chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

En digital mötesplats för vuxenutbildare i Europa

 
 

Blogg

Educația adulților în Europa: provocări pentru mâine?

07/12/2017
by Sorin Angheluta
Språk: RO
Document available also in: FR EN LV

Traiectoriile profesionale din ce în ce mai puțin liniare într-o lume aflată în mișcare, mobilitățile profesionale și geografice mai necesare într-o piață a muncii selectivă, noile nevoi de competențe legate de evoluția muncii și de formele sale, scăderea numărului locurilor de muncă și creșterea numărului de solicitanți de locuri de muncă și a muncitorilor săraci, atât de mulți factori care tulbură lumea formării profesionale în Europa.

Cum vor fi considerate aceste evoluții de către această lume a educației pentru adulți? Din această perspectivă, patru aspecte par a fi fundamentale:

1) În primul rând, reconsiderarea învățării la locul de muncă în procesul de dezvoltare și implementare a programelor de formare profesională

Dacă, de fapt, în exercitarea muncii se dezvoltă competențe, atunci se preiau avantajele activităților reale ale resurselor (mai degrabă decât sarcinile prescrise), luând în considerare acele programe de formare adaptate la parcursurilor profesionale și schimbărilor organizaționale. Altfel spus: o mai bună analiză a muncii în vederea îmbunătățirii performanțelor, a menținerii, a dezvoltării și a transferului de competențe. Se observă un interes reînnoit în ceea ce privește formarea în situații de lucru, care pare să meargă în această direcție.

2) În al doilea rând, transformarea prin și în cadrul formării a condițiilor de dezvoltare la locul de muncă

Dezvoltarea competențelor la locul de muncă nu se poate realiza fără condiții. Dezvoltarea activității și dezvoltarea persoanei sunt inseparabile. Este esențială luarea în considerare a experienței individuale și a celei colective. Într-un fel: asigurarea sau consolidarea prin formare a transmiterii și a răspândirii învățării formale și non-formale în organizațiile de muncă. Experiențele, activitatea reflexivă colectivă la locul de muncă și de formare, noile forme de management au arătat că „lucrul cu competențele“, precum și „lucrul în mod autonom" erau comportamente care depindeau în mare măsură de mediile în care se desfășoară. Programele de formare nu pot ignora în mod rezonabil acest aspect.

3) Al treilea aspect: Asigurarea recunoașterii calificărilor dobândite la locul de muncă 

Posibilitatea de a afișa indicii sociale de calificare recunoscute pe piața muncii (naționale și/sau internaționale) este un imperativ pentru a putea trece într-un mediu compus din mobilități multiple, profesionale, sectoriale, geografice ....

Provocarea este dată de realizarea unor referințe ale competențelor în cadrele comune naționale și/sau europene, pentru a permite unui număr cât mai mare de persoane să aibă acces la o certificare „credibilă” și cu adevărat „comercializabilă”. În acest sens, legislația referitoare la validarea experienței anterioare (Franța, Luxemburg) pare să arate calea.

4) În sfârșit, nu în ultimul rând: asigurarea accesului la învățarea pe tot parcursul vieții ca un drept.

Schimbările de pe piața și organizarea muncii conduc la parcursuri care se pot intersecta, posibil a fi puse sub semnul întrebării în timpul unei vieți profesionale, fiind oportun - toate țările europene sunt de acord puțin sau deloc cu aceste două puncte – un proces de „fluidizare” și de „securizare”. Aceasta ar putea conduce la o serie întreagă de inițiative locale, naționale și/sau europene care vizează, prin intermediul formării profesionale în special, elemente de răspuns la situațiile identificate drept cele mai critice: accesul la primul loc de muncă, mobilitatea în muncă, situațiile de ruptură și sfârșitul carierei ....

Cu toate acestea, dacă cunoștințele, pe care le învățăm pe tot parcursul vieții datorită în mare parte preocupărilor de la locul de muncă, nu se diminuează, atunci acestea constituie chiar deschiderea noastră spre lume și spre cultură, fiind esența dezvoltării noastre. Educația adulților în Europa trebuie, de asemenea, să fie un garant al acestei dezvoltări. În acest sens, educația adulților în Europa trebuie să rămână, de asemenea, o „educație populară”. Pentru aceasta, accesul tuturor la formare este o chestiune crucială: dreptul individual de a se forma, a se dezvolta, a participa la viața socială și profesională, trebuie să rămână pe primul loc.

