chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE - Plataforma eletrónica para a educação de adultos na Europa

Blogue

Neformālā izglītība darbavietā – vai pieaugušie saņem gaidīto kvalitāti?

03/10/2017
por Daina Jankalne
Idioma: LV
Document available also in: EN DA HU FR DE IT PL ES LT CS HR

/pt/file/non-formal-workplace-learningNon-formal workplace learning

Non-formal workplace learning

Pārsvarā mācīšanās darbavietā nenotiek formāli. EPALE tematiskais koordinators Endrjū Makošans pēta, ko mēs zinām un nezinām par to un kādiem kvalitātes aspektiem jāpievērš uzmanība šādi organizējot mācīšanos.

 

Mācīšanās darbavietā ir jautājums, kas ieguvis aktualitāti pēdējos gados un lielā mērā tas noticis, pateicoties prakses iespēju veicināšanai un arvien lielākai popularitātei Eiropas līmenī. Tomēr šādas mācīšanās neformālais raksturs ir viens no iemesliem, kāpēc mēs par to zinām ļoti maz. 

Kas ir neformālā izglītība?

Neformālā izglītība, pēc ES definīcijas, ir mācīšanās, kas notiek plānveidā (attiecībā uz mācīšanās mērķiem, laiku), kur tiek nodrošināts jebkāda veida atbalsts mācībām (piemēram, attiecības starp izglītojamo un skolotāju); tas var ietvert programmas, kurās tiek ierādītas darbam nepieciešamās prasmes, pasniegta lasītprasme vai arī pamatizglītība pāragri skolu pametušajiem. Ļoti bieži neformālā mācīšanās ietver apmācību uzņēmumā, kuras ietvaros tiek uzlabotas un aktualizētas darbinieku prasmes, piemēram, IKT prasmes, notiek strukturēta mācīšanās tiešsaistē (piem., izmantojot brīvpieejas izglītības resursus), un notiek kursi, ko organizē pilsoniskās sabiedrības organizācijas saviem biedriem, mērķauditorijai vai sabiedrībai kopumā.

Formālā izglītība, turpretim, ir mācīšanās, kas notiek organizētā un strukturētā vidē, kas speciāli paredzēta mācībām un parasti noved pie kvalifikācijas piešķiršanas, visbiežāk sertifikāta vai diploma veidā, tā ietver vispārējās izglītības, sākotnējās arodizglītības un augstākās izglītības sistēmas. 

Būtiskā loma

Neformālā izglītība darbavietā ir būtisks pieaugušo izglītības avots. ES statistika liecina, ka parasti aptuveni trešā daļa nodarbināto personu piedalās darba devēja sponsorētā, ar darbu saistītā neformālās izglītības ieguvē katrā 12 mēnešu periodā. Aptuveni 71% no kopējā stundu skaita, ko pieaugušie pavada, iegūstot neformālo izglītību un apmācību, ir saistītas ar darbu un tās apmaksā darba devējs, kaut arī dalībvalstu starpā ir lielas atšķirības. 

Nav šaubu, ka neformālā mācīšanās darbavietā ir ļoti nozīmīga pieaugušo izglītošanās sastāvdaļa, kas gan darba devējiem, gan darbiniekiem sniedz prasmes, kas nepieciešamas konkrēto darba uzdevumu veikšanai. Tāpat arī, pats fakts, ka tik lielu pieaugušo izglītošanās daļu sponsorē darba devēji, liecina, ka darba devēji aizpilda izglītošanās plaisu indivīdu vietā, kas citkārt neuzņemtos mācīties augsto izmaksu dēļ. 

 

Tomēr joprojām pastāv būtiskas neaizpildītas plaisas.

No statistikas datiem izriet divas skaidras iezīmes:

  1. Atšķirība starp dzimumiem: 77% kopējo stundu skaita, ko neformālās apmācībās pavadīja pieaugušie vīrieši 28 ES dalībvalstīs, bija saistītas ar viņu darbu un tās apmaksāja darba devējs, salīdzinājumā ar 65% stundu sievietēm. Dažās valstīs šī starpība bija izteiktāka, piemēram, Itālijā un Čehijā šis stundu skaits bija attiecīgi 19,0 un 17,1 procentu punktus lielāks vīriešiem nekā sievietēm. Iemesli šādai starpībai nav skaidri. Tas varētu būt saistīts ar vispārējo līdzdalības tendenci izglītībā un/vai citiem procesiem darbavietā, piemēram, atšķirīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem samaksas un darba nosacījumu ziņā.
  2. Atšķirība izglītības sasniegumu ziņā: Darba devēji vairāk sliecas finansiāli atbalstīt neformālās apmācības darbiniekiem ar augstāku izglītības līmeni – aptuveni 71% stundu personām ar augstāko vai pabeigtu vidējo izglītību salīdzinājumā ar 65.5% personām ar nepabeigtu vidējo izglītību vai zemāku izglītības līmeni. Atsevišķās valstīs šī atšķirība ir īpaši izteikta, piem., Polijā attiecīgi 75% un 51% un Kiprā 68% un 49%; vēl dažās valstīs situācija neatšķiras pēc izglītības līmeņa, vai pat ir pretēja, piem., . Bulgārijā 85% un 95%, Spānijā 66% un 66%, Itālijā 56% un 58%, Portugālē 77% un 64%. Jāatkārtojas, ka šo atšķirību iemesli nav īsti skaidri.

