Pārlekt uz galveno saturu
Blog
Blog

„Kurpniekam ir vissliktākās kurpes” un citas andragoģijas „gudrības“

Publikācijās par pieaugušo izglītību ir daudz viedokļu par pieaugušo izglītotāju, treneru vai pedagogu kompetenci. Šajā rakstā ir minētas vairākas svarīgas atziņas par šo tēmu.

Oriģinālvaloda - poļu valoda

„- Es aizbraucu uz kādu augstskolu. Mani palūdza aprunāties ar darbiniekiem par komunikācijas uzlabošanu, un pēc nodarbības grupas atsauksmēs bija rakstīts, ka šo uzņēmumu pēc iespējas ātrāk vajadzētu likvidēt un lai pie viņiem nekad vairs nesūta šo ākstu.

- Ko tu izdarīji nepareizi?

- Tagad es to zinu. Pirmkārt, es šos cilvēkus uzreiz uzrunāju uz „tu“, viņu vidū bija kāds profesors un vairāki docenti, kas pie tā nebija pieraduši. Otrkārt, es viņiem piedāvāju strādāt ar sen pierādītu un par labu atzītu metodi, tas ir, lūdzu viņus sarunāties pāros, kas viņiem šķita pārāk intīmi. Viņi jutās apdraudēti (...). Ar lielāko daļu skolotāju strādāt ir ļoti grūti“ [1].

Šis intervijas fragments mani saista trīs iemeslu dēļ:

1) pirmkārt, es esmu andragoģe, tas nozīmē, es izglītoju pieaugušos;

2) otrkārt, es pati esmu pieaugusi skolotāja;

3) treškārt, es piedalījos iepriekšējā fragmentā minētajā nodarbībā, ko šādi aprakstīja nodarbības vadītājs. 

Minētie iemesli man izraisīja vēlēšanos uzrakstīt komentāru par šo intervijas fragmentu no dalībnieka viedokļa. Pēc manām domām saspringtā situācija vai pat konflikts bija saistīts ar to, ka nodarbības vadītājam un dalībniekiem bija krasi   atšķirīgi priekšstati par nodarbību un tās darba stilu. Tieši tādēļ kursa vadītājam mūsu grupa šķita „smaga“. Nodarbības dalībniekiem- pieaugušo izglītotājiem bija jāiejūtas apmācāmo lomās. Tomēr vairums no mums gaidīja jau gatavus instrumentus, pārbaudītus risinājumus un panākumu receptes. Turpretim nodarbības vadītājs vēlējās, lai mēs dalāmies pieredzē un tādējādi viens otru iedvesmojam. Viņš pats stāvēja nomaļus un vēroja mūsu darbību. Mūsu neapmierinātību ar notiekošo, tas ir, dalībnieku neapmierinātību viņš komentēja ar teikumu: „Tāds ir mans darba stils, un tā nav mana problēma“.

Es jau ilgāku laiku vēlējos uzrakstīt savas pārdomas par šo interviju. Nevaru noliegt, ka tēma, kuru es šeit vēlētos apspriest, jau daudzus gadus atspoguļo labi zināmo teicienu „Kurpniekam ir vissliktākās kurpes“. Vai šī ikdienišķā, bet trāpīgā patiesība attiecas arī uz andragogiem, apmācību konsultantiem un pedagogiem?

Pirms dažām dienām es piedalījos iedvesmojošās apmācībās par tēmu Webwriting, kuras vadīja EPALE vēstnieki. Pēc gandrīz veselu dienu ilgušas cīņas ar dalībnieku jautājumiem, ziņojumiem un stāstiem par mūsu problēmām apmācību vadītāja Anna Miotka (Anna Miotk) uzslavēja mūsu ieinteresētību un kreativitāti. Jāatzīst, ka tik konstruktīva atsauksme man piešķīra spārnus gluži kā  Red Bull. Bez tam es atcerējos sākumā aprakstīto pieredzi, kas mani iedvesmoja uzrakstīt: KĀ PIEAUGUŠO IZGLĪTOTĀJS- ANDRAGOGS (NE)IEJŪTAS SKOLĒNA LOMĀ?

