chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE - Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

Emuārs

UNESCO: Mācīšanās ģimenē un kopienā: ko varam mācīties no pasaules pieredzes?

17/04/2020
Aldis Lazda
Valoda: LV

Foto: Chuck Underwood, Pixabay

Covid-19 pandēmija ir mainījusi mūsu dzīves un veidu, kā strādājam, mācāmies un komunicējam ikdienā. Turklāt šīs pārmaiņas ir ienākušas strauji un negaidīti priekš daudziem pasaules iedzīvotājiem un izgaismo arī līdzšinējos sabiedrības un izglītības izaicinājumus un iespējas.

UNESCO Mūžizglītības centra rīkotajos vebināros par mācīšanos ģimenē, kopienā, kā arī augstākās izglītības iestāžu darbu Covid-19 krīzes laikā pieredzē dalījās izglītības eksperti un augstskolu pārstāvji no Īrijas, Polijas, Pakistānas, Vācijas, Ēģiptes, Lielbritānijas, Čīles un Etiopijas, kas iesaistījušies UNESCO “Izglītības pilsētu” tīklā, stāstot par risinājumiem izglītības nodrošināšanā savās pilsētās.

Šeit apkopotas dažas vebināros gūtās atziņas. Tiešsaistē tie pieejami UNESCO Mūžizglītības institūta Youtube kanālā: https://www.youtube.com/watch?v=oTMeiFgBZ_k&list=PLivu_GCiL2mjYQOp64hcvz...

 

Neformālās un ikdienas izglītības nozīmes atzīšana

Šis krīzes laiks ir devis iespēju paskatīties uz izglītību no cita skatu punkta un novērtēt izglītības formas, kas iepriekš tikušas marginalizētas vai atstātas novārtā, tostarp neformālā izglītība un ikdienas izglītība. Daudzas pilsētas šobrīd paļaujas uz mācīšanos ģimenēs un kopienās, iesaistot gan vecākus, gan iespēju robežās vecvecākus.

Piemēram, Hamburgā darbojas ģimenes izglītības programmas, kas īpaši mērķētas imigrantu ģimenēm un vērstas uz starpkultūru un starppaudžu mācīšanos, izmantojot radošas mācību metodes, piemēram, stāstniecību un mākslas izglītību. Galvenais uzsvars tiek likts uz komunikācijas turpināšanu krīzes laikā un drošas vides veidošanu, lai paustu savas emocijas, bailes, satraukumu.  Īpaši svarīgi ir ieklausīties bērnu teiktajā, saprast viņu izjūtas, jautājumus un uz tiem pārdomāti atbildēt. Katras ģimenes ceļš izglītībā ir atšķirīgs, un tas ierakstās katras ģimenes individuālajā stāstā.

 

Esošie sadarbības tīkli – atbalsts krīzes situācijā

Daudzām pilsētām, kas iesaistījušās UNESCO “Izglītības pilsētu” tīklā, jau pirms krīzes bija izveidotas sadarbības platformas. Piemēram, Polijā, Gdiņā darbojas Senioru universitāte, piedāvājot tiešsaistes kursus psiholoģijā, ģenealoģijā u.c. Krīzes laikā tā darbība ir paplašinājusies, nodrošinot tiešsaistes mākslas, teātra, sporta nodarbības, kā arī aplikācijas atmiņas trenēšanai. Arī iepriekš izveidotie Kaimiņu centri Gdiņā tagad sniedz psiholoģisku atbalstu krīzē nonākušajiem gan pa tālruni, gan e-pastā, kā arī dod praktiskus padomus, piemēram, kā gatavot veselīgus kārumus. Līdzīga iniciatīva darbojas arī Korkā, Īrijā, kur aktīvi noris kopienu mācīšanās process. Talkā nāk arī bibliotēkas, zinātnes centri, sporta centri un nevalstiskās organizācijas, gan piedāvājot tiešsaistes nodarbības, izglītojošus televīzijas raidījumus, gan sniedzot psiholoģisku atbalstu un kopienas sajūtu.

