chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

ePlatforma za izobraževanje odraslih v Evropi

 
 

Spletni dnevnik

Pot digitalne vključenosti

27/02/2019
by David Mallows
Jezik: SL
Document available also in: EN ET FR CS HU DE HR PL FI LV EL

Tematski koordinator EPALE za življenjske spretnosti David Mallows razmišlja o pomenu in procesu digitalne vključenosti odraslih.

Ko vstopimo v mesec digitalnega učenja in e-učenja EPALE-jev (EPALE Digital and E-learning), se bodo misli verjetno obrnile k inovativnim in razburljivim načinom, kako učenje omogočiti na spletu, v računalniku ali na mobilni napravi ali celo prek slušalk z navidezno resničnostjo. Obravnavane bodo posledice takega dostopa za pedagogiko in za usposabljanje učiteljev, predstavljena bodo interaktivna gradiva in pogumni novi svet učenja bo videti še malo bližje.

Digitalni razkorak

Vendar pa si moramo poleg teh vznemirljivih možnosti vzeti čas in razmisliti, ali bo digitalna tehnologija olajšala dostop odraslim, ki so bili izključeni iz učenja, ali pa bo zanje preprosto postavila nove in še bolj zastrašujoče ovire. V preteklih letih se je veliko govorilo o digitalnem razkoraku - obstaja namreč strah, da lahko povečanje uporabe računalnikov kot orodij za komunikacijo, trgovanje, državljansko angažiranost in seveda učenje prispeva k večji in morda znatni neenakosti za nekatere skupine v družbi.

Ker spletni svet vedno bolj posega v fizičnega, bi morali nameniti veliko pozornost digitalni vključenosti - zagotoviti, da je lahko vsak član družbe učinkovito deležen bogatih prednosti digitalnega sveta.

Digitalna vključenost

O digitalni vključenosti lahko razmišljamo v smislu dostopa do strojne opreme. Vemo, da obstajajo močne povezave med uporabo digitalnih orodij in različnimi ekonomskimi in socialnimi kazalniki. Zaradi tega nekatere skupine odraslih na področju uvedbe zaostajajo za vrstniki . Revnejšim skupinam pogosto manjka potrebna strojna oprema. Če nimate računalnika doma ali na delovnem mestu (oziroma v žepu), so dostop do vladnih storitev na spletu, prijava za vračilo preklicane vozovnice, nakupovanje na spletu, skupna raba videoposnetkov z mačkami na Facebooku ali prijava v EPALE veliko težji. In ko odrasli nimajo dostopa do strojne opreme, je tudi bolj verjetno, da jim primanjkuje znanja na področju informacijske tehnologije. To je povsem upravičeno zelo zaskrbljujoč problem za oblikovalce politik. A,

preden se zatečejo k dragim programom naložb v opremo in tečajem za osnovno znanje o informatiki, bi bilo pametno razmisliti, kaj dejansko potrebujejo, da premagajo digitalni razkorak in se pridružijo tistim od nas, ki so na spletu (v smiselnem obsegu) sproščeni in aktivni.

Sodeloval sem pri številnih takšnih pobudah in iz prve roke lahko povem, da je za digitalno vključitev odraslega potrebno več kot računalnik in nekaj veščin uporabe z miško. Poleg dostopa do strojne opreme in veščin za njeno uporabo moramo razumeti tudi različne motivacije odraslih za delo z novimi tehnologijami. Morda bi bilo bolje, če bi ta proces osmislili kot potovanje in opredelili pot, skozi katero bo morala iti vsaka odrasla oseba. Profesor Steve Reder iz Državne univerze v Portlandu je predlagal štiridelno pot do digitalne vključenosti, za katero menim, da je lahko izjemno koristna, če poskušamo premagati ta izziv.

Štiristopenjska pot do digitalne vključenosti

Tisti, ki še nikoli niso uporabljali računalnika, so v prvi fazi, ki se imenuje Digitalni dostop.

Ko imajo posamezniki dostop do računalnika, se premaknejo na drugo stopnjo, ki jo imenujemo Okušanje digitalnega sveta.

