Dažādi pētījumi liecina, ka Latvijas sabiedrība nepietiekoši uzticas masu medijiem Latvijā. Tikai aptuveni 40% respondentu* uzskata, ka Latvijas Televīzijā, radio vai ziņu portālos sniegtā informācija ir ticama. Šādus neuzticības uzplaiksnījumus varēja vērot gan Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma laikā, kad sociālo tīklu lietotāji masveidīgas dezinformācijas iespaidā apšaubīja pandēmijas patiesumu un vakcinēšanās nepieciešamību, gan šobrīd, kad Ukrainā notiekošā kara laikā joprojām daļa sabiedrības uzticas Krievijas mediju izplatītajai dezinformācijai un propagandai.  Taču kvalitatīvai, uzticamai žurnālistikai šobrīd ir ārkārtīgi milzīga nozīme, un abi iepriekšminētie notikumi to ir izgaismojuši. Daļa cilvēku, kas neievēroja pandēmijas piesardzības pasākumus, saslima ar vīrusu un cieš no tā blaknēm vēl tagad vai aplipināja savus vecākās paaudzes tuviniekus, kas vīrusa izraisītu komplikāciju rezultātā nomira. Savukārt tie, kas uzskata, ka Krievija “glābj ukraiņu tautu”, neapzināti atbalsta Krievijas uzsākto asiņaino, neattaisnojamo karu un, iespējams, daļa no šiem cilvēkiem izturas nicinoši pret bēgļiem, kuri jau tā ir nonākuši neapskaužamā un grūtā situācijā, spiesti pamest mājas un tuviniekus. 

Lai parunātu par to, kādai ir jābūt kvalitatīvai žurnālistikai, kāda izglītība ir nepieciešama mediju darbiniekam un kā žurnālisti “izdzīvo” informatīvā kara apstākļos, satikos ar Latvijas populārākā ziņu portāla “Delfi.lv” galveno redaktoru Filipu Lastovski. Pieskārāmies arī citiem ar sabiedrības izglītošanu saistītiem jautājumiem – dzimumu līdztiesībai, izklaides satura nozīmei, kā arī prasmju pilnveides lomai uzņēmumā.

Kāds ir Tavs personīgais priekšstats par kvalitatīvu žurnālistiku, piemēram, portāla “Delfi” gadījumā?

Izpratne par kvalitatīvu žurnālistiku “Delfi” redakcijas izpratnē gadu laikā ir mainījusies. “Delfi” ir 1999.gadā radīts medijs – šobrīd pastāvam jau 24 gadus. Līdz ar to esam izgājuši cauri dažādām attīstības stadijām. Pats ar nelielu pārtraukumu esmu strādājis redakcijā gandrīz desmit pēdējos gadus, un arī šo gadu laikā daudz kas ir mainījies.

Esam piedzīvojuši laikus, kad bija ļoti ierobežoti resursi, redakcijā bija tikai 5-6 cilvēki, kas vispār var strādāt ar ekonomikas un sociālpolitikas jautājumiem, līdz ar to latiņa tam, ko varēja paveikt, bija krietni zemāka. Šobrīd redakcijā  strādā 55 satura veidotāji, no tiem liela daļa savu uzmanību var veltīt sociālpolitiskiem, tiesiskiem un ekonomikai veltītiem jautājumiem. Tas, kas ir šobrīd, kādreiz būtu šķitis vienkārši kosmoss. Mēs esam viena no lielākajām redakcijām valstī, un latiņa par kvalitatīvu žurnālistiku ir kļuvusi augstāka. Līdz ar to pakāpeniski arī mūsu mērķi kļūst augstāki.

Pirms 10 gadiem profesionāls literārais korektors resursos nebija pieejams, tagad darbu bez tā nevar iedomāties. Līdz 2018. gadam viss darbojās pēc “četru acu principa” – žurnālists uzraksta, bet kādam citam redakcijā uzrakstītais ir jāpārlasa. Savukārt tagad aprakstus, intervijas un citus materiālus pārlasa un labo  gan satura redaktors, gan literārais korektors. Īso ziņu gadījumā žurnālists gan joprojām sadarbojas ar ziņu redaktoru – viņš ir kā siets, kas pārlasa un akceptē. Tas ir pirmais kvalitātes rādītājs. Un mums ir nepieciešami pieredzējuši redaktori, tādi redaktori, kas vēlas augt, mācīties, un es domāju, ka man tādi ir un es ar viņiem lepojos.

