chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

 
 

Emuārs

„Kurpniekam ir vissliktākās kurpes” un citas andragoģijas „gudrības“

19/11/2018
by Ilze Seipule
Valoda: LV
Document available also in: PL FR DE EN HR NL

Oriģinālvaloda - poļu valoda

„- Es aizbraucu uz kādu augstskolu. Mani palūdza aprunāties ar darbiniekiem par komunikācijas uzlabošanu, un pēc nodarbības grupas atsauksmēs bija rakstīts, ka šo uzņēmumu pēc iespējas ātrāk vajadzētu likvidēt un lai pie viņiem nekad vairs nesūta šo ākstu.

- Ko tu izdarīji nepareizi?

- Tagad es to zinu. Pirmkārt, es šos cilvēkus uzreiz uzrunāju uz „tu“, viņu vidū bija kāds profesors un vairāki docenti, kas pie tā nebija pieraduši. Otrkārt, es viņiem piedāvāju strādāt ar sen pierādītu un par labu atzītu metodi, tas ir, lūdzu viņus sarunāties pāros, kas viņiem šķita pārāk intīmi. Viņi jutās apdraudēti (...). Ar lielāko daļu skolotāju strādāt ir ļoti grūti“ [1].

Šis intervijas fragments mani saista trīs iemeslu dēļ:

1) pirmkārt, es esmu andragoģe, tas nozīmē, es izglītoju pieaugušos;

2) otrkārt, es pati esmu pieaugusi skolotāja;

3) treškārt, es piedalījos iepriekšējā fragmentā minētajā nodarbībā, ko šādi aprakstīja nodarbības vadītājs. 

Minētie iemesli man izraisīja vēlēšanos uzrakstīt komentāru par šo intervijas fragmentu no dalībnieka viedokļa. Pēc manām domām saspringtā situācija vai pat konflikts bija saistīts ar to, ka nodarbības vadītājam un dalībniekiem bija krasi   atšķirīgi priekšstati par nodarbību un tās darba stilu. Tieši tādēļ kursa vadītājam mūsu grupa šķita „smaga“. Nodarbības dalībniekiem- pieaugušo izglītotājiem bija jāiejūtas apmācāmo lomās. Tomēr vairums no mums gaidīja jau gatavus instrumentus, pārbaudītus risinājumus un panākumu receptes. Turpretim nodarbības vadītājs vēlējās, lai mēs dalāmies pieredzē un tādējādi viens otru iedvesmojam. Viņš pats stāvēja nomaļus un vēroja mūsu darbību. Mūsu neapmierinātību ar notiekošo, tas ir, dalībnieku neapmierinātību viņš komentēja ar teikumu: „Tāds ir mans darba stils, un tā nav mana problēma“.

/lv/file/prawidlaaajpg-1prawidlaaa.jpg

Es jau ilgāku laiku vēlējos uzrakstīt savas pārdomas par šo interviju. Nevaru noliegt, ka tēma, kuru es šeit vēlētos apspriest, jau daudzus gadus atspoguļo labi zināmo teicienu „Kurpniekam ir vissliktākās kurpes“. Vai šī ikdienišķā, bet trāpīgā patiesība attiecas arī uz andragogiem, apmācību konsultantiem un pedagogiem?

Pirms dažām dienām es piedalījos iedvesmojošās apmācībās par tēmu Webwriting, kuras vadīja EPALE vēstnieki. Pēc gandrīz veselu dienu ilgušas cīņas ar dalībnieku jautājumiem, ziņojumiem un stāstiem par mūsu problēmām apmācību vadītāja Anna Miotka (Anna Miotk) uzslavēja mūsu ieinteresētību un kreativitāti. Jāatzīst, ka tik konstruktīva atsauksme man piešķīra spārnus gluži kā  Red Bull. Bez tam es atcerējos sākumā aprakstīto pieredzi, kas mani iedvesmoja uzrakstīt: KĀ PIEAUGUŠO IZGLĪTOTĀJS- ANDRAGOGS (NE)IEJŪTAS SKOLĒNA LOMĀ?

