Pilnīgi piekrītu....jo tā ir ļoti aktuāla tēma! Mēs ļoti reti iedomājamies par to, ka paši sev kaitējam vairāk nekā domājam, jo vienmēr sniedzamies izdarīt daudz ko ,kas nav no mums prasīts. Piemēram skolotāji, tā ir tada profesija, kad tu dari vairāk , nekā no tevis prasa, un paši to nepamanot dara sev pāri gan garīgi , gan arī veselības stāvoklim. 

Izdegšana ir viena no problēmām, kas skar dažādus cilvēkus. Tie var būt gan studenti, skolēni, kuriem ir daudz dažādu nodarbju+mācības+darbs, tie var būt pedagogi, kuriem tiešām slodze un darāmie darbi ir diezgan apjomīgi, tie var būt vecāki, kam ir gan darbs, gan bērni, vēl daži mācās. Pārsvarā tie ir cilvēki, kuri uzņemas ļoti daudz darbu un grib izdarīt vairāk nekā to atļauj pieejamais laiks un cilvēciskais faktors. Arī es ar izdegšanu esmu saskārusies divas reizes. Pirmajā reizē nesapratu, ka tā ir izdegšana, domāju vienkārši nogurums. Pēc otrās reizes internetā redzēju video par izdegšanu un tad sapratu, ka tā patiešām man ir. Cilvēkam uzreiz vieglāk ir atbrīvoties no izdegšanas un nepieļaut to, ja viņš ir labi informēts. Man kā pedagogam ne tikai jāmāk nepieļaut savu izdegšanu, bet arī jāspēj novērot to skolēniem un studentiem. Tāpēc es tikai atbalstu seminārus, kursus, video tiešraides, informāciju internetā utt., kas informē cilvēkus par problēmām, ko, iespējams, pats ar saviem spēkiem nevar identificēt.

Ļoti aktuāla tēma. Būtu labi, ja šādi kursi apbraukātu visas izglītības iestādes, lai pedagogi varētu jau laicīgi pamanīt izdegšanas sindromu. Pedagogi mīlot savu darbu, dara vienmēr vairāk, nekā no viņiem prasa un līdz ar to nemāk apstāties. Tādējādi nodarot kaitējumu gan fiziskajai ,gan emocionālajai veselībai. 

Ļoti aktuālā tēma ...Mūsdienās dzīves ritms ir kļuvis straujāks, tehnoloģijas attīstās, cilvēkam jāpespēj izskriet uz visām pusēm, bet par savu veselību šajā steigā aizmirst...Lietderīga lekcija mūsdienu cilvēkam.

Izdegšana atstāj negatīvu ietekmi uz darbu un saistīta ar hronisku stresu, bojā veselību, padara nelaimīgu, slikti ietekmē darbā. Manuprāt, tādas lekcijas ik pēc laika obligāti jāorganizē katrā darba vietā. Lekcijas laikā varēs uzzināt, kādas situācijas un emocionālie faktori mūs noved pie izdegšanas, kā pašam saglabāt labu fizisko un emocionālo veselību un kuros gadījumos vērsties pie ārsta. Mums katram ikdienā ir jāmācās tikt galā ar ikdienas kairinātājiem, stresoriem, lai saglabātu savu ķermeni un prātu veselu un apmierinātu!

Pilnīgi piekrītu, ka šādiem semināriem ir jābūt un par šo tēmu mūsu sabiedrībā nepietiekami runā. Varam redzēt, ka dažās profesijās kā skolotāju, kur darba apjoms, slodze un emocionālā atbildība ir pārāk liela, kura jāuzņemās cilvēkam. To ietekmē mūsu sabiedrības straujais dzīves temps, cilvēku pārslodze vairākos darbos un citi faktori. Būtu svarīgi katram šos faktorus apzināties un laicīgi tos novērst, lai gan bieži cilvēki tos pat apzinās, bet mainīt neko nevar - jāpelna nauda, lai izdzīvotu. Būtiski būtu šādas lekcijas, kursus - rīkotu darbiniekiem, kuri ir riska grupās, lai nepieļautu izdegšanas sindromu. 

Mēs paši plāņojam svu dzīvi.Tas ka nemanāmi pārvēršamies par skrejošiem darba holiķiem zināmā mērā ir daudzu apstākļu sakritības kopums.Atbalstu domu par šādiem semināriem.arī apmācības darba vietās par šādiem jautājumiem dotu pozitīvu ievirzi iestādes darbībā kopumā.

Pirms dažiem gadiem apmeklēju tādu lekciju, bija vērtīgi. Sapratu, ka parādās pirmie simptomi, jāapstājas, jāpadomā par  sevi  un savu veselību, ka nedrīkst būt tādam perfekcionistam. Manuprāt, tādas lekcijas ik pēc laika obligāti jāorganizē katrā darba vietā.

Mūsdienu nepārtrauktajā darbu skrējienā šī kļūst par aktuālu problēmu. Visu gribas izdarīt perfekti un ideāli, bet dienas steigā nepadomājam paši par sevi, ģimeni un laiku ko veltam sev un citiem, par atpūtas brīžiem. Šādus seminārus vajadzētu popularizēt , lai cilvēki spētu mazliet apstāties, padomāt nevis nonākt līdz izdegšanai un tad doties šo lēno atveseļošanās ceļu. Novēlu visiem sabalansēt savu ikdienu ar darbiem un brīvo laiku, lai nevienam nav jānonāk līdz šādai problēmai.

Izdegšanas sindroms, manuprāt, ir ļoti aktuāla tēma. Par to ir jārunā un jāinformē sabiedrība. Var jau daudz runāt par to, ka pašam sevi jāsaudzē, bet kā to reāli izdarīt. Viens no šķēršļiem ir finansiālā situācija. Lai cilvēks nodrošinātu savu dzīvi, viņam nereti jāstrādā vairākās darba vietās. Bieži arī vienā darba vietā strādājošie uzņemas papildu pienākumus, lai varētu nopelnīt un arī lai izpelnītos atzinību priekšniecības acīs. Sabiedrība jāinformē par reālām iespējām darbiniekam atgūties un savest sevi kartībā gan emocionāli, gan fiziski, lai līdz pilnīgai izdegšanai nenonāktu, lai cilvēks nezaudētu savas darba spējas. Būtu jāparedz arī sociālās garantijas izdegšanas sindroma gadījumā.