Atkal gads apkārt, un Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) un EPALE Latvija Nacionālā atbalsta dienesta ceļojošā balva “Saules laiva” jau septīto reizi nonākusi pie jauna neformālās izglītības izcilnieka. Šoreiz gana saspringtā 19 nominantu konkursā par labāko tika atzīts Latgales industriālais tehnikums. Tā direktore INĀRA OSTROVSKA uzsver - mācību iestādes mērķis ir veicināt mūžizglītības pieejamību, paplašināt mācību piedāvājumu atbilstoši darba tirgus vajadzībām, vienlaikus stiprinot cilvēka motivāciju apgūt jaunas zināšanas un pārliecību par savām spējām veidot sekmīgu karjeru un nākotni.

^{Latgales industrtiālā tehnikuma direktore Ināra Ostrovska.}

Ko jums nozīmē balva “Saules laiva”?

Šajā konkursā startējām jau trešo gadu. Nevis goda dēļ, bet balvu uztveram kā sasniegtā novērtējumu, mērauklu. Tas dod lielu gandarījumu, pirmkārt, par padarīto, otrkārt - ir kā papildu dzinējspēks turpināt un izvērst iesākto.

Latgales industriālais tehnikums ir lielākā mācību iestāde Latgalē un viena no lielākajām valstī. Līdz septembrim tā bija pazīstama kā Daugavpils Būvniecības tehnikums. Vai līdzšinējais ietvars kļuva par šauru?

Nosaukums patiešām mainīts saistībā ar darbības paplašināšanu. Izaugsme īpaši izvērsās līdz ar Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu finansējuma pieejamību. Labiekārtojām mācību korpusus, ieviesām jaunās tehnoloģijas un mācību līdzekļus, un virzījāmies uz to, ka varam mācīt daudz plašāk, ieviešot arvien jaunas specialitātes un arī līdzšinējo pamata virzienu - būvniecību - izvēršot atbilstoši reģionālajām vajadzībām darba tirgū. Tehnikums ir kļuvis par profesionālās izglītības kompetences centru, kas Latgales reģionā kalpo par vienotu vairāku industriju profesionālās izglītības ieguves platformu, un tam ir sešas nodaļas: būvniecības, siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģiju, metālapstrādes un mašīnzinību, arhitektūras un dizaina, ēdināšanas pakalpojumu un lauksaimniecības nodaļa.

Liels solis uz priekšu bija Pieaugušo izglītības (PI) centra nodibināšana 2018. gadā. Viens no galvenajiem tā uzdevumiem ir izcilības (ekselences) un labās prakses ieviešana, vadot publiskus izglītojošus pasākumus, praktiskās darbnīcas un meistarklases, kā arī rīkojot seminārus profesionālās izglītības skolotājiem vairākās nozarēs. Jaunums ir būvspeciālistu kvalifikācijas kursi. Šobrīd esam vienīgais tehnikums, kuru Latvijas Būvinženieru savienība ir iekļāvusi apmācību īstenotāju reģistrā. Pērn, saņemot labas atsauksmes, apmācījām 399 būvinženierus no visas Latvijas. 

Pēdējā gadā pieaugušo izglītībā ieviesti vairāki inovatīvi piedāvājumi: pedagogu digitālo prasmju pilnveide, apmācības un zināšanu atjaunošana lauksaimniekiem un lauku uzņēmējiem, kā arī darbinieku zināšanu paaugstināšana un prasmju atjaunošana pie darba devēja - tas ir, darba devēja būvobjektos.

Turklāt mums ir tādas specialitātes, ko māca reti kur Latvijā. Piemēram, krāšņu un kamīnu mūrnieki. Šajā arodā esam sagatavojuši ļoti daudz pieaugušo, gan Dagdā, gan Ludzā, un nāca mācīties pat veselām ģimenēm. Sievietes mūrēja skursteņus un krāsnis, un domāju, ka īpaši lauku cilvēkiem šajā jomā esam krietni palīdzējuši. It sevišķi pašreizējā situācijā tas lieti noder, un daudzi no mūsu absolventiem šajā laukā uzsākuši arī biznesu.

