chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE - Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

Emuārs

EPALE intervija: Brīvi pieejama kultūra personām ar īpašām vajadzībām un ar to saistītie izaicinājumi pedagogiem.

19/10/2020
Aldis Lazda
Valoda: LV
Document available also in: PL EN ES BG DE FR NL

Šo emuāru oriģināli poļu valodā publicēja Justyna Bednarz.


       

Saruna ar Rafał Lis, Gdiņas Emigrācijas muzejā brīvprātīgo pārstāvi un piekļūstamības koordinatoru

        

EPALE: Kā Jūs definētu “piekļūstamību” kultūras iestādēs, un kādēļ šī tēma ir tik svarīga?

Rafał Lis: Piekļūstamība var attiekties uz vidi, produktu vai pakalpojumu, tā nodrošina visiem vienādu pieeju ar vienādiem noteikumiem, tas nozīmē, ka nevienam nav jāiegulda papildus pūles, lai varētu kaut ko lietot vai kaut kur piedalīties. Šī definīcija atbilst mūsu valdības un ANO Konvencijas par personu ar īpašām vajadzībām tiesībām. Pie šīs Konvencijas es šobrīd turos kā kuģa katastrofā cietis jūrnieks pie klints.

Piekļūstamība ir svarīga, jo cilvēku tiesības un neierobežota piekļuve visam, kas tiek finansēts no valsts līdzekļiem, ir būtiski nepieciešami. Visiem cilvēkiem ir jābūt vienādām iespējām izmantot kultūras iestāžu piedāvājumus, jo lielākā daļa no tiem tiek finansēti no valsts līdzekļiem.  

EPALE: Kādā veidā kultūras iestādes var veidot pieejamību personām ar īpašām vajadzībām? Kā tās var realizēt piekļūstamību praksē?

R.L.: Kultūras iestādēm vispirms jāatceras, ka tās savas programmas negatavo tikai cilvēkiem, kuri tekoši lasa, labi redz, izcili dzird un bez problēmām var uzkāpt pa kāpnēm. Visiem pasākumu organizatoriem un kultūras iestāžu vadītājiem jāsaprot, ka īpašās vajadzības, kurām pievēršas pagājušajā gadā pieņemtais likums, var attiekties uz personām ar kustību traucējumiem, tomēr tas nav obligāti. Šādas vajadzības var būt arī pārejošas (piemēram, pēc operācijas).

Iespējams, ka daži teātra, muzeja vai darba semināra apmeklētāji neredz tik labi kā pārējie. Mums vienmēr jāapzinās, ka cilvēkiem ir dažādas spējas un vajadzības.

Tas ir pirmais solis – iestādēm tas ir jāsaprot. Man šķiet, ka tas jau ir noticis. Mūsdienās kultūras pasākumu organizētājiem un vadītājiem jānoskaidro, kādas izmaiņas ir nepieciešamas, lai viņu iestādes kļūtu (vēl) piekļūstamākas. Ja viņi to nezina, viņi varētu izmantot nevalstisko organizāciju pieredzi.

Manā darba jomā ir tikai nedaudzas nevalstiskās organizācijas, kuras sniedz informāciju, kādai būtu jābūt pieejamai kultūrai. Iespējams, ka iemesls, kura dēļ personas ar īpašām vajadzībām izvairās apmeklēt kultūras iestādes, ir „nepieejamības velna aplis“. Šo apzīmējumu es bieži izmantoju savās nodarbībās. Problēma ir apstāklī, ka agrāk iestādes nebija pieejamas, un tās vēljoprojām tādas nav, jo tās tika paredzētas veseliem, (pārsvarā) vīriešu dzimuma laikabiedriem. Cilvēki ar īpašām vajadzībām uz turieni nedevās, jo bija pārliecināti, ka viņiem tur nekā nav. Dažās iestādēs pēdējā laikā ir radušās nodaļas vai instrumenti piekļūstamībai, tomēr personas ar īpašām vajadzībām vienalga nenāk. Kādēļ? Bieži vien cilvēki par šīm jaunajām iespējām nav informēti vai arī netic, ka tas, kas ir pieejams, būs viņiem neierobežoti pieejams un tiks organizēts tādā veidā, lai viņi varētu justies labi un nezaudēt cieņu.