Arī augstākās izglītības iestāžu darbs ir būtiski mainījies. Tās ne tikai nodrošina studiju procesu tiešsaistē, bet sniedz atbalstu vietējai kopienai krīzes situācijā. Piemēram, Glāzgovas Universitāte sadarbībā ar muzejiem un citām izglītības un kultūras iestādēm piedāvā atvērto lekciju ciklu par mākslu krīzes laikā, ASV jaunāko laiku vēsturi, sociālo psiholoģiju u.c. Atvērtie kursi dažādās platformās tiek piedāvāti arī Ēģiptē un Čīlē. Liels uzsvars tiek likts uz tādām iedzīvotāju grupām kā seniori, maznodrošinātie u.c., kuru pieeja mūžizglītībai var būt ļoti ierobežota. Daudzās augstskolās ir izvietotas Covid-19 testēšanas laboratorijas, kā arī studenti aktīvi piedalās gan pārtikas nodrošināšanas kampaņās, gan izglītības projektos t.s. mazaizsargātākajām iedzīvotāju grupām, piemēram, bēgļiem, imigrantiem.

Kopienas, kas jau pirms krīzes ir iemācījušās sadarboties, dalīties zināšanās un resursos, krīzes laikā ir spēcīgākas un pašpietiekamākas.

 

Mācās visi

Situācija pasaulē ir dažāda. Ir valstis, piemēram, Pakistāna, kurās ģimenes mācīšanās var būt izaicinājums gan tādēļ, ka ne visi ģimenes locekļi prot lasīt un rakstīt, gan tādēļ, ka ir dažādas izpratnes par lomām un pienākumiem ģimenē. Piemēram, var rasties situācija, ka slodze sievietēm Covid-19 krīzes laikā pat trīskāršojas un laiks jāsadala starp darbu, mājas soli un bērnu mācīšanu, tādēļ krīzes laikā jāuzsver, ka mācās visi un apgūst ne tikai skolas programmu, bet arī jaunus sadzīves modeļus un pienākumu sadali. Arvien vairāk bērnu izglītošanā aicina iesaistīties gan tēvus, gan vecvecākus. Turklāt tēvu iesaistīšana ir aktuāla arī Eiropas pilsētām.

Šis laiks ir nozīmīgs arī digitālo prasmju apgūšanai. Liels izaicinājums ir ne vien pieeja tehnoloģijām, bet arī prasme tās lietderīgi izmantot. Pieejas jautājums tiek risināts dažādi, iesaistot valsts un pašvaldību institūcijas, kā arī sadarbojoties ar uzņēmējiem, bet digitālo prasmju apguve ir izaicinājums katram indivīdam – neatkarīgi no vecuma un profesijas.

Krīzes laiks ir apstiprinājis, ka mācīšanās nekad nebeidzas un to nevar uzticēt tikai formālās izglītības iestādēm – skolām, universitātēm, izglītības centriem. Katram šis ceļš ir individuāls un visa mūža garumā, taču veiksmīgāk krīzi pārvarēs to pilsētu iedzīvotāji, kurās tiks sniegts praktisks un psiholoģisks atbalsts izglītībai ģimenē un kopienā, kā arī uzturēta saliedēta un radoša mūžmācīšanās kopiena.

 

Nākamo vebināru saraksts pieejams šeit: https://uil.unesco.org/event/gnlc-webinars-unesco-learning-cities-respon...

 


Avots: UNESCO Latvijas Nacionālā komisija.

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn Share on email
Refresh comments Enable auto refresh