 

Daži galvenie kvalitātes aspekti, kas būtu jāpēta dziļāk.

Darbavietā apgūtās neformālās izglītības panākumu pamatā ir uzņēmumā esošā izpratne par apmācības vajadzībām. Diemžēl, saskaņā ar nesenajā Cedefop report ziņojumā pausto, darba devējiem bieži vien trūkst zināšanu “par jomām, kurās tiem vajadzētu veikt ieguldītjumus darbiniekos, kā arī trūkst stratēģiskas izpratnes par investīcijām mācībās darbavietā.”

Kā mācības tiek īstenotas? Lielu daļu neformālo mācību darbavietās vai nu uzņēmumi nodrošina paši ar saviem resursiem vai arī, izmantojot piedāvājumus no ārpuses. Mācību organizēšana, izmantojot iekšējos resursus, visdrīzāk ir lielo uzņēmumu privilēģija, kam ir izstrādāta cilvēkresursu stratēģija un attiecīgs personāls, kā arī spēcīgi attīstītas kvalitātes vadības sistēmas. Mazāki uzņēmumi visdrīzāk izmantos īsās apmācības programmas, kas arvien vairāk tiek piedāvātas tirgū, tiek pasniegtas uz vietas un aizvien vairāk arī tiešsaistē. Ir maz zināms par šīm privātā sektora nodrošinātajām apmācībām, to stiprajām un vājajām pusēm. Tomēr šādos neregulētos tirgos visticamāk pastāv atšķirības piedāvātajā kvalitātē un var rasties jautājums, cik vienkārši ir uzņēmumam atrast piedāvātāju, kas labā kvalitātē pasniedz tieši tādu apmācību, kāda ir nepieciešama uzņēmumam.

 

Iespēja pieaugušo izglītotājiem

Ir nepieciešami daudz plašāki pētījumi, lai noskaidrotu, vai pieaugušie, neformālās izglītības procesā darbavietā iegūst kvalitatīvu pakalpojumu. Tomēr, no pozitīvā viedokļa raugoties, šāda mācīšanās ļauj attīstīt prasmes, kas nepieciešamas gan darba devējiem, gan darbiniekiem, un daudziem pieaugušajiem tā ir vienīgā iespēja piedalīties mācībās.

Tajā pat laikā atvērti ir svarīgi jautājumi par to, kā mācīšanās iespējas tiek sadalītas uzņēmumos – starp vīriešiem un sievietēm, kā arī starp cilvēkiem ar dažādu izglītības līmeni. Turklāt daudzi darba devēji, it īpaši MVU, droši vien priecātos par atbalstu mācīšanās vajadzību noteikšanā un augsti kvalitatīvu izglītības piedāvātāju atrašanā.

Man šķiet, ka pieaugušo izglītotājiem un valsts sektorā strādājošajiem piedāvātājiem šajā ziņā ir daudz ko piedāvāt, ņemot vērā viņu prasmes un pieredzi. Dažās valstīs, piemēram, Lielbritānijā, īsu kursu veidošana un nodrošināšana darba devējiem jau tagad ir svarīga pieaugušo izglītības piedāvātāju darba daļa. 


Endrjū Makošans ir strādājis izglītības un apmācības jomā vairāk nekā 30 gadus. Vairāk nekā 15 gadus viņš ir vadījis ES pētījumus un vērtēšanas projektus un pirms tam strādājis par konsultantu Lielbritānijā. Šobrīd Endrjū ir neatkarīgs zinātnieks un konsultants, Lielbritānijas ECVET eksperts un vecākais pētnieks Kompensējošās izglītības centrā (Educational Disadvantage Centre) Dublinas Universitātē Īrijā (Dublin City University).

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Apresentando 11 - 11 de 11
  • Retrato de Svetlana Mogilnaja

    Pilnīgi piekrītu, ka neformālā izglītība ļauj attīstīt prasmes, kas nepiecešamas gan darba devējam, gan darbiniekiem. Arī neformālās izglītības ietvaros var apgūt citu profesiju, pārkvalificēties un kļūt pieprasītiem darba tirgū.