Visiem nav jāpārzina pasākumi, kas nepieciešami, lai izveidotu piekļūstamību. Tikpat svarīgi ir atrast šim nolūkam naudu un cilvēkus, kuri varētu precīzi veikt nepieciešamās izmaiņas. Pirms izmaiņu veikšanas nepieciešamie darbi būtu jāpārrunā ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, attiecoties pret viņiem vienlīdzīgi un kā pret partneriem. Diemžēl daudzās kultūras iestādēs tā nenotiek.   

EPALE: Piekļūstamības koncepts bieži vien tiek iedalīts divos aspektos: konstruktīvajā, kurā tiek veidotas piebrauktuves un platas durvis, lai pa tām varētu iebraukt ar invalīdu ratiņiem un digitālajā, kurā ir no mājām apskatāmas virtuālas izstādes un kurā līdz ar to nav nekādu ierobežojumu. Vai tas nav pārāk vienkāršoti? Un ko mēs aizmirstam, ja šādi domājam?

R.L.: Es patiešām nesaprotu, kādēļ konstruktīvā piekļūstamība tiek uzskatīta par daudz svarīgāku nekā citi kultūras iestāžu piekļūstamības aspekti. Iestādes bieži vien aizmirst veidot savas programmas un savu komunikāciju pieejami vai arī iekārtot mājas lapu. Iestāžu aktivitātes reti tiek organizētas tā, lai cilvēki ar īpašām vajadzībām tiešām varētu tajās piedalīties.

Tas, ka konstruktīvā piekļūstamība tiek uzskatīta par svarīgāku, pēc manām domām izskaidrojams ar to, ka pastāv būvniecības noteikumi. Ja tiek plānota jauna vai pārbūvēta jau esoša ēka, organizatoriem un iestādes vadītājam ir pienākums iekārtot telpas tā, lai personas ar kustību traucējumiem varētu tās izmantot, nepakļaujot sevi apdraudējumam. Tas ir pirmais solis, kas ir likumiski noteikts un kas (ar dažādiem panākumiem) tiek arī izpildīts. Pēc tam iestāde tiek atvērta un piekļūstamības stingrā uzraudzība šķietami vairs nepastāv. Šī iemesla dēļ iestādes vienmēr ievēro konstruktīvās piekļūstamības noteikumus, bet nākamajiem soļiem bieži vien vairs nepievērš uzmanību. Protams, valstī ir daudzas iestādes, tostarp kāds ducis tādu, kuras tiek uzskatītas par piekļūstamības paraugiem, kuras piedāvā palīdzību un nepieciešamos palīglīdzekļus, un ņem vērā visus interesentus.

Kad es kā pasniedzējs strādāju ar iestādēm, es redzu, ka to darbinieki bieži vien aizmirst galvenos un gandrīz bezmaksas risinājumus – vienkāršu valodu vai palīglīdzekļus neredzīgu apmeklētāju atbalstam tiešsaistē. Informācijas sniegšana tādā veidā, lai to saprastu cilvēki ar pamatskolas izglītību vai grafiku papildināšana ar tekstiem iestādēm ar daudzu miljonu budžetu neradītu lielas izmaksas.

Ja mēs runājam par invaliditāti, tad lielākā daļa no mums tūlīt domā par cilvēku ratiņkrēslā, un, ja es kultūras iestādēs pajautāju par piekļūstamību, man tūlīt tiek apliecināts, ka ir izbūvēti lifti un rampas. Tomēr kultūras iestāžu vadītāji dažkārt nepievērš uzmanību tam, vai piebrauktuve ir asfaltēta vai arī noklāta ar metāla restēm, kas neļauj to izmantot neredzīgajam ar pavadonsuni. Bieži vien durvis nav gana platas vai ir pārāk smagas. Vai – ko es personīgi nekādi nevaru saprast – cilvēkiem ar ierobežotiem kustību traucējumiem tiek ierīkotas atsevišķas ieejas.

Diezgan bieži man šķiet, ka piekļūstamība tiek simulēta. Tādēļ jaunais likums ir ļoti svarīgs, jo tas nosaka atbildību arī par digitālo piekļūstamību un pieejamu komunikāciju. Trūkst informācijas par programmu pieejamību, tas ir, netiek piedāvāti palīglīdzekļi, kurus varētu izmantot, lai sagatavotu pieejamu darba semināru vai uzvedumu. Pēc manām domām būtu nepieciešams papildus regulējums, kurā tiktu paskaidrots, kā tiek veidota visiem piekļūstama kultūra.

