European Commission logo
Pieslēgties Izveidot profilu
Var atlasīt dažādus vārdus, atdalot ar komatu

EPALE - Eiropas pieaugušo mācīšanās elektroniskā platforma

Blog

Koučings – Pastaiga

Pastaigu, tāpat kā citu fizisku aktivitāšu, ietekmē organismā atbrīvojas endorfīni jeb t.s. “laimes hormoni” – vielas, kas remdē sāpes un veicina atslābināšanos, kā rezultātā cilvēku pārņem miers un labsajūta. Pastaigas uzlabo miegu, prāta spējas un pat palīdz cīnīties ar depresiju.

Šī emuāru autore ir Ilze Šarna.


Pirms pusotra gada, kad pārcēlāmies uz Siguldu, mēs paņēmām suni. Haskija un Šveices aitu ganu suņa metisa meiteni, tātad suni, kurai ir daudz enerģijas un ir nepieciešamas augstas intensitātes aktivitātes. Lai nodrošinātu sunei nepieciešamo kustību daudzumu, papildus tam, ka visu dienu viņa dzīvojas pagalmā, pasākām iet pastaigās uz mežu.

Sākumā gājām tikai vienu reizi nedēļā, nogalē, kad brīvas dienas. Pēctam pasākām iet biežāk. Līdz kamēr es attapos, ka ejam pastaigās ikreiz, kad man ir bijusi saspringta darba diena, kad ir nepieciešams nomierināties, sakārtot domas, pieņemt kādu sarežģītāku lēmumu vai vienkārši pabūt klusumā.

Aizvien biežāk mūsu pastaigām pievienojās mana māsa, jo arī viņai patika mierpilnā sajūta, kāda radās pēc pastaigas. Un sarunas mūsu pastaigu laikā kļuva aizvien interesantākas, dziļākas un vērtīgākas. Tajā laikā es uzsāku koučinga mācības, kur iegūtās zināšanas palīdzēja pie problēmu risinājumiem un jaunām idejām nokļūt ātrāk. Kā mēs smejamies – ne viens vien neapdomīgs solis ir novērsts un daudzas jaunas idejas radušās tieši pastaigu sarunu laikā.

Sāku pētīt, kāds ir iemesls tam, ka pastaigas šodien man ir kļuvušas par tik vērtīgu ieradumu. Izrādās, ka pastaigu, tāpat kā citu fizisku aktivitāšu, ietekmē organismā atbrīvojas endorfīni jeb t.s. “laimes hormoni” – vielas, kas remdē sāpes un veicina atslābināšanos, kā rezultātā cilvēku pārņem miers un labsajūta. Pastaigas uzlabo miegu, prāta spējas un pat palīdz cīnīties ar depresiju. Esmu kļuvusi “atkarīga” no endorfīna. Nemaz nerunājot par pārējiem fiziskās slodzes ieguvumiem: galveno ķermeņa orgānu sistēmu – sirds, plaušu, asinsvadu, balsta kustību sistēmu, kā arī endokrīno un imūno sistēmu – stiprināšana.

Tomēr tie nav vienīgie iemesli. Iespēja būt dabas klusumā, prom no pilsētas kņadas, citiem cilvēkiem, bez telefona, sniedz iespēju sarunai ar sevi. Atzīšos, dažreiz, ejot vienatnē, runāju ar sevi skaļi. Man tas palīdz sakārtoties. Sadzirdēt savas domas dažreiz izrādās tieši tas, kas bijis nepieciešams. Turklāt esmu ievērojusi arī tempa atbilstību domu intensitātei – jo sarežģītākas domas jāizdomā, jo ātrāk eju. Šķiet, ka tas ir soļu ritms, kas palīdz gan “izlādēties” gan “uzlādēties”.

Un vēl ir arī tādas dienas, kad ir mierīgāks prāts, kad nekas nav jāizdomā un nav nekā svarīgāka par sevis mīlēšanu. Tad es izbaudu “mierīgo” pastaigu – pasēdēšanu uz soliņa piesaulē un lūkošanos uz skaistu skatu (Siguldā tādu nudien netrūkst) – tas raisa laimīgās domas!