Kas ir jūsu pieaugušo izglītības mērķauditorija? Piemēram, pirms pāris gadiem PI centrā sāka mācīties daudz “Latvijas Dzelzceļa” darbinieku, kuri zināja, ka uzņēmumā gaidāma strādājošo skaita samazināšana un viņi var palikt bez darba.

Jā, ir cilvēki, kuri vēlas apgūt citu profesiju, lai nepaliktu bez darba nākotnē vai tiktu algotā vietā tagad. Ir daudz strādājošo, kuri vēlas paaugstināt kvalifikāciju vai līdztekus esošajai profesijai iegūt vēl citu, lai spētu pildīt plašākus pienākumus pašreizējā darba vietā.Veicam arī ārpusformālās izglītības iegūto kompetenču novērtēšanu. Protams, ir gados jauni cilvēki, kuriem vispār nav nekāda aroda, arī viņi mācās, lai atrastu darbu. Īstenībā pieaugušo izglītības laukā esam iesaistījušies jau no 2012. gada, kad sadarbībā ar Nodarbības valsts aģentūru (NVA) sākām darba meklētāju un bezdarbnieku apmācību. Piedalāmies programmā “Nodarbināto personu profesionālās kompetences pilnveide” un citos, ES fondu līdzfinansētos projektos.

Kuras ir pieaugušo izglītībā pieprasītākās specialitātes?

Apdares darbu tehniķis, lokmetinātājs (Daugavpilī ir trīs lieli metālapstrādes uzņēmumi), kā arī autoatslēdznieki. Pieprasīta profesija ne tikai Latgalē, bet ārpus mūsu reģiona, ir nekustamā īpašuma tirdzniecība un apsaimniekošana. Vēl nozīmīga specialitāte ir tāmēšana, kas nepieciešama vairākās nozarēs, ne tikai būvniecībā, kā arī būvprojektu rasējumu lasīšana. Pašlaik, kad būvniecībā projektēšanā izmanto modernās tehnoloģijas, darbiniekiem ir ļoti svarīgi izprast būvdarbu dokumentāciju un prast to arī sagatavot. Tam visam, protams, piederas datorzinības un digitālās prasmes. Vēl LIT ir tāds priekšmets kā latviešu valoda. Daugavpilī daudzi mācās latviešu valodu vairākās mācību iestādēs, bet tehnikumā vairāk mācām tieši sarunu valodu, praktiskas zināšanas, kas vajadzīgas savstarpējā komunikācijā. Tehnikumā saziņa notiek pareizā latviešu valodā, un šeit ir arī latviska vide. Taču mācību kursi ir arī samērā augstajā C1 kategorijā. Mūsu pilsētā šajā laukā ir daudz darāmā, bet tam ir nepieciešama arī pašvaldības politiskā griba.

Ko devusi Dagdas, Ludzas un Višķu profesionālās izglītības skolu iekļaušana tehnikuma sastāvā?

