chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Pjattaforma Elettronika għat-Tagħlim għall-Adulti fl-Ewropa

 
 

Riżorsa

Pieaugušo briedums, vajadzības, sociālo lomu apguve

Lingwa: LV

Mibgħuta minn Ilze Ivanova

Teorētiskajā literatūrā atrodami dažādi viedokļi par briedumu, kur kā būtiski kritēriji tiek izcelti loģiskā domāšana, spējas analizēt, vērtēt, rast problēmu risinājumus, spēja integrēt ideālo un reālo, spēja uzņemties atbildību, pieņemt lēmumus, izmantot bērnībā iegūto peredzi, lai sasniegtu izvirzīto mērķi.

Par pieaugušo cilvēku briedumu pakāpi, gatavību tām, plaši apskatījis un analizējis teorētiķis M.Noulss (Knowles, 1980). Autors uzmanību pievērš ne tik daudz cilvēka mūžam, bet gan tieši cilvēka briedumam un briedumu sasnieguša cilvēka vajadzībām, salīdzinot ar bērnu un pusaudzi. M.Noulss ir izstrādājis brieduma dimensijas, kuras varētu nosaukt par cilvēka brieduma pakāpēm. Izstrādājot brieduma dimensijas, M.Noulss (Knowles,1980) ir balstījies uz Maslova vajadzību piramīdas. Maslova teorija balstās uz cilvēka motivāciju sasniegt nepiepildītās vajadzības, līdz ar to, tik ilgi, kamēr cilvēks nav apmierinājis savas primārās nepieciešamības (vajadzība pēc pārtikas, siltuma, pajumtes, u.c.), tikmēr cilvēks nedomās par gar augstākām vērtībām (pašaktualizēšanos, pašvērtējumu) Tāpēc būtiski ir izprast pieaugušo aktuālās vajadzības, lai spētu izprast pieaugušos un viņu darbību, kas ļoti būtiski ir pieaugušo mācīšanās procesā. M.Noulsa raksturotās brieduma dimensijas atklāj personas izaugsmi, nevis absolūto stāvokli, kas jāsasniedz. M.Noulsa (Knowles, 1980) izstrādātās 15 brieduma attīstības dimensijas raksturīgas ar savu unikālu attīstības ciklu.

Awtur(i) tar-Riżorsa: 
Dr.paed., prof. Ilze Ivanova
Mag.izg. Linda Zariņa
Data tal-pubblikazzjoni:
It-Tlieta, 23 Awwissu, 2016
Lingwa tad-dokument
Ittajpja r-Riżorsa: 
Artiklu
Pajjiż:
Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Qed jintwerew 1 - 10 minn 14
  • Sandra Lapina's picture
    Cilvēka briedumu rada tikai paša cilvēka izaugsme - tā ir domāta kā fiziskā, gan kā garīgā. No bērnu dienām sākas katras personības izaugsme, sākumā apgūstot zināšanas par elementārām izdzīvošanai nepieciešamajām darbībām - tā ir ēšana, dzeršana, sociālā uzvedība. Piekrītu autorei, ka bērns mācās no pieaugušajiem, skolā mācās to ko pieaugušais māca, neuzdod liekus jautājumus, kāpēc man to nepieciešams apgūt? No savas kautrības uz pašpārliecinātību, no subjektivitātes uz objektīva viedokļa sniegšanu, no imitēšanas uz orģinalitāti, tie ir uzskaitīti vairāki personības veidošanās raksturīgie mērpunkti, ar kuriem spriežam par personības briedumu. Manuprāt, nomērot briedumu vienādi vairākiem cilvēkiem, tas iestājās citam ļoti agri , citam tradicionālajā vecumā, citam nekad, lai cik tas izklausās dīvaini.
    Cilvēki dažkārt iekļūst sociālā lomā - kļūstot par tēvu un māti, priekšnieku vai skolotāju, nav psiholoģiski nobrieduši un sagatavoti nākošajam posmā dzīvē. Es piekrītu tam, ka sociālo lomu apguvis cilvēks spēj rīkoties sadzīves situācijās patstāvīgi. Lūk šāds cilvēks ir nobriedis!
  • Baiba Rutka's picture
    Pieaugušais ir sociāla būtne, kuram ir savas vajadzības, savs briedums, sava sociālā loma.Autors izklāsta M. Noulsa brieduma dimensijas. Lasot bija interesanti izzināt un iepazīt šīs dažādās brieduma dimensija attīstības ciklus.
    Personības attīstība un mijiedarbībā ar sociālo vidi, kur cilvēks atrodas.Un dažādās sociālās lomas -bērnu, jauniešu, pieaugušo, vecāku un pat vecvecāku loma ir cieši saistītas ar cilvēku briedumu, mudinot pieaugušos nemitīgi pieaugušajiem pilnveidoties, mācīties, lai nodrošinātu savu personīgo, līdzcilvēku, jaunās paaudzes izaugsmi, spēju dzīvot un darboties strauji mainīgajā 21.gadsimta sabiedrībā.
    Raksts ir ļoti interesants.
  • Iveta Murniece's picture
    Ģimenē bērnam iemācam pamatprasmes, liela loma  ir skolai, kur bērns pavada lielāko dienas daļu.
    Kad esi brieduma vecumā izvērtējam kur  mums  tas noderēs, izvērtējam vai ši tēma aktuāla.