Tu se morajo odločiti, ali želijo uporabljati računalnik in v kakšen namen. In tukaj padejo številne pobude, saj ni smiselno, da se odraslim omogoči dostop do naprave, če te ne želijo uporabljati. Verjetno vsi poznamo starejšega sorodnika, ki je od bližnjih dobil prenosni računalnik ali iPad v pričakovanju, da bo začel pošiljati e-pošto namesto pisem ali da bo ostal v stiku prek Skypa, ne pa fiksnega telefona. Namesto tega pa se na dragi napravi nabira prah, in to kljub veliko potrpežljivega učenja s strani mlajše generacije. Drugi pa seveda kmalu uvidijo koristi in ko enkrat okusijo digitalni svet, postane naslednji korak, tj. učenje, kako ga uporabljati, bolj smiseln.

To Reder imenuje faza digitalne pripravljenosti.

Tisti, ki še niso pripravljeni na uporabo tehnologije, se bodo morali tega naučiti; če bodo pridobili »okus« za digitalno tehnologijo, je veliko verjetneje, da jim bo to uspelo.

Ko dovolj obvladajo znanje in spretnosti za to, kar potrebujejo, jih lahko štejemo za »digitalno pripravljene« in s tem se premaknejo v zaključno fazo: Digitalna pismenost .

Na tem področju morajo ljudje sistematično razvijati svoje znanje o uporabi digitalnih orodij, da bi dosegli tisto, kar želijo.

 

 

Vsaka stopnja na poti ima svojo oviro, ki jo je treba premagati. Pri digitalnem dostopu je ovira pomanjkanje strojne opreme ali morda širokopasovne povezave; pri digitalnem okusu je to pomanjkanje zaupanja, zaznavanje ustreznosti ali pomanjkanje želje po uporabi računalnikov; pri digitalni pripravljenosti je ovira osnovno znanje na področju informacijske tehnologije; pri fazi digitalne pismenosti pa ovire predstavljajo nenehno porajajoči se načini razvoja digitalne tehnologije in izumljanja novih aplikacij.

Kot je pri izobraževanju odraslih pogosto, napredovanje in vključevanje odraslih na tej digitalni poti morda ni tako linearno, kot je predlagano v diagramu. Čeprav lahko nekdo poskuša usvojiti določeno tehnologijo oziroma je od tega delno odvisen ali je celo dovolj pripravljen za uporabo, kot poudarja Reder, nima še nobenega »okusa« za računalniške igre, četudi ima osnovno računalniško znanje in je zato »pripravljen«.

Oblikovanje programov za digitalno vključevanje

Kakšne so posledice Rederjeve digitalne poti vključevanja za oblikovalce politik? Predvsem ne smemo pozabiti, da je motivacija za učenje pri odraslih notranja. V sklopu programov, namenjenih »opremljanju« odraslih z računalniškimi spretnostmi za zagotovitev digitalne vključenosti, bi si morali vzeti čas in pomagati odraslim, da raziščejo načine, kako si lahko z uporabo digitalnih orodij olajšajo življenje in si pomagajo pri opravljanju tistih stvari, ki jih cenijo in ki si jih želijo. Če odrasli nimajo okusa za digitalno, jim nobeno usposabljanje na področju informacijske tehnologije ne bo pomagalo preseči tega digitalnega razkoraka.

Graciela Sbertoli iz Skills Norway na Norveškem, Zoltan Varkonyi iz Progress Consulta na Madžarskem in Caecilia Maerk iz Švicarske zveze za izobraževanje odraslih (SVEB) – vsi člani Evropske mreže osnovnih znanj, razpravljajo o pristopu digitalne vključenosti na Norveškem , Madžarskem in v Švici .

 


David Mallows ima 30 let izkušenj z izobraževanjem odraslih kot učitelj, trener učiteljev, vodja in raziskovalec. Pred tem je bil direktor oddelka za raziskave na Nacionalnem raziskovalnem in razvojnem centru za pismenost in računanje odraslih (NRDC) na Inštitutu za izobraževanje UCL v Londonu, trenutno pa predstavlja Evropsko mrežo osnovnih znanj v EPALE kot tematski koordinator za življenjske spretnosti.