Publikācijās par pieaugušo izglītību daudz tiek runāts par kompetencēm, kurām būtu jāpiemīt pieaugušo izglītotājiem, apmācību vadītājiem un audzinātājiem. Šeit ir vērts pieminēt dažus svarīgus viedokļus par šo tēmu. Piemēram, Jozefs Karguls (Józef Kargul) atgādina, ka „postmodernā sabiedrība ir izraisījusi skolotāja institucionālās sabiedriskās lomas destrukciju. Skolotājs vairs nav vienīgais zināšanu avots. Viņš vairs nav autoritāte ne skolēniem, jo īpaši pieaugušiem, ne vecākiem, ne vietējai sabiedrībai. Daudzu autoru, tajā skaitā izglītības ziņojumu rakstītāju, cerības, ka skolotāji atkal kļūs par autoritātēm, atgādina „lietus piesaukšanu“. Pieaugušo izglītotājs bieži vien šo faktu neatzīst un vēl joprojām iedomājas, ka viņš ir šāda autoritāte. Tomēr viņa gadījumā ir notikusi dramatiska dalīšanās: viņš pats pārstāv demokrātiskas vērtības un vienlīdzību, tomēr sabiedriskajai izglītības iestādei un sev pašam kā tās funkcionāram viņš rezervē konservatīvas vērtības. Tādēļ viņš domā, ka viņam ir tiesības pieaugušiem skolēniem piedāvāt svarīgākās vērtības, personisko piemēru un „īstos“ zināšanu avotus, viņš atsaucas uz saprātu. Viņš neredz, ka postmodernā pasaule ir plurālisma pasaule visās tā izpausmēs (...). Šāda skolotāja izturēšanās regulāri izraisa skolēnu nepatiku un pakļauj skolotāju ne tikai verbālai agresijai. Mūsdienās skolotāju neviens vairs neaizstāv. Arvien biežāk skolotājam jādzird, ka viņš kādu apspiež vai ar kādu manipulē. Pavisam reti var dzirdēt, ka viņš pilda tradicionālo institucionālo skolotāja lomu, kas postmodernajā pasaulē diemžēl ir zaudējusi spēku“ [2]. Pieminētais citāts, šķiet, ir atbilde uz jautājumu, kāpēc pieaugušo izglītotājam ir tik grūti iejusties skolēna lomā. Varbūt viņš izjūt disonansi? No vienas puses viņš ir skolotājs, kurš vairāk vai mazāk sakņojas tradīcijās un kuram ir nepieciešamība būt atzītam, līdz ar to viņš jūtas aicināts „vadīt pieaugušos“. No otras puses viņš apzinās, ka daudzas patiesības un daudzi risinājumi postmodernās īstenības izraisīto pārmaiņu dēļ nav pārbaudāmi. Abas šīs lomas ir pretrunā viena otrai, un tas izraisa neatbilstības un neveiklības sajūtu un varbūt pat šizofrēnijai līdzīgu stāvokli. 

Šīs pārdomas papildina Dorotas Lubranas (Dorota Lubrań), viedoklis, kura uzsver, ka mūsdienu skolotājam ir dots grūts uzdevums, kas prasa nepārtrauktu un secīgu saturisko, metodisko un organizatorisko kompetenču uzlabošanu, kā arī pastāvīgu zināšanu un praktisko spēju aktualizāciju un papildināšanu. „Katram pieaugušajam būtu jāapzinās, ka mūžizglītība ir priekšnoteikums, lai pilnībā iekļautos demokrātiskajā sabiedrībā“, arī - un pirmkārt - pieaugušo izglītotājam“ [3].