Tās tagad ir mūsu struktūrvienības. Viss metodiskais, kvalitātes un izglītības organizācijas centrs ir LIT - gan audzēkņu, gan pieaugušo izglītībā. Taču mūsu mazās skolas atrodas tuvāk iedzīvotājiem. Dagdā apmāca būvniekus un kulinārus, pavāru palīgus, kas ir ļoti pieprasītas specialitātes. Iepriekšējā mācību gadā kulinārijā bija 30 absolventu, tostarp arī cilvēki ar īpašām vajadzībām, jaunās māmiņas, kam mājās mazuļi. Lauku novados nav restorānu, taču tur notiek dažādi pasākumi, kur ēdienu gatavošanas māka nepieciešama. Višķu skola ir atjaunota, izstrādāts liels projekts šīs mācību vietas attīstībai. Tur ir mašīnzinības, lauksaimniecības tehnika, lauku darbi. Apkārt ir daudz labu, lielu lauksaimnieku, pie kuriem mācīties. Arī Višķu skolā ir plašs tehnikas klāsts, ko izmantot lielajos izmēģinājumu laukos. Daugavpilī ir jauns korpuss metālapstrādei, kas atbilst visiem ES standartiem, daudzpusīgas iespējas metināšanas apmācībai. Prakses iegūšanai līdztekus sadarbojamies arī ar konkrētiem lieliem ražotājiem: piemēram, “Ziegler mašīnbūve”, “Industrial Welding”. Tagad mums jāievieš darba vidē balstīta CNC darbagaldu iestatītāju specialitāte, būvēsim atkal jaunu pakāpienu LIT attīstībā.

Tas skan optimistiski, bet, kā liecina statistika, Daugavpilī ir teju trīskārt augstāks bezdarba līmenis nekā Rīgā, pāris reižu augstāks nekā valstī vidēji, turklāt piedāvātas tikai 400 vakanču, toties bezdarbnieku ir ap sešiem tūkstošiem… Arī atalgojums zemākais Latvijā. Kā jūs uz to raugāties?

Nesen mums bija tikšanās ar vairāku lielo uzņēmumu pārstāvjiem, viņi aicināja darbā tehnikuma audzēkņus, informēja par sociālajām garantijām, apdrošināšanu, algu, darba apģērbu, citām priekšrocībām. Darba piedāvājums ir plašs, un, piemēram, metinātāja specialitātes apgūšanai nav noteiktas iepriekšējas izglītības prasības, jaunieši var mācīties jau no 17 gadu vecuma. Jāteic, ka daudz cilvēku šos kursus, un ne tikai šos, apmeklē pēc augstskolas beigšanas. Viņi iepriekš ieguvuši izglītību, piemēram, humanitārajā jomā, kur mūsu reģionā nav darba piedāvājuma, un tādēļ meklē citas karjeras iespējas. Ļoti pieprasīti ir inženierkomunikāciju speciālisti. To priekšteči bija santehniķi, kas veica vienkāršus darbus, taču tagad ir vajadzīgi speciālisti, kas pārzina modernās siltuma, ventilāciju sistēmas. Mūsdienu lielveikali ar savām inženierkomunikāciju sistēmām ir kā kosmiskais kuģis, kur vienkāršam santehniķim ar skrūvgriezi vairs nav ko darīt. Ja cilvēks pie mums iegūst šo inženierkomunikāciju tehniķa kvalifikāciju, viņam paveras ļoti plašs darba lauks dažādos industriālos un publiskos objektos. Mūsu tehnikums ir noslēdzis sadarbības līgumu ar Latvijas Siltuma, gāzes un tehnoloģijas inženieru savienību par dažādu profesiju speciālistu sagatavošanu šai nozarei, kur vidējā posmā patlaban notiek paaudžu maiņa. Gan pieaugušajiem, gan pamatskolu beidzējiem ir ļoti plašas iespējas izvēlēties interesantu un aktuālu specialitāti.

Mācīties nav vienkārši, bet vajag saņemties, nevis sēdēt nokārtu degunu un pukstēt, ka nekā nav, ka dzīve beigusies… No savas pieredzes varu teikt tā - vienmēr būs cilvēki, kuri ir zinātkāri, grib mācīties, strādāt, un tādi, kuri to nevēlas.

Cilvēki paši nav pietiekami aktīvi - laikam vieglāk ir saņemt bezdarbnieka pabalstu un nedarīt neko.Manuprāt, no valsts puses vajadzētu izvērst lielāku propagandu par profesijas ieguvi, vairāk aicināt mācīties, ar piemēriem pierādīt arodizglītības nozīmi. Nereti viss šķiet atstāts pašplūsmā - lai paši domā, ko darīt, nepamudinot uz izvēlēm. Bet uzņēmumiem ir vajadzīgi izglītoti speciālisti, tie neņems neprofesionālus tūkstošus no malas.