Mani uztrauc arī tas, ka saistībā ar valsts finansētu infrastruktūru daudz runā par vienotu dizainu, bet, kad pievēršas kultūrai, tad pārsvarā tiek piemērotas jau esošas lietas. Piemēram, ja slavens režisors vai dzejnieks rada savu darbu, tad pedagoģijas nodaļa vai koordinators, kurš atbild par piekļūstamību personām ar īpašām vajadzībām, to piemēro. Polijā neviens nerosina dialogu par kādu jaunu pasākumu, sakot: “Cienījamais direktor, māksliniek, mēs parādīsim Jums, ko Jūs varētu darīt, lai Jūsu māksla vienādā mērā būtu pieejama arī neredzīgajiem.” Es gaidu to brīdi, kad lielas iestādes radīs universāli izmantojamus konceptus, nevis pasūtīs nepieejamus darbus, kurus pēc tam padarīs pieejamus.   

EPALE: Kāda ir piekļūstamība Polijā un pasaulē? Vai ir tādas valstis, kuras varētu uzskatīt par piemēru?

R.L.: Domāju, ka Jūs nebūsiet pārsteigts, ka valstis, kuru pieredzei es iespējami precīzi sekoju, ir Skandināvijas valstis, Beniluksa valstis un Apvienotā Karaliste. Šajās valstīs jau 1970tajos gados tika radītas iestādes, kuras bija pieejamas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, un bija ierasts rādīt TV raidījumus ar subtitriem. Šajā ziņā arī šobrīd nekas nav mainījies.

Minēšu vienu piemēru: Viktorijas un Alberta muzejā Londonā ir liela darbinieku komanda, kuras uzdevums ir piekļūstamības nodrošināšana, un to vada neredzīga persona. Ja man jautā, kas kultūras iestādei ar piekļūstamību būtu jāsasniedz, man nav ilgi jādomā, ko atbildēt: Mēs vēlamies, lai cilvēki ar īpašām vajadzībām veidotu komandas, kas piemērotu iestādes atbilstoši nepieciešamībai. Jo tieši viņi vislabāk zina, kas viņiem ir vajadzīgs!

Pašlaik cilvēki ar īpašām vajadzībām darbojas kā ārēji eksperti vai pedagogi. Tas atbilst prasībām pēc interešu pārstāvniecības, kurā iesaistīti šie cilvēki paši, un manā izpratnē tas ir “punkts uz i”. Diemžēl nevienai iestādei Polijā nav nodaļas, kas būtu atbildīga par piekļūstamību. Nacionālajā Mākslas galerijā Varšavā ir komanda, kas ir atbildīga par piekļūstamību, tā ietilpst pedagoģijas nodaļā. Varbūt tas ir akmens, kas iekustinās lavīnu? To rādīs laiks.   

EPALE: Kādā intervijā Jūs teicāt, ka katrā iestādē būtu jabūt koordinatoram, kurš ir atbildīgs par piekļūstamību. Vai vēl labāk – komandai, jo vienam cilvēkam ir grūti precīzi orientēties dažādajās īpašajās vajadzībās. Vai Polijā šim nolūkam ir pietiekami daudz speciālistu? Ja ne, kur var apgūt nepieciešamās zināšanas?

R.L.: Ja es prastu analizēt tirgus piedāvājumus, tad droši vien varētu sniegt uz šo jautājumu labu atbildi. Man ir radies iespaids, ka mums vēljoprojām trūkst speciālistu. To pierādīja 2020. gads. Mums vajadzēja sagatavoties Likuma par piekļūstamību ieviešanai dzīvē. Ar to mēs bijām rēķinājušies. Bet pandēmijas dēļ notika digitālas pārmaiņas, un kultūras iestādes sāka neparasti daudz lietu piedāvāt tiešsaistē. Ar to mēs, manuprāt, nebijām rēķinājušies. Bez tam dažas iestādes, piemēram, Nacionālais kultūras centrs pievērsās piekļūstamības jautājumu risināšanai, izsludinot atklātus konkursus. Viņi piekļūstamību padarīja par pienākumu un jautāja, kādā veidā potenciālie finansējuma saņēmēji risinās atbilstošās likumā noteiktās prasības, piemēram, digitalizācijas jomā. Pēkšņi visiem, lai saņemtu līdzekļus, bija jāgarantē piekļūstamība vai vismaz jāpaziņo, ka viņi to darīs. Jāatzīst, ka laiks tieši pirms konkursa pieteikumu iesniegšanas beigām visiem, kuriem bija darīšana ar piekļūstamību, bija ļoti saspringts. Tas pierāda, ka, tāpat kā agrāk, tikai retais šajos jautājumos orientējas.