  • Rebeka Raupa's picture
     "Skolotāja uzdevums ir sagatavot skolēniem nepieciešamo informāciju, vadīt zināšanu ieguves procesu un personības attīstību..", šis apgalvojums ir ļoti precīzs. Skolotāja uzdevums skolā nav tikai iemācīt skolēnam mācību vielu, bet arī sagatavot viņu patstāvīgai dzīvei. Piekrītu, ka bieži problēma ir ar vecākiem, kuri uzskata, ka mājās viņiem nav jāmāca un jāaudzina savs bērns, jo par to ir jārūpējas pedagogiem skolā. Savukārt, pedagogi nereti uzskata, ka viņu uzdevums ir tikai iemācīt bērnam noteikto mācību vielu, un ar audzināšanu ir jānodarbojas vecākiem. 
  • Dagnija Kalvāne's picture

    Piekrītu apgalvojumam - kamēr cilvēks nav apmierinājis savas primārās nepieciešamības un vajadzības, tikmēr cilvēks nedomās par augstākajām vērtībām. Ļoti lielu nozīmi spēlē arī apkārtējā vide un atmosfēra, jo ir svarīgi, lai cilvēks justos labi, harmoniski un saskaņā ar sevi, tikai tad arī būs vēlme ko apgūt, tas izdosies ar lielākiem panākumiem un rezultāti būs ievērojamāki un labāki.

    Runājot par briedumu - šis jēdziens ir attiecināms uz katru personu savādāk, jo ne visiem tas iestājas vienā laikā, tāpat arī tā izpausmes ir katram savādākas.

    Pieaugušajiem būtu nepieciešams iedrošinājums, pamudinājums un uzslavas, tāpat kā skolēniem skolās un pirmsskolās, jo tādējādi cilvēks gūst motivāciju strādāt, mācīties, darboties un gūst no tā gandarījumu.

  • Aija Pelkaua's picture

    Iepazīstoties ar rakstā izklāstītajām M. Noulsa 15 brieduma attīstības dimensijām, kas atklāj personas izaugsmi, piekrītu, ka cilvēka brieduma process ir ilgstošs un sarežģīts, lai gan, protams, analizēju un asociēju ar sevi, un spriest varu tikai no savas personīgās pieredzes. Un mana pieredze rāda, ka brieduma sasniegšanu vistiešāk ietekmē ģimene, tās modelis. Vecākiem jādod saviem bērniem, paralēli pienākumiem, zināma brīvība uzņemties atbildību, piedzīvot savas veiksmes un neveiksmes, lai mācītos rēķināties ar situācijas atrisinājumiem un sekām, jo tiešām,- bieži cilvēku briedums tiek kavēts, ja ģimenē ir autoritāri un pārlieku aktīvi vecāki. Un arī, ja bērns tiek audzināts ne tikai ģimenē, bet arī skolā ar autoritāru metožu palīdzību, vēlāk jau kā pieaugušajam viņam ir grūtības sevi apzināties un izprast.

    Taču briedumu sasniedz jebkurš- agrāk vai vēlāk. Tikai tie, kas sasniedz to vēlāk, manuprāt, dara to apzinātāk, apzinīgāk, jo asāk izjūt vajadzību pašrealizēties.

    Un piekrītu, ka tikai konkrētā briduma pakāpē cilvēks ir gatavs sociālajām lomām. Tikai noteiktā brieduma pakāpē pieaugušais ir psiholoģiski gatavs attiecībām ar otru cilvēku, gatavs uzņemties vecāku lomu. Nenobriedis cilvēks šīs lomas nespēj apzināties- viņš tikai imitē, atdarina, kā rezultātā piedzīvo neveiksmes, sāpina sevi un citus. Un visvairāk cieš bērni, ja viņu vecāki nav spējīgi uzņemties šo lomu.

  • Ilze Pauliņa's picture

     tieši tāpat kā bērni pārtop pusaudžos, pusaudži jauniešos un jaunieši kļūst pieauguši atšķirīgos vecumos, arī pieaugušie nekļūst par nobriedušām personībām vienā mirklī – tas ir individuāls un nepārtraukts process. Tiesa, ka pieaugušais dzīvē apgūst daudzas sociālās lomas un ka jebkura loma īstenojas pilnīgāk, ja sasniegts augstāks brieduma līmenis.  Manuprāt, briedums iestājas tad, kad cilvēks spēj pateikt NĒ, spēj atbildēt uz jautājumiem - KAS ES ESMU? KĀDS ES ESMU? un problēmsituācijās neuzdod sev jautājumu KĀPĒC TAS NOTIEK AR MANI?, bet pieņem notikušo, mēģinot rast risinājumu. Arī tad, kad  jebkurā situācijā spēj rīkoties atbilstoši savai iekšējai pārliecībai, spēj apzināti virzīt savu darbību, spēj uzņemties atbildību par izdarīto. Piekrītu arī rakstā izteiktajai atziņai, ka bērns ir savu vecāku, ģimenes attiecību spogulis, un piebildīšu, ka vislabākā audzināšana ir nevis norādījumi, aizrādījumi, pamācības, bet personiskais piemērs, vēlams, protams, labs piemērs.