Vai tomēr nav arī tā, ka it īpaši lauku reģionos vidusskolas, lai saglabātu savu statusu, pietur arī ļoti vājus skolēnus, kuri augstskolā nemācīsies un 19-20 gadu vecumā ar savu atestātu ir pilnīgi nesagatavoti jebkādam darbam?

Kā cilvēks, kas ilgus gadus strādājis pedagoģijā, uzskatu, ka bērniem pēc devītās klases būtu jādodas mācīties uz tehnikumiem vai citām profesionālās izglītības iestādēm. Ja jaunietis vēlas būt ķīmiķis, biologs vai inženieris, viņš var mācīties attiecīgas ievirzes koledžā vai tehnikumā, un pēc tam, ja vēlas, iet uz augstskolu. Tur viņam būs pat vieglāk, jo jau iegūtas pamata zināšanas izvēlētajā specialitātē. Tā būtu mērķtiecīga virzība uz karjeru, kamēr vidusskolā atsēžot tos gadus, jauniešiem zinātkāre un mācītiesgriba mēdz noplakt, viņi divpadsmito klasi pabeidz jau tādi morāli izstīdzējuši. Domāju, ka tā ir valsts naudas izniekošana, jo faktiski pieaugušam cilvēkam nav aroda. Protams, ir jābūt arī spēcīgām ģimnāzijām, kurās augstā līmenī tiešām mācās nākamie augstskolu studenti.

Tas ir valsts izglītības politikas jautājums, kaut gan pēdējos gados vērojamas pozitīvas pārmaiņas arī šajā laukā. Mūsu tehnikuma dienesta viesnīca ir pilna ar audzēkņiem, arī no citām Latvijas vietām, un valsts viņiem visu nodrošina. No pirmā kursa ikvienam dodam jaunas iespējas, neskatoties atpakaļ uz bērnu tikumiem vai netikumiem. Jaunieši uz mācībām nāk kā uz darbu. Daudzi ir ļoti apzinīgi, čakli, jau no pirmā, otrā kursa arī strādā. Prakse ir viena lieta, bet vēl viņi uzņemas algotu darbu, dodot ieguldījumu ģimenes budžetā. Paspēj arī izmācīties: šogad bija arī labas sekmes - vidējā atzīme 7,7 un daudzās specialitātēs kvalifikācijas eksāmenā pāri par astoņi. Bet arhitektūras tehniķiem - pat deviņi.

Cik daudz audzēkņu mācās LIT?

Šogad uzņēmām 726 audzēkņu, pieaugušo izglītībā apmācījām gandrīz pustūkstoti, un tas ir liels apgrozījums. Pēdējos gados PI centra apmācāmo personu skaits ir pieaudzis teju trīs reizes. Varam darīt vēl vairāk, bet iesaistītajām institūcijām vajag salikt galvas kopā, lai profesionālo izglītību vairāk stimulētu. Gribu pateikties nevalstiskajām organizācijām, Latvijas Darba devēju konfederācijai un citām, kuras daudz vairāk sāk pievērsties uzņēmumiem, lai tie paši aktīvāk iesaistītos savu darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanā un jaunu kadru sagatavošanā. Mērķis taču mums ir viens: attīstīt ražošanu, nodarbināt cilvēkus.