Kvalitatīvas žurnālistikas latiņa ir ļoti konkrēts uzdevums – darbs ir jādara rūpīgi, to nevar veikt virspusēji, ir jāmēģina saprast, kāpēc tu to raksti un kam tu to raksti.  Katrai satura vienībai ir jābūt iemeslam, kāpēc mēs to publicējam, ko ar to vēlamies panākt un kāpēc tas ir svarīgi.

Profesionālā žurnālistikā ir jābūt konkrētam, sistemātiskam procesam, kā tiek izvēlētas tēmas un raksti, sižeti un satura projekti,  jānotiek satura analīzei un medija darbībai jābūt vērstai uz redakcijas attīstību. Nevar vienkārši kaut ko uzrakstīt un uzreiz aizmirst.

Latvijā nav daudz mediju, kuriem būtu izveidota kļūdu labošanas politika. Pats šobrīd strādāju pie tā, lai mums būtu šādas vadlīnijas. Protams, arī iekšēji mums jau gadiem ir kaut kāda izpratne par to, ka un kā mēs labojam kļūdas, bet man šķiet, ņemot vērā zemos uzticēšanās rādītājus medijiem, ir jāveic pasākumu kopums, lai uzlabotu procesu, kā tiek labotas kļūdas. Šis process jāpadara caurspīdīgāks, auditorijai saprotamāks.

Ko liecina pētījumi par uzticēšanos ziņu portālam “Delfi”?

Šobrīd mēs pētījumos redzam, ka nav tā, ka viss būtu slikti, piemēram, Kultūras ministrijas pētījumā par jauniešu medijpratību atklājies, ka esam jauniešu patērētākais medijs.

Pandēmijas laikā pētījumu par uzticēšanos medijiem veica sociālo un mediju pētījumu kompānija TNS. Atbildot uz jautājumu par to, kādam medijam sabiedrība uzticas Covid pandēmijas karstuma laikā, respondenti atbildēja, ka “Delfi”. Bet, ja paskatās uz “Eurostat” regulārajiem datiem par uzticēšanos medijiem, var redzēt, ka televīzija un radio ir tie mediju formāti, kam uzticas vairāk, arī laikrakstiem kopumā uzticas vairāk nekā interneta medijiem. Ja runā par konkrētiem Latvijas medijiem, tad ierasti runā par dažādiem aptauju rezultātiem  - vienā uzticamāks viens, otrā pētījumā jau cits. Skaidrs ir viens, šobrīd neviens no medijiem šajā rādītājā nav ar lielu atrāvienu salīdzinājumā ar citiem. Visi mediji zina, ka ir šī uzticēšanās problēma. “Delfi” gadījumā uz to raugos šādi:  portāli parādījās tikai gadu tūkstošu mijā – kas sākumā lielākoties bija tikai ziņu aģentūru informācija, viedokļraksti un izklaide; nopietnāks saturs parādās vēlāk.  No auditorijas uztveres viedokļa vēlāk klāt nāk arī sociālie tīkli un ar tiem saistītie dezinformācijas viļņi, kas īpaši sāka parādīties ap 2013. un 2014. gadu, tam fonā oligarhi gadu laikā jau ir izpluinījuši laikrakstus – auditorija to visu redz un tas viss ļoti fragmentējis tās uztveri un uzticību medijiem. Cilvēkiem ir grūti noorientēties, kas ir kas medijos, bet jo īpaši – kas ir kas internetā. Un tad piesakās “Delfi” un saka, ka mēs esam mainījušies un tagad konkrēti iestājamies par kvalitatīvu saturu kā galveno prioritāti! Ir saprotami, ka lai to tiešām tā pastāstītu cilvēkiem un parādītu ar darbiem, ir un būs vajadzīgs laiks. Esam tam gatavi.

