• Cilvēki ar augstu medijpratības līmeni savos spriedumos par to, kurai informācijai var ticēt un kurai ne, būs nekļūdīgāki nekā tie, kam attiecīgo prasmju ir mazāk. Tomēr pat medijpratīgos cilvēkus attiecīgie īsceļi laiku pa laikam ved purvā.
• Viens no iemesliem, kāpēc medijpratība pašlaik ir kļuvusi par tik aktuālu jēdzienu, ir viltus ziņu izplatība.
• Ar vienu universālu viltus ziņu atpazīšanas šablonu nepietiek. Medijpratība nozīmē spēt adekvāti izvērtēt jebkādu mediju saturu.
• Daudzos Latvijā populāros ziņu portālos ir sadaļas, kurās tiek stāstīts par lietām un parādībām, kuras kvalitatīviem medijiem drīzāk vajadzētu atmaskot, nekā popularizēt.
• Uzticēšanās masu medijiem krītas daudzās valstīs, un tā ir liela problēma. Pats melu un dezinformācijas apjoma pieaugums informācijas telpā veicina publikā priekšstatu, ka ticēt nevar nevienam.

Nevienmērīgā medijpratība

Medijpratības pamata principi, kādi tie sastopami izglītojošajos materiālos, it kā ir skaidri. Piemēram, ir jāizvērtē attiecīgā medija reputācija un standarti, attiecīgā apgalvojuma izcelsme, faktu pārbaudāmība, attēla atbilsme tekstam un tamlīdzīgi elementi. Šādi ieteikumi ir pamatoti un noderīgi. Tomēr praksē šiem padomiem ne vienmēr seko pat tie, kuri tos zina.

Tas atgādina, ka noticēšana nepatiesai informācijai ne vienmēr rodas informācijas pārbaudes prasmju trūkuma dēļ. Liela loma ir emocijām, līdzšinējai pieredzei un gaidām, kā arī indivīda personiskajam fonam.

Mūsdienu cilvēks ikdienā saskaras ar ļoti lielu informācijas daudzumu, un pēc pašiem striktākajiem standartiem to visu gluži vienkārši nav iespējams pārbaudīt. Tāpēc cilvēki izveido informācijas apstrādes īsceļus – uz iepriekšējo pieredzi balstītus vispārinājumus, kas palīdz minēt, kā jauno informāciju vērtēt. Tā ir cilvēka prāta gluži racionāla reakcija, lai spētu puslīdz efektīvi funkcionēt informatīvajā vidē.

Cilvēki ar augstu medijpratības līmeni savos spriedumos par to, kurai informācijai var ticēt un kurai ne, būs nekļūdīgāki nekā tie, kam attiecīgo prasmju ir mazāk. Tomēr pat medijpratīgos cilvēkus attiecīgie īsceļi laiku pa laikam ved purvā. Neizbēgami, ka arī zinošam indivīdam kāds aplams apgalvojums šad un tad nolasīsies kā ticams – kaut vai tāpēc, ka atbildīs tam, ko viņš ir pieņēmis kā kaut ko iespējamu. Dažādi cilvēki šādi var reaģēt uz atšķirīgām tēmām – viens pados tālāk nepatiesu ziņu par cilvēcisku traģēdiju, cits par politisku afēru, bet vēl kāds – par pārtikas deficītu vai dabas katastrofu. Sakrītot attiecīgiem apstākļiem, šaubu signāls neieslēgsies un informācija netiks pārbaudīta.

Ir skaidrs, ka simtprocentīgu spēju izvairīties no nepatiesas informācijas panākt nekad nebūs iespējams. Taču nepatiesās informācijas apriti var mazināt. Informācijas pārbaudes šabloni ir labs sākums, bet ar to nepietiek – tie ignorē to, kā cilvēki pieņem lēmumus par mediju patēriņu un uztver saturu. Ir nepieciešama holistiskāka izpratne par mūsdienu informācijas vidi un to, kāpēc dažādās tās problemātiskās izpausmes ne tikai turpina eksistēt, bet pat plaukst.

Kas īsti ir viltus ziņas, pret ko tā cīnāmies?

Viens no iemesliem, kāpēc medijpratība pašlaik ir kļuvusi par tik aktuālu jēdzienu, ir viltus ziņu izplatība. Tomēr cīņā pret šo parādību pats viltus ziņu jēdziens ir kļuvis par daļu no problēmas. Tas, ko dēvē par viltus ziņām, ietver būtiski atšķirīga veida saturu. To visu saucot vienā vārdā, tiek noslēpta parādības daudzveidība, un tas nekā nepalīdz identificēt niansētos rīcības virzienus, kas nepieciešami, lai to ierobežotu.

Viltus ziņas var būt gan humors/satīra (mērķis – izklaidēt, nevis maldināt), un tās var būt arī noticēšanai paredzēts saturs ar dažāda līmeņa dezinformācijas elementiem. Daži piemēri. Pats ziņas teksts var būt patiess, taču tam ir pievienots maldinošs virsraksts un neatbilstošs vizuālais materiāls. Ir sastopamas ziņas, kurās ir minēti patiesi fakti, taču tie ir atlasīti selektīvi, un uz nepilnīgas informācijas pamata tiek izdarīti aplami secinājumi. Ir ziņas, kurās ir šis tas piedomāts klāt, piemēram, dokumentāls fotoattēls apstrādāts tā, ka mainās saturs. Protams, ir arī ziņas, kurās vispār nav nekā patiesa, – tie ir izdomāti vēstījumi.

Vēl cita dimensija ir viltus ziņu veidošanas un izplatīšanas motivācija. Klikšķu portāli publicē jebko, kam ir potenciāls piesaistīt uzmanību. To dominējošā interese ir pelnīt naudu ar reklāmām. Citas savu vēstījumu sekas šīs jomas biznesmeņus parasti neinteresē. Turpretī ziņas, kuras veido pašmāju vai ārvalstu propagandisti, tiek veidotas ar gluži citu aprēķinu. Tur sekas – noteikta veida uzskatu popularizēšana un rīcības veicināšana auditorijā – ir galvenais, bet darbības ekonomiskais pamats ir sekundārs.

Gan klikšķu vācējs, gan propagandists var radīt un izplatīt ziņas ar nepatiesuma elementiem, bet viņu darba mērķi, pieeja un rezultāts, domājams, būs atšķirīgs. Līdztekus tam viltus ziņu jēdziens ir sastopams arī politiķu un amatpersonu retorikā, un tur ar viltus ziņām var tikt apzīmēta informācija, kas attiecīgajam runātājam vienkārši nav tīkama.

Tādējādi redzams, ka jēdziens slikti apraksta nepatiesas informācijas kā parādības sarežģītību. No tā būtu ieteicams atteikties vispār un lietot konkrētajai situācijai atbilstošākus, konkrētākus apzīmējumus.

Viss Vidzemes Augstskolas asociētā profesora Jāņa Buholca raksts publicēts 29.08.2018. portālā LV. "Melu nokrāsas: par medijpratību, ideoloģijām un viltus ziņām".