/sv/file/veloensembleformaationjpg-0veloensembleformaation.jpg

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
  • Bild för Laura Kalniņa
    Es piekrītu, ka mūsdienu pasaulē karjeras izaugsmes ceļi kļūst arvien līkumaināki. Prasības aug vien augstāk un bieži vien darbu nespēj izpildīt kvalitatīvi, jo trūkst zināšanas. Lai situāciju uzlabotu mums būtu jāvērš lielāka uzmanība kā notiek apmācības darbavietā. Kā šī raksta autors ir minējis, galvenie 4 aspekti uz ko mums būtu jāpievērš uzmanība ir:
    • labāku iespēju nodrošināšana apmācībai darbavietā, izstrādājot mācību metodiku,
    • darba vidē balstītas attīstības apstākļu uzlabošana ar apmācības palīdzību,
    • nodrošināt, ka visas darbā iegūtās kvalifikācijas tiek atzītas,
    • jānodrošina, ka mūžizglītības pieejamība tiek uzskatīta par tiesībām.
    Nodrošinot pozitīvu un izaugsmes pilnu darbavietu cilvēkiem radīsies vēlme tur strādās un virzīties pa savām karjeras kāpnēm. Šāda vide spēs piesaistīt daudz cilvēkus. Tādu vidi es vēlētos savā sapņu darbā.

    Paldies autoram par savām domām un par spēju izcelt pašus svarīgākos aspektus kāpēc daudzi cilvēki pamet savu darbu vai pazaudē vēlmi strādāt.