Raksta autore: Ilze Šarna

 

Avots: icf.lv.

Likeme (1)

Komentārs

Jā, pilnīgi piekrītu autores rakstītajam.
Kad pēc saspringtas un nogurdinošas dienas pārrguris pārrodies mājās, atrodu sevī spēku vienkārši pastaigāties. 
Visbiežāk pastaigas ir vienkārši domāšana par "neko". Ir tā sajūta, kad gribas nomest no sevis visu to, kas pa dienu ir "uzkritis" uz pleciem un ir tik neciešami smags. 
Doma, ka pastaiga svaigā gaisā ir veselīga, nevienam nekaitīgas, neprasa nekādus resursus un es varu gūt no tā labsajūtu - ir fantastiski. 
Ir arī citas situācijas, kad galva ir pilnīgi tukša un tu nespēj sakoncentrēties darbam, vai neizdodas radīt jaunas idejas, pastaiga kaut kā maģiski spēj salikt vcisu savās vietās - rodas jaunas idejas, parādās enerģijas un gribasspēks atsākt to, kas bija iecerēts. 

Likeme (0)

Protams, kustība svaigā gaisā ir organisma dabiska nepieciešamība, un vēl labāk, ja varam tā palutināt ne tikai miesu, bet arī mūsu apziņu. Koučings ir lielisks rīks darbam ar sava potenciāla apzināšanos, tomēr esmu sapratusi, ka personīgi man visveiksmīgāk raisās domas tieši pie papīra lapas un rakstāmo rokās, esot ārā tas paliek mazliet sarežģītāk, jo rodas idejas, domas, cipari utt. Katrā ziņā, ja "domājas" un veicinās idejas, tad pastaiga ir labs sākums veiksmīgai un produktīvai sesijai.
Likeme (0)

Ātrums, produktivitāte, konkurence... Ātrgaitas vilcienu un tūlītējās ziņojumapmaiņas tīklā starp visattālākajiem viens no otra uz planētas laikmetā, daudziem acīm redzami izpaudās vajadzība pēc nodarbošanām, ko var uzskatīt par pretējo visu svarīgākām mūsdienīguma vērtībam. Šī kaisle ne tikai nav pazudusi, tā ir kļuvusi izplatītāka tieši tagad, kad pasaule paātrinās mūsu acu priekšā. 

Ka mums tik ļoti patīk pastaigās kājām? 
1. Tā ir ekonomiska nodarbošanās, kas neprasa lielus izdevumus, kas ir īpaši vērtīgi krīzes periodos. 
2. Soļošana ir ekoloģiska un nav saistīta ne ar siltumnīcefekta gāzu izdalīšanu, ne ar citiem atmosfēras piesārņojuma veidiem. Tāpat kā velosipēdu pastaigas vai ūdens ceļojumi, pārgajiens attiecas uz “zaļo” tūrismu, kas savieno cieņas pret dabas resursiem un vietējo iedzīvotāju dzīvesveidu, un rūpes par sevi.
 3. Soļošana ir laba veselībai un figūrai. Šobrīd mūs visus aicina vairāk kustēties, neatkarīgi no vecuma un fiziskās formas; 85% pasaules iedzīvotāju, pēc PVO datiem, veic mazkustīgu (“sēdējošu”) dzīvesveidu. Regulāras pastaigas kļūst par kaut ko līdzīgu mūsu morālajam pienākumam, kā veselīgam uzturam un atteikumam no smēķēšanas. Bet visiem šiem iemesliem nepietiek, lai izskaidrotu masveida aizraušanās ar soļošanu. Skaidrs, ka “staigājošie” šajā nodarbībā atrod kaut ko vairāk, dziļāku un personiskāku, pateicoties tam, par spīti nogurumam, muskuļu sāpēm un aizdusu, viņi iet tālāk. 

Kāpēc, pārstādot kājas pa zemi, mēs izbaudām asas baudas?