Tiek rādīts 1. - 10. no 14
  • Lietotāja Diāna Šņepste attēls
    Manuprāt, laikā, kad skolēniem nav iespēju mācības apmeklēt klātienē, skolotājiem, vecākiem un skolēniem jābūt ļoti, ļoti pacietīgiem. Jāsaprot, ka visi esam vienādā situācijā, kāds to izjūt vairāk, kāds mazāk, taču mērķis visiem ir viens - kvalitatīva izglītība. Uzskatu, ka tieši šobrīd vecākiem ir iespēja parādīt sevi no labākās puses iemācot vai palīdzot iemācīties nepieciešamo vielu. galu galā vecāki taču vislabāk pazīst savu bērnu, tāpēc viņiem būtu jāzina kādā veidā bērns vislabāk atceras izlasīto vai kā izskaidrot bērnam tā, lai viņš saprastu. manuprāt, skolotāji iegulda ļoti lielu darbu un arī savus resursus un laiku, lai sniegtu skolēniem labāko, ko vien iespējams sniegt attālināti, tas vai skolēni un vecāki vēlas šo informāciju izmantot jau ir katra paša ziņā. 
  • Lietotāja KRISTINA BELOGLAZOVA attēls
    Šis laiks ir noteikti parādījies ka nepieciešams attīstīt izglītības iespējas attālināti. Esmu pārliecināta kā šo pieredzi var uzlabot nākotnē ar jaunas tehnoloģijas funkcijas vai programmu ievēšanu, jaunam metodem un skolotāju pieredzi izmantojot jaunu tehnoloģiju. Ļoti interesanti skatīties ka jau strauji un ātri attīstās mācības nozarē tiešsaistē. 
  • Lietotāja Liene Sevastjanova attēls
    Covid-19 pandēmijas laikā ir iespēja paskatīties no cita skata punkta un uzzināt cik daudz gatavi ir vecāki iesaistīties un ieguldīties, lai bērnam nepazustu mācību proces un viņš attīstītos. Bieži vien ir novērots, ka vecāks negrib iesaistīties bērnu attīstībā un viss ir nogrūsts uz skolotājiem, bet šis laiks parāda cik ļoti vecāki ir un būs tam visam gatavi. Kam sagādā grūtības un kam viss ir elementāri.
  • Lietotāja Sjuzana Rozenberga attēls
    Ja visas ģimenes būtu apzinīgas un mācītos kopā ar bērniem, neatstājot bērnu «brīvā lidojumā» mācību procesā, tad noteikti viss notiktu pozitīvi un daudz vieglāk šajā laikā. Novēroju, ka īpaši grūti ir sākumizglītības skolēniem un viņu vecākiem, jo īstenībā nezina, kā mācīties. Un tas, manuprāt, šodien ir vislielākais izaicinājums: iemācīt, kā mācīties. šajā jautājumā tiešām ir vērtīga kopienas sadarbība un palīdzība. Visi pieejamie mācību, izglītojošie resursi, atbalsts, ko tagad sniedz bezmaksas ir noteikti vislielākais bonuss visiem izglītojamiem un ģimenēm. Ceru, ka tas kalpos kā sākums ciešākai kopienas sadarbībai arī Latvijā.
  • Lietotāja Elizabete Šīrante attēls
    Šīs krīzes laikā daudz dzirdamas ir runas par to, ka jaunas dzīves reālijas ir jāapgūst tur skolēniem, tur vecākiem, tur studentiem un kādas jomas "pieaugušajiem", ģimene ir kopā, katrs dara savu darbu - skolēni mācās, vecāki strādā, katrs savā istabā.. Tomēr, sķiet, par šādu tēmu kā mācīšanās ģimenē kā kopienā nav bieži lasāms. Šis raksts runā ne tikai par sadarbību, palīdzību u.tml. Te ir runa par ģimenes kā kopienas apvienošanos šajā situācijā, savstarpēju sasaisti, saikni, "roku rokā". Arī ģimene šajā rakstā ir kas vairāk par mammu un bērnu - jāiesaista vecvecāki, tēti, atzīštot, ka mācīšanās nav tikai skola vai universitāte. Skola taču ir viss! Prieks, ka īpašs akcents ir likts arī uz ārzemju fonu kā paraugu, piemēru.
  • Lietotāja Made Jete Jance attēls
    Var piekrist autoram, tiešām COVID-19 ir mācījis pielāgoties, vairāk ģimenēm iesaistīties apmācību procesā, taču, manuprāt, ikvienam skolotājam ir jāapdomā vai tas, ko uzdod bērnam ir pareizais apjoms. Nav noslēpums, ka kopš sākusies mācīšanās attālināti, skolēniem ir pieaudzis apjoms. Katrs priekšmeta skolotājs uzdod maksimālo par apgūstamo tēmu - vispirms jau apgūt teoriju patstāvīgi (kas skolēnam prasa daudz vairāk laika, kā klasē, jo pats informāciju meklē un ne visiem ir šādas iemaņas) un papildus tam, izpildīt lielus un apjomīgus darbus. Un tas ir katrā priekšmetā. Vecāki, kuriem ir standarta 8h darba diena, mājas pienākumi + jāvelta liela uzmanība bērnam un viņa izglītībai (nemaz nerunājot, ja ģimenē aug vairāki bērni). Ar laiku kāds no iesaistītajiem nespēs panest šo apjomu un sistēma sabruks. 
    Daudzas man zināmas skolas darbu organizēja sarakstē - uzdodot darbu un gaidot atgriezenisko saikni. Manuprāt, lai noņemtu lielo slogu no vecākiem, ikvienam skolotājam bija nepieciešams novadīt stundu jebkurā tiešsaistes platformā (ZOOM utt), nepalielinot mājas darbu apjomu. 