  • Dace Pūpola's picture

    Uzskatu, ka vēlme augt, attīstīties un iegūt jēgpilnu izglītību nāk no ģimenes. Atšķirīgi, protams, ir katras ģimenes uzskati par to, cik jebkura iegūtā izglītība ir vērtīga. Protams, sākotnēji nav iespējas analizēt šo, no ģimenes ''uzsūkto'' informāciju, un individuālā apskaidrība nāk tikai sākot uzkrāt paša pieredzi. Šo pieredzi iespejams uzkrāt jebkur - gan skolā, gan ģimenē vai citur socializācijas procesa rezultātā. Cilvēka dabā ir tikties pēc pilnības, to var attiecināt arī uz izglītības ieguvi, taču uzreiz rodas jautājums - ko nozīmē pietiekami pilns ar izglītību? Vai izglītībai ir limits? Cilvēkiem vajadzētu tikties uz bezlimita iespējām arī izglītības jomā. Mēs nepārtraukti mācāmies ko jaunu ne tikai apzināti, bet arī neapzināti, taču arī tā ir izglītošanās. Tā notiek neatkarīgi no vecuma, visa mūža garumā. Galvenais ir tvert un izmantot visas mums piedāvātās iespējas un neapstāties pie pirmajām grūtībām. Novēlu visiem bezlimita vēlmi augt un attīstīties!

  • Eduards Karpačevs's picture

    Pieaugušo briedums, vajadzības, sociālo lomu apguve

    Dr.paed., prof. Ilze Ivanova Mag.izg. Linda Zariņa

    Eduarda Karpačeva tēzes.

     

    1.Teorētiskajā literatūrā atrodami dažādi viedokļi par briedumu: par pieaugušo cilvēku briedumu pakāpi, gatavību tām - apskatījis un analizējis teorētiķis M.Noulss (Knowles, 1980), kas balstījies uz Maslova vajadzību piramīdas. Tāpēc jāizprot pieaugušo aktuālās vajadzības, kas ļoti būtiski ir pieaugušo mācīšanās procesā. M.Noulsa raksturotās brieduma dimensijas atklāj personas izaugsmi, nevis absolūto stāvokli, kas jāsasniedz. M.Noulsa (Knowles, 1980) izstrādātās 15 brieduma attīstības dimensijas raksturīgas ar savu unikālu attīstības ciklu.

     

    2. Brieduma attīstības dimensijas (M.Noulss):

    2.1. No atkarības uz patstāvību (Spēja pašnoteikties) - Bērns ir atkarīgs no vecākiem, skolotājiem un sabiedrības, un ģimene ir tā vieta, kur bērns apgūst nepieciešamās zināšanas, prasmes un attieksmes, ģimenē veidojas tā vērtību sistēma, kura ietekmēs bērna turpmāko dzīvi un izglītību. Bērns ”uzsūc”, saņem un uzkrāj informāciju, kuru ir izvēlējušies pieaugušie. Spēja būt patstāvīgam, atbildīgam un spējīgam risināt problēmas ir jebkura personības attīstības cikla un procesa mēķis. Sabiedrībā ir jārada apstākļi radošas, patstāvīgas, atbildīgas personības attīstībai, identitātes veidošanās procesa sekmēšanai. Pieaugušie mācību procesā izmanto savu pieredzi un iepriekšējās zināšanas, iegūtā dzīves pieredze rada pieaugušajam iespējas būt neatkarīgam savā izvēlē, lēmumu pieņemšanā.

    2.2. No pasivitātes uz aktivitāti - bērnu patstāvīgumu, pirmkārt, ierobežo likums, tātad par bērna rīcību atbildīgi ir skolotāji un vecāki, līdz ar to nerodas nepieciešamība aktīvi iesaistīties problēmu risināšanā, jo vecāki uzskata, ka tas ir jārisina skolai, savukārt skolotāji cenšas iesaistīt vecākus. Turpretī pieaugušie ir daudz aktīvāki, viņiem var nelikties pieņemami, tas, ka viņi tiek novērtēti pēc kādiem konkrētiem normatīviem, jo svarīgu vietu novērtējumā ieņem pašnovērtējums, kas ir viena no galvenajām vērtējuma sastāvdaļām, pieaugušajiem raksturīgi ir saņem atgriezenisko saiti, tādējādi uzzinot, kas izdevies labi un pie kā vēl jāpiestrādā. Izglītībā pieaugušie cer saņemt to, kas palīdzēs kādas konkrētas situācijas risināšanā, jaunās zināšanas papildinot ar jau iepriekš iegūtajām. Pieaugušais pats spēj plānot savu dzīvi, aktīvi iesaistās savas nākotnes plānošanā, izvēlas, karjeru, iegūst nepieciešamo kvalifikāciju, plāno savas finanses, kā arī darba un personīgo dzīvi.

    Savukārt, ja bērnībā šī dimensija izpaužas aktīvā apkārtējās pasaules iepazīšanā, tad pieaugušā vecumā kvantitatīva aktivitāte tiek nomainīta pret kvalitatīvu aktivitāti. Zināšanas, kas tiek iegūtas līdzdarbojoties vienmēr tiks izprastas un iegaumētas daudz vieglāk.