 Daudzi pētnieki centās analizēt noslēpumaino gājiena efektu. Viņi atzīmē, ka šajā nodarbībā nav nekāda labuma, tā pēc definīcijas ir neproduktīva, to diez vai var monētizēt, tajā ir daudz brīvības un maz plānošanas, un tajās tas ir pretēji mūsdienu sabiedrības vērtībām. Vissarežģītākais pārbaudījums aktīvajam un mūžīgi aizņemtam modernajam cilvēkam ir atrast sev vientulības mēnesi, izraujot sevi no mūžīgās steigas un vienlaikus neiestājoties prostrācijā un nekustībā. 

Lēns soļošanas ritms kļūst par nesteidzīgu steigu. Šīs jaunās attiecības ar laiku un telpu ir viena no soļošanas sekām. Viņa pieliek mums dzīvību, ne tādā nozīmē, ka palielina viņas ilgumu, bet tāpēc, ka izstiepj mūsu subjektīvo laiku: stundas, kas pavadītas pārgājienā, ilgst ilgāk un jūtas kā vairāk piepildītas nekā stundas pēc darba vai sarunām. 

Cits pozitīvs efekts ir saplūšana ar dabu, kas vienādā mērā ietekmē ķermeni un domas. Līdz dienas beigām, kas pavadīts ceļā, ceļotājam rodas sava esamības pilnīguma sajūta, lai gan viņš tikai uzkāpa uz virsotnes, apmaldījās un devās uz pareizo ceļu vai sasniedza iecerēto naktsmītnes vietu. Žans-Žaks Ruso, Artūrs Rembo, Milans Kundera, Ludvigs Vitgenšteins... dzejnieki, rakstnieki, filozofi atrada iedvesmu svaigā gaisā un domāja savu soļu ritmā. 


Ceļojumi ļauj atlaist grožus, atslābināt kontroli. Kamēr mēs ejam, mēs izvēdinām galvu, atbrīvojam viņu no domām-parazītiem, ko izraisa ikdienas rūpes, un piepildām prātu ar jauniem iespaidiem. Mēs varam izrauties no “tiešsaistes” stāvokļa, atpūsties no nepieciešamības pastāvīgi reaģēt, pieslēgties, sazināties un piekļūt. Par mūsu horizontu pārstāj būt mūsu datora vai telefona ekrāns. Un tad pārgājiens kļūst par meditācijas formu kustībā, virza mūs uz gudrību un mieru, saasina redzi un ļauj ieskatīties tālu uz priekšu. “Tikai tās domas, kuras ienāk prātā ejot, ir vērtīgas” teica Frīdrihs Nīče. Ničes viedoklis bija apstiprinājums eksperimentā. 

Stenfordas universitātes studentiem (ASV) tika pārbaudītas spējas radīt novatoriskas idejas. Viņiem vajadzēja izdomāt alternatīvus veidus, kā izmantot parastos priekšmetus, piemēram, automobiļu riepas vai pogas. Piemēram, riepu varēja piedāvāt kā glābšanas riņķi, bet pogas – kā žetonus vai monētas kāršu spēlē. Veicot šo darbu, eksperimenta dalībnieki vai nu sēdēja, vai staigāja, tā ka pētniekiem bija iespēja redzēt efektu, kas dod soļošana uz iztēli. Turklāt šis efekts tika novērots ne tikai pastaigu gadījumā ārā, bet arī skriešanas celiņā telpā ar baltām sienām. Tātad runa nav tikai par vizuālo stimulāciju, bet arī par ķermeņa kustību. Pat pēc kāda laika, kad studenti jau sēdēja, pozitīvs gājiena efekts saglabājās. 


Mehānismi, kā soļošana ietekmē mūsu iztēli, pagaidām paliek nezināmi; iespējams, ka soļošana atbrīvo prātu un uzlabo noskaņojumu, kā arī pozitīvi ietekmē asociatīvo atmiņu, kas nosaka saikni starp dažādām būtnēm. Vai arī kopējā atslābuma rezultātā apspiestās idejas var izpausties daudz labāk, kas noved pie oriģinālākiem lēmumiem. 


 M. Oppezzo, D. Schwartz «Give your ideas some legs. The positive effect of walking on creative thinking», Journal of Experimental Psychology. Memory and Сognition, April 2014. 
Likeme (0)

Users have already commented on this article

Lai komentētu, Pierakstieties kontā vai Reģistrējieties.