Ja nemaldos, tas bija pētījumu centrs SKDS, kas veicis izpēti, kas liecina, ka latvieši ir ļoti atvērti dažādām konspirācijas teorijām, bet citā SKDS pētījumā, atbildot uz jautājumu, kam vispār uzticas cilvēki, ļoti augstas pozīcijas ieņem izglītības iestādes, baznīca, reliģija, un, ja nemaldos, arī armija vai policija – tātad spēku resursi. Mediji augšgalā nebija. Domājot par šo uzticēšanos, jāsaprot,  ka daudzi cilvēki ir vīlušies valstī, demokrātijas iekārtā kā tādā, kaut vai tajā faktā, ka kopš neatkarības atjaunošanas ir bijis daudz lielāks valdību skaits nekā Saeimas sasaukumu skaits. Tas nozīmē, ka politiķi, kandidējot vēlēšanās, sola lietas, tiek ievēlēti, taču nenostrādā pilnu termiņu, līdz ar ko iesāktais darbs netiek pabeigts un bieži tam nav pēctecības, solītais paliek kā tukši vārdi. Pārsvarā, kopš neatkarības atgūšanas, mums ir bijis ļoti saraustīts valdību darbs, un ja vēl jāsaskaras ar tādiem globāliem izaicinājumiem kā pandēmija, tad cilvēki mēdz sajaukt visu kopā, meklē kādu vainīgo – šajā procesā reizēm valsts institūcijas un medijus uzskata par vienu un to pašu. Mēs sabiedrībai skaidrojām, ka valsts finansējums “Delfi” gadījumā ir zem 1%, taču cilvēku vēlme iedziļināties tādās detaļās ir ļoti zema – daudz vienkāršāk ir teikt, ka visi ir nopirkti. Kopš es strādāju “Delfi”, man ir teikts, ka man maksā Kremlis un ka man maksā Soross –  tas ir noticis pat vienas nedēļas intervālā. Ja mēs runājam par kaut kādu kvalitātes latiņu, tad varbūt pat šis savā ziņā ir tāds kvalitātes latiņas rādītājs, ja jau par mani izsaka divus tik diametrāli pretējus apgalvojumus.

Kā situāciju jūsu redakcijas darbā mainīja karš Ukrainā?

To vispirms mainīja pandēmija – tādā ziņā, ka kļuvām atsaucīgāki pret attālinātu darbu, atļāvām strādāt dažas dienas redakcijā, dažas – attālināti. Ārkārtējās situācijas laikā, protams, bija brīži, kad visi strādāja no mājas. Bet karš kā jau jebkuru cilvēku, pirmkārt, mūs ietekmēja psiholoģiski – strādājot no mājām, esot vienam mājās, bažas, neziņa un bailes ir izteiktākas.

Karam sākoties, mēs mobilizējāmies – pirmajā mēnesī koordinēju satura pozicionējumu, domājot par tādiem aspektiem, kā, piemēram, kad liekam teksta tiešraidi, cik ilgi to noturam, kur publicējam kartes, kādi ir satura akcenti. Lai arī bijām mobilizēti, tas bija ārkārtīgi emocionāli smags laiks. Žurnālistikas karjerā šķiet ir divas reizes, kad esmu raudājis par stāsta varoņu pārdzīvoto, šis bija viens no tiem gadījumiem, kad bija neiespējami palikt emocionāli atturīgam.

Tradicionāli lielākais “Delfi” auditorijas pieplūdums ir krīžu laikā. Līdz ar to mēs jutām lielu atbildību par nepieciešamību informēt sabiedrību. Kad Kijivā 24.februāra rītā nolaidās desantnieki, mēs tās pašas stundas laikā sākām teksta tiešraidi. Pirmo teksta tiešraidi kopumā atvēra pusotru miljonu reižu. Tā bija ļoti svarīgas informācijas pasniegšana – kas tagad notiek, vai ir jāpako mantas, vai karš sāksies arī Latvijā, kā rīkoties. Operatīvas, precīzas informācijas sniegšana bija ļoti atbildīgs uzdevums.

Pirmajām 7-8 teksta tiešraidēm bija ļoti liels apmeklējums – katrai virs miljona lasītāju. Uzmanība noturējās ilgstoši paaugstinātā līmenī, bet vasarā interese par Ukrainas tēmu mazinājās, tā atkal pieauga 2022.gada beigās – 2023.gada sākumā, kad reālāka kļuva diskusija par tanku sūtīšanu uz Ukrainu, notika šaušalīgais trieciens Dņipro pilsētai un dzīvojamās mājas sagraušana 2023.gada janvārī. Pagājušajā nedēļā (intervija notika 2023.gada 1.februārī) viena no lasītākajām satura vienībām bija par Vāgnera grupējuma stratēģiskām izmaiņām. Katru nedēļu vismaz viena ziņa par Ukrainu ir starp top 3  lasītākajām, top 10 parasti ir vismaz 3-4 ziņas par Ukrainu. Pat ja interese ir salīdzinoši sarukusi, mana nostāja ir tāda, ka Ukraina ir svarīgākais iekšpolitikas jautājums Latvijā. Lai gan tādas tēmas kā inflācija, korupcija  un nabadzība, mums, protams, ir ļoti svarīgas un būtiskas, neviens no šiem jautājumiem nav tik nozīmīgs kā Ukrainā notiekošais karš. Lai cik skarbi tas neizklausītos, bet tas ir tieši saistīts arī ar brīvas Latvijas turpmāku pastāvēšanu. Ja Krievija uzvarētu, mēs nevarētu būt droši, ka vienā dienā raķetes nekristu arī Jūrmalā, Purvciemā, Vecrīgā un Āgenskalnā.