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
  • Slika za %user
    Ceļš uz digitālo iekļautību ir sarežģīts process, taču nav neiespējams. Mēs visi, tajā skaitā seniori, sekojam līdz mūsdienu tehnoloģijām ar vien vairāk. Ir nepieciešama informācija un motivācija apgūt, ko jaunu. Iespējams plašāki informatīvie pasākumi par to kur un kā to iespējams apgūt. Mēdijos būtu vairāk jāreklamē cik svarīgi ir apgūt šīs prasmes un tad jau mēs visi, arī gados vecākā paaudze, būtu ceļā uz izglītību, sociālo iekļaušanu, viedokļa paušanu utt.
  • Slika za %user
    Tehnoloģijas mūsdienu sabiedrībā ir neatņemama sastāvdaļa, arī mana ikdiena bez viedtālruņa vai datora izmantošanas šķistu pa visam citādāka. Manuprāt, jaunā paaudze ļoti labi spēj izmantot šīs tehnoloģijas, lai atvieglotu savu ikdienu gan mācībās, gan darbā, gan arī ikdienas saziņai un informācijas iegūšanai. Jāsaka, ka vecākā paaudze uz šo skatās visai skeptiski, atceroties savus laikus, mans tēvs paliek pie sava, uzskatot, ka visi "stikliņu glāstītāji" paliek par jauno tehnoloģiju vergiem. Protams, zināma taisnība tur ir, bet uzskatu, ka jaunieši mūsdienās iedalās divās grupās. Viena no tām ir šie "stikliņu glāstītāji", kuri nereaģē, neko neredz un nedzird kā tikai pārāk spožo ekrānu un tastatūras klikšķus, kas izskan, pirkstiem dancojot pa to. Otra grupa, manuprāt, prot lieliski izmantot šīs tehnoloģijas savā labā un ērtībām. 
  • Slika za %user
    Digitālā iekļautība ir sarežģīts process, taču tas noteitki nav neiespējams. Cilvēki mūsdienu sabiedrībā seko mūsdienu tehnoloģijām arvien vairāk un vairāk, tāpēc, es uzskatu, ka ši ideja viennozīmīgi ir realizējama, vienīgi tas, kas šobrīd ir nepieciešams ir vēlme, motivācija apgūt ko jaunu.
  • Slika za %user
    Piekrītu, ka šī ir mūsdienās aktuāla problēma. Domāju, ka tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka, kas saskāries ar šo digitālās iekļaušanas ceļu. Kā jau rakstā bija minēts - kāds savu pieejamo ierīci nav gatavs izmantot, savukārt cits nekavējoties to liek lietā un apgūst tās piedāvātās iespējas. Arī mans vectēvs (75 gadi) saņēma dāvanā viedtālruni un ir sajūsmā par tā piedāvātajām iespējām un ar saviem spēkiem cenšās atklāt jaunas opcijas, savukārt tajā pat laikā zinu arī jaunākus cilvēkus, kas, lai arī mājās ir datots, nemaz necenšās tajā, ko apgūt un to lietot. Vēl esmu saskāries, ka dažādas interneta vietnes ir pārāk sarežģītas cilvēkiem, kuriem ir zemas digitālās prasmes, tās sagādā grūtības pat jauniešiem, kad nepieciešams palīdzēt, piemēram, vecākiem. Uzskatu, ka arī digitālo vietņu izveides laikā ir jāpadomā par to, kas ir mērķa grupa un kā to padarīt maksimāli vienkāršu, lai tā būtu ērta arī cilvēkiem ar zemām digitālajām prasmēm. 
  • Slika za %user
    Pilnībā piekrītu par tām interneta vietnēm, ka tās dažreiz mēdz būt pārāk sarežģītas arī cilvēkiem, kam ir vidēja līmeņa digitālās prasmes. Un tas noteikti ir vēl viens aspekts par kuru ir jādomā, palīdzot cilvēkiem apgūt jaunus digitālos rīkus.
  • Slika za %user
    Raksts ir lietderīgs un aktuāls. Manuprāt, visas izglītības programmas mūsdienās ir jāveido, ņemot vērā digitalizācijas tendences un šo "4-pakāpju ceļu".
    Piekrītu autora piemēram par gados veciem cilvēkiem. Digitālā plaisa, manuprāt, ir vairāk saistīta tieši ar cilvēku vecumu, nevis ar sociālo stāvokli. 
    Tehnoloģijas, ierīces, piekļuve internetam, profili sociālos tīklos, epasts utt. šodien ir bezmaz visiem sociāliem slāņiem neatkarībā no viņu ienākumu līmeņa (jo par internetu nav jāmaksā, un dažādu ierīču tagad ir tik daudz tirgū, ka tās ir kļuvušas ļoti lētas). Bet savukārt gados veciem cilvēkiem, pat ja viņiem ir visas finansiālas iespējas, ir grūtāk pielāgoties un sagaršot digitalizācijas iespējas psiholoģisko iemesļu dēļ. 
    Eiropas Pamatprasmju tīkla dalībniekiem bija labi komentāri par viedtālruņiem mācīšanās procesā. Piekrītu, ka jāattīsta ne tikai datorprasmes, bet arī prasmes efektīvi izmantot sava viedtālruņa priekšrocības. 
    Labus rezultātus var panākt, manuprāt, ja digitālās prasmes tiks mācītas situatīvi, atkarībā no pašu izglītojamo ikdienas interesēm un preferencēm, saistītām, piem., ar viņu darbu, ģimeni, ceļošanu utt. 