    2.3. No subjektivitātes uz objektivitāti - šī ir universāla bērnības rakstura īpašība, kur pasaules centrā atrodas „es” un visas lietas tiek attiecinātas tikai uz „mani”. Šī ir viena no grūtāk maināmajām uztverēm cilvēka dzīvē, kur pieaugušajam ir jāspēj uz sevi paskatīties no malas un veikt secinājumus par savām darbībām, lomām objektīvi. Bērni vairāk balstās uz emocionāli tēlaino, tātad svarīgas ir tā brīža emocijas. Arī skolā vairāk patīk mācību priekšmeti, kur skolotājs vairāk ņem vērā viņu emocionālo pasauli, skolotājs tiek vērtēts pēc runasveida, izskata, nevis pēc profesionalitātes, jo bērniem vēl trūkst pieredzes, lai spētu salīdzināt, šī prasme rodas pusaudža vecumā, kad skolēniem ir saskare ar vairākiem priekšmetu skolotājiem, tad pamazām rodas priekšstats par skolotāju darbu un ir iespēja salīdzināt. Šajā vecumā nozīmīgi ir draugi, bet lielākoties pusaudži cenšas izvērtēt draugus ne tikai pēc materiālā, bet lielāku uzmanību sāk pievērst cilvēka personībai un vērtībām

    Cilvēkiem kļūstot pieaugušiem, katras darbības vai cilvēka īpašību izvērtēšana tiek balstīta uz saprātu. Pieaugušie objektīvi izvērtē situāciju un personību salīdzinot to ar savu iepriekšējo pieredzi, lai gan jāatzīst, ka tieši iepriekšējā pieredze mēdz būt traucējoša.

    2.4. No zināšanu trūkuma uz izglītību - bērni zināšanas apgūst pakāpeniski mācību procesā, izmantojot skolotāja pieredzi caur kuru bērni iegūst zināšanas ne tikai mācību priekšmetā, bet arī par notiekošo pasaulē. Skolotāja uzdevums ir sagatavot skolēniem nepieciešamo informāciju, vadīt zināšanu ieguves procesu un personības attīstību..

    Pieaugušie ir pietiekami izglītoti ne tikai kādā konkrētā priekšmetā, pieaugušais izjūt iekšēju nepieciešamību pēc tālākizglītības. M.Noulss uzsver, ka nevar ļaut cilvēkiem domāt, ka ir apguvuši visas zināšanas, kas nepieciešamas dzīves laikā. M.Noulss rosina domāt, ka ikvienai personībai jābūt gan speciālistam, gan vispusīgi attīstītai personībai, apgūstot prasmes un zināšanas, kas saistītas ar viņa izvēlēto profesionālo karjeru.

    2.5. No sīkām prasmēm uz lielām prasmēm - bērniem apgūst nepieciešamās zināšanas un prasmes turpmākajai dzīvei, kur svarīgākā pamatprasmju apguvē ir ģimene, jo tieši tur bērns iemācās komunicēt ar cilvēkiem, iemācās rūpes par sevi un citiem. Cilvēka dabā pastāv tendence, reiz apgūtās zināšanas un prasmes uzskatīt par pilnībā apgūtām, tādējādi neuzskatot par nepieciešamu tās pilnveidot. Līdz ar to cilvēki iestieg zemākajā attīstības līmenī, jo uzskata, ka ir pietiekami, ja ir apgūtas pamatzināšanas un prasmes. Tāpēc, lai veiksmīgi sasniegtu šo brieduma dimensijas pakāpi, ir jāatrod stimuli, pamudinājumi jau apgūtās zināšanas pilnveidot augstākā līmenī.

    2.6. No nedaudz atbildības uz atbildību daudzās jomās (Maz pienākumu - daudz pienākumu) - bērnu pienākumos ietilpst apmeklēt skolu, pildīt mājasdarbus, sakārtot savu istabu, mācīties, apmeklēt interešu izglītības piedāvātos pulciņus u.c. Šie ir tikai daži no pienākumiem, kurus bērni pilda, patīk vai nepatīk. Nobriedušai personībai, kas ir jebkuras izglītības sistēmas mērķis, ir jāuzņemas daudz vairāk pienākumi, kuri saistīti, ar karjeras izvēli, mācību darbu, darba vidi, ģimeni un draugiem.

    2.7.No šaurām interesēm uz plašām interesēm - bērni pastiprināti interesējas par kādu konkrētu lietu (mašīnas, lelles, puķes, dziedāšana, dejošana u.c.), konkrētā dzīves posmā bērnam ir svarīgi apgūt nepieciešamās zināšanas un prasmes, kā arī parādās interese par konkrētām lietām. Turpretī pieaugušie jau ir atklājuši to, kas viņiem padodas un meklē aizvien jaunas iespējas papildināt sevi kā personību.

    2.8.No egoisma uz altruismu ( egoisms - savtība) - (altruisms - nesavtība) - bērns pēc savas būtības ir egoists, jo viņam šķiet, ka vecāki pieder viņam, paredzēti, lai izpildītu visas viņa iegribas. Bērns nerēķinās ar citiem, jo savas vajadzības uzskata par primārajām un pārējiem ir jāpielāgojas.Pieaugušie no bērniem atšķiras ar to, ka savas intereses ir spējīgi nepieciešamības gadījumā pakārtot un pielāgot esošajai situācijai, kā arī rast kompromisu kopējā mērķa sasniegšanai.