Saprotams, ka cilvēku nogurums attiecībā pret Ukrainas ziņām tikai palielināsies, un mūsu redakcijas atbildība ir neļaut Ukrainai pazust ziņu plūsmā. Kā, piemēram, šodien lasīju mikroblogošanas vietnē Twitter – viens lietotājs ierakstījis, ka atvēris Maltas nacionālo laikrakstu, kurā ziņa par karu Ukrainā publicēta tikai 8.lappusē. Ko tas vispār nozīmē – tātad kara nav? Labi, tas varbūt Maltas gadījumā bija izņēmums.  Manuprāt, tas ir svarīgi ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā, visā pasaulē. Tādējādi, atbildot uz jautājumu par to, kā tas ir mainījis redakcionālo darbu, galvenokārt jāuzsver tas, ka mēs visu laiku zinām, kāda pavisam konkrēti  ir mūsu galvenā prioritāte.

Kā jūs izlemjat, kuru rakstu piedāvāt bezmaksas, kuru – par maksu? Un vai nesaņemat kritiku par to, ka kaut kādam noteiktam saturam būtu jābūt bezmaksas, jo tas ir visai sabiedrībai nozīmīgs?

“Delfi Abonementa” maksas saturam šogad būs 4 gadi. Veids, kā mēs veicam atlasi – ko piedāvāt par maksu, ko – bezmaksas -, pēdējo gadu laikā ir mainījies, esam strādājuši pie jauna produkta attīstības. Iesākumā abonentmaksas raksti iekļāvās kategorijā “analītiskā žurnālistika”, publicējām arī dažādas intervijas, tostarp iekļaujot informāciju, kas varētu būt interesanta plašākam patēriņam. Šobrīd mēs aizvien cenšamies auditorijai skaidrot abonentmaksas satura nozīmi – to, ka šo saturu kāds arī veido, rada. Tas nerodas pats no sevis.  Neatkarīgi no tā, vai informācija ir vairāk vai mazāk svarīga, tā netop no zila gaisa. No 2022.gada decembra esam pārgājuši uz modeli, ka tagad ne tikai apraksti, pētniecība un intervijas ir abonēšanas saturs, bet arī dažādas ziņas. Šobrīd aptuveni 10-12% “Delfi” satura ir par abonēšanas maksu. Protams, ja notiek kādas operatīvas darbības, kas ir svarīgas visiem un uzreiz, teiksim, ja pēkšņi atkāptos Ministru prezidents vai, piemēram, Baltkrievija pēkšņi iebruktu Ukrainā, ziņa būtu brīvi pieejama ikvienam lasītājam. Es nevaru garantēt, ka tas saglabāsies arī pēc x gadiem – iespējams, ka pēc pāris gadiem viss saturs būs pieejams par abonēšanas maksu, jo nav iespējams prognozēt, kā gadu laikā notiks mediju tehnoloģiskā attīstība, kas jau tagad noris ļoti strauji. Iespējams, būs cits modelis. Mūsdienīgs mediju uzņēmums ir arī tehnoloģiju uzņēmums, un tā attīstība tehnoloģijās, datu analīzē ir ļoti strauja, mēs cenšamies turēt tempu un atļauties eksperimentēt.

Mediju satura abonementu modeļi ir ārkārtīgi dažādi – šobrīd mums ir daļēji brīvi pieejams saturs, daļēji – par abonēšanas maksu, bet ir modeļi, kur visa informācija ir par maksu, ir tādi, kur par brīvu pieejami trīs raksti, tālāk ir jāmaksā vai, piemēram, ir modeļi, kad dators mērķēti piedāvā tev interesējošās tēmas, un tad pārējais ir maksas saturs; ir tādi, kur par maksu piedāvā tikai atsevišķas sadaļas. Tie veidi ir ļoti dažādi.

Kādi ir jūsu pašu novērojumi pa šiem četriem gadiem, kopš ieviesāt maksas saturu? Vai cilvēki ir sākuši pieņemt, ka par žurnālistu radīto darbu – arī tad, ja tas ir publicēts internetā, ir jāmaksā?