Ja papēta šo problēmu dziļāk, ar prieku jāsecina, ka Polijā ir cilvēki, kuriem ir plaša pieredze un kuri jau gadu desmitiem strādā ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Bieži vien viņi ir tie, kuri, apmeklējot institūcijas un iestādes, aizpilda informācijas tukšumu piekļūstamības jomā. Tādēļ pastāv arī organizācijas, kuras piedāvā tālākizglītību, piemēram, fondi “Kultūra bez barjerām”, “Katarynka” un “Polija bez barjerām”. Dažās pašvaldībās ir speciālisti, kuri ir atbildīgi par infrastruktūrām, kas nodrošina piekļūstamību,  un par pašvaldības finansētajām aktivitātēm šajā jomā. Tādas pašvaldības ir Lodza, Varšava un Gdiņa. Speciālisti ir arī augstskolās un akadēmijās, piemēram, mācībspēki, kuri strādā neredzīgo, vājdzirdīgo un nedzirdīgo pedagoģijā un kuri regulāri tiekas ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Domāju, ka personas ar īpašām vajadzībām atbalsta lieliski cilvēki, no kuriem var daudz mācīties, un tas nav tikai kultūras jomā.

Nav nevienas mācību iestādes, kas piedāvātu izglītoties par koordinatoru darbam, kas saistīts ar piekļuvi kultūrai. Šajā jomā mācās no dzīves situācijām, darot un izmēģinot. Tomēr ar gandarījumu jāuzsver, ka Polijā dažas organizācijas, piemēram, Nacionālais Muzeoloģijas un pieminekļu aizsardzības institūts un Nacionālais Kultūras centrs jau vairākus gadus piedāvā izglītības programmas, kurās var paaugstināt zināšanu līmeni piekļūstamas kultūras jomā.

EPALE: Par piekļūstamību kultūras iestādēm: Kādi pieaugušajiem domāti izglītības pasākumi Jums ir visvairāk palikuši atmiņā?

R.L.: Man ir radies iespaids, ka Polijā daudzām iestādēm ir interesanti un piekļūstami piedāvājumi, tādēļ es minēšu tikai dažus piemērus. Mani ļoti iespaido Polijas ebreju vēstures muzeja darbs. Tur piekļūstamības koordinācijai ir interesanta pieeja. Piekļūstamības koordinatore pati neveic nekādas aktivitātes (piemēram, neraksta akustiskos aprakstus), tā vietā viņa koordinē daudzskaitlīgo muzeja darbinieku komandu. Wioletta Jóźwiak piekļūstamības problēmu risina tādējādi, ka organizē cilvēkiem ar garīgās attīstības vai autiskā spektra  traucējumiem “maņām draudzīgu muzeju”. Tas ir piemērs, kas apliecina visaptverošu izpratni par piekļūstamu pasākumu. Kādā tur organizētajā koncertā cilvēki ar īpašām vajadzībām sēdēja uz skatuves vienā līmenī ar mūziķiem. Skaņa netika elektroniski apstrādāta, tādēļ mūziku bija daudz vieglāk uztvert. Lai šie ļoti jūtīgie cilvēki justos labi, telpā bija izkliedēta, zila gaisma, krēsli sēdēšanai un austiņas, kuras varēja izmantot, ja kāds vēlējās ieturēt pauzi. Tādēļ šie koncerta apmeklētāji nevienu netraucēja, un viņiem nebija jāiziet no zāles pirms laika.

Līdzīgus pasākumus organizē galerija “Labirints” Ļubļinā. Šeit tiek izstādīti modernās mākslas darbi un organizētas aktivitātes, kurās dalībnieki paši pārstāv savas intereses. Piemēram, notiek izstādes vai pasākumi, kuros cilvēki ar īpašām vajadzībām citiem dalībniekiem izskaidro savu viedokli vai pieredzi. Galerija jau trīs gadus cieši sadarbojas ar kādu nedzirdīgu personu, kura šobrīd jau ir pieņemta patstāvīgā darbā un pasniedz zīmju valodas kursus, kuri tiek tulkoti runātā valodā. Bez tam Agata Sztorc, galerijas pedagoģiskās nodaļas vadītāja, organizē pasākumus neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem. Piemēram, vājredzīgi apmeklētāji varēja apmeklēt izstādi, kurā mākslas darbus, kurus bija veidojuši neredzīgi vai vājredzīgi mākslinieki, varēja aptaustīt. Man bija iespēja piedalīties viena šāda pasākuma organizācijā. Bez tam Galerija nesen ir sākusi piedāvāt pastaigas pa pilsētu, kurās neredzīgi un vājredzīgi cilvēki stāsta par saviem piedzīvojumiem kādā noteiktā pilsētas daļā. Šādi pasākumi ir svarīgi, jo tie parāda, ka ne katrs var saredzēt pasauli ap sevi tā, kā mēs iedomājamies.    