    2.9.No sevis noraidīšanu un sevis pieņemšanu - savas dzīves sākumā cilvēks sevi identificē ar vecākiem, veidojoties personībai un rakstura īpašībām, cilvēks aizvien vairāk sevi sāk salīdzināt ar citiem. Ļoti aktuāls „sevis noliegšanas” posms ir pusaudžu vecumā, jo pusaudži ir krustcelēs, viņš vairs nav bērns, bet vēl arī nav pietiekami pieaudzis, lai spētu uzņemties atbildību par sevi. Šajā vecumā jaunieši cenšas saprast to, kas viņi ir un kāda ir viņu vieta šajā pasaulē, ko darīt tālāk. Vēlāk cilvēks aizvien vairāk apzinās to, kādā veidā atšķiras no citiem un lepojas ar to, ka viņam piemīt tāds talants, kāds nav nevienam citam. Cilvēka dzīves pieredzes apjoms un pieredze kā tāda (pozitīva vai negatīva) palīdz cilvēkam virzīties no sevis noraidīšanu uz sevis pieņemšanu. Šī pieredze arī ir viens no priekšnosacījumiem, kas ļauj indivīdam nobriest.

    2.10.No neskaidras pašidentitātes uz integrētu pašidentitāti - raksturojot šo dimensiju, Noulss runā par Eriksona astoņām attīstības stadijām un to lomu brieduma sasniegšanā. Noulss piekrīt Eriksona izstrādātajām attīstības stadijām, norādot, ka darbības, kas ir veiktas šajās attīstības stadijās lielā mērā nosaka, kāds būs nobriedis cilvēks. Noulss uzsver, ka nobriedis cilvēks, ir cilvēks, kurš no „ es nezinu, kas es esmu” uz „es skaidri zinu, kas es esmu”. Nobriedušam cilvēkam ir jāapzinās, kas viņš ir, kādas ir viņa intereses un spējas, kuras no prasmēm, zināšanām viņam ir nepietiekamas un kuras ir jāuzlabo.

    Arī J. Stabiņa (2001) viedoklis par briedumu un cilvēka gatavību dzīvei ir tuvs E. Eriksona un M. Noulsa viedokļiem. Stabiņš savā darbā apkopo iespējamo gatavību dzīvesdarbībai filozofiskajā skatījumā, kurā cilvēka pašrealizācija, atklājot plašu daudzveidību, tiek akcentēta gatavība uz pašrefleksiju, uzsvērta nepieciešamība pēc gatavības izkopt sevi augstu garīgo prasību ietvaros, rūpes par cilvēka patību kļūst par universālu principu un īpaši tiek akcentēta gatavība rūpēties par savu veselību, veselīgu dzīvi un dvēseli.

    2.11.No uzmanības atsevišķām detaļām uz uzmanību principiem - bērna uztverē katrs objekts ir unikāls un katrs notikums ir savstarpēji nesaistīts. Bērni vairāk koncentrējas uz sīkumiem, piemēram, uz konkrētā priekšmeta apguvi, kamēr pieaugušais apgūst kādu noteiktu mācību programmu, jo izjūt nepieciešamību apgūt ko jaunu. Bērns nav spējīgs saskatīt lietu kopsakarību.

    Pieaugušais lietas skata kopsakarībās , balstās uz principiem, vērtībām.

    2.12.No virspusējām interesēm uz dziļām interesēm - maza bērna pasaule ir eksistenciāla, viss, kas to interesē ir prieka gūšana un izvairīšanās no sāpēm un nepatīkamām izjūtām. Šī brieduma dimensija sastāv no perspektīvas gūšanas par to, kas noticis pagātnē un kā tas attiecināms uz tagadni un nākotni, saprotot šo secību, pieaugušais iegūst perspektīvu par to, kas ir bijis svarīgs un būs svarīgs citiem. Bieži vien šis process tiek traucēts ar sabiedrības vēlmi uzspiest vispārējo viedokli par notiekošo, pirms cilvēks ir izpratis pats savu nostāju kādā no jautājumiem.

    Pieaugušie pārsvarā izvēlas kādu konkrētu interešu jomu, kurā visbiežāk tiek iegūta papildus izglītība, tādējādi pieaugušais kļūst par profesionāli izvēlētajā specialitātē.

    2.13.No imitēšanas/atdarināšanas uz oriģinalitāti - bērni identificē sevi ar pieaugušajiem un vidi sev apkārt, manuprāt, bērns ir ģimenes „spogulis”, jo vistiešākajā mērā parāda attiecības ģimenē. Bērns reproducē vecāku runas veidu, savstarpējās attiecības, kustības, tādējādi uzkrājot pieredzi turpmākajai dzīvei. Pieaugušajiem ir pietiekami daudz pieredzes, kura uzkrāta atdarinot savus vecākus skolotājus un pasniedzējus, kas mērķtiecīgi tiek virzīta uz oriģinalitāti, atlasot no pieredzes pašu būtiskāko un nepieciešamo. Sekas imitēšanai bieži vien ir pieaugušā nespēja oriģināli rīkoties, kas kavē šīs brieduma dimensijas piepildīšanu.

