chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

 
 

Emuārs

Prasmes un kā tās saprast

11/12/2017
by Aldis Lazda
Valoda: LV
Document available also in: FR EN DE NL

/lv/file/upskillingpathway2jpgupskilling_pathway_2.jpg

Prasmes – un kā tās saprast

'Prasme' ir viens no visbiežāk lietotajiem terminiem izglītības, profesionālās apmācības, cilvēkresursu un darba jomā. Tomēr šis ir viens no tiem terminiem, ko ikviens uztver no sava skatu punkta, līdz ar to padarot tā skaidrošanu ļoti sarežģītu. Mēs esam pastrādājuši pie šī jēdziena un šeit ieteiksim, kā identificēt tā galvenās iezīmes.

Lūk, mūsu kopsavilkums un šobrīd piedāvātā definīcija: prasme ir strukturēta spēju komplekta kompleksās dinamikas formalizācija (pamatzināšanas, ekspertīze, sociālā zinātība (know-how), zināšana ko darīt, kultūras un sociālā apziņa, pieredzē balstītas zināšanas), kas visas ir savestas kopā pilnīgā un izmantojamā veidā konkrētā kontekstā. Prasme ir sociāli atzīts sadarbības rezultāts starp indivīdu un vidi; citiem vārdiem, prasme ir darbībā atzīta spēja.

Sešas prasmes iezīmes.

1 – Prasme ir cieši saistīta ar aktivitāti

Prasmei ir jēga tikai saistībā ar darbību. Šajā punktā visi ir vienisprātis: tā kā prasmei ir jēga tikai saistībā ar darbību, tad tās ir savstarpēji atkarīgas. Prasme ir 'operatīva un pabeigta’. (Leplat, 1991); tā vienmēr ir ‘prasme darbībai. Patiesībā tā nav atdalāma no aktivitātes, kurā tā tiek lietota, prasme kļūst redzama tikai darbībā.

2 – Prasmēm jābūt saistītām ar darba situācijām un organizācijas veidu

Prasme ir tieši saistīta ar darbību un ir daļēji atkarīga no darbības konteksta; darba konteksts vairāk vai mazāk veicina prasmes attīstību. Citiem vārdiem, ja indivīda vai komandas prasme ir apšaubāma, tad rodas jautājums par darba organizāciju un metodēm. Individuāla, un vēl jo vairāk kolektīva, prasme, ir tieši atkarīgas no strādāšanas sistēmas. Tādējādi darbi rezultāti ir tieši atkarīgi no situācijas un/vai indivīda, kas atklāj ārējos vai  iekšējos faktorus. Žaks Kirī  (Curie, 1998) minēja šādus ārējos faktorus: uzdevuma grūtības līmenis; instrumenta iezīmes; nestabili ārējie cēloņi – nejaušības, prasmes; un nestabili iekšējie cēloņi – piepūle, motivācija.

3 – Prasmi veido elementu komplekts, kas atrodas dinamiskā mijiedarbībā

Šis aspekts ir noteikti kopīgs vairumam autoru un viedokļu tāpēc, ka tā ir aisberga augšējā daļa, kas visiem ir redzama. Un tieši šeit ‘prasme’ no vienskaitļa pārtop daudzskaitlī. Vienskaitlis sniedz vispārēju apzīmējumu un tā  izcelsmi: vai nu tas ir zināšanu apzīmētājs vai atzīšana, un tam piemīt oficiāla autoritāte, kas neprasa pamatot izcelsmi vai pamatus. Daudzskaitlis apraksta dažādu jomu prasmes, objektivizējot apslēpto.