EPALE: Kā būtu jāvērtē iestādes piekļūstamība? Kā būtu jāveic pārbaude un kas būtu jāņem vērā?

R.L.: Tas ir ļoti grūts jautājums. Piekļūstamība attiecas praktiski uz visiem iestādes darbības aspektiem. Saskaņā ar pagājušajā gadā pieņemto likumu iestādes jāpiemēro arī tām vajadzībām, kas būtu to potenciālajiem darbiniekiem ar īpašām vajadzībām.

Konstruktīvā piekļūstamība ietver komunikāciju ēkas iekšpusē, pieeju no ārpuses, dažādu stāvu un līmeņu sasniegšanu, norādes utt. Svarīga ir arī digitālā piekļūstamība. Tā ietver piekļūstamu mājas lapu, atbilstošus paziņojumus un uzticamu informāciju par iestādē esošo un trūkstošo piekļūstamības aprīkojumu.

Es vienmēr saku, ka piekļūstamību nevar izmērīt. Nevar teikt, ka iestāde ir par 50% piekļūstama. Tā vai nu ir piekļūstama vai arī nav. Iespējams arī atklāti pateikt, ka iestādei šajā ziņā ir vēlēšanās un tā ir sākusi mainīties.

Piekļūstamība ir ļoti kompleksa tēma, tādēļ katrā kultūras iestādē vajadzētu būt kādam, kurš konsultē personāldaļu, ja darbā piesakās neredzīgs cilvēks, un kurš palīdz komunikācijas nodaļai sarunās par piekļūstamību pasākumiem. Protams, vēl labāk ir, ja var saņemt palīdzību un konsultācijas no ārējiem speciālistiem un no cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Jautājumos par iestādes konstruktīvo veidolu, programmām vai mājas lapu pārbaudes var veikt ārēji uzņēmumi vai nevalstiskās organizācijas.      

EPALE: Kādā veidā mēs varam visiem paziņot, ka mūsu iestāde ir piekļūstama? Kā mēs varam iedrošināt cilvēkus ar īpašām vajadzībām, lai viņi pie mums nāktu un aktīvi piedalītos pasākumos?

R.L.: Domāju, ka par piekļūstamību ir jārunā godīgi un objektīvi. Šobrīd ir grūti atrast iestādi, kura pilnībā izpildītu piekļūstamības mērķus un standartus. Nav arī piemēru par iekļaujošiem pasākumiem, kuri būtu 100% pieejami pilnīgi visiem un kuros tiktu ņemtas vērā visas individuālās vajadzības un spējas. Šī iemesla dēļ ir nepieciešami uzticami paziņojumi, kādi konstruktīvi šķēršļi un kādas komunikācijas barjeras apmeklējuma laikā var rasties, un ir jābūt zināmiem standartiem, kādā veidā mēs varam situāciju atrisināt.

Lielos pasākumos ir svarīgi, kādā veidā tiek fiksēta piedalīšanās. Ir svarīgi, lai pieteikšanās anketā būtu iekļauts jautājums par personas, kura vēlas mūs apmeklēt, vajadzībām. Šeit var jautāt, vai un kādā mērā apmeklētājiem ir nepieciešams atbalsts, un vai viņi ieradīsies kopā ar asistentu, kuram iestāde dažādos veidos var sniegt palīdzību.

Mēs nedrīkstam aizmirst to, ko es saucu par “piekļūstamības ceļu”. Piekļūstamība sākas personas ar īpašām vajadzībām dzīvoklī. Kāds, kurš vēlas apmeklēt kādu iestādi, varbūt jau savā tuvākajā apkārtnē sastopas ar barjerām. Iestādes piekļūstamība sākas jau privātajā mājsaimniecībā. Bieži vien cilvēki nenāk pie mums, jo dzīvo daudzstāvu mājās bez lifta un nav neviena, kas viņiem varētu palīdzēt. Šeit rodas svarīgs jautājums: Vai kultūras iestādēm būtu jārūpējas par savu apmeklētāju vajadzībām tādā mērā? Vai arī par to būtu jāuzņemas atbildība pašvaldībām?

