chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE - Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

Emuārs

Senioru iekļaušana mūžizglītībā Latvijā

03/06/2020
Tatjana Azamatova
Valoda: LV
Document available also in: DE EN ES ET RO

Pagarinoties mūža ilgumam un pieaugot senioru īpatsvaram, par vienu no lielākajiem izaicinājumiem Latvijā kļūst sabiedrības novecošanās. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pagājušā gadsimta beigās vecāka gadagājuma cilvēku (65+) daļa Latvijā nepārsniedza 15% robežu, bet 2019. gadā aptuveni 20 % Latvijas iedzīvotāju bija vecumā virs 65 gadiem. Šajā ziņā Latvija nav izņēmums, jo arī Eiropas Savienībā (ES) vidēji cilvēku vecumā 65+ īpatsvars 2019.gadā bija ap 20 % no iedzīvotāju kopskaita. Austrumeiropas un postpadomju valstīs sabiedrības novecošanās procesu paātrina darbaspēka migrācija un citi faktori. Latvijas teritorijā sabiedrības novecošanās norit nevienmērīgi, īpaši skarot atsevišķus reģionus - Latgali un Vidzemi, kā arī republikas pilsētas. Demogrāfiskās prognozes liecina, ka Latvijas sabiedrība vairs nekad nebūs tik jauna kā agrāk, un nākamajās desmitgadēs iedzīvotāju novecošanās paātrināsies, strauji pieaugot vecāku cilvēku īpatsvaram.

Sabiedrības novecošanās ir ilgstošs un neatgriezenisks process, ko nevar apturēt, bet var censties mazināt tā negatīvās sekas. Šis atzinums liek pārvērtēt vecuma izpratni un var kļūt par pamatu vecumdienu paradigmas maiņai. Iepriekšējos gados izveidojies stereotips par vecumdienām kā „mūža pēdējo gadu aizvadīšana” mūsdienu skatījumā ir novecojis, un jāveido jauns priekšstats par pensijas gadiem, kā aktīvu, daudzveidīgu un jēgpilnu dzīves posmu.

 

Vidējā pensija Latvijā ir viena no vismazākajām Eiropas Savienībā. Bet, ja arī pensijas apjoms būtu pienācīgs un atbilstu reālajām tirgus cenām, materiālā labklājība nav vienīgais jautājums, kas uztrauc seniorus. Masu medijos bezgalīgi atkārtojas sižeti par “nabaga pensionāra” zemajiem ienākumiem un nenodrošinātajām vajadzībām, tie programmē cilvēkos pastāvīgu neapmierinātību ar sevi, ar apkārtējiem un dzīvi kopumā. Arī ekonomiski aktīvo cilvēku acīs veco ļaužu tēls tiek atainots kā nepārtraukti kaut ko lūdzošs. Tas noved pie morālo vērtību deformācijas, jo rada ilūziju, ka skumjas, vientulība, dzīves jēgas zaudēšana nerada ciešanas. Sociālās problēmas, kas rodas līdz ar sabiedrības novecošanos, ir jārisina ne tikai pārdalot finansējumu un nodrošinot medicīniskās un sociālās palīdzības pieejamību ilgtermiņā.

Viens no galvenajiem vecāka gadagājuma cilvēku labklājības nosacījumiem ir regulāri sociālie kontakti.

Pētījumu rezultāti liecina, ka seniori vairāk nekā citu vecuma grupu pārstāvji ir pakļauti tādiem riskiem kā sociālā izolācija, vientulība, depresija un slimības, kas saistītas ar nervu sistēmas traucējumiem. Tie, kuri ir iesaistīti sabiedriskās aktivitātēs un uztur augstu mijiedarbības līmeni, jūtas labāk un ir vairāk apmierināti ar dzīves kvalitāti. Un otrādi, seniori, kuriem trūkst sociālu kontaktu, visticamāk jūtas vientuļi un cieš no sociālās izolācijas. Cilvēkiem vecumdienās ne mazāk svarīgi nekā jaunībā ir gūt jaunus iespaidus: garšas, smaržas, kustības, emocijas. Un ne jau garlaicības pēc, bet tādēļ, lai saglabātu normālu fizisko un psiholoģisko veselības stāvokli. Svarīga ir aktīvas novecošanās principu izplatība, iekļaujot izglītošanās iespējas visa mūža laikā, kā arī veco ļaužu iesaistīšanu visās sabiedrības dzīves sfērās.

Daļa no vecākā gadagājuma cilvēkiem nezina, kur vērsties, lai saņemtu palīdzību vai konsultāciju, slikti orientējas tiesību jautājumos, likumos un normatīvajos aktos. Turklāt, audzināti autoritārisma laikā, kad svarīgākās cilvēka īpašības bija centība un pakļāvība, daudzi seniori ierēdņu priekšā joprojām jūtas nepārliecināti, baidās aizstāvēt savas intereses. Vairums cilvēku vecumā virs 65 gadiem ir vientuļnieki vai atraitņi. Pārsvarā tās ir sievietes, kuru vidējais dzīves ilgums ir krietni lielāks nekā vīriešiem (Latvijā šī atšķirība ir 10 gadi). Zaudējot dzīvesbiedru, draugus, viņi jūtas vientuļi un nevajadzīgi, daudzi saskaras ar vecuma diskrimināciju (eidžismu), psiholoģisku un pat fizisku vardarbību. Daudzi saskaras ar vecuma diskrimināciju - eidžismu (angļu val.-ageism) - kura izpaužas ar sabiedrībā izplatītajiem negatīvajiem stereotipiem par vecākiem cilvēkiem.

