@ Runājot par jaunu mācību metožu izvēli, ir jākonstatē, ka mācīšanas procesa paradigma pēdējā gadsimta gaitā ir piedzīvojusi radikālu evolūciju, pārejot no priekšstata par mācāmo kā “pasīvu” saņēmēju uz mācāmo kā “aktīvu” dalībnieku savu zināšanu veidošanā. Modeļa, “mācāmais” kā pasīvs saņēmējs, saukts par tradicionālo informācijas pasniegšanas veidu, pamatā bija vertikāla zināšanu nodošana no skolotāja uz studentu, kurš tika pielīdzināta tukšai lapai, kas jāaizpilda. 

Runājot par šo mācību metodi, esmu saskārusies ar viedokli, ka skolotāja loma ir absolūta: skolotājs tika uzskatīts par absolūtu autoritāti, zināšanu turētāju un unikālu zināšanu avotu. Turpretī studenta loma ir pasīva, kas sevī neietver mācāmā autonomiju un kritisko domāšanu. Šim viedoklim pieder tēze, ka šī modeļa “ierobežojumi”, uzsvaru liekot uz faktu un jēdzienu iegaumēšanu, beigu beigās kaitē dziļai izpratnei. 

Lasot rakstu, rodas priekšstats, ka ir tradicionālā metode, kas ir pasīva un neprasa piepūli un ir jaunā, mūsdienīgā, kas, ja tā varētu teikt, “virza progresu uz priekšu”. Šādu vērtējumu varu vienīgi nosaukt par vienpusīgu. Pirmkārt jāmin, ka ilgus gadsimtus tieši zināšanu transmisijas metode ir bijusi par pamatu zinātnes progresam. To, attieksmi, ko šodien mēģina nosaukt par “pasivitāti”, raksturoja vai nu cieņa, vai bijība (jā, reizēm arī runa bija par bailēm) pret skolotāju (plašākā nozīmē), kas savukārt bija par pamatu gan lielai disciplīnai, un, kā rezultāts, droši rāmji, pašdisciplīna un liels darba ieguldījums, gan, lietojot modernus terminus, motivācijai – būt par skolotāju tas biji prestiži.

Savu interesanto mācīšanas tehniku var atrast katrs pedagogs. Tikai tam ir vajadzīgs ļoti liels laiks. Piemēram, Pirmajam mācību tematam pedagogs ir piemeklējis kādu mācīšanas metodi, bet tikai pēc kāda laika, tas saprot, ka nav kaut kas īsti labi, ka varētu vēl labāk. Tāpēc tas nonāk pie secinājuma, ka kaut kas ir jāpamaina. Un tas varētu būt jādara vēl un vēl. 

Tādēļ arī rezultātus varēs redzēt tikai tad, kad šis pedagogs būs atradis savu pieeju.

Un ja pasniedzējs vai skolotājs būs atradis savu īsto pieeju, kas aizraus arī viņu pašu, tad arī skolēni/studenti aizrausies kopā ar šo pedagogu. 

Piekrītu rakstā teiktajam, ka ar metožu palīdzību, nodarbības iespējams padarīt interesantākas un uztveramākas. Balstot saturu uz dalībnieku dzīves pieredzi, iespējami šķēršļi, jo nevienmēr pasniedzējam ir iegūta šāda pieredze, iepsēju trūkumu dēļ un arī dalībniekiem iespējams nav bijušas šādas iespējams, kas neļauj tik plaši izteikt savas domas un viedokli. Var arī gadīties, ka pasniedzējs liek izteikt savas domas par pieredzi dzīvē, bet dalībnieks nevēlas atklāt, ka viņam nav bijusi šāda iespēja piedzīvot, līdz ar to viņam ir vaļa fantāzijai.

Studējot, tikai daži pasniedzēji pielietoja metodes mācību procesā un galvenokārt dominēja skolotāja un skolēna vidū tikai vienvirziena darbība. Un tikai jaunie pasniedzēji atļāvās pielietot metodes, veicinot radošu pieeju mācību saturam, kas arī līdz ar to palīdzēja vieglāk uztvert informāciju un radīja ieinteresētību priekšmetā.

Tas, kādu izglītību pēc pārmaiņu ieviešanas mēs gribētu redzēt ir kaut kas pavisam jauns un revolucionārs. Tāpēc ar jauna izglītības modeļa ieviešanas grūtībām saskārsies pirmkārt skolotājs. Būs jāiemāca skolēnam ne tikai mācību viela, bet pašizglītošanās prasmes. Jo modernajā pasaulē, beidzot skolu, neviens vairs neliks tev zināšanas ar karoti mutē, būs pašam jāizglītojas un jāpilnveidojas. Līdz šim populāra frontālā metode vai lekcija vairs nederēs, jo tās liek visu atbildību par galarezultātu uz skolotāja pleciem. Piekrītu tam, ka vairums skolotāju baidās no pārmaiņām, jo viņiem ir bail pazaudēt kontroli, bail no modernajām tehnoloģijām, bail, ka vairs nepastāvēs distance skolēns-skolotājs. Tomēr var redzēt, cik ir progresīva Somija ar līdzīga izglītības modeļa īstenošanu. Lielāka brīvība un dažādas mācību metodes varētu palīdzēt skolotājam izpildīt izglītības galveno mērķi: “...nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli.”