Ir ļoti svarīgi precīzi saprast vajadzības. Ja cilvēks jau iepriekš prasa: “Vai tas, ko es vēlos darīt, Jūs interesē?” un saņem apstiprinošu atbildi, mēs varam rēķināties ar to, ka kāds tiešām atnāks. Pastāstīšu, kāda ir pašreizējā situācija. Mēs Ļubļinā sākām pētīt, kādas aktivitātes varētu interesēt nedzirdīgus vecākus un bērnus. Secinājām, ka viņi mūsu aktivitātes izglītības jomā principā uzskata par labām, tomēr viņi labprāt piedalītos aktivitātēs, kurās viņi varētu gūt priekšstatu par to, kas vispār ir mūzika. Šai īpašajai grupai skolas mācību plānā nebija daudz aktivitāšu, kas palīdzētu saprast, kas ir vibrācijas, mūzika un ritms. Kad mēs noorganizējām šādu tikšanos, bija ieradušies tik daudz dalībnieku kā nekad agrāk. Pēc tam mēs sākām sadarbību ar kādu harizmātisku bundzinieci. Ar savu instrumentu radīto vibrāciju viņai izdevās nedzirdīgajiem sniegt priekšstatu par to, kas ir mūzika, skaņas un ritms. Svarīgi bija arī tas, ka nodarbībā piedalījās gan nedzirdīgi, gan dzirdīgi bērni.

Domāju, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām labprātāk piedalās pasākumos, kas nav domāti tikai viņiem, bet visiem, pasākumos, kurā visi ir līdzvērtīgi un jūtas labi.

Jāatzīst, ka man nepatīk piekļūstamību realizēt tādā veidā, ka lielā kultūras iestādē, kas domāta visiem cilvēkiem, tiek iekārtota mazāka, piemēram, galerija nedzirdīgajiem vai teātris neredzīgajiem. Šādā gadījumā tiem, kuri tur rīko kursus, jāizšķiras, ko piedāvāt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, un šai īpašajai grupai tad tiek piedāvāti daži kursi. Katru gadu notiek daudzi pasākumi un dažādas aktivitātes, tomēr tikai viena no tām ir ar akustisko aprakstu un viena ar subtitriem. Protams, es to domāju mazliet ironiski un vēlos uzsvērt, ka var saprast kultūras iestāžu viedokli, kuru rīcībā nav tāda budžeta, lai viņi varētu nodrošināt 100% piekļūstamību. Nevienai iestādei nav publikas, kas (organizatoru skatījumā) ierastos pietiekamā skaitā, lai tai vienlaicīgi piedāvātu visaptverošu un visiem pieejamu programmu. Diemžēl.   

EPALE: Jūs esat mākslas vēsturnieks un veidojat mākslas darbu akustiskos aprakstus. Vai domājat, ka ir iespējams aprakstīt jebkuru mākslas darbu?

R.L.: Noteikti jā! Visus mākslas priekšmetus un mākslas darbus iespējams akustiski aprakstīt, kas attiecas uz to vizuālo pusi.    

EPALE: Kā to var iemācīties?

R.L.: Akustisko aprakstu veidošana līdzinās tulkošanai. Tas, ko var redzēt, tiek iztulkots tādā formā, ka to var dzirdēt. Man nav ilūziju, ka tas ir iespējams par visiem 100%. Bet cilvēkiem patīk stāsti un stāstīšana. Par laimi esmu studējis mākslas vēsturi. Tai piemīt zināma “nišas eksistence”. Tas, kurš studējis mākslas vēsturi, prot gan precīzi saredzēt, gan arī runāt par redzamo un profesionāli aprakstīt objektus. Tādam cilvēkam ir vieglāk akustiski aprakstīt objektu, jo viņš ir pieradis precīzi saredzēt skulptūru un arhitektūras būtību. Aprakstā jāievēro zināma secība, vispirms tiek aprakstītas svarīgākās, pēc tam mazāk svarīgās detaļas, vai arī, ja tas nav iespējams (ja objekts ir abstrakts), tajā jāatrod noteikta kārtība vai sistēma, lai stāstu padarītu vienkāršāk uztveramu. Protams, mākslas darbu aprakstīšana vēl nav akustiskais apraksts.

Akustiskajam aprakstam kā palīglīdzeklim vai pakalpojumam ir noteikts formāls ietvars, kas attiecas uz teksta un ieraksta ilgumu un stāsta uzbūvi. Tomēr esmu pārliecināts, ka katrs to var iemācīties.