Šobrīd mums ir vairāk nekā 15 tūkstoši abonentu. Ja to salīdzina ar visu mūsu apmeklētāju kopumu, kas mēnesī “Delfi” mediju grupai var būt pat 900 tūkstoši, tad abonētāju skaits nav tik iespaidīgs. Ja skatās uz abonēšanas tendencēm Latvijas mediju tirgū, piemēram, salīdzinot ar dienas laikrakstiem, tad mēs tos visus esam sen apsteiguši, turklāt ar uzviju.  Līdz ar to, sanāk, ka mēs varam atdzīvināt izmirstošo tendenci – abonēt mediju saturu. Lielākā ienākumu daļa mums aizvien nāk no reklāmdevējiem, bet reklāmdevēju loma gadu laikā tikai samazināsies, līdz ar to mēs jau pirms vairāk nekā pieciem gadiem sapratām, ka mums ir jāattīsta abonentmaksas saturs, citādi mēs zaudēsim ieņēmumus un nevarēsim uzturēt lielu komandu redakcijā, nevarēsim sasniegt savus mērķus un attīstīties. Latvijas mediju tirgū tā šobrīd izskatās pēc vienīgās iespējamās ilgtermiņa stratēģijas, ja vēlies godprātīgi nodarboties ar žurnālistiku.

Kāpēc mediju tirgū samazināsies reklāmdevēju loma?

Jau vairākus gadus pastāv tendence, ka starptautiskie uzņēmumi Google un Facebook Latvijas uzņēmējiem piedāvā “dempinga cenas” jeb reklāmas izvietojumu par mazu samaksu, un līdz ar to uzņēmējiem ir daudz izdevīgāk reklamēt savu pakalpojumu Facebook un Google nevis tradicionālā medijā. Šie divi uzņēmumi kopā ar citiem sociālajiem tīkliem pirms, ja nemaldos, diviem gadiem samaksāja Valsts ieņēmumu dienestam nodokļus ap 100 miljoniem eiro vērtībā – tas ir vairāk, nekā viss reklāmas tirgus šobrīd Latvijā. Valsts šajā procesā neiejaucas, tā ļauj šo reklāmas tirgu turpināt ārdīt. Bet kopumā tas nozīmē, ka reklāmdevēji ir mainījuši savus paradumus un tendences. Protams, tas nenozīmē, ka mūsu reklāmas daļa uz to vienkārši bēdīgi noskatās, mēs meklējam ceļus kā piedāvāt tādus reklāmas risinājumus, ko minētie tehnoloģiju milži vienkārši nevar. Jo viens ir konveijera princips, pavisam cits – individuāli piemeklēts risinājums.

2016. gadā  biju Ostinā, Teksasā, kur notika mediju ikgadējā konference, kas bija veltīta  biznesa vides attīstībai. Atmiņā palicis stāsts no “The Texas Tribune”, kurā mediju sadarbība ar reklāmdevējiem kā tāda ilgāku laiku nav tā, kas ģenerē ienākumus. Tur norisinās dažādi festivāli, pasākumi, darba grupas – programmas ar biznesa diversifikācijas elementiem, kas nodrošina peļņu. Nesen ar “Delfi” bijām vizītē pie Aksela Springera** Šveicē, kur ir milzīga Eiropas mediju grupa – viņu mediju bizness balstās sludinājumu portālā, nevis pašā žurnālistikā. “Delfi” biznesa ideja balstās saturā un auditorijas vēlmē būt kopā ar mums, to var izmērīt ar “Gemius” datiem un pieaugošo abonentu skaitu – mūsu saturs cilvēkiem ir svarīgs.

Atbildot uz jautājumu par kritiku – jā, mēs regulāri saņemam kritiku par to, kā saturs ir pieejams par maksu. Mēs vienkārši pacietīgi turpinām auditorijai skaidrot, kāpēc tā ir. Man jau pašam ir nedaudz apnicis šis salīdzinājums, bet es regulāri lieku lietā šo piemēru – vai, ieejot kioskā un paņemot žurnālu “Imperfekt” vai žurnālu “Ir”, no tā var aiziet nesamaksājot? Starp citu, Igaunijā Delfi abonēšanas rādītāji ir krietni labāki nekā Latvijā – tie ir virs 75 tūkstošiem abonentiem. Igaunijā ir arī drukāto laikrakstu un žurnālu izdevniecība. Līdz ar to, kad viņi skaidroja maksas satura ieviešanu portālā, viņiem bija iespēja skaidrojumu būvēt uz drukāto izdevumu bāzes. Latvijā un Lietuvā ir tikai interneta mediji.  Situācija pie mums ir sarežģītāka – mums ir jāprasa cilvēkam nauda par kaut ko, par ko viņi nav pieraduši maksāt.

Kā atšķiras portāla versijas latviešu un krievu valodā?