Mēs pazīstam slaveno triptihu zināšanas, zināšana ko darīt, zināšana kā uzvesties, ko piedēvē Edgara Fora (1972) teiktajam ziņojumā UNESCO. Šis triptihs jau iepriekš bija minēts Reimonda Vatjē priekšlikumā [1] 1958. gadā, kad viņš definēja prasmi saistībā ar profesionālo apmācību: “Apmācība ir darbību kopums, kas nepieciešamas, lai uzturētu visus darbiniekus individuāli un kolektīvi prasmju līmenī, kas nepieciešams uzņēmuma darbību īstenošanai. Šī prasme attiecas uz katras personas un katras grupas zināšanām,  spējām un vēlmi strādāt .”Prasme ir veiksmīgs šo trīs elementu rezultāts: zināšanas, spējas un vēlēšanās." (7. lpp.) Pa to laiku viņa triptihs ir pieņemts un attīstīts tālāk, it īpaši to veicinājis Gajs Leboterfs (Le Boterf, 1988), kas to papildināja ar zināšanu kā mācīties un paaugstināt apzinātību; kā arī Žerārs Malglēvs (Malglaive 1990), kas apvienoja četras zināšanu šķautnes – teorētiskās zināšanas, procedurālās zināšanas, praktiskās zināšanas un zinātību – lai izveidotu prasmi vai lietojamas zināšanas. Vēl citi, kā piemēram G. Banks (Bunk, 1995) min tehniskās, metodoloģiskās, sociālās un ieguldīšanas prasmes (līdzdalības un iesaistīšanās ziņā). Īvs Švarcs (Schwartz, 1997) ir postulējis sešas prasmes ’sastāvdaļas’: konceptualizētas un formalizētas zināšanas; pieredzē balstīta zināšanu īstenošana; praktiska konceptuālo zināšanu un pieredzē gūto zināšanu praktiska izmantošana; spēja ieguldīt vērtību kopienā starp situāciju un indivīdu; piederības sajūta darbavietai, neapzināti absorbējot vides vēsturiskos elementus, un spēja ‘spēlēt kopā’, racionalizējot ciklisku izvēli.

4 – Prasme ir atzīta un sabiedrībā pieņemta

Lai tiktu uzskatīta par prasmi, darbībai jāatbilst individuālam vai kolektīvam procesam, kas noved pie nobeigta, pielietojama un atzīta rezultāta. Tā ir pielietojama zinātība (‘know-how') (Meignant, 1995), kas nenozīmē tikai prast kaut ko, bet arī būt daļai no situācijas, kad rezultāts ir 'sociāli pieņemams’ (Jonnaert, 2002).

Ir acīmredzami, ka jebkuras valodas apgūšanai ir nozīme un interese, ja to ir iespējams lietot un ja to atzīst  lietotāja līdzcilvēki vai mērķauditorija.  Savā ziņā lietojamas un lietotas ir tikai atzītas zināšanas. Tādējādi pastāv tāds kā atgriezenisks ceļš, kas vēl tiek veidots, vai pat atrodas līdzsvarā, kur cilvēki ar zināšanām (kā arī tie, kas tiek atzīti) spēj iedarboties vai iejaukties konkrētā situācijā.  

5 – Prasme tiek apgūta un veido identitātes procesa daļu

Šis ir ļoti svarīgs punkts: mēs neesam prasmīgi no dzimšanas, bet gan tādi kļūstam teorētiskas, praktiskas un pieredzē balstītas mācīšanās ceļā. Izglītības un apmācības zinātne ir radušās no iedzimtas pieejas prasmēm: būt prasmīgam nozīmē ņemt vērā kontekstu un ierobežojumus. Patiesībā atsevišķi elementi ir tikai viens no faktoriem, kas veicina prasmju attīstību. Cilvēki neiegūst prasmes patstāvīgi, pat ja uzsvars ir uz indivīdu. Prasmes, it īpaši profesionālās, tiek apgūtas apmācības ceļā, kā arī profesionālas navigācijas ceļā (Le Boterf, 1997) caur ikdienas situācijām vai ejot no vienas situācijas uz citu. Un šī apmācība nevar notikt neatkarīgi no personas identitātes un tās elementiem vai neatkarīgi no mijiedarbības starp pagātni, tagadni un nākotni un to, kas var notikt (Dubar, 1991). Citiem vārdiem, vai cilvēkam, lai būtu prasmīgs, ir bijusi iespēja mācīties vai atgriezties pie prakses kā mācīšanās vektora?

6 – Prasme kā sociāli teorētisks konstrukts

Šī dimensija nav literatūrā plaši apskatīta, it īpaši cilvēkresursu vai darba sakarā, tomēr tā ir svarīga iezīme un tāda, kas  nosaka prasmju pieejas robežas, vienlaicīgi pieļaujot teorētisku atkāpšanos. Prasme ir abstrakts jēdziens, kas pastāv tikai caur mūsu izveidotajiem simboliem, kas bieži ir  kāda līguma nosacījumi. Prasme ir abstrakts un hipotētisks jēdziens, kas nav novērojams tam piemītošā iekšējā rakstura dēļ. Vienīgais, ko mēs redzam, ir tā demonstrēšana, izpausmes uzvedībā un sniegtie rezultāti. Tāpēc mūsu acīs tā ir ilustrācija ‘pārejai pie darbības’.  Tādējādi, strādāšana pie prasmēm ir formalizācijas un demonstrēšanas darbs.

