, gan augstākās izglītības programmās, lai pēc iespējas ātrāk nodrošinātu darba tirgū zinošu un prasmīgu cilvēkresursu.

Materiālu sagatavoja: Kintija Bulava, EPALE Latvija