  • Bild för Reinis Vējiņš
    Piekrītu rakstā minētajiem četriem kritērijiem, kas veicina pieaugušo profesionālu izglītības pilnveidošanu. Ikdienā, tomēr reizēm nākas saskarties ar pretējo - formāliem kursiem, tālākizglītības veicināšanas semināriem, kas dažādu jomu pārstāvjiem jāapmeklē noteiktā laika intervālā. Būtiski, manuprāt, ir tieši akcentēt pilnveidot zināšanas darbā veicamajos uzdevumus, tas, protams, neizslēdz iespēju papildināt savas zināšanas arī kādā citā jomā. Iespējams, ja kursos, semināros aplūkotās tēmas būtu vairāk sasaistītas ar reālo procesu darba vidē, cilvēki būtu vairāk motivēti izmantot iespēju pilnveidot savas zināšanas. Tajā pašā laikā sabiedrībā daži uzskata, ka ar savu iegūto izglītību pietiek, lai būtu veiksmīgs karjeras izaugsmē, bet bieži vien nākas secināt, ka mūsdienu nemitīgajā procesā, kad viss mainās - arī savas zināšanas ir jāpapildina nemitīgi. Noteikti, ka daudz, kas slēpjas pašu cilvēku attieksmē pret tālākizglītību - to darīt tikai, lai iegūtu papīru un strādāt savā nozarē tālāk vai jēgpilni un lietderīgi pilnveidot sevi. Ceru, ka neatkarīgi no dažādiem apstākļiem - katrs spēj apzināties, cik svarīgi ir pilnveidot savas zināšanas nemitīgi!
  • Bild för Inese Ulmane
    Daudzi pusmūža cilvēki tagadējā darba tirgū ir ieslēgti "apburtajā nolemtības lokā". Vairums profesiju pieprasa nemitīgu pašattīstīšanos, taču ne visas no tām ir labi atalgotas. No kā rodas jau vairākas dilemmas. Ģimenes cilvēks bieži vien nevar atļauties veltīt laiku sevis pilnveidei. Ne reti arī turīgās ģimenēs mēs redzam novārtā pamestus bērnus, gar kuriem nevienam nav daļas, kad darbs stāv pirmajā vietā.
    Darba devēji bieži vien ir ieinteresēti jaunos un ambiciozos darbiniekos, kuriem nav bērnu, kuri gatavi sevi pilnībā veltīt šai darba mašīnai. Ja nespēj turēt līdzi, vietā meklē jaunu, vēl morāli un fiziski neizspiestu darba spēku.
  • Bild för Jānis Kairišs
    Ir svarīgi, ka darba devēji sniedz iespējas saviem darbiniekiem uzlabot savas profesionālās spējas gan savu atbildību robežās, gan arī plašāk, tādā veidā paaugstinot darbinieka profesionalitāti. Nedomāju, ka ir kāds darba devējs, kuram neinteresētu sava darbinieka izaugsme gan cilvēcīgi, gan profesionāli, tāpēc piekrītu par mūžizglītības nepieciešamību arī Latvijā. Kā jau rakstā minēts, būtu svarīgi, ka šīs apmācības notiek gan kolektīva ietvaros, gan arī individuāli, jo ir svarīgi prast sadarboties ar saviem darba kolēģiem, gan arī spēt pašam patstāvīgi pieņemt svarīgus lēmumus. Piekrītu arī tam, ka ir nepieciešams, lai šie profesionālās pilnveides kursi tiktu arī atzīti citu darba devēju acīs. Ja darbinieks ir apguvis jaunas prasmes, bet to nekā nevar apliecināt, uzrādot kādu dokumentu, tad jaunajam darba devējam nākas tikai paļauties uz darbinieka goda vārdu. Darba devējiem ir jāstimulē savi darbinieki uz turpmāko izaugsmi, jo viņu uzņēmums ir atkarīgs no tā, kādi ir viņu darbinieki. Ieguvēji būs abi - gan darbinieks, gan darba devējs - jo izglītotāks darbinieks, jo lielāka iespējamība, ka uzņēmumā būs kvalitatīvāk veikts darbs. Līdz ar to es piekrītu, ka mūžizglītība ir svarīga ikvienam - gan tiem, kas mācās, strādā un ir aktīvi darba meklētāji, gan arī tiem, kas jau ir gados un vairs nestrādā, jo tādā veidā vidējais izglītības līmenis valstī paaugstināsies.
  • Bild för Elīna Kairiša
    Kādam var būt maldīgs priekšstats, ka, pabeidzot augstskolu, ar to nu izglītības ceļš ir beidzies. Iespējams, ka vairākus gadu desmitus atpakaļ tā vēl bija, bet tagad tā vairs nav. Mūsdienu straujā darba vides attīstība neļauj apstāties pie iegūtajām zināšanām augstskolā, ja vēlamies būt konkurētspējīgi darba tirgū. Darba devēji meklē cilvēkus, kuriem būtu plašs zināšanu loks un daudzpusīgas prasmes, lai mainīgajos apstākļos darbinieks spētu pielāgoties. Ir apsveicami, ka darba devēji saviem darbiniekiem piedāvā dažādas apmācības, lai viņi nestāvētu uz vietas, bet viņu profesionalitāte un prasmes tikai pieaugtu. Darba devēji piedāvā dažādus kursus, kuru laikā var iegūt nepieciešamās zināšanas, lai paceltu savu kvalifikāciju un notiktu amatu rotācija - uzsāktu darbu jaunā amatā vai citā uzņēmuma nodaļā.
    Pastāv uzskats, ka vienā darba vietā nevajadzētu strādāt ilgāk par pieciem gadiem, lai neapstātos profesionālā izaugsme un nerastos pieradums pie darba apstākļiem. Lai spētu nomainīt darba vidi, ir vajadzīga mūžizglītība, kas palīdz pilnveidot un attīstīt savas prasmes. Izglītības politikai vajadzētu nostādīt mūžizglītību kā vienu no prioritātēm, lai cilvēks visa mūža garumā varētu pilnveidot savas prasmes un būtu konkurētspējīgāks. Protams, bez iekšējās motivācijas nevar iztikt, bet to var mainīt, ja mūžizglītība tiek uztverta par normu - ka man ir jāpilnveidojas vienmēr, ka nevaru palikt uz vietas un stagnēt.
  • Bild för Gaļina Capa
    Mūžu dzīvo, mūžu mācies! Cilvēkam vajag nepārstāt pilnveidoties un attīstīties, jāattīsta jaunas zināšanas, prasmes, jo bez tā šobrīd ir grūti noturēties un palikt darba tirgū. Darba devēji lielāku uzmanību pievērš  "kvalitatīvam" savas profesijas pārstāvim, tomēr, jāatceras, ka darba devējam arī ir jāsniedz un jāpapildina savu darbinieku zināšanas un prasmes, jāiegulda darbiniekā arī kaut kas, lai viņš būtu vēl konkurētspējīgāks. Grūti jau uzsākt pirmās darba gaitas, ja nav kāds cilvēks, kas atbalsta, palīdz, tāpēc, jāpiekrīt arī, ka gribētos , lai darbiniekam būtu tāda uzticības persona- atbalsts, kā mentors. Tas būtu ne tikai ieguvums darbiniekam, bet arī darba devējam, jo tā darbinieks spētu integrēties darba vidē efektīvāk un ātrāk. 
  • Bild för Inguna Zariņa