Publikācijās par pieaugušo izglītību daudz tiek runāts par kompetencēm, kurām būtu jāpiemīt pieaugušo izglītotājiem, apmācību vadītājiem un audzinātājiem. Šeit ir vērts pieminēt dažus svarīgus viedokļus par šo tēmu. Piemēram, Jozefs Karguls (Józef Kargul) atgādina, ka „postmodernā sabiedrība ir izraisījusi skolotāja institucionālās sabiedriskās lomas destrukciju. Skolotājs vairs nav vienīgais zināšanu avots. Viņš vairs nav autoritāte ne skolēniem, jo īpaši pieaugušiem, ne vecākiem, ne vietējai sabiedrībai. Daudzu autoru, tajā skaitā izglītības ziņojumu rakstītāju, cerības, ka skolotāji atkal kļūs par autoritātēm, atgādina „lietus piesaukšanu“. Pieaugušo izglītotājs bieži vien šo faktu neatzīst un vēl joprojām iedomājas, ka viņš ir šāda autoritāte. Tomēr viņa gadījumā ir notikusi dramatiska dalīšanās: viņš pats pārstāv demokrātiskas vērtības un vienlīdzību, tomēr sabiedriskajai izglītības iestādei un sev pašam kā tās funkcionāram viņš rezervē konservatīvas vērtības. Tādēļ viņš domā, ka viņam ir tiesības pieaugušiem skolēniem piedāvāt svarīgākās vērtības, personisko piemēru un „īstos“ zināšanu avotus, viņš atsaucas uz saprātu. Viņš neredz, ka postmodernā pasaule ir plurālisma pasaule visās tā izpausmēs (...). Šāda skolotāja izturēšanās regulāri izraisa skolēnu nepatiku un pakļauj skolotāju ne tikai verbālai agresijai. Mūsdienās skolotāju neviens vairs neaizstāv. Arvien biežāk skolotājam jādzird, ka viņš kādu apspiež vai ar kādu manipulē. Pavisam reti var dzirdēt, ka viņš pilda tradicionālo institucionālo skolotāja lomu, kas postmodernajā pasaulē diemžēl ir zaudējusi spēku“ [2]. Pieminētais citāts, šķiet, ir atbilde uz jautājumu, kāpēc pieaugušo izglītotājam ir tik grūti iejusties skolēna lomā. Varbūt viņš izjūt disonansi? No vienas puses viņš ir skolotājs, kurš vairāk vai mazāk sakņojas tradīcijās un kuram ir nepieciešamība būt atzītam, līdz ar to viņš jūtas aicināts „vadīt pieaugušos“. No otras puses viņš apzinās, ka daudzas patiesības un daudzi risinājumi postmodernās īstenības izraisīto pārmaiņu dēļ nav pārbaudāmi. Abas šīs lomas ir pretrunā viena otrai, un tas izraisa neatbilstības un neveiklības sajūtu un varbūt pat šizofrēnijai līdzīgu stāvokli. 

Šīs pārdomas papildina Dorotas Lubranas (Dorota Lubrań), viedoklis, kura uzsver, ka mūsdienu skolotājam ir dots grūts uzdevums, kas prasa nepārtrauktu un secīgu saturisko, metodisko un organizatorisko kompetenču uzlabošanu, kā arī pastāvīgu zināšanu un praktisko spēju aktualizāciju un papildināšanu. „Katram pieaugušajam būtu jāapzinās, ka mūžizglītība ir priekšnoteikums, lai pilnībā iekļautos demokrātiskajā sabiedrībā“, arī - un pirmkārt - pieaugušo izglītotājam“ [3].

Komentējot šīs atziņas, jāuzsver, ka literatūrā atrodami tikai nedaudzi viedokļi vai pētījumi par pieaugušo izglītotāju funkcionēšanu skolēnu lomā. Tādēļ es domāju, ka Agneškas Majevskas Kafarovskas  (Agnieszka Majewska-Kafarowska) un Ursulas Taboras (Urszula Tabor) raksts, kurā autores dalās savu pētījumu pieredzē un apraksta, kādā veidā pieaugušo izglītotājs sevi atpazīst skolēna lomā, ir īpaši vērtīgs. Šī pētījuma rezultāts gan nav īpaši optimistisks un rada pārdomas. Pētījumā tika aptaujāti kursa, kas bija paredzēts pieaugušo izglītotājiem, dalībnieki. Kursu organizēja tālākizglītības centrs. Kurss bija paredzēts, lai tā dalībniekiem sniegtu padziļinātas zināšanas andragoģijas jomā, bet jo īpaši, lai pievērstos pieauguša skolēna kā mācību procesa subjekta funkcijai. Nepieciešamību šāda kursa organizēšanai bija izteikuši paši dalībnieki. Tādēļ atbilde, kuru aptaujātie sniedza uz jautājumu par andragoģijas refleksiju, ir pārsteidzoša. Tika piedāvāti divi atbilžu varianti:

a) Andragoģija ir zinātnes disciplīna, kurai pieaugušie  jārosina refleksijai par sevi pašu, pasauli un citiem.
b) Andragoģija ir zinātnes disciplīna, kura sniedz atbildi uz jautājumu, kā jāizglīto un jāaudzina pieaugušie. [4].

Apbrīnojami, ka pirmo atbildi izvēlējās tikai 20% aptaujāto personu. Variantu b) izvēlējās veseli 45% aptaujāto. 22% neatzīmēja nevienu no abiem variantiem, bet vairāki aptaujātie atzīmēja abus variantus. Domāju, ka te nav nepieciešami papildus komentāri. Atbildes uz citiem anketas jautājumiem bija ne mazāk pārsteidzošas. Šī pētījuma secinājumus var apkopot šādos formulējumos:

1) Pieaugušo izglītotāji pārsvarā ir pasīvi lasītāji (vismaz attiecībā uz speciālo literatūru).

2) Pieaugušo izglītotāji parasti sagaida jau gatavus instrumentus, nevis iedvesmas vai refleksijas iespējas.

3) Pieaugušo izglītotāji visbiežāk apmeklē apmācības vai tālākizglītības kursus, ja viņiem jāiegūst kvalifikācija vai nepieciešams apliecinājums par profesionālo pilnveidi.
4) Pieaugušo izglītotāji bieži vien pauž tādus pašus viedokļus kā viņu skolēni, kurus viņi vērtē ļoti kritiski.

Kā tas var būt, ka, neskatoties uz uzsvērto teikumu, ka „Izglītība ir neatņemama, eksistenciāli svarīga cilvēka dzīves sastāvdaļa“ [5], šī ideja ir tik grūti īstenojama pieaugušo izglītotājiem? Varbūt šī dilemma un pieaugušo izglītotāju grūtības iejusties skolēna lomā ir izskaidrojamas ar drosmes trūkumu un nespēju „dzīvot uz robežas“ un „darboties robežzonā“, kas savukārt ir saistīta ar gatavību uztvert jaunus impulsus, par ko raksta Lukašs Mihalskis (Łukasz Michalski). Autors mums atgādina Mihaila Bahtina (Michail Bachtin) maksimu: „Eksistēt nozīme ar kādu komunicēt dialogā“. Runa ir par spēju argumentēt sarunā ar sevi un ar pasauli. Cilvēks, kurš nepiedalās šādās debatēs, nepiedalās dzīvē. Ņemot vērā mācīšanās eksistenciālo dimensiju, mēs nonākam pie slēdziena, ka mācīšanās procesam būtībā ir jābūt dialogam. Tam  jāataino domu apmaiņa par atšķirīgo un tādējādi jārada dzīve [6]. Pēc manām domām tieši drosme un gatavība „iekāpt jaunās kurpēs“ dod ierosmi dzīvei.

Un kā tas ir Jums? Vai Jums patīk mācīties? Vai Jums patīk apmeklēt apmācības, seminārus vai kursus? Ja Jūs tos augstu vērtējat un domājat, ka tie ir „piemēroti“, lūdzu, dariet mums to zināmu. Bet, ja Jums nav vēlēšanās „iekāpt jaunās kurpēs“ vai arī, ja vecās kurpes „pārāk spiež“, vai arī, ja Jūs labprātāk staigājat „basām kājām“, lūdzu, uzrakstiet mums, kāpēc.  Iespējams, ka apgalvojums, ka pieaugušo izglītotāji nelabprāt mācās, ir viens no mītiem, kas iespējami ātri būtu jāapgāž.

[1] http://wyborcza.pl/duzyformat/1,127290,11697611,Jacek_Jakubowski__czyli_... (pēc stāvokļa uz 13.06.2018.).