“Rus.delfi” ir sava redakcija, kuras galvenais redaktors ir Anatolijs Golubovs - viņš strādā šajā pozīcijā jau aptuveni 20 gadus. “Rus.delfi.lv” redakcijā strādājošie žurnālisti un redaktori ir gan Latvijas pilsoņi, ir arī divi žurnālisti no Krievijas, ko esam pieņēmuši darbā pēc kara sākšanās. Sākoties karam, Ārlietu ministrija aicināja neatkarīgos Krievijas žurnālistus uz Latviju – un vairāk nekā 300 no tiem atbraukuši uz Latviju. Žurnālisti, ko esam pieņēmuši redakcijā, nav vēlējušies dzīvot agresorvalstī, viņi ir tie, kas sauc karu īstajos vārdos un pēc būtības izprot, ka Krievija ir okupantu valsts, kas uzbrūk Ukrainai. Izprot, ka Ukraina cīnās par brīvību, bet Krievija varaskāri cenšas to atņemt.  Viņi izprot, ka ukraiņu bēgļiem Latvijā ir jāpalīdz. Turklāt viņi ļoti labi orientējas Krievijas varas mediju radītajā dezinformācijas mehānikā, ir to redzējuši tuvāk. Mēs sadarbojamies arī ar Ukrainas speciālistiem –  ir pieņemts darbā arī darbinieks no Ukrainas, ir arī ārštata autori.

Gan latviešu, gan krievu valodu “Delfi” versiju vērtības ir vienādas – tās balstās demokrātijas izpratnē un lojalitātē pret Latvijas valsti. Dienas kārtības saturā lielākoties pārklājas, taču atšķiras nianses – jo aizvien pastāv atšķirības, kā latviski runājoši un krieviski runājoši cilvēki uztver kaut kādus sabiedriskos, politiskos vai kultūras notikumus. Krievvalodīgajiem ir savs kultūras kods, ko nepieciešams ievērot, lai uzrunātu šos cilvēkus. Latvijā mēs esam redzējuši piemērus, kuros tas nav strādājis – vairāki latviešu drukātie mediji mēģinājuši veidot saturu krievu valodā, taču viņiem tas nav izdevies, jo tad, kad latvieši veido krieviem paredzētu saturu, viņi nespēj tik precīzi izprast, uzrunāt mērķauditoriju. Protams, žurnālisti, kas strādā “Delfi” redakcijā, ir patriotiski, latviski runājoši cilvēki, bet ir būtiski, ka viņi saprot krievvalodīgo cilvēku domu gājienu un uzvedību.

Jāatzīst, ka lielos vilcienos mums nav izdevies integrēt krievvalodīgos cilvēkus Latvijā – kā Tev šķiet, cik ilgi mums būs nepieciešamība piedāvāt saturu krievu valodā?

Tik, cik ilgi šim saturam būs auditorija. Te ir gan redakcionālais, gan biznesa aspekts. “Delfi” krievu valodas sadaļa ir lielākais portāls, kas nodrošina šādu saturu krievvalodīgajiem Latvijā. Auditorija ir liela, katru mēnesi tie ir ap 300 tūkstošiem cilvēku. Tas mūsu situācijā ir milzīgs skaitlis un liela iespēja uzrunāt!  Tas ir īpaši svarīgi arī kara laikā, ka mums ir medijs, kurš sauc karu par karu, okupantus – par okupantiem, kurš nekautrējas Putinu saukt par diktatoru.

Taču domāju, ka šādas versijas pastāvēšana nebūs mūžīga. Šobrīd krievu valodas versiju apmeklē liela auditorijas daļa, kas nav bijusi spējīga iemācīties latviešu valodu, un daļa no šiem cilvēkiem ir veci, tā ir aizejoša paaudze. Mūsu informācija liecina, ka liela daļa krievvalodīgo, kas patērē “Rus.delfi”, ir vecuma kategorijā 55+. Jaunāki cilvēki aktīvāk mācās latviešu valodu, un notiek pārmaiņas arī izglītības sistēmā saistībā ar mācību valodu, arī vērtības mainās – domāju, jaunajiem krievvalodīgajiem vērtības tomēr tuvinās Latvijā dzīvojošajiem latviešiem un eiropiešiem. To pierāda arī SKDS sadarbībā ar Nīderlandi veiktais pētījums*** par Latvijas dalību NATO un Eiropas Savienībā. Balstoties uz pētījuma datiem, var redzēt, ka jauni cilvēki arvien vairāk atbalsta virzienu, kurā mēs ejam, atbalsta ES un NATO. Bet vecākā cilvēku grupā, piemēram, pensionāru vidū ir lielāks to cilvēku skaits, kas ir atturīgi vai noraidoši pret Latvijas dalību ES vai NATO.