    Kopumā rakstā minētajam piekrītu. Papildinot vēlos minēt, ka indivīds caur nepārtrauktu profesionālo un personības attīstību spēj preventīvi nodrošināt savu konkurētspēju mūsdienās ļoti strauji mainīgajā darba vidē. Tomēr kritiski raugoties uz situāciju rodas vairāki jautājumi un pārdomas par to, kā atbildība ir rūpēties par nodarbinātību - personīgā, izglītības iestāžu, darba devēja vai valsts? No vienas puses valsts mērogā, protams, ir jābūt tādai politiskajai rīcībai, kas veicina iedzīvotāju nodarbinātību un tam nepieciešamo atbalstu. Tajā pat laikā uzņēmumu mērķis primāri ir gūt peļņu un ne vienmēr organizēt mācības esošajiem darbiniekiem ir izdevīgāk vai pat uzņēmuma straujas attīstības gadījumā iespējams, tomēr tieši darba devējiem ir plašas iespējas šo procesu ietekmēt – plānojot uzņēmuma attīstību, laicīgi paredzēt nepieciešamās izmaiņas darbinieku sastāvā, prasībās, novērtējot darbinieku kompetenci un sniegumu, regulāri pārrunāt karjeras izaugsmi un plānot atbilstošas mācības. Arī cilvēkam pašam ir jāspēj uzņemties atbildība par izdarītajām izvēlēm - par to, kādu izglītību, profesionālo kvalifikāciju iegūt, kādu darba vietu izvēlēties un kā patstāvīgi nodrošināt savas kompetences pilnveidi un konkurētspēju darba tirgū. Mūsdienās ir ļoti daudz iespēju bez maksas vai par salīdzinoši zemām izmaksām iegūt jaunas zināšanas, prasmes un kompetenci sevis izvēlētajā vai pilnīgi jaunā jomā.

  • Bild för Dace Brinka
    Rakstā skaidri uzsvērta nozīme apmācībai, kas notiek darba vietā un kas saistīta ar darbā veicamajiem uzdevumiem. Bet, manuprāt, nozīmīga ir ne tikai formālā apmācība, bet pieredzes apmaiņa, ko nodrošina mentoru pieejamība darba vietā. Mentors, cilvēks ar pieredzi darba veikšanā un prasmēm motivēt, apmācīt jauno darbinieku, spēj nodrošināt tik ļoti nepiesiešamo pieredzes apmaiņu un palīdzību, kas nepieciešama ikvienam darbiniekam, kurš iekļaujas jaunā darba vietā vai izpilda citus darba pienākumus. 
  • Bild för Rihards Parandjuks
    Uzskatu, ka mūžizglītības loma sabiedrības kopējā attīstība ir ārkārtīgi nozīmīga. Svarīgi ir saprast, ka tautai kopumā un katram indivīdam atsevišķi, ir nepieciešams patstāvīgi attīstīties un pilnveidoties. Šis process sevī iekļauj ne tikai jaunu kursu apmeklēšanu vai papildus zināšanu apguvi, bet gan pilnveidošanos kā personībai kopumā. Protams, arī valstiskā līmenī ir jāveicina visi nepieciešamie faktori, lai cilvēkiem, kas vēlas integrēties aizvien jaunās darbības sfērās, to būtu pēc iespējas vienkāršāk un efektīvāk izdarīt.