    2.14.Vajadzība pēc drošības, noteiktības, virzībā uz iecietību pret dažādību un neskaidro - Pēc A.Maslova (Maslow, 1970) piramīdas katras personības attīstības pamatā ir piecas galvenās vajadzības, kas sakārtojas līmeņos. Pirmās ir fizioloģiskās vajadzības, kuras cilvēkam ir jāapmierina, lai viņš spētu eksistēt kā dzīvs organisms - vajadzība pēc mājām, siltuma, pārtikas u.c., kā otrā tiek minēta vajadzība pēc drošības, jo katram cilvēka ir iedzimts tiekties uz stabilitāti, tātad ģimene ir cilvēka patvērums un iespēja gūt atbalstu, jo neziņa un apstākļu maiņa iedveš paniku jebkurā cilvēkā turpretī stabilitāte rada drošības sajūtu. Trešā tiek minēta vajadzība pēc piederības un mīlestības, katram cilvēkam ir nepieciešams kāds, kurš viņu sapratīs un atbalstīs. Ceturtais līmenis ir vajadzība pēc pašcieņas, cilvēkam ir svarīgi kā viņu novērtē ģimenē vecāki, skolā pedagogi, tas vistiešākajā mērā ietekmē cilvēka sasniegumus. Pieaugušo izglītībā gan vairāk varētu runāt ne tikai par pieaugušo izglītības pasniedzēju novērtējumu, svarīgs ir ģimenes atbalsts, ne tikai vecāku, bet laulātā drauga un bērnu atbalsts. Kā piekto Maslovs min vajadzību pēc pašaktualizācijas, svarīgi lai cilvēks jūtas apmierināts ar paveikto, šajā gadījumā nav svarīgi ko citi domā svarīgi ir tas ko cilvēks domā pats par sevi. Secinājums, lai spētu attīstīties pilnvērtīga personība, jebkurā vecumā ir nepieciešams realizēt šīs piecas pamatvajadzības.

    2.15.No impulsivitātes uz racionalitāti - bērni pretstatā pieaugušajiem vienmēr izsaka savas domas un izrāda savas emocijas, bērni rīkojas pirmo impulsu vadīti. Pieaugušais apdomās iespējamos variantus savai darbībai. Ļoti bieži bērna uzvedības impulsi tiek kontrolēti ar apbalvojuma sistēmas (konfektes, u.c.) un soda sistēmas (aizliegums kaut ko darīt) palīdzību. Tomēr šīs abas sistēmas ietekmē tālāko bērna attīstību, kā, piemēram, rakstura iezīmes vai sevis uztveri. Patiesa gatavība racionalitātei pieprasa sevis izprašanu un savu impulsu kontroli.

    Varam secināt, ka pieaugušie nekļūst par nobriedušām personībām vienā mirklī - tas ir nepārtraukts process. Cilvēkam, izejot cauri dažādiem dzīves posmiem, rodas savs skatījums uz dzīvi un veidojas jaunas personības īpašības, kas raksturīgas tikai katram individuāli. Pieaugušais dzīvē apgūst daudzas sociālās lomas.Jebkura loma īstenojas pilnīgāk, ja sasniegts augstāks brieduma līmenis.

    2.16.Pieaugušo gatavība sociālajām lomām, sociālo lomu apguve - cilvēks piedzimst, dzīvo un nomirst dažādu sociālo institūtu sakārtotā antropoloģiskā vidē. Jēdziens sociālā loma sniedz iespēju apzīmēt cilvēku savstarpējo atkarību vienam no otra. Lomas identificē pieaugušā stāvokli - cilvēku savstarpējās attiecības, saziņas veidus un formas, atbildības sadalīšanu. Lomas identificē kontekstu, kurā cilvēki apgūst jaunas prasmes un spēj prasmīgi tās pildīt, papildinot savu dzīves pieredzi un saņemot par to gandarījumu.

    3. Katram cilvēkam ir jāievēro lomu modelis, kurā tiek meklēts piemērs, kā uzvesties, pildot kādu konkrēto lomu. Par komplenetārajām lomām sociologi sauc lomas, kuru izpildei nepieciešama divu vai vairāku personu mijiedarbība.

    4.Katras ģimenes tradīcijas, kas tikušas mantotas no paaudzes uz paaudzi, mijoties ar citām tradīcijām, prasa zināmu lomu pielāgošanos otram. Tāpēc dzīvē nebūs divas pilnīgi vienādas ģimenes, jo katram ģimenes loceklim ir sava sociālā loma, kas realizējama ģimenē. Katrai no sociālajām lomām jau tiek paredzētas darbības un sava vieta konkrētā dzīves jomā.

    5.Sociālo lomu apguvē pieaugušajiem tiek piedāvāts labāk izprast un apgūt tās lomas, ko viņiem nāksies realizēt ģimenē un sociālajā sfērā. Šai izglītībai jāsekmē cilvēka „aktuālās” lomas izpilde sabiedrībā.

    6.Vecāku loma - viena no svarīgākajām pieaugušā lomām. Vecāki kā pieaugušie un individualitātes pilda ģimenē to īpašo lomu, bez kuras nav iespējama bērna nākšana pasaulē, viņa tālākā attīstība un ģimenes kā sistēmas funkcionēšana.

    7.Vecāku fenomens ietver sevī trīs komponentus - kognitīvo, emocionālo un rīcības.

    7.1. Kognitīvais komponents vecākiem ļauj rast sevī apziņu par radniecības saitēm ar bērnu. Kognitīvais komponents atbild par priekšstata par sevi kā māti vai tēva radīšanu, domas par vecāku ideālu, priekšstats pat savu dzīvesbiedru kā bērna otro vecāku. Bez šī komponenta vecākiem nebūtu zināšanas par vecāku funkcij ām un bērna tēlu.

    7.2. Emocionālais komponents ir sevis kā vecāka subjektīva uztvere, vecāka jūtas, attieksme pret savu bērnu un attieksme pret savu dzīvesbiedru kā bērna otro vecāku.

