Apmēram 7 minūtes lasīšanas - spied "patīk", dalies, komentē!

Ir pagājis ilgs laiks, kopš esam piedzīvojuši tik intensīvi mainīgu realitāti kā tikko pagājušajos gados. COVID-19 pandēmija apturēja visu planētu, karš Ukrainā parāda jaunu emigrācijas un savstarpējās solidaritātes seju... un tie ir tikai svarīgākie notikumi. Katram no mums ir personīgs skatījums uz globālām, lokālām un individuālām parādībām.

Pasaule mainās, tāpēc maināmies arī mēs, izkāpjot no savas komforta zonas. Mēs strauji apgūstam jaunu realitāti, iepazīstam modernus saziņas rīkus un atveramies nebijušiem izaicinājumiem un attiecībām.

Četru institūciju – UCLM Kvenkā (Cuenca), Spānijā, LUMSA Universitātes Romā, Itālijā, SYNTESIS Nikosijā, Kiprā un Aktywni XXI fonda Jeļenā Gurā, Polijā, kopīgā darba mērķis, piedaloties pieaugušo iekļaujošās pieejas projektā (Adult Inclusive Design) Erasmus+ programmas ietvaros – bija sagatavot metodiskos līdzekļus vecāka gadagājuma brīvprātīgo grupai, kas ir gatava veltīt savu laiku, zināšanas un enerģiju, lai kļūtu par mentoriem cilvēku grupām, kurām vajadzīgs atbalsts.

^{_{OPPO Find X5 Pro attēls no Unsplash}}

Brīvprātīgais darbs

Kā minēts enciklopēdijā, brīvprātīgais darbs ir neapmaksāts, apzināts un brīvprātīgs darbs citu cilvēku, sabiedrības vai kādas organizācijas labā (Encyklopedia Popularna PWN, 2020). Brīvprātīgie ir cilvēki, kas brīvprātīgi un apzināti iesaistās neapmaksātā darbā privātpersonu, nevalstisko organizāciju un institūciju, kas darbojas dažādās sociālajās jomās, labā.

Viņi veic šīs darbības bez atlīdzības, bieži vien pēc darba vai mācībām, vai, tāpat kā vecāka gadagājuma cilvēki, no ģimenes pienākumiem brīvajā laikā. Neraugoties uz materiālā atalgojuma trūkumu, brīvprātīgo darbība sniedz ko citu. Pretī viņi saņem daudz nemateriālu labumu, piemēram, dzīves jēgas sajūtu, gandarījumu, pašrealizāciju, pozitīvu vērtējumu un daudz ko citu.

Visbiežāk brīvprātīgos motivē:

• vēlme darīt ko labu, noderīgu,
• iespēja iegūt jaunus draugus un paziņas,
• iespēja iegūt zināšanas, pieredzi un jaunas prasmes,
• iespēja dalīties zināšanās un pieredzē,
• vēlēšanās būt vajadzīgiem,
• vajadzība izrādīt laipnību, jo to kādreiz saņēmuši no citiem;
• reliģiski iemesli.

Īpaša brīvprātīgo grupa var būt vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem ir daudz brīvā laika un, kas ir pats vērtīgākais, – zināšanas un pieredze. Pensijā viņi bieži jūtas spējīgi strādāt savā profesijā, bet tādas iespējas vairs nav. Tomēr viņi joprojām vēlas izmantot savas spējas, apmierinot vajadzību kvalitatīvi strādāt sabiedrības labā. Bieži vien pensionāri vēlas piedzīvot pārmaiņas, darot kaut ko pilnīgi atšķirīgu no tā, ko darījuši līdz šim, strādājot un rūpējoties par savas ģimenes locekļiem.

Viņi atveras jauniem izaicinājumiem, kas varētu sniegt citādu jēgu viņu dzīvei, tāpēc pensionāri brīvprātīgi palīdz cilvēkiem, kuriem nepieciešams atbalsts. Rezultātā viņi var saskarties ar problēmām, kas viņiem ir pilnīgi svešas, piemēram, atšķirībām sociālā stāvokļa, identitātes, rases, šķiras, dzimuma, vecuma vai spēju ziņā. Šī situācija var būt šķērslis attiecību nodibināšanai un labklājības sasniegšanai, tāpēc vecāka gadagājuma cilvēks var justies bezpalīdzīgs. Tāpēc ir svarīgi, lai brīvprātīgos vadītu profesionālis, kas var palīdzēt viņiem pārvarēt izaicinājumus jaunās dzīves līkločos.

Covid-19 pandēmija uzsvēra vecāka gadagājuma cilvēku neaizsargātību un nepieciešamību pēc sabiedrības atbalsta. Brīvprātīgais darbs palielina senioru integrāciju sabiedrībā un pat tiem, kam ir vairākas slimības, līdzdalība brīvprātīgajā darbā, šķiet, uzlabo veselību. Palīdzības sniegšana un pateicība ir īpaši spēcīga prakse, jo tā var palīdzēt veicināt pozitīvu uzvedību.

Ja mēs varam nesavtīgi dalīties ar otru cilvēku, tas nozīmē, ka esam bagāti ar to, ko dodam, – mīlestību, sapratni, cieņu, atbalstu un laiku. Daudzi sabiedriskie aktīvisti saka, ka dodot iegūst ļoti daudz, tā piešķirot jēgu savam darbam.