[2] J. Kargul: Edukacja dorosłych w ponowoczesnym świecie, „Chowanna” 2003, S. 199.

[3] D. Luber: Rola i znaczenie andragoga w procesie edukacji i wychowania dorosłych. [in:] A. Fabiś, B. Cyboran (hrsg.), Dorosły w procesie kształcenia dorosłych, Bielsko-Biała - Zakopane 2009, s. 205.

[4] U. Tabor, A. Majewska-Kafarowska: „Autorefleksja zawodowa nauczycieli dorosłych a ich funkcjonowanie w roli ucznia i nauczyciela”. [in:] A. Stopińska-Pająk (hrsg.), Edukacja dorosłych. Doradca zawodowy. Rynek pracy, Warszawa 2006.

[5] A. Stopińska-Pająk: „Edukacja dorosłych i poradnictwo zawodowe wobec wyzwań rynku pracy”. [in:] A. Stopińska-Pająk (hrsg.), Edukacja dorosłych. Doradca zawodowy. Rynek pracy, Warszawa 2006.

[6] Ł. Michalski: Strach przed innym, czyli o istocie uczenia się. [in:] A. Fabiś, A. Stopińska-Pająk (hrsg.), Uczący się dorosły w zmieniającym się świecie, Bielsko-Biała 2010, s. 57.

 Dr. Monika Sulika (Monika Sulik) – ir asistente un docente. Viņa vada didaktiskus kursus par tēmu „Biogrāfijas izglītībā“. Sertificēta konsultante un akadēmiska mentore. Kopš 2018. gada viņa ir žurnāla „Pieaugušo izglītība“ (Edukacja Dorosłych) redakcijas sekretāre. EPALE vēstniece.

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Tiek rādīts 1. - 10. no 32
  • Lietotāja Liene Ušvile attēls
    Ja piekrītam, ka pedagogs cenšas runāt ar skolēnu (jebkura vecuma) iespējami kā ar līdzīgu, kā ar pieaugušu cilvēku, izvēloties tikai skolēna vecumam atbilstošus rīkus - valodas izvēle, satura dziļums, koncentrēšanās ilgums u.tml., tad ļoti lielā mērā rakstā minētie argumenti un secinājumi pēc pētījuma veikšanas ir jāņem vērā ikvienam, pat pirmsskolas izglītības pedagogam. Rakstā teiktais par pieaugušo apmācītāju jeb andragogu nepieciešamību mūžilgi izglītoties, nemitīgi papildinot prasmes un iemaņas dažādās jomās, ļoti lielā mērā attiecināms arī uz pedagogu. Izglītības mērķu sasniegšanai pedagogam ir jābūt empātijas spējām attiecībā uz skolēnu jebkurā vecumposmā. Empātijas spējas ir atslēgas vārds gan satura plānošanā, gan metožu izvēlē, gan palīdzība apgūt prasmes un nostiprināt iemaņas.
  • Lietotāja Jeļena Alute attēls
    Manā praksē, apmeklējot kursus, lielāka daļa  no tiem bija vērtīga un jaunas idejas es ar prieku izmantoju praksē.  Bet, diemžēl, bija tādi, apmeklējot kurus radās sajūta, ka tu velti zaudēji laiku, lai gan pirms apmeklējuma rūpīgi pētu programmu un izvēlos tikai to, kas ir nepieciešams. Piekrītu, ka ļoti daudz atkarīgs no pasniedzēja, bet arī svarīgi, kāda ir grupa. Ja grupā, lielāka daļa no cilvēkiem mērķtiecīgi grib apgūt kaut-ko jaunu, strādāt vieglāk un interesantāk.
  • Lietotāja Jolanta_ Zastavnaja_ attēls
    ''Manuprāt, meklējot atbildes uz jautājumiem, kādēļ skolotājam ir grūti iejusties skolēnu lomā. Viens no iemesliem, ir pazaudēt savu komforta zonu, bailes ''iekāpt jaunās kurpēs''. Ļoti nozīmīga skolotāja prasme ir nebaidīties ''iekāpt citās, jaunās kurpēs''. Skolotājam ir jālasa, jāinteresējas par jaunatklājumiem izglītībā, tehnoloģijās, pētījumos par sabiedrību, skolēniem,piem. paaudžu atšķirībās. Tieši zināšanas jeb mūžizglītība apvienojumā ar ''iekāpšanu jaunās kurpēs'', skolotāju var aizvest ļoti interesantā, krāšņā piedzīvojumā, mācot, izglītojot izglītojamos. Un ,protams, šeit nevar nepieminēt, sevis un sava paveiktā analīzi, kas palīdz saprast paveikto un skaidri parāda turpmākos mērķus.''