    7.3.Rīcības komponents sastāv no prasmēm un iemaņām, konkrētas rīcības, kas virzīta uz bērnu aprūpi, materiālo nodrošinājumu, socializēšanu, un tās ir dzīvesbiedru savstarpējās attiecības kā abu kopīgā bērna vecākiem, dzīvesbiedriem un ģimenes dzīves organizatoriem. Kā vairāk vai mazāk socializētām personībām katram no vecākiem ir sava dzīves pozīcija un statuss noteiktā sociālā grupā un tam atbilstoša sociālā loma, tai skaitā arī vecāku loma.

    7.4.Mūsdienās savu iespēju robežās katrs cilvēks cenšas iegūt sev profesiju, ieņemt sociālo stāvokli sabiedrībā, veidot ģimeni, radīt un rūpēties par saviem bērniem. Līdz ar to pieaugušo sociālo lomu loks var būt plašs. Dažas no lomām kādā noteiktā dzīves posmā ieņem dominējošo vietu (darbinieks, sieva), citas izvirzās otrajā plānā (meita, dēls). Pieaugušā lomas var nonākt viena ar otru pretrunās, radot psiholoģisku diskomfortu un nepieciešamību pārdomāt esošās prioritātes, kā arī pārdomāt attieksmi pret sociālajām lomām, kas pieaugušajam ir jāpilda. Te pieaugušais mēģina izvērtēt, kas viņam ir svarīgāk - laimīga ģimene vai veiksmīga karjera.

    7.5.Dažādi cilvēki dažādi izmanto savu lomu dotās tiesības un pienākumus. Vieni vecāki mīl un rūpējas par saviem bērniem, iesaistās bērna dzīvē, savukārt citi vecāki saviem bērniem pievērš maz uzmanības, velta tiem mazāk laika.

    7.6.Katrā sabiedrībā socializācijas kvalitātes un sociālās uzvedības prasmes tiek vērtētas dažādi. Tā kā cilvēka uzvedības kritēriji ir dažādi, atšķirīgi ir arī socializācijas procesa vērtējumi.

    7.7.Teppermans, Hučimskis ir līdzīgās domās par sociālajām problēmām un dzīves pretrunām. Abi autori uzskata, ka problēmas sakņojas pretrunā starp dzīves vajadzībām un to materializēšanas iespējām konkrētās dzīves darbības, kas kalpo par resursu pamatu. Sociālās problēmas ir grūti risināmi, sarežģīti uzdevumi sociuma kopdzīvē, kurus aktualizē tādu dzīves apstākļu eksistence, kas pēc savas dabas ir pretrunā ar paša kopdzīvi un degradē sistēmu kā tādu.

    7.8.Personības sociālais darbs, tā kvalitāte cieši saistās ar sociālās attīstības un integrācijas procesiem.

    7.9.Sociālā vide un personība atrodas nemitīgā mijiedarbībā: sociālā vide iedarbojas uz personību, veido to, savukārt personība, darbodamās sociālajā vidē, stādamās attiecībās ar pārēj ām personībām, piedalīdamās dažādu kopību darbībā, rada šo vidi, piešķir tai noteiktu sociālo kvalitāti. Taču ir cilvēki, pieaugušie, kuriem ir radušās pretrunas starp savu iekšējo būtību, vēlmēm un vajadzībām un starp atsevišķām sociālajām lomām.

    7.10.Atbildība ir zināšanas par to, kā vecāku atbildība dalāma starp dzīvesbiedriem un ģimenē kopumā. Tieši vecāku loma rada pieaugušo kopīgo un individuālo emocionālo attieksmi, pārdzīvojumus un pašvērtējumu, kas izriet no paša rīcības analīzes.

    7.11.Dažādās sociālās lomas, kas cieši saistītas ar briedumu, mudina pieaugušos nemitīgi pilnveidoties, mācīties,lai nodrošinātu savu personīgo, līdzcilvēku, jaunās paaudzes izaugsmi, spēju dzīvot un darboties strauji mainīgajā 21.gadsimta sabiedrībā.

  • Anna Simoņenko's picture

    Bērnu vērtību sistēmu veido ne tikai viņa ģimene, bet arī sabiedrība, kurā nonāk bērns katru dienu. Ja viņš redz, ka kāds izturas nepieklājīgi un nav sodīts par to, tad ir iespēja, ka arī bērns mēģinās izdarīt kaut ko nepieņemamu, un, ja netiks sodīts par to, turpinās darīt tādas lietas, par kuriem ģimenē neviens pat neaizdomājas. Piemēram, necienīs pieaugušos, izturēsies nežēlīgi pret vienaudžiem, dzīvniekiem un dabu.

    Varu piekrist tam, ka tiešām vairākums skolēnu izvēlas būt pasīviem skolā, paši nevēlās strādāt, ir pieraduši, lai viņiem mācītu un viņi, savukārt, ierakstītu un darītu visu pēc šablona. Kā arī daži skolotāji nepieņem neko citu, kā tikai mācīt, sakot: „Ko tad tie skolēni paši var? Vieglāk viņiem likt visu pierakstīt, tas būs daudz ātrāk un saprotamāk, es taču to jau visu zinu un varu pastāstīt”. Jau no agrīnās bērnības jāļauj bērniem sasniegt savus tuvos mērķus pašiem, ļaut viņiem mācīties pašiem. Pilnīgi piekrītu autorēm, kuras raksta, ka pieaugušā cilvēka objektīvs viedoklis par cilvēkiem un situācijām ir atkarīgs no viņa bērnības. Ja bērns neiemācīsies cilvēkus vērtēt pēc saprāta, nevispēc savām emocijām, tad arī pieaugušā dzīvē šīs cilvēks visu uztvers emocionāli un daudzās situācijās nevarēs atrast risinājumus, jo reaģēs neadekvāti, neizvērtējot problēmu.