Papildus mēģinājumam apkopot darbu, kas šobrīd tiek veikts, mēs vēlamies uzsvērt šīs trīs dimensijas:

- doma par indivīda un vides sadarbību, jo cilvēks viens pats, neatkarīgi no jebkāda konteksta un organizācijas, nekad nevar būt prasmīgs;

- prasme ir kopīga organizācijas un indivīda darba rezultāts, kas tiek panākts mijiedarbojoties tehnoloģijām un darbībām;

- doma par realitātes attēlošanu un radīšanu, kas nekad nav pilnībā nošķiramas un tām nepieciešama analīze.

 

No:

Ardouin T. (2015). Les capacités de l'organisation par les compétences individuelles, collectives et organisationnelles (Organizācijas spējas caur indivīdu, kolektīvu un organizācijas prasmēm) grāmatā Renard L., Soparnot R., Les capacités de l'organisation en débat (Diskusija par organizācijas spējām) L'Harmattan – Logiques sociales (Sociālā loģika). 71 – 101. lpp.

Fernagu Oudet S., Batal C. (2016). (R)évolution du management des ressources humaines. Des compétences aux capabilités (Cilvēkresursu vadības (r)evolūcija no prasmēm līdz spējām). Lille: Presse universitaires du Septentrion.

 


[1] Lucie Tanguy (2001): Un mouvement social pour la formation permanente en France, 1945 – 1970 (Sociālā kustība par apmācības nepārtrauktību Francijā 1945 – 1970), grāmatā: Entre Travail et citoyenneté, la formation permanente, Paris, juin 2001. (Starp darbu un pilsonību: Apmācības nepārtrauktība, Parīze. Jūnijs, 2001.).

Reimonds Vatje ir bijušais Renault rūpnīcas cilvēkresursu direktors un aktīvs ANDCP un IAS dalībnieks, piedalījies GRETA nepārtrauktas apmācības konsultantu projekta ieviešanā.

 