Mūsu izglītības sistēmā, manuprāt, ir daudz uzlabojama. Tehnikumā vairāk vajadzētu budžeta vietu mācībām vakara nodaļā. Savukārt programmās, kas finansētas ar ES naudu, ir liela birokrātija un pārmērīga kontrole. Esam iesnieguši Izglītības un zinātnes ministrijai priekšlikumus, kā radīt labvēlīgākus apstākļus mācību iestādēm. Pašlaik ir ļoti stingri noteikumi - cilvēkam ir jāpiedalās katrā nodarbībā, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem. Piemēram, ir tāda ļoti pieprasīta specialitāte kā ģeodēzija, kur teorētiskās mācības attālināti notiek darbdienās līdz pat pusdeviņiem vakarā, bet praktiskās nodarbības - brīvdienās. Manuprāt, cilvēki, kas mācās pieaugušo izglītības sistēmā, ir varoņi, jo viņiem jālīdzsvaro gan savs darbs, gan ģimenes pienākumi, gan vēl arī šīs mācības. Taču pārbaudes par kursu apmeklējumu notiek bieži, pat vēlu vakaros, un es regulāri saņemu aktus par kontroles rezultātiem. Priecājos, ka viss noticis, kā prasīts. Bet, ja apmācāmais nevar piedalīties nodarbībā, piemēram, lauku darbu dēļ, ir jāraksta lieli paskaidrojumi. Ja kāds nav bijis nodarbībā, tehnikumam attiecīgi atskaita finansējumu, un, ar to visu ņemoties, daudzas amatpersonas patērē laiku un valsts līdzekļus. Stingrās prasības ietekmē arī mācību grupu izveidi. Ja grupā pieteikušies tikai 15 cilvēku vai mazliet mazāk, izglītības iestāde nevar uzņemties risku un sākt mācības, lai cik tās būtu pieprasītas: no fondu naudas pasniedzējam algu pilnā apmērā apmaksā tikai tad, ja ir šie piecpadsmit. Ja mazāk, mācību iestāde cieš zaudējumus. Šā iemesla dēļ it bieži nevaram nokomplektēt arī NVA atsūtīto bezdarbnieku grupas ar kuponiem - ja nav 15, tad viņi tā arī aiziet, varbūt nekur nekur nemācoties vai specialitāti apgūstot nekvalitatīvos kursos. Gribētos, lai attieksme būtu iejūtīgāka, vairāk vērsta uz rezultātu. Vajadzētu cilvēku tomēr likt pirmajā vietā. Konkurencei pieaugušo izglītībā ir jābūt līdzvērtīgai kvalitātes ziņā. Citādi cilvēki mācījušies to pašu specialitāti, kas mūsu programmā, saņem tādu pašu dokumentu, bet, piemēram, nespēj pat tapetes uzlīmēt vai metināšanu apguvuši kādā šķūnītī. Tehnikums tomēr ir valsts iestāde, un mēs pret saviem pienākumiem izturamies ļoti atbildīgi.

Izglītībā tagad daudz ir birokrātijas, varbūt daļēji tādēļ pedagoga profesija nav tik pievilcīga. Kad es sāku strādāt par skolotāju, staroju no sajūsmas un entuziasma. Pašlaik ārkārtīgi daudz laika aizņem visādu dokumentu aizpildīšana, kurus pēc tam neviens nelasa. Tu sēdi un domā, kā to un šo atskaiti uzrakstīsi, bet tiešajam pedagoga darbam paliek maz laika. Skolotājiem un arī pasniedzējiem tehnikumos un pieaugušo izglītībā vajag vairāk uzticēties, mazāk bikstīt, tad viņi jutīsies brīvāki un iedvesmotāki. Bez uzticības un ticības savai misijai mēs nevarēsim strauji kāpt un attīstīties, un arī motivēt savus audzēkņus.

Motivācija katra cilvēka dzīvē ir svarīga, nedrīkst iekrist tādā smagā noskaņojumā, katram ir jābūt savam mērķim. Arī iedrošinot šos pieaugušos cilvēkus, viņiem veidojas ticība sev un nākotnei, ko viņi paši radīs. Tas ir pats galvenais.

Lasiet: Latgales industriālais tehnikums saņem Pieaugušo neformālās izglītības balvu “Saules laiva”.