  • Lietotāja Linda Trūle attēls
    Lai strādātu par skolotāju, ikvienam ir jāapzinās, ka katram pašam ir jāpilnveidojas līdz ar saviem audzēkņiem, jo viena gatavā “recepte”, nederēs visiem. Līdz ar to, apzinoties, ka izglītības iestādē ienāk jauni audzēkņi ar savām interesēm, vajadzībā, skatījumu uz dzīvi, ir jāsaprot, ka ir nepieciešama sevis, savu zināšanu praktisko spēju aktualizāciju un papildināšanu, uzlabošanu. Tā kā skolotāju profesija ir tā, kurā nemitīgi jāpilnveido sevi, un to nosaka arī Izglītības likums, mūsdienās šāda iespēja ir gan formālajā, gan neformālajā izglītībā, ir pieejami dažādi, kursi, lekcijas, semināri, dažādi projekti, un šo piedāvājuma klāsts ir liels, un ir iespēja izvelēties pēc ieskatiem, šī brīža aktuālajām vajadzībām. Un apmeklējot šādus sevis pilnveides, kursus, ir jāņem viss piedāvātais, neatkarīgi no kvalitātes, vai cita kā, bet kā zināms slikta pieredze ir arī pieredze, no kuras ir iespējams mācīties. Pati personīgi varu dalīties ar pozitīvu piemēru, no vieniem kursiem, kur es kā pedagogs iejutos skolēnu lomā, kur caur praktisko darbošanos tika izzinātas dažādas metodes, kā skolēniem mācīt kritiskās domāšanas prasmes, un es uzskatu, ka tikai caur šo prizmu, ir iespēja pilnīgi izprast vai šīs piedāvātas metodes tev un taviem audzēkņiem derēs vai nē. Un iegūtas zināšanas, prasmes ir daudz noturīgākas, nekā tās es būtu noklausījusies parastā lekcijā. Bet viennozīmīgi varu apgalvot, ka šie pilnveides kursiem, jābūt ieguvumam sev pašam. Jo dzīves gudrāks, zinošāks būsi, jo lielāka tava vērtība būs sabiedrībā, tādēļ nepieciešams mācīties visu mūžu. Un tikai apzinoties to, ļaus iekļauties demogrāfiskajā sabiedrībā. 
  • Lietotāja Elīna Bogdanova attēls
    Labprāt apmeklēju kursus un seminārus par sev interesējošām tēmām un aktualitātēm. Kā arī esmu izmantojusi Erasmus + piedāvātās iespējas, kas paplašina redzesloku un sniedz zināšanas no profesionāļu praktiskās pieredzes, ko universitātes solā, diemžēl, neiegūstam. Protams, lai maksimāli daudz gūtu no kursiem vai dažādiem semināriem, lekcijām ir jādodas uz tiem ar interesi un jābūt atvērtam arī iesaistīties un diskutēt. Kursi nereti notiek ārpus darbalaika vai studiju laika, kas nozīmē, ka tiem jāpatērē savs brīvais laiks. Taču tas nekādā ziņā netiek izniekots. Vienmēr ir ļoti svarīgi gūt ko jaunu, kas ir neatņemama vērtība - pieredze un zināšanas. 

