Cik gan bieži katrs no mums nav nodomājis - to es nevaru, tas nav domāts man, nez vai to varēšu? Bieži vien atrodam attaisnojumu saistībā ar mūsu kompetencēm un prasmēm, dažreiz ar laika trūkumu vai, iespējams, pat saistībā ar savu vecumu. Pamatā jau mēs paši atrodam atrunas un uzliekam sev robežas, lai neuzsāktu kaut ko jaunu un/vai nedarītu lietas. Tomēr, ikkatrs no mums var sasniegt neiedomājamas virsotnes, ja izvirzām sev mērķi un atrodam motivāciju izdarīt lietas, kas pirmajā brīdī šķiet neizdarāmas un nesasniedzamas. 

Šeit, manuprāt, iedvesmojošs  Kristīnes Vilcānes stāsts - viņa uzdrošinājās diezgan radikāli mainīt savu dzīvi un sasniegt šķietami nesasniedzamus mērķus. Kristīne ir izaugsmes koučs,  "52 pakāpieni" izaugsmes metožu autore (www.52pakapieni.lv).

Ceru un ticu, ka Kristīnes stāsts var iedvesmot arī kādu no mums!

Ginta Salmiņa,
EPALE Rīgas reģiona koordinatore

Nevarēšanu saraksts

Katram no mums ir šāds apzināts vai visbiežāk neapzināts nevarēšanu saraksts ar lietām, kuras mēs gribētu varēt, bet nevaram. Un punkts. Šī saraksta galvenā misija mūsu dzīvē ir mūs sasiet, ierobežot un būt par izcilu avotu, kur smelties dažādus attaisnojumus. 

Kā šodien atceros to dienu, kad pavisam apzināti savā sarakstā veicu pirmos divus ierakstus – nevaru sarakstīt grāmatu un nevaru noskriet 10 km. Tas bija 2016.gada 17.aprīlī. Tik spilgti to atceros, jo visu nākamo gadu manā acu priekšā stāvēja lapiņa ar diviem lieliem mērķiem un konkrētu datumu:

2017.gada 17.aprīlis:

• iznāk mana grāmata;
• es vienā piegājienā noskrienu 10 kilometrus.

Toreiz sēdēju milzīgā zālē Londonā kopā ar vēl apmēram tūkstoti personīgajā izaugsmē ieinteresētu cilvēku, un no skatuves teiktie vārdi – ikviens var sarakstīt grāmatu un ikviens var noskriet 10 kilometrus, mani ļoti aizķēra. Jo es nevaru! Arī uz jautājumu – kurš to varēs pēc gada, man bija pavisam skaidra atbilde – es nē, jo man riebjas skriet un es neesmu rakstniece! Lai gan tantiņa, kurai varētu būt aptuveni 80 gadi, braši cēla roku, ka pēc gada jau nu viņa noteikti to varēs. 

Protams, es varēju to visu aizmirst un kārtējo reizi sev pateikt, nu kā es tā tagad, nebūdama rakstniece, rakstīšu savu grāmatu. Ir taču cilvēki, kuri to dara un noteikti var labāk. Un kā tad nu es tagad skriešu, ja skolā vienmēr esmu bijusi vārgulīte sportā un kādā no pēdējām skolas sporta stundām nozvērējos, ka es jau nu nekad vairs stadionā savu kāju nesperšu.

Un tomēr, tā 80-gadīgās sievietes vieglumā paceltā roka un pilnīga pārliecība par savu varēšanu man nedeva mieru. Es sapratu, ka es arī gribu tā viegli un ar pārliecību ticēt sev un varēt, ja vien sagribu, nevis meklēt kārtējo attaisnojumu, par kuru ātru pieejamību vairumā rūpējās mans nevarēšanas saraksts.

Pēc gada savā mērķu lapiņā ar lepnumu un patiesu gandarījumu par sevi ievilku ‘ček’ jeb ‘varu’. Jā, tieši nedēļu pirms termiņa bija iznākusi mana pirmā grāmata, kuras pirmie 100 eksemplāri bija nopirkti vēl pirms tās izdošanas, kā arī 10 kilometri vairs nebija šķērslis un es biju pieteikusies jau savam pirmajam pusmaratonam.

Foto: 52pakapieni.lv.

Neiedomājams spēks un ticība sev pārņem brīdī, kad ievelc ‘ček’ pie sasniegtajiem mērķiem un vari izsvītrot kādreizējās nevarēšanas! Ar katru ‘ček’ pieaug varēšana! Un drosme :)

Tā man radās azarts tikt galā ar visām savām nevarēšanām, kuras būtu gribējusi realizēt, ja vien varētu. Bet nevarēju, jo pie katras taču bija sakarīgs attaisnojums:

• ziemā ieiet āliņģī (es taču esmu salīga, tāpēc tas nav man);
• izdot savu pašattīstības metodi (tas taču jādara profesionāļiem, kā tagad psihologi un kouči izmantos to, ko cilvēks parastais radījis);
• uzstāties publiski daudzu cilvēku priekšā (es taču neesmu no tiem harizmātiskajiem publiskajiem runātājiem, kas spēj aizraut ikvienu);
• pirmo reizi uzkāpt uz goda pjedestāla kādās skriešanas sacensībās, kas nav sētas mači (pat nesapņo, maniem dēliem katram jau 5 gadu vecumā bija vajadzīgs medaļu turētājs, bet es te savos teju 40 no sevis nez kādu sportisti iedomājos);
• nomainīt profesiju, lai sekotu savam aicinājumam strādāt cilvēku izaugsmei (kurš normāls cilvēks manā vecumā maina profesiju, jo īpaši, ja esošajā viss ir labi, ērti un galvenais stabili un izdevīgi);
• kļūt par jauniešu iedvesmu un atbalstu (bet man taču nav pedagoģiskas izglītības, lai tagad ietu un strādātu skolā);
• noskriet pilnu maratonu savā 40.tajā dzimšanas dienā (pilnīgi nesakarīga doma cilvēkam, kurš skolas laikā 1 apli stadionā skrēja ar mokām).

Pirms dažām nedēļām savā dzimšanas dienā, šķērsojot maratona finiša līniju, ievilku kārtējo ‘varu’, noslēdzot iepriekš minēto sarakstu. 

Un sajutu, ko dīvainu. Sākumā es to nodēvēju par tukšumu un vairākas dienas mocījos, lai izdomātu kādu jaunu nevarēšanu. Mēģināju sastādīt jaunu sarakstu, bet neviena nevarēšana, ko es patiesi gribētu varēt, vairs nenāca prātā. Jebkas, ko es izdomāju, nāca vien kā nākamais uzdevums bez nevarēšanas pieskaņas, bez attaisnojuma un bez milzīga izaicinājuma.

Un tad es sapratu – beidzot es esmu kā tā kundzīte Londonā, kuras varēšana un ticība sev ir tik liela, lai ar vieglumu izlemtu, ka, ja vien es sagribēšu, es to varēšu! Bez šaubām par sevi un attaisnojumiem.

Kopš manas nevarēšanas mani vairs netur un neattaisno, manī ir milzīgs spēks, ticība sev un brīvība! To novēlu arī tev – tiec vaļā no visām savām nevarēšanām un soli pa solim stiprini savu varēšanu!

Avots: 52pakapieni.lv.