Es bieži un labprāt veidoju akustiskos aprakstus klātienē. To darot, es jūtos ļoti labi un ceru, ka publika jūtas tāpat. Klātienes aprakstos es no klausītāju ķermeņa valodas varu izsecināt publikas reakciju vai arī vienkārši pajautāt, vai klausītāji var izsekot manu domu gaitai, vai viņi šajā objektā saskata to pašu, ko es, vai arī kaut ko citu. Akustiskajam aprakstam jābūt objektīvam, personisko iespaidu paušana šeit ir nevietā. Klātienes akustiskajā aprakstā man visvairāk patīk runāt par to, kādā veidā mākslas darbs tiek “redzēts”, tas ir, kā notiek kāda objekta aplūkošanas un analīzes process, jo mākslā, un jo īpaši modernajā mākslā, mākslinieks bieži vien “spēlējas” ar savu personisko un skatītāja uztveri.

Mans mīļākais piemērs šeit ir kāda mākslinieka uzņemta fotogrāfija – atvērtas mutes kontūra, redzama ir tikai sejas apakšējā daļa. Bet tad notiek negaidīts pavērsiens! Tikai pēc kāda laika, kad pieejam fotogrāfijai tuvāk, izrādās, ka tā nav cilvēka seja, bet daļa no manekena galvas. Šī objekta akustisko aprakstu esmu izveidojis tā, ka sākumā aprakstu cilvēka seju. Tikai, tuvāk aprakstot zobus, ilūzija izgaist. To ir grūti izstāstīt. Visi zobi ir vienādas formas un lieluma, kas izskatās nedabiski, un apmeklētājam kļūst skaidrs, ka tā tomēr nav cilvēka seja. Bet lai to pamanītu, fotogrāfija ir jāaplūko ļoti uzmanīgi. Tātad es stāstā pievēršos detaļām – zobiem un tikai tad atklāju, ka fotogrāfijā redzams manekens. Es vēlējos skatītājiem sniegt to pašu pieredzi, kāda bija man pašam. Ja es sāktu tā, kā iesaka daži akustisko aprakstu veidotāji, tas izklausītos apmēram tā: “Šajā fotogrāfijā Jūs redzat manekena apakšžokli.” Ar to viss būtu pateikts, un akustiskais apraksts ir galā. Protams, tas nav domāts gluži nopietni. Man šķiet, ka mākslinieks ir vēlējies sniegt skatītājam šo pārsteiguma elementu, ka tā nav vis sievietes seja, bet manekena.

Vēlos pasvītrot, ka akustiskie apraksti tiek izmantoti ne tikai neredzīgajiem vai vājredzīgajiem. Tos var izmantot visi, kuri kaut kādu iemeslu dēļ zināmas lietas nespēj saskatīt. Šādi apraksti bieži palīdz arī cilvēkiem, kuri būtībā redz.

Akustiskie apraksti ir interesants palīglīdzeklis arī darbā ar cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem, jo apraksti sakārtotā sistēmā stāsta par kompleksām lietām. Man bieži ir gadījies, ka akustiskā apraksta laikā kāds no klausītājiem skaļi saka “Tiešām!”. Dažas reizes esmu aprakstījis mākslas darbu, klātesot tā autoram. Tā vienmēr ir stresa pilna pieredze, jo stāsta dabisko plūdumu ietekmē domas par objekta apraksta atbilstību mākslinieka iecerei. Tomēr līdz šim vēl neesmu ne ar vienu mākslinieku sastrīdējies.

Ja runājam par piekļūstamību, mēs cilvēkus neizbēgami iedalām grupās – neredzīgie, nedzirdīgie, cilvēki, kuriem ir grūtības saprast un uzņemt informāciju. Šiem cilvēkiem mēs radām dažādus palīglīdzekļus. Tomēr, realizējot piekļūstamību praksē, izrādās, ka palīglīdzekļi, kuri palīdz vienai grupai, var noderēt arī citiem. Vēlreiz uzsvēršu, ka tas, kas palīdz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, var nākt par labu visiem. Katram palīglīdzeklim, kas paredzēts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, var atrast vēl kādu mērķa grupu, kas konkrētajā iestādē jutīsies labāk, ja varēs izmantot kaut ko papildus. 

EPALE: Vai Jūs vēlētos vēl ko papildināt?