Komentējot šīs atziņas, jāuzsver, ka literatūrā atrodami tikai nedaudzi viedokļi vai pētījumi par pieaugušo izglītotāju funkcionēšanu skolēnu lomā. Tādēļ es domāju, ka Agneškas Majevskas Kafarovskas  (Agnieszka Majewska-Kafarowska) un Ursulas Taboras (Urszula Tabor) raksts, kurā autores dalās savu pētījumu pieredzē un apraksta, kādā veidā pieaugušo izglītotājs sevi atpazīst skolēna lomā, ir īpaši vērtīgs. Šī pētījuma rezultāts gan nav īpaši optimistisks un rada pārdomas. Pētījumā tika aptaujāti kursa, kas bija paredzēts pieaugušo izglītotājiem, dalībnieki. Kursu organizēja tālākizglītības centrs. Kurss bija paredzēts, lai tā dalībniekiem sniegtu padziļinātas zināšanas andragoģijas jomā, bet jo īpaši, lai pievērstos pieauguša skolēna kā mācību procesa subjekta funkcijai. Nepieciešamību šāda kursa organizēšanai bija izteikuši paši dalībnieki. Tādēļ atbilde, kuru aptaujātie sniedza uz jautājumu par andragoģijas refleksiju, ir pārsteidzoša. Tika piedāvāti divi atbilžu varianti:

a) Andragoģija ir zinātnes disciplīna, kurai pieaugušie  jārosina refleksijai par sevi pašu, pasauli un citiem. b) Andragoģija ir zinātnes disciplīna, kura sniedz atbildi uz jautājumu, kā jāizglīto un jāaudzina pieaugušie. [4].

Apbrīnojami, ka pirmo atbildi izvēlējās tikai 20% aptaujāto personu. Variantu b) izvēlējās veseli 45% aptaujāto. 22% neatzīmēja nevienu no abiem variantiem, bet vairāki aptaujātie atzīmēja abus variantus. Domāju, ka te nav nepieciešami papildus komentāri. Atbildes uz citiem anketas jautājumiem bija ne mazāk pārsteidzošas. Šī pētījuma secinājumus var apkopot šādos formulējumos:

1) Pieaugušo izglītotāji pārsvarā ir pasīvi lasītāji (vismaz attiecībā uz speciālo literatūru).

2) Pieaugušo izglītotāji parasti sagaida jau gatavus instrumentus, nevis iedvesmas vai refleksijas iespējas.

3) Pieaugušo izglītotāji visbiežāk apmeklē apmācības vai tālākizglītības kursus, ja viņiem jāiegūst kvalifikācija vai nepieciešams apliecinājums par profesionālo pilnveidi. 4) Pieaugušo izglītotāji bieži vien pauž tādus pašus viedokļus kā viņu skolēni, kurus viņi vērtē ļoti kritiski.

Kā tas var būt, ka, neskatoties uz uzsvērto teikumu, ka „Izglītība ir neatņemama, eksistenciāli svarīga cilvēka dzīves sastāvdaļa“ [5], šī ideja ir tik grūti īstenojama pieaugušo izglītotājiem? Varbūt šī dilemma un pieaugušo izglītotāju grūtības iejusties skolēna lomā ir izskaidrojamas ar drosmes trūkumu un nespēju „dzīvot uz robežas“ un „darboties robežzonā“, kas savukārt ir saistīta ar gatavību uztvert jaunus impulsus, par ko raksta Lukašs Mihalskis (Łukasz Michalski). Autors mums atgādina Mihaila Bahtina (Michail Bachtin) maksimu: „Eksistēt nozīme ar kādu komunicēt dialogā“. Runa ir par spēju argumentēt sarunā ar sevi un ar pasauli. Cilvēks, kurš nepiedalās šādās debatēs, nepiedalās dzīvē. Ņemot vērā mācīšanās eksistenciālo dimensiju, mēs nonākam pie slēdziena, ka mācīšanās procesam būtībā ir jābūt dialogam. Tam  jāataino domu apmaiņa par atšķirīgo un tādējādi jārada dzīve [6]. Pēc manām domām tieši drosme un gatavība „iekāpt jaunās kurpēs“ dod ierosmi dzīvei.