Vienlaikus mums ir jāatceras, ka mēs aizvien esam un būsim Krievijas pierobežas valsts. Un mēs esam spējīgi rakstīt par dažādiem starptautiskiem notikumiem arī krieviski, turklāt, šo informāciju patērē arī Krievijā. Pēc kara sākšanās Krievija noteica “rus.delfi.lv” satura pieejamības ierobežojumu, jo, protams, viņiem nepatika tas, kā mēs atspoguļojam karu, tomēr cilvēki Krievijā izmanto VPN pakalpojumu. Maskava ir lielākais centrs, kur lasa “rus.delfi.lv”, bet arī citās Krievijas daļās. Vēl var minēt, ka daudzi ukraiņi, kas ir atbraukuši uz Latviju, spēj patērēt saturu krievu valodā un lasa “rus.delfi.lv”.

Jā, labi, ka ir mediji, kas sniedz objektīvu informāciju krievu valodā, jautājums gan, vai krievvalodīgie tai notic.

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, jo mēs aizvien redzam, ka Latvijā populārākais drukātais medijs ir “MK Latvija”, kas izskatās pēc “apdeitotas” TV programmas ar ziņām, un šis laikraksts ietver tādus satura elementus, kas, manuprāt, ir diezgan aizdomīgi. Viņu abonēšanas auditorija ir desmitiem tūkstošu lielumā  – tas ir vienīgais drukātais medijs Latvijā, kas ar vienu izdevumu ir spējīgs piesaistīt tik lielu auditoriju. Šim “MK Latvija” piemēram būtu vērts pievērst uzmanību.  Bet blakus tam ir arī “rus.delfi.lv”, kura  auditorija gadiem ir ļoti liela un cilvēki to turpina izmantot, - to tādā mērogā nedarītu,  ja informācijai nevarētu ticēt.

Agrāk jums bija tāda satura sadaļa “Viņa” – respektīvi, jūs nodalījāt sieviešu auditorijai paredzēto saturu. Kāpēc izvēlējāties tādu satura sadaļu izņemt - vai esat kļuvuši feministiskāki? 

Mūsu redakcijas darbā dzimumu līdztiesība ir ārkārtīgi svarīgs elements. Jāatzīst, ka  mūsu medijam vēsturiski bijuši pārkāpumi šādu tēmu pozicionēšanā, īpaši līdz kādam 2013.gadam, par ko es noteikti nelepojos, taču es nevaru mainīt vēsturi. Tāda tā vienkārši ir. Šobrīd mēs izturamies ar cieņu pret šiem jautājumiem un to pozicionējumu saturā. Man šķiet, ka nav muļķīgi apspriest to, ka veidojot kādu publisku diskusiju, ir jābūt dzimumu līdzsvaram. Protams, ir reizes, kad to nevar nodrošināt, un man savā ziņā gribas atbalstīt  Jāni Domburu (Latvijas Televīzijas žurnālists, raidījuma “Kas notiek Latvijā?” vadītājs), kurš šajā  jautājumā saņem pārāk lielu kritiku par to, ka viņa studijā ir daudz vīriešu ekspertu. Manuprāt, ir reizes, kad attiecīgās pozīcijas labākais kandidāts ir vīrietis vai sieviete neatkarīgi no dzimuma.  Mēs paši redakcijā apspriežam šos jautājumus, lai veidotos dzimumu līdzsvars – tas ir svarīgi, to nevar ignorēt.

Jā, kādreiz mums bija sadaļa “Viņa”, par ko mēs ilgi spriedām, ka tās pastāvēšanā īsti nav nekādas loģikas – kur tad ir “viņš”? Kāpēc saturs nevarētu būt domāts visiem? Šis sadalījums, manuprāt, bija jocīgs, un šobrīd mēs apzināti veidojam tādu dzīvesstila žurnāla saturu, kas ir piemērots gan sievietei, gan vīrietim. Šis dzīvesstila strāvojuma saturs ir piemērots visām auditorijām. Es arī lepojos ar saviem kolēģiem “Dzīvesstila” sadaļā, kuri to apzinās un ir gadiem plānojuši, kā mainīt šo pozicionējumu – mēs nevēlamies primāri asociēties ar tā dēvēto  sieviešu žurnālu klišeju tematiem, kas tiek aprakstīti no gada uz gadu.