Tulkojums: no franču valodas angļu un latviešu valodā / EPALE France

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Tiek rādīts 1. - 10. no 14
  • Lietotāja Rūdolfs Pāvulēns attēls
    Uzskatu, ka vārds prasme ir viens no tiem, kurus ir viegli apzināties taču grūti definēt, tāpēc uzskatu, ka tas būtu jāmāca ar piemēriem nevis kā definīcija. Ļoti svarīgi, manuprāt, skolēniem izskaidrot, kā skolotājs ir ieplānojis prasmi apgūt, tas ļaus skolēniem vieglāk šīs prasmes apgūt, kā arī viņiem būs vieglāk tās saistīt ar citām.
  • Lietotāja keita straume attēls
    Manuprāt, raksts ļoti labi definē, kas tad īsti ir prasme. Man kā topošajam pedagogam ir noderīgi konkrēti uzzināt, kas ir prasmes un ko tās satur, it īpaši šobrīd, kad visā izglītības sistēmā notiek pārmiaņas. Paldies par skaidrību!
  • Lietotāja Amanda Cine attēls
    Piekritīšu 100% teiktajam, ka "prasme kļūst redzama tikai darbībā". Arī skolā, mācot dažādas prasmes, tās tiek arī pārbaudītas, nevis tikai ievilkts ķeksītis (vismaz tā vajadzētu būt). Ja mums nebūtu prasmīgu skolotāju, izglītotāju un brīnišķīgu vecāku, tad arī prasmju mums nebūtu. 
  • Lietotāja Laine Veinberga attēls
    Ļoti patīk rakstā izteiktā doma, "mēs neesam prasmīgi no dzimšanas, bet gan tādi kļūstam teorētiskas, praktiskas un pieredzē balstītas mācīšanās ceļā". Visas dzīves laikā iegūtās prasmes mēs veidojam paši,it īpaši, ja mums ir konkrēti mērķi, kurus vēlamies sasniegt, tāpēc, katram notikumam ir savs iemesls, notikums, kas mums liek apgūt ko jaunu, kas vēlāk būs noderīgs dzīvē. Katrā ziņā, cilvēks ir pats sev dzinulis, kurš liek virzīties uz prekšu un pārējās lietas, kas notiek ar prasmu apgūšanu ir mijiedarbības.
  • Lietotāja Marina Nozdraceva attēls
    Izlasot komentārus par šo rakstu, es varu nepiekrist, ka prasmes nozīme netika izskaidrota. Raksta sākumā ir definīcija, ka prasme ir dažādu fizisko, garīgo un sociālo spēju kopums, kas vēlāk tiks pārveidots par cilvēka darbību. Manuprāt, aprakstītās 6 prasmju pazīmes šķita diezgan vienlīdzīgi, jo tās principā izskaidroja vienīgo ideju, ka prasmes ir saistītas ar darbu. Es nedomāju, ka prasmes ir saistītas ne tikai ar darbu , bet arī ar rīcību. Prasmes ir dažāda veida , ko izmantojat darbā vai sazinoties ar cilvēkiem, prasmes ir arī zināšanas. Ļoti svarīga ir arī zināšanās par saziņu ar cilvēkiem, zināšanās par sevi, prasme atpazīt un saprast sevi, īpaši situācijās, kad cilvēks atrodas psiholoģiski neskaidrā situācijā, un prasme ir, kā viņš var atrast izeju no šīs situācijas. Man patiešām patika paziņojums, ka ”Prasme ir veiksmīgs šo trīs elementu rezultāts: zināšanas, spējas un vēlēšanās." Pirmkārt, bez vēlēšanās nebūs ne spēju, ne zināšanu, jo, ja cilvēkam nav nekādas rīcības, tad viņš nevarēs iegūt savas prasmes. Tā kā prasmes nevar pastāvēt bez zināšanām un spējām, ko ieguvāt.
  • Lietotāja Nikola Treimane attēls
    Izlasot šo rakstu, man neradās viena notiekta definicīja kura varētu atbilst prasmēm. Bija interesanti izlasīt par prasmēm dažādos aprakstos, un kā tās ir pārskatītas kopējā darbā, metodēs un kā tās veido cilvēka identitāti. Skatoties no izglītības puses, visvairāk es piekrītu tam, ka "mēs neesam prasmīgi no dzimšanas, bet gan tādi kļūstam teorētiskas, praktiskas un pieredzē balstītas mācīšanās ceļā." Skolēni mācās un apgūst vairāk zināšanu. Ikdienā viņi tās papildina, iemācoties kaut-ko jaunu. Skolotājs var atbalstīt un dot vairāk zināšanu priekš skolēniem. Uzskatu, ka prasmes ir katra cilvēka individuālās zināšanas, spējas un pieredze, kuras tiek sakrātas visas dzīves garumā. Tās noteikti var attīstīt un uzlabot. Rakstā ir gan daudz piemēru ar ko var saistīt prasmes. Skaidra prasmju definēšana ir svarīga, lai visa detalizēta informāciju varētu būt konkrēti noformulēta. 
  • Lietotāja Jelena Kuzmina attēls
    Bija ļoti noderīgi iepazīties, bet uztvert (īpaši definiciju)nebija tik vienkarši.Strādājot ar bērniem šīs jedziens tagad ir ļoti aktuāls, taču katram pedagogam ir svarīgi saprast, ko tīeši  mēs varam palīdzēt attīstīt bērnam, lai saprastu, ka šīs prasmes viņam būs.
  • Lietotāja Inese Ulmane attēls
    Latvijas jauno mācību satura izveidē ir akcentēts vārds prasmes.
    Taču vēl arvien daudzi neizprot šī jēdziena īsteno būtību.
    Šis raksts dod zināmu skaidrību, taču ne pilnīgu.
    Būtu nepieciešama īsa un visiem viegli uztverama šī jēdziena definīcija, kas mazinātu šo abstrakto neskaidrības mākoni.
  • Lietotāja Darja Nikolajeva attēls
    Paldies par detalizēti aprakstītiem jēdziena "prasmes" iezīmēm. Teksta ir daudz, bet pēc izlasīšanas joprojām nav īsti skaidrs kas ir kas. Šim jēdzienam ir ļoti šaura nozīme. Laikam katrs saprot šo jēdzienu atbilstoši savai uztverei un pēc pieredzes. Šobrīd ir populārs jēdziens "kompetences", man liekas par to vajadzētu runāt vairāk.
  • Lietotāja Anželika Titova attēls

    Zināšanu un prasmju veidošana ir pamats, uz kā balstīsies visi jaunievedumi izglītības jomā. Tāpēc ir svarīgi, lai visi izglītības pārmaiņu īstenotāji zem šī vārda saprastu vienu un to pašu. Pēc šī raksta izlasīšanas protams var saprast, ko ietilpst jēdziens “prasmes”, tomēr varu piekrist citiem komentatoriem, ka kaut raksts ir plašs un viss ir izskaidrots, joprojām pastāv milzīga abstrakcija. Manuprāt, abstrakcija rodas tieši tā dēļ, ka vienā vārdā ieliek pārāk daudz. Iespējams, ka jaunas pieejas īstenošanās procesā taps vieglāks jēdziena skaidrojums vai citi palīgjēdzieni.