R.L.: Es esmu cieši pārliecināts, ka viens no pedagogu uzdevumiem ir runāt par pasauli atklāti. Tādēļ es to vienmēr mēģinu darīt. Tas, ko gribu pateikt, ir: Mums apkārt ir cilvēki, kuri ir atstumti un kuru stāvoklis sabiedrībā nav labvēlīgs. Tādēļ es savā darbā mēģinu cilvēkus iedrošināt pārstāvēt savas intereses, un, cik bieži vien iespējams, iesaistīt personas ar īpašām vajadzībām.

Nobeigumā es vēlētos vēlreiz pasvītrot, ka esmu iemācījies daudz ko par dzīvi un par sevi pašu, jo man apkārt ir cilvēki, kuri nevar redzēt, jo esmu iemācījies zīmju valodu, un esmu daudz strādājis ar cilvēkiem ar garīgās attīstības un autiskā spektra traucējumiem. Ja es atceros, kas es biju, pirms pievērsos piekļūstamības problēmai un salīdzinu savu toreizējo “Es” ar tagadējo, es tagad jūtos daudz labāks cilvēks. To novēlu arī jums visiem.

EPALE: Liels paldies par sarunu.

    

Rafał Lis – mākslas vēsturnieks, pasniedzējs un sociāli aktīvs cilvēks. Pašlaik viņš kā brīvprātīgo pārstāvis un piekļūstamības koordinators darbojas Gdiņas Emigrācijas muzejā. Viņš iestājas par piekļūstamu mākslu un kultūru un ir viens no pirmajiem piekļūstamības koordinatoriem Polijā. Viņš ir vadījis  piekļūstamības procesu realizāciju kultūras iestādēs un uzņēmumos un ir strādājis ar nedzirdīgām un vājdzirdīgām personām mākslas projektos publiskajā telpā.

Viņš veido mākslas darbu un arhitektūras objektu akustiskos aprakstus un ir palīdzējis sagatavot publikācijai viegli lasāmus un viegli saprotamus tekstus, tostarp ceļvežus kultūras iestādēs un publiskajā telpā. Kā pedagogs viņš ir specializējies sadarbībai ar cilvēkiem ar garīga rakstura vai autiskā spektra traucējumiem, bez tam viņš atbalsta cilvēkus ar īpašām vajadzībām un ir amatieru komandas treneris golbolā. Viņš ir vadošo personu tīkla dalībnieks fondā “Kultūra bez barjerām” un pirmais Bogna Olszewska fonda stipendiāts. Viņa sadarbības partneri ir Eiropas pilsētu kultūras fonds, galerija “Labirints” Ļubļinā, Modernās mākslas muzejs Varšavā, “CSW  Łaźnia” un “Entrepreneurship Incubator STARTER” Gdaņskā.

(Foto: Marcin Pietrusza)

 

 

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn Share on email
Refresh comments Enable auto refresh

Tiek rādīts 1. - 2. no 2
  • Lietotāja Monika Schmeichel-Zarzeczna attēls
    Żeby kultura stała się dostępna potrzeba przede wszystkim wsparcia w przygotowaniu i podniesieniu kompetencji pracowników wszystkich szczebli ale też (a może przede wszystkim) organizatorów instytucji kultury. Za edukacją muszą iść również finanse. I to zarówno w małych jak i dużych instytucjach. Czasami wydaje się że instytucja z wielomilionową dotacją może pozwolić sobie na wszystko - a to jest mrzonka - jak się popatrzy na prowadzone działania, ilość pracowników (z i tak bardzo niskimi wynagrodzeniami) i np. wydatki związane z opłacaniem siedzib, materiałów etc.. to wyjdzie, że nie ma nawet złotówki na dodatkowe usprawnienia (pomijając już fakt, że efektem pandemii jest masowe obcinanie budżetów instytucjom kultury.). Potrzeba rozwiązań kompleksowych i systemowych, które wesprą instytucje w przygotowaniu programów dostępnych. A w kulturze jak to zwykle bywa - postawimy wymagania a pracownicy staną na głowach aby im sprostać.
  • Lietotāja Marta Kosińska attēls
    Rzeczywiście wciąż dominuje sposób projektowania wydarzeń dostępnościowych polegający na tym, że do gotowego "produktu" edukatorzy usiłują "dorobić" nakładkę dostępnościową. Brakuje myślenia projektującego wydarzenia dostępnościowe od podstaw, wraz z reżyserami, artystami i innymi twórcami. Edukatorka/edukator powinni być współproducentami bądź koordynatorami działań w instytucji, a nie osobnym działem.