Mentorings

Literatūrā var atrast daudzas mentoringa definīcijas, taču Sebastjana Karvala (Sebastian Karwal) (2007) piedāvātā ir ļoti tuva pieaugušo iekļaujošās pieejas idejai. Viņaprāt, tā ir meistara un apmācāmā (profesora un studenta, darba vadītāja un darbinieka u. c.) partnerība, kas vērsta uz apmācāmā potenciāla atklāšanu un attīstīšanu. Regulārās pārrunās ar meistaru apmācāmais apgūst jaunas zināšanas, izzina sevi, attīsta savu profesionālo pašapziņu un nebaidās iet izvēlēto pašrealizācijas ceļu. Runa nav par vecumu, izglītību vai ko citu. Cilvēks, kurš saņem zināšanas un pieredzi no mentora, pilnveido sevi un vēlas pēc iespējas vairāk mācīties. No otras puses, mentors brīvprātīgi dalās savā profesionālajā un sociālajā pieredzē, tā palīdzot saviem apmācāmajiem.

Mentorings nav mākslīgu situāciju radīšana, kurā abstraktas zināšanas tiek nodotas ex cathedra. Gluži pretēji, mentora uzdevums ir atbalstīt savu apmācāmo, veicot konkrētus, autentiskus uzdevumus.

To var izdarīt vairākos veidos

• Pavadība: mentors palīdz apmācāmajam izpildīt uzdevumus. Atbalsts un norādījumi tiek sniegti nepārtraukti.
• Sagatavošanās („sēšana”): mentors sagatavo apmācāmo grūtībām, pirms viņš pats spēj tās paredzēt.
• Katalizators: mentors izmanto jau notikušu neveiksmi vai krīzi, lai liktu apmācāmajam pārdomāt to cēloņus un izstrādāt jaunus veidus, kā rīkoties.
• Demonstrēšana: mentors ir paraugs.

Mentora darbā ļoti svarīga ir viņa personība, pieeja apmācāmajam, darba ētika, atvērtība un atšķirīgā pieņemšana un pieejamība. Šī tradicionālā un tajā pašā laikā modernā darba forma, studentam un skolotājam sadarbojoties, ir interesanta iespēja kopīgām pārdomām un apsvērumiem, kas nāk par labu apmācāmajiem, skolotājam strādājot brīvprātīgi.

Potenciālajiem senioriem mentoriem var būt plašas zināšanas par palīdzības sniegšanu, taču var gadīties, ka daži no viņiem vēlēsies izmantot piemērus par rīcību ļoti specifiskos apstākļos. Lai strādātu ar cilvēkiem ar invaliditāti, migrantiem, senioriem vai citām nelabvēlīgā situācijā esošām iedzīvotāju grupām, ir vajadzīgas padziļinātas zināšanas par viņu izcelsmi un prasmēm. Brīvprātīgajam ir svarīgi sekot apmācāmajam, „aiz rokas ievedot viņu jaunā realitātē”, vienlaikus pieņemot viņa bagāto dzīves pieredzi, kas ne vienmēr var būt saistīta ar pašreizējo situāciju.

Metodiskā rokasgrāmata

Paturot to prātā, visas četras AID partnervalstis izveidojušas pirmo intelektuālo darbu ‒ metodisko rokasgrāmatu un semināru plānu paketi brīvprātīgajiem. Tas ir vērtīgs rīks plašai auditorijai, jo to var izmantot gan brīvprātīgie kandidāti, gan pieredzējuši treneri, strādājot ar sociālās atstumtības riskam pakļautajiem cilvēkiem. Tajā ir plānu paraugi izmantošanai semināros par starppersonu, komunikācijas un motivācijas prasmēm, darbu ar problemātiskajiem klientiem vai pašcieņas stiprināšanu. Tiek prezentētas arī novatoriskas semināru vadīšanas metodes.

Rokasgrāmata ir noderīgs resurss pedagogiem, kas strādā ar sociālā darba institūcijām un NVO, lai uzlabotu atstumtības riskam pakļauto cilvēku sociālo, finansiālo un psiholoģisko stāvokli.

Tā ir pieejama bezmaksas lejupielādei gan angļu, gan poļu valodā vietnē https://aktywni21.org.pl/pliki-do-pobrania/.

Mēs uzskatām, ka tiešs kontakts ļauj veidot vislabākās attiecības, tāpēc semināru plāni sākotnēji tika sagatavoti klātienes mijiedarbībai. Taču, tā kā šī publikācija tapusi Covid-19 pandēmijas laikā, tie ir viegli pielāgojami apstākļiem, kad ir jāizmanto digitālās tehnoloģijas.

Fakts, ka katras valsts autoriem ir dažādas zināšanas un pieredze, ir radījis bagātīgu rīku komplektu, ņemot vērā daudzveidību, kas, mūsuprāt, ir minētā izdevuma papildu priekšrocība. Autori vēlas, lai šī brīvprātīgā darba rokasgrāmata atrastu pēc iespējas plašāku auditoriju un kļūtu par iedvesmas un vērtīgu padomu avotu, kā arī sākumu citām vērtīgām un uzticamām publikācijām.

Bibliogrāfija

Belle Rose Ragins, Kathy E. Kram, The Handbook of Mentoring at Work: Theory, Research and Practice, LosAngeles: Sage Publications, 2007

Bob Aubrey, Cohen Aubrey Timeless Skills and Vanguard Strategies for Learning Organizations, Jossey Bass, 1995

Rafał Szrajnert, Mentoring, https://www.rafalszrajnert.pl/mentoring/, 01.06.2021

Sebastian Karwala, Model mentoringu we współczesnej szkole wyższej, WSB-NLU, 2007.

Wolontariat in: Encyklopedia Popularna PWN, Wydawnictwo Naukowe PWN 2020.

Zofia Szarota. (2010), Starzenie się i starość w wymiarze instytucjonalnego wsparcia, Wydawnictwo Naukowe UP, Kraków.

Autore: Danuta Sadovnika (Danuta Sadownik) – Fundacja „Aktywni XXI”.