Interesanti, ka viens no visu laiku populārākajiem rakstiem “Delfi” ir par to, kā cept plānās pankūkas – tas daudzu gadu garumā ir saņēmis miljoniem skatījumu. Tas ir “Dzīvesstila” sadaļas raksts, un noteikti nav adresēts tikai sievietēm – tas ir adresēts visiem, kas vien grib cept plānās pankūkas:  veciem, jauniem, tieviem, apaļīgiem un tā tālāk. Es arī pats, neesot labs pavārs, bieži meklēju ēdienu gatavošanas receptes “Tasty” sadaļā.  Tas vienkārši ir forši.

Jā, runājot par izklaides sadaļu – gribēju atrast rakstus par “Kambalām” un “Kivičiem”, jo par to taču raksta gandrīz visos portālos – tik “ejoša” tēma, bet pie jums es šādus rakstus neatradu… vai arī tas ir apzināts ceļš?

Nesen mēs veidojām padziļinātu fokusgrupu pētījumu, lai noskaidrotu, ko cilvēki par “Delfi” domā. Šajā pētījumā varēja dzirdēt interesantas atbildes, piemēram, “Delfi ir labs  portāls, ir ziņas un analīze, bet vajadzētu mazāk rakstīt par Kiviču”. Nedaudz mulsinoši, jo mēs vismaz trīs-četrus gadus vairs lielākoties nerakstām par konkrēto cilvēku. Ja kaut kas bija publicēts, tad tas, visticamāk,  bija saistīts ar vēlēšanām, Valsts policiju vai kādu valsts iestādi, bet kaut kādus skaļus citātus, ko viņi pauduši kādā TV šovā, nepārpublicējām. Iespējams, no statistiskās konkurences viedokļa, tas mums ir kaut kur traucējis, bet reputācija mums ir svarīgāka. Par Kambalām runājot, mums bija publicēts viens raksts par “čuhņas” gadījumu – kad tika pētīts, kā rādās šis fenomens un kāpēc tas piesaistīja tik lielu uzmanību.

Vēsturiski “Delfi” izklaides sadaļā ir bijis visai daudz degradējoša rakstura satura, bet pēc 2014.gada mēs sākām mainīt šo virzienu, sākām izturēties kritiskāk pret publicēto, arvien vairāk novelkot ētikas līnijas, par ko mēs nerakstīsim. Manuprāt, par izklaidi ir jāraksta – tā ir svarīga satura vērtība, jo cilvēkiem ir nepieciešams psiholoģiski “atslēgties” no tādām nomācošām tēmām kā pandēmija vai karš, vai vienkārši nogurdinošas darba dienas. Cits jautājums – kas ir šī izklaide? Kur ir tās robežas? Dažviet vēl joprojām tiek publicēti raksti par to, ka, piemēram, kādai slavenībai uzstāšanās laikā “pazib īpašā vietiņa”, redzams kāds kailums un tamlīdzīgi… Tas ir pašmērķīgs, sekls ceļš, kas kaut kādā ziņā apmierina cilvēka primitīvās dziņas. Manuprāt, izklaides sadaļai profesionālā komercmedijā ir jābūt un no tā izklaidējošā nav jāvairās un nav arī jākaunina citi, ja kādam interesē apskatīties, kurš ar ko ieradies kādā pirmizrādē. Taču paralēli ir jāpieskata, lai tas nekļūst cilvēka cieņu un vērtību nīcinošs. Reizēm cilvēkiem viedokļi par šo var atšķirties, tad rekomendēju vērsties Latvijas Mediju ētikas padomē, tur iesniegt sūdzību ir vienkārši.

Dažkārt izklaides nodaļas autori skar arī politiski nozīmīgos notikumus, piemēram, nesen mums bija raksts par to, ka Krievijas mediju pārstāvji, kas pārcēlušies uz Latviju, nebija apmeklējuši Okupācijas muzeju. Žurnāliste pamanīja tēmu, iedziļinājās un intervēja šos mediju pārstāvjus, vaicājot, kāpēc tie apmeklēja vai neapmeklēja. Tas nozīmē, ka blakus ziņām par slavenībām ir arī iedziļināšanās šādos pietiekami sarežģītos notikumos.

 

* Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes pētījums,  http://petijumi.mk.gov.lv/sites/default/files/title_file/Iedz_medijprat…

**Axel Springer SE ir Eiropas lielākā daudznacionālā, digitālā un populārā satura periodiskā izdevniecība, kuru pārstāv daudzi multimediju ziņu zīmoli, piemēram, Bild, Die Welt un citi.

***Pētījums “Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju attieksme pret Eiropas vērtībām un dažādiem politiskajiem un sociālajiem jautājumiem”, https://multinews.lv/latvijas-krievvalodigie-jauniesi-izvelas-liberalas…

Intervijas turpinājumu, kurā vairāk runājām par izglītības jautājumiem, publicēsim pēc nedēļas.