  • Slika za %user
    Kopumā es piekrītu rakstam. Digitalizācija neapšaubāmi ir mainījusi mūsu izglītības sistēmu, un mums ir jāintegrē pēc iespējas vairāk cilvēku. Es uzskatu, ka otrā pakāpe ir visgrūtāka skolotājiem, jo tas ir saistīta ar cilvēka motivāciju. Cilvēki vēlas, lai studijās būtu jēga un mērķis, tāpēc ir būtiski parādīt kaut ko digitālo, kas attiecas uz šo personu.
  • Slika za %user
    Piekrītu raksta autoram, ka pastiprināta digitalizācija mācību procesā var kļūt par vēl vienu šķērsli pieaugušo izglītībai, tomēr tam nebūtu jākļūst par iemeslu, lai cilvēks izvēlētos nemācīties. Lieliski piemēri ir vakara vidusskolas, kuru mērķauditorija ir tieši pieaugušie - šīs skolas ar digitalizācijas palīdzību nodrošina iespēju mācīties attālināti, arī miksējot klātienes mācības ar mācībām e-vidē. Šīs skolas dara visu, lai nodrošinātu šo iespēju katram, arī tiem, kas nejūtas droši digitālā vidē, piemēram, piedāvājot dažādas digitalizācijas mācību formas, dažādas saziņas formas, atkarībā no katra skolēna prasmēm darboties ar modernajām tehnoloģijām. 
    Domāju, izglītības sistēmā kopumā, īpaši mūžiglītības kontekstā, būtu vērts ieguldīt digitāli iekļaujošu programmu izstrādē , ņemot vērā mērķauditorijas pārstāvju Digitālās gatavības pakāpi un iekļaušanas plānu. 
  • Slika za %user
    Pēc manām domām, izveidojot 4-pakāpju ceļš uz digitālo iekļautību, tas noteikti būtu solis un priekšu nevis atpakaļ. Mums ir jāsaprot tas, ka modernās tehnoloģijas tikai turpinās attīstīties un tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, tādēļ, iespējams, nākotnē būs tādas tehnoloģijas, par kurām neviens cilvēks mūsdienās vēl nav aizdomājies. Ir tik daudz cilvēku, it īpaši vecākā gājuma, kuriem trūkst zināšanu, iemaņu un palīdzības, lai apgūtu modernās tehnoloģijas, taču viņi arī ir tādi paši cilvēki kā mēs, zinātkāri un interesi pilni uzzināt un iemācīties, ko jaunu, protams, vienmēr pastāv izņēmumi. Manuprāt, šī pārkāpju sistēma būtu loti efektīva, jo veicot mazus solīšus, tiktu sasniegts lielais mērķis. 
  • Slika za %user
    4-pakāpju ceļš uz digitālo iekļautību  ir sarežģīts process, taču nav neiespējams.  Visi tajā skaitā seniori seko mūsdienu tehnoloģijām ar vien vairāk. Ir nepieciešama tikai motivācija apgūt, ko jaunu.