Un kā tas ir Jums? Vai Jums patīk mācīties? Vai Jums patīk apmeklēt apmācības, seminārus vai kursus? Ja Jūs tos augstu vērtējat un domājat, ka tie ir „piemēroti“, lūdzu, dariet mums to zināmu. Bet, ja Jums nav vēlēšanās „iekāpt jaunās kurpēs“ vai arī, ja vecās kurpes „pārāk spiež“, vai arī, ja Jūs labprātāk staigājat „basām kājām“, lūdzu, uzrakstiet mums, kāpēc.  Iespējams, ka apgalvojums, ka pieaugušo izglītotāji nelabprāt mācās, ir viens no mītiem, kas iespējami ātri būtu jāapgāž.

[1] http://wyborcza.pl/duzyformat/1,127290,11697611,Jacek_Jakubowski__czyli… (pēc stāvokļa uz 13.06.2018.).

[2] J. Kargul: Edukacja dorosłych w ponowoczesnym świecie, „Chowanna” 2003, S. 199.

[3] D. Luber: Rola i znaczenie andragoga w procesie edukacji i wychowania dorosłych. [in:] A. Fabiś, B. Cyboran (hrsg.), Dorosły w procesie kształcenia dorosłych, Bielsko-Biała - Zakopane 2009, s. 205.

[4] U. Tabor, A. Majewska-Kafarowska: „Autorefleksja zawodowa nauczycieli dorosłych a ich funkcjonowanie w roli ucznia i nauczyciela”. [in:] A. Stopińska-Pająk (hrsg.), Edukacja dorosłych. Doradca zawodowy. Rynek pracy, Warszawa 2006.

[5] A. Stopińska-Pająk: „Edukacja dorosłych i poradnictwo zawodowe wobec wyzwań rynku pracy”. [in:] A. Stopińska-Pająk (hrsg.), Edukacja dorosłych. Doradca zawodowy. Rynek pracy, Warszawa 2006.

[6] Ł. Michalski: Strach przed innym, czyli o istocie uczenia się. [in:] A. Fabiś, A. Stopińska-Pająk (hrsg.), Uczący się dorosły w zmieniającym się świecie, Bielsko-Biała 2010, s. 57.

 Dr. Monika Sulika (Monika Sulik) – ir asistente un docente. Viņa vada didaktiskus kursus par tēmu „Biogrāfijas izglītībā“. Sertificēta konsultante un akadēmiska mentore. Kopš 2018. gada viņa ir žurnāla „Pieaugušo izglītība“ (Edukacja Dorosłych) redakcijas sekretāre. EPALE vēstniece.

Login (11)

Vai vēlaties citu valodu?

Šis dokuments ir pieejams arī citās valodās. Lūdzu, izvēlieties to zemāk.

Want to write a blog post ?

Don't hesitate to do so! Click the link below and start posting a new article!

Jaunākās diskusijas

Pirmsskolas izglītības iestādes un vecāku sadarbība Covid - 19 krīzes perioda laikā. Cik svarīga ir šī sadarbība?

Ārkārtējā situācija un ierobežojumi katram individuāli ir uzlikusi jaunus pienākumus. Īpašas rūpes ir ģimenēm ar bērniem pirmsskolās un sākumskolās.

Vairāk

EPALE 2021. gada tematiskie fokusi. Laiks sākt!

Mēs aicinām Jūs iesaistīties, dalīties ar viedokli, pieredzi, projektiem un idejām! Sāksim ar šo tiešsaistes diskusiju. Tiešsaistes diskusija notiks 9. martā no plkst. 11.00 līdz 17.00 pēc Latvijas laika. Rakstītu diskusiju ievadīs tiešraide ar 2021. gada tematisko fokusu iepazīstināšanu, un to vadīs Džina Ebnere un Aleksandra Kozira no Eiropas Pieaugušo izglītības asociācijas (EAEA), kurām to uzticēs EPALE Redakcijas padome.

Vairāk