  • Lietotāja Zane Katrīne Kļaviņa attēls
    Esmu ļoti priecīga un pateicīga, par to, ka papildus studiju programmā noteiktajiem kursiem, varu brīvajā laikā izvēlēties no plaša klāsta profesionālās pilnveides kursiem, semināriem, apmācībām. Labprāt piedalos arī Erasmus+ un līdzīgos pieredzes apmaiņas, neformālās izglītības pasākumos, radošās darbnīcās, klausos sabiedrībā zināmo cilvēku lekcijas par sev interesējošām tēmām. Man vēl ne reizi nav gadījies justies, ka būtu zaudējusi savu laiku šāda veida izglītošanās aktivitātēs. Domāju, ka izšķiroša ir katra individuālā attieksme - ja vēlies kaut ko dziļāk saprast, piedalies un klausies ar atvērtu prātu un aiz paša iniciatīvas, tad arī noteikti kādu atziņu atradīsi, pat šķietami garlaicīgā stāstījumā. Arī "slikta" pieredze var sniegt jaunas atklāsmes.
  • Lietotāja Laima Kronberga attēls
    Tālākizglītības vai profesionālās pilnvbeides kursus neapmeklēju formālo 36 stundu dēļ. līdz ar to izvēloties kursus, vienmēr apsveru to lietderīgumu mānām tā brīža interesēm un vajadzībām. Mūsidenās ir ļoti plašs kursu klāsts, no kura katrs var atrast sev ko lietderīgu un aktuālu tieši konkrētajam klausītājam (apmeklētājam). Skolotāja viena no galvenajām kompetencēm, ir vēlme un spēja mācīties mūžā garumā, bet kur un kā to darīt ir katra paša atbildba!
  • Lietotāja Renārs Rapa attēls
    Manuprāt, mācīšanās vide (gan skolas vide, gan pieaugušo izglītībā), kurā no izglītojamā tiek sagaidīta zināšanu uzņemšana no skolotāja un to atkārtošana, nav demokrātiska. Un šis demokrātijas trūkums izraisa šo negatīvo attieksmi pret mācīšanos, pret tālākizglītības kursiem. Liela daļa kolēģu (skolotāji) apmeklē piedāvātos kursus tikai "papīra pēc, jo vajag stundas". Lai šī tālākizglītības vide būtu demokrātiskāka, izglītojamajiem jābūt iespējai izteikt savus viedokļus par to, kādu izglītību viņi uzskata par vajadzīgu un sniegt iespēju aktīvi piedalīties zināšanu veidošanā ar saviem skolotājiem. 
    Man ļoti patīk apmeklēt seminārus, kursus u.c. tālākizglītības nodarbības. Vienmēr jaunapgūtās metodes un zināšanas izmēģinu savās nodarbībās un tad vēroju, kas izdodas, kas izglītojamiem patīk, un kas ne pārāk. Pārsvarā Latvijas tālākizglītības kursus vērtēju augsti un noderīgi. 10 gadu laikā atceros tikai vienus kursus, pēc kuriem palika sajūta, ka tie tiešām bija bezjēdzīgi. Katra tālākizglītības reize sniedz kādu jaunu skatu punktu, parāda "jaunas kurpes kurās iekāpt". Man patīk pētīt un priecāties, kādās dažādas kurpes visapkārt ir, un kolekcionēt daudzus dažādus pārus, kurus regulāri mainīt darbā ar izglītojamajiem. 

  • Lietotāja Jānis Rage-Raģis attēls
    Vispārējās, profesionālās un interešu izglītības pedagogs ir atbildīgs par savas profesionālās kompetences pilnveidi. Profesionālo kompetenci pilnveido, triju gadu laikā apgūstot programmu vismaz 36 stundu apjomā. Gadā ir jāapmeklē kursi vismaz 12 stundu apjomā. Manā praksē parasti šie kursi ir bijuši nevērtīgi. Bieži tēma ir bijusi jau dzirdēta un nav vairs aktuāla, pasniedzēji neiinteresanti. Sajūta, ka tev vajag apliecinājumu par noklausīšanos un papīra formā tu to arī saņem. Protams es runāju par pieejamiem bezmaksas kursiem!
  • Lietotāja Ināra Upeniece attēls
    Renār, pilnīgi piekrītu! Manā praksē visi kursi ir bijuši vērtīgi. Taču, it īpaši pēdējo 10 gadu laikā, "pataustot" savas sajūtas pirms kursiem, ir neliela spriedze - nepazīstama grupa, stāšanās auditorijas priekšā, savas vietas "izcīnīšana"... Pieaugušo izglītotāji vienkopus dažkārt mēdz būt "smagi" izglītojamie. Ja prasmīgs nodarbību vadītājs - viss aiziet uz urrrā!