Koučings – Pastaiga

Šī emuāru autore ir Ilze Šarna.
Pirms pusotra gada, kad pārcēlāmies uz Siguldu, mēs paņēmām suni. Haskija un Šveices aitu ganu suņa metisa meiteni, tātad suni, kurai ir daudz enerģijas un ir nepieciešamas augstas intensitātes aktivitātes. Lai nodrošinātu sunei nepieciešamo kustību daudzumu, papildus tam, ka visu dienu viņa dzīvojas pagalmā, pasākām iet pastaigās uz mežu.
Sākumā gājām tikai vienu reizi nedēļā, nogalē, kad brīvas dienas. Pēctam pasākām iet biežāk. Līdz kamēr es attapos, ka ejam pastaigās ikreiz, kad man ir bijusi saspringta darba diena, kad ir nepieciešams nomierināties, sakārtot domas, pieņemt kādu sarežģītāku lēmumu vai vienkārši pabūt klusumā.
Aizvien biežāk mūsu pastaigām pievienojās mana māsa, jo arī viņai patika mierpilnā sajūta, kāda radās pēc pastaigas. Un sarunas mūsu pastaigu laikā kļuva aizvien interesantākas, dziļākas un vērtīgākas. Tajā laikā es uzsāku koučinga mācības, kur iegūtās zināšanas palīdzēja pie problēmu risinājumiem un jaunām idejām nokļūt ātrāk. Kā mēs smejamies – ne viens vien neapdomīgs solis ir novērsts un daudzas jaunas idejas radušās tieši pastaigu sarunu laikā.
Sāku pētīt, kāds ir iemesls tam, ka pastaigas šodien man ir kļuvušas par tik vērtīgu ieradumu. Izrādās, ka pastaigu, tāpat kā citu fizisku aktivitāšu, ietekmē organismā atbrīvojas endorfīni jeb t.s. “laimes hormoni” – vielas, kas remdē sāpes un veicina atslābināšanos, kā rezultātā cilvēku pārņem miers un labsajūta. Pastaigas uzlabo miegu, prāta spējas un pat palīdz cīnīties ar depresiju. Esmu kļuvusi “atkarīga” no endorfīna. Nemaz nerunājot par pārējiem fiziskās slodzes ieguvumiem: galveno ķermeņa orgānu sistēmu – sirds, plaušu, asinsvadu, balsta kustību sistēmu, kā arī endokrīno un imūno sistēmu – stiprināšana.
Tomēr tie nav vienīgie iemesli. Iespēja būt dabas klusumā, prom no pilsētas kņadas, citiem cilvēkiem, bez telefona, sniedz iespēju sarunai ar sevi. Atzīšos, dažreiz, ejot vienatnē, runāju ar sevi skaļi. Man tas palīdz sakārtoties. Sadzirdēt savas domas dažreiz izrādās tieši tas, kas bijis nepieciešams. Turklāt esmu ievērojusi arī tempa atbilstību domu intensitātei – jo sarežģītākas domas jāizdomā, jo ātrāk eju. Šķiet, ka tas ir soļu ritms, kas palīdz gan “izlādēties” gan “uzlādēties”.
Un vēl ir arī tādas dienas, kad ir mierīgāks prāts, kad nekas nav jāizdomā un nav nekā svarīgāka par sevis mīlēšanu. Tad es izbaudu “mierīgo” pastaigu – pasēdēšanu uz soliņa piesaulē un lūkošanos uz skaistu skatu (Siguldā tādu nudien netrūkst) – tas raisa laimīgās domas!
Raksta autore: Ilze Šarna
Avots: icf.lv.
Pastaiga, lai būtu
Jā, pilnīgi piekrītu autores rakstītajam.
Kad pēc saspringtas un nogurdinošas dienas pārrguris pārrodies mājās, atrodu sevī spēku vienkārši pastaigāties.
Visbiežāk pastaigas ir vienkārši domāšana par "neko". Ir tā sajūta, kad gribas nomest no sevis visu to, kas pa dienu ir "uzkritis" uz pleciem un ir tik neciešami smags.
Doma, ka pastaiga svaigā gaisā ir veselīga, nevienam nekaitīgas, neprasa nekādus resursus un es varu gūt no tā labsajūtu - ir fantastiski.
Ir arī citas situācijas, kad galva ir pilnīgi tukša un tu nespēj sakoncentrēties darbam, vai neizdodas radīt jaunas idejas, pastaiga kaut kā maģiski spēj salikt vcisu savās vietās - rodas jaunas idejas, parādās enerģijas un gribasspēks atsākt to, kas bija iecerēts.