    Uzskatu, ka  COVID-19 ir iemācījis mums uz lietām skatīties savādāk... bet vai tiešām pareizāk? 
  • Lietotāja Paula Lagzdiņa attēls
    Laikam ejot uz priekšu, mēs tiekam no dažām problēmām vaļā un tik pat daudz problēmu pienāk klāt. Šī problēma skar visu pasauli un mēs neviens īsti tam nebijām gatavi, bet līdz ar to, ka mūsu prāti spēj adaptēties, pielāgoties notiekošajai situācijai, uzskatu, ka drīz vien būsim pieraduši pie šīs situācijas, ka darbs, skolas, komunikācijas notiks attālināti. Pats sākums bija diezgan sarežģīts izaicinājums visiem, skatoties uz studentiem, pedagogiem u.c., bija grūti iesākt savu darbību vidē, kurā nemaz tik bieži nebijām apgrozījušies, bet līdz ar to, ka mūsu dzīves jau tā lēnām bija ievirzījušās tehnoloģiju pasaulē, tad visa tā darbība nemaz nebija tik sveša. Ir pagājuši vairāk kā 2 mēneši, kopš mums ir ierobežota brīvība, bet par šiem 2 mēnešiem esam divtik daudz iemācījušies. Šai situācijai ir savi plusi un mīnusi, un mums to gribot negribot bija jāpieņem. Noteikti piekrītu daudz teiktajam rakstā, mācāmies visi, situācija skar visus un pēc laika jau šī situācija būs kā normāla ikdiena, kur mēs vairs nesaskatīsim problēmu, būsim pieraduši pie esošās situācijas. Izmaiņas ir notikušas, tagad tikai atlicis pie tā adaptēties.
  • Lietotāja Arine Čužāne attēls
    Manuprāt COVID-19 ļoti mainīja mūsu dzīvi. No sākuma man tas vis nepatika, darba apjoms bija liels, bija daudz jautājumu un es nezināju kas uz viņiem var atbildēt. Tagad pagāja divi mēneši un liekas, ka es vienmēr mācījos attālināti. Vis mainās un pie visa var pierast.  
  • Lietotāja Lelde Kristīne Kaužēna attēls
    Katrā valstī COVID - 19 ir radījis dažādu virkņu problēmu, izaicinājumu ar kuras ikviens no mums uzņem citādāk. Uzskatu, ka pasaule vairs nebūs tāda kā agrāk. Šis ir pagrieziena punkts vēl kam jaunam un mēs tikai tagad to sākam apjaust. Attālinātā mācīšanās ir mūsu nākotne. Pārāk ilgi pavadīts sēžot solā un klausoties runātājā. Pasaule mainās un mums jāmainās tai līdz, padarot mācīšanās procesu par patīkamu laika pavadīšanu. 
  • Lietotāja Kate Klavina attēls
    Rakstā apskatīti ļoti būtiski aspekti un problēmas, ar ko mums nākas saskarties kā kopienām. Domāju un ceru, ka COVID-19 izmainīs mūsu uztveri par pedagoģiju un mācībām uz visiem laikiem, izglītība nevar būt kas prestižs, tai ir jābut pieejamai visiem, un šis laiks noteikti sper lielu soli tā virzienā. 
    Protams, nenoliedzami, šis ir grūts laiks ģimenēm, jo vairāk laika ir jāvelta bērniem, jāpalīdz viņiem mācībās, taču pavisam noteikti no ši visa ģimenes iegūst vairāk kopā pavadītu laiku, un protams arī jaunu pieredzi, kas noteikti nekur nepazudīs arī pēc pandēmijas beigām. 
    Ir grūti spriest kā šis viss beigses, taču skaidrs ir viens, tā kā bija agrāk, vairs nebūs nekad. Nepadosimes pie grūtībām šobrīd, jo mūs gaida spoža nākotne, izglītosimies, meklēsim pašmotivāciju, un viss būs labi!