Iedzīvotāju novecošanās sekas manāmas vairākās dzīves jomās. Darbspējīgo cilvēku skaita samazinājuma ietekmē mazinās arī nodokļu ieņēmumi, rodas grūtības izveidot to sociālā budžeta daļu, kura tiek tērēta sociālo garantiju nodrošināšanai. Tas ir nopietns drauds pilnīgi visu vecuma grupu pārstāvju dzīves kvalitātes līmenim. Palēninās ekonomiskā izaugsme, mainās darba tirgus struktūra – rodas kvalificēta darbaspēka trūkums. Neizbēgami pazeminās patēriņa līmenis, mazinās personīgo uzkrājumu apjoms. Veco ļaužu īpatsvara palielinājums valstī rada arvien lielākus izdevumus, kas saistīti ar medicīniskās aprūpes nodrošināšanu, it īpaši ilgtermiņā. Arī politiskās sekas ir būtiskas, ja ņem vērā jau “novecojušo” valstu pieredzi - piemēram, Japānu, kur politiķi tiešā veidā ir atkarīgi no visspēcīgākās sociālās grupas – senioriem. Seniori ir ārkārtīgi ietekmīgi, jo vecākā paaudze tradicionāli vēlēšanās piedalās aktīvāk nekā jaunieši. Daudzi politiskie un ekonomiskie lēmumi tiek pieņemti, ņemot vērā tieši viņu intereses.

 

Mūžizglītība senioriem

Viena no vispārpieņemtām praksēm, kā mazināt sabiedrības novecošanās negatīvās sekas, ir mūžizglītība (lifelong learning) senioriem. Mīts, ka novecojot cilvēks arvien mazāk ir spējīgs apgūt jaunas zināšanas un prasmes, ir pilnībā apgāzts, un jau sen runā par nepārtrauktu izglītību visas dzīves garumā. Dažos gadījumos līdzdalība mūžizglītības programmās ir sastīta ar vēlmi turpināt darba karjeru, bet vairākās pasaules valstīs parādījušās speciālas mācību iestādes senioriem, kuri turpmāk neplāno strādāt.

Trešās paaudzes universitātes (The University of the Third Age) ir plaši attīstīta starptautiska kustība, kas izmanto daudzveidīgas apmācības un sava darba organizācijas formas. Kopumā U3A mērķi (senioru iesaistīšana sociālajā dzīvē, veselības stiprināšana, sociālās izolētības un vientulības profilakse) un programmas ir līdzīgas, tomēr nosaukumi dažādās valstīs bieži vien atšķiras: atklātā universitāte; brīvā laika universitāte; tautas skola; tautas universitāte; starppaaudžu universitāte; universitāte visiem vecumiem u. c. Neskatoties uz U3A modeļu atšķirībām, seniori aktīvi izmanto iespēju mācīties, apgūt noderīgas prasmes un kompetences, neapstājas savā attīstībā. Bet svarīgākais rezultāts var būt vienkārši sistemātiska slodze smadzenēm ar mērķi novērst vai vismaz attālināt neirodeģeneratīvo saslimšanu (Alcheimera, Parkinsona slimības u.c.). Parasti mācību programmas senioriem ietver tādus kursus kā datorapmācība, tiesību zinības un finanšu prasmes, veselīga uztura pamati, angļu vai cita svešvaloda sarunvalodas līmenī, dejas, kordziedāšana, rokdarbi un citi. Līdz ar gados vecu iedzīvotāju izglītības līmeņa paaugstināšanos palielinās viņu iespējas izmantot valsts un banku pakalpojumu elektroniskos veidus, vērojama aktīva dalība brīvprātīgajā darbā un notiek citas pozitīvas izmaiņas, kurām ir plašas sociālās sekas.

Latvijā seniori pagaidām nav iekļauti mūžizglītības sistēmā,  lai gan pirmie mācību kursi pastāv dažādās pilsētās - Rīgā, Daugavpilī u.c. Kā U3A analogs Krāslavā 2015. gadā tika izveidota “Senioru skola” (vairāk var uzzināt facebook lapā Senioru skola/Школа сениоров), kuras nodarbības notiek Krāslavas novada centrālajā bibliotēkā vienreiz nedēļā. Katrā tikšanās reizē piedalās ap 30 cilvēku, lai lietderīgi pavadītu laiku un iemācītos kaut ko jaunu. Līdzīgas “Senioru skola” durvis vērusi vēl divās pilsētās – Kuldīgā un Aglonā. Lielākā daļa vecāka gadagājuma cilvēku apmeklē kursus un izglītības programmas galvenokārt izzināšanas priekam un, lai būtu saskarsmē ar citiem kursu apmeklētājiem, nevis tādēļ, lai iegūtu sertifikātu vai diplomu.

Šādu mācību centru pieredze rāda, ka aktīvs dzīvesveids vecumdienās ļauj izjust savu piederību domubiedru grupai, palīdz novērst uzmanību no sliktas pašsajūtas, skumjām domām un trauksmes. Iesaistoties regulārā un interesantā darbībā, cilvēki ir mazāk pakļauti depresijas riskam, retāk slimo un mazāk vēršas