Vēl pavisam nesen Skola 2030 projekts nonāca krustugunīs ar izglītības reformu, kura paredzēja, ka skolu programmās vairs netiks iekļauts tāds priekšmets kā Vēsture. To, ka priekšmets Vēsture ir būtisks, veicina un veido izpratni par pagātnes liecībām un ļauj būvēt nākotni uz drošākiem pamatiem. Tamdēļ šoreiz piedāvāju ieskatīties intervijā ar vēstures skolotāju Šalinu Patelu no Lielbritānijas, publicētu žurnālā All About History. 

Intervijai ir dots arī apakšvirsraksts – izaicinājumi, ar kuriem saskaras skolotāji, kad runa ir par sarežģītiem un strīdīgiem vēstures posmiem.[1]

Vēsturi var uzskatīt par īpaši nepievilcīgu tēmu topošajam pedagogam, sākot ar pārāk plašām tēmām līdz pat mūsu pagātnes līkloču neērtībai. Šalina Patela, grāmatas “Vēstures stundas” autore, to zina labāk nekā lielākā daļa — viņa vairākus gadus ir bijusi godalgota skolotāja.

Jūs esat mācījusi vēsturi auditorijas priekšā; kādas ir dažas no biežākajām sūdzībām, ko dzirdat no studentiem par viņiem mācīto vēsturi?

Šalina Patela: Es teiktu, ka nedzirdu daudz sūdzību! Visizplatītākais, iespējams, ir satura apjoms un dažāda veida jautājumu skaits, uz kuriem viņiem ir jāatbild, lai sekmīgi nokārtotu gala pārbaudījumus. Saturs var būt ļoti blīvs, un, protams, mums kā skolotājiem ir jāievēro specifikācija. Runājot par pieaugušo mācīšanu, mēs varam būt daudz elastīgāki un tādējādi varam mācīt plašu tēmu loku, kas mūsu studentiem ļoti patīk, un mums kā skolotājiem patīk pētīt un plānot.

Cik svarīgi ir palīdzēt jauniešiem sajust vēsturi, kuru viņi mācās?

Šalina Patela: Ir ļoti svarīgi, lai vēsture rezonētu ar jauniešiem — mēs visi zinām parasto sakāmvārdu, ka jāmācās no savas vēstures, taču tā ir taisnība! Vēsture ir personiska – tā palīdz izprast savu vietu pasaulē, kā arī tik daudz izskaidro, kāpēc pasaule ir tāda, kāda tā ir.

Klasē mēs varam palīdzēt jauniešiem ar to neskaitāmos veidos. Es domāju, ka dažreiz cilvēki var pieņemt, ka tas nozīmē, ka jaunieši var rezonēt tikai ar patiešām acīmredzamām saiknēm, piemēram, teiksim, mācot meitenēm par sufražistēm[2], taču patiesībā tas var būt sarežģītāk un spēcīgāk. Man patīk pieiet mācību programmai caur "spoguļu" un "logu" prizmu. Lai gan ir svarīgi, lai jaunieši redzētu sevi vēsturē, ko viņi mācās (spogulis), ir arī ļoti svarīgi, lai mēs apsvērtu, kā viņi redz citu pieredzi un iedrošinātu. lai burtiski mācītos no šiem "logiem" arī citās pasaulēs.

Kādas tēmas jūs vēlētos, lai skolās tiktu pasniegtas plašāk?

Šalina Patela: Galvenais, kas nāk prātā, ir Britu impērija. Impērijas mācīšana skolās, protams, kļūst daudz labāka, taču tā noteikti manās skolas vēstures stundās lielā mērā nebija pieejama. Britu impērijas vēsture ir tik svarīga, jo tā ir kopīga vēsture starp Lielbritāniju un tik daudzām citām pasaules daļām. Šī ir vēstures joma, kas daudziem pieaugušajiem ir nedaudz aklā zona, tāpēc ir tik svarīgi, lai jaunieši tiktu mācīti par galvenajiem notikumiem, piemēram, Indijas sadalīšanu 1947. gadā līdz Beninas izlaupīšanai 1897. gadā. Tā ir arī vēsturiska vieta. Kontekstā, kas ir pilns ar neticamiem varoņiem. Kurš gan nevēlas uzzināt par Džansi Rani, kareivīgo karalieni, kura cīnījās pirms brokastīm un kura cīnījās ar britiem zirga mugurā, piesprādzējot savu mazo bērnu! Es arī vēlētos redzēt vairāk mācību par citām pasaules daļām, lai studenti pēc tam varētu salīdzināt ar to, kas tajā pašā laikā notika Lielbritānijā.

Runājot par sarežģīto vēsturi, kā mēģināt atrast kopīgu valodu ar cilvēkiem, kuriem ir cits viedoklis?

Šalina Patela: Manuprāt, pasaules kari ir labākais ceļš uz to. Piemēram, Pirmajā pasaules karā mums ir jāatzīst Ķīnas darba korpusa loma, piemēram, nodrošinot tanku izmantošanu kaujas laukos. Vai Otrajā pasaules karā, kad mēs atceramies visus tos, kuri atbalstīja sabiedrotos cīņā pret nacistiem, mums jāatceras, ka tajā bija 2,5 miljoni indiešu, kas veidoja lielāko brīvprātīgo armijas spēku vēsturē. Vēl viens vispārpieņemts pamats ir domāšana par sievietēm arī vēsturē. Tik daudzi cilvēki man saka, ka viņi patiesībā uzzināja par sievietēm tikai vēsturē, mācoties par sufražistēm. Protams, sievietes bija klātesošas un ietekmēja katru vēstures daļu – un tas ir nenoliedzami! 

Kāpēc, jūsuprāt, vēsturei bieži vien ir tik liela pretestība, kas tēmām pieiet no dažādām pusēm?

Šalina Patela: Vēsture vienmēr ir aplūkota no dažādiem skatu leņķiem — ikviens, kurš ir apguvis vēsturi, atcerēsies, ka ir mācīts par dažādām domāšanas skolām. Bet es domāju, ka zināmu pretestību var izraisīt fakts, ka cilvēki var justies neērti par savām vēsturiskajām aklo zonām, it īpaši, ja runa ir par jautājumiem saistībā ar koloniālismu, jo liela daļa šīs vēstures ir tik sāpīga. Taču tā vietā, lai pieņemtu šo jauno mācīšanos, dažreiz cilvēki var justies nobijušies neatkarīgi no tā, kas viņiem var kļūdīties, vai varbūt tas, kā tas var mainīt to, kā viņi uztver noteiktas lietas vai pat sevi. Ikvienam, kurš tā jūtas, es teiktu – nevar gaidīt, ka tu zināsi visu, un galu galā zināšanas ir spēks.

Jūsu grāmata “Vēstures stundas” tagad ir pieejama. Ko jūs cerat, ka lasītāji no tā paņems?

Šalina Patela: Ikreiz, kad es runāju ar cilvēkiem par vēsturi, cilvēki vienmēr saka – es vēlos, lai tu būtu mana vēstures skolotāja. Tā arī es darīju – rakstot grāmatu pieaugušajiem, dariet tieši to. Es ļoti apzināti esmu uzrakstījusi šo grāmatu tā, lai par pamatu būtu izmantota pazīstamāka vēsture. Katrā nodaļā jūs atrodaties kontekstos, kurus jūs, iespējams, zināt un atceraties no skolas, neatkarīgi no tā, vai tie ir rietumu frontes ierakumi vai Tjūdoru karaliskā galma. Grāmata ir sadalīta hronoloģiski 8 nodaļās (piemēram, Viktorijas laikmets, Otrais pasaules karš utt.), un tā ved cauri šiem laika periodiem, taču ar pagriezienu!

Tāpat kā katrs labs skolotājs, arī es vēlējos, lai šī grāmata (pieaugušajiem) būtu jautra un viegli pārvaldāma lasāmviela — tāpēc katra nodaļa ir sadalīta ikdienišķās nodarbībās, kas tiek izdalītas ar apgalvojumiem vai stundu nosaukumiem, piemēram, “Ierakumos bija čapati” un “Elizabete I saslimst.” Es patiešām ceru, ka lasītājiem patiks un tie pieņems šīs jaunās mācības. Es vēlos, lai cilvēki to izlasītu un dalītos ar jaunajiem faktiem, ko viņi ir uzzinājuši, krogā vai pie vakariņu galda! Es ceru, ka tas palīdz lasītājiem justies pārliecinātākiem par savu vēsturisko izpratni un, iespējams, pat nozīmē, ka viņi iedziļināsies vēl dziļāk neatkarīgi no tā, vai tā ir viņu ģimenes vēsture vai kaut kas viņus īpaši interesējošs no kādas no Vēstures stundu nodaļām.