    Neviens cilvēks nevar zināt visu. Mēs varam interesēties par kaut ko, pētīt vairākas parādības dažādās dzīves jomās, bet, ja cilvēks zina vairāk, jo viņš vairāk apzinās, ka vēl ir tik daudz, ko viņš nezina. Skolas laikā cilvēks apgūst tikai pamatus daudzās dzīves jomās, bet pilnveido savas zināšanas mūžizglītībā, visu laiku pētot, analizējot un izzinot kādu no dzīves jomām.Jau no pašas bērnības katram ir savas intereses.Bērnu vecākiem ir ne tikai jāpamana tās, bet arī jāmotivē tās pilnveidot. Vecākiem jāsaprot, kad bērni kļūst patstāvīgi, ka viņi paši spēj izvēlēties, kas viņiem ir nepieciešams.Tāda nostāja sekmē bērnu patstāvīguma veidošanos.

    Pieaugušais cilvēks sasniedz briedumu, kad viņš spēj ne tikai klausīties sevi, bet arī pieņemt citu uzskatus un saprast citu vēlmes. Nobriedis cilvēks ne tikai izvēlas, ko viņš darīs nākotnē, bet noteikti zina savus mērķus, vēlmes un resursus mērķu sasniegšanai. To, savukārt, var ietekmēt iepriekšējā pieredze, apkārtējā vide, cilvēki.Pat īslaicīga komunikācija var atstāt lielu iespaidu uz cilvēka nākotni. Manuprāt, jebkuru situāciju dzīvē var mainīt tikai katrs pats ar savām domām, darbiem, piepūli, spējām un entuziasmu. „Nav neizspējama, visu var izdarīt, bet kādā kvalitātē, tas jau ir atkarīgs no katra cilvēka vajadzībām”.

    Pēc manām domām, ne visi pieaugušie ir spējīgi sasniegt brieduma vecumu, jo ir cilvēki, kuri visu savu mūžu ir atkarīgi no kādiem citiem cilvēkiem, nerisina problēmas, atstāj visu tā kā ir, nestrādā un negrib neko sasniegt savā dzīvē, neizvirza sev pat nelielus mērķus. Tādi cilvēki, diemžēl, ir un būs vienmēr. Varbūt tas ir atkarīgs no viņu ģimenēm, varbūt no sabiedrības vai no viņiem pašiem.

    Varu piekrist tam, ka katra cilvēka sociālā loma ir atkarīga no daudziem faktoriem. Bet, manuprāt, pats galvenais no kā cilvēks sāk pilnvērtīgi apzināties un apgūt dažādas sociālās lomas ir ne tikai ģimene, bet bērnu spēles, kuru laikā bērni tēlo dažādu ģimeņu modeļus, tēlo dažādu cilvēku likteņus, apzinoties, kā viņiem jātēlo tie cilvēki, kādas viņiem ir intereses un aizspriedumi. Tieši no tā brīža bērni sāk „iejusties citā ādā” un vērot citu dzīves un sociālās lomas.

    Pieaugušā dzīvē ne visiem cilvēkiem ir iespēja apgūt vecāku lomu, jo ne visiem ģimene ir prioritāte, daži dzīvo bez ģimenēm, kaut arī tie cilvēki labi zina, kas ir vecāki un kas ir ģimene. Ir arī otrādi, tiem cilvēkiem, kuriem bērnībā nebija savas ģimenes, un kuri nezina, kā jārīkojas mātei vai tēvam atsevišķās situācijās, kļūst par teicamiem vecākiem tikai tāpēc, ka viņiem tā nebija un viņi grib saviem bērniem dot labāko, apgūstot vecāku lomas tikai pēc bērna piedzimšanas un iespējams arī vēlāk.

    Protams, es minēju, ka cilvēks sasniedz briedumu, bet tas nav pilnīgi korekti. Pareizāk būtu teikt, ka pieaugušais cilvēks kļūst par pieaugušo. Manuprāt, sociālo briedumu cilvēks nesasniedz līdz mūža beigām, jo pārzināt pilnīgi visu nav iespējams, apzināties pilnīgi visu, arī to, kas nav atkarīgs no paša cilvēka, nav iespējams. Protams, var apgalvot, ka cilvēks ir nobriedis, kad viņš ir saplānojis savu dzīvi, izvirzījis dzīves mērķus, ar visu spēku un apņēmību cenšas sasniegt tos, kā arī saprot un pieņem visas sociālās lomas, sociālās problēmas, kuras ir un nav atkarīgas no katra cilvēka. Bet kurš ir izpētījis cilvēka smadzeņu potenciālu līdz galam? Neviens. Tieši tāpēc, manuprāt, cilvēks nekad nenobriest, jo nevar piespiest savas smadzenes strādāt pilnīgi un uzņemt visu informāciju. Varbūt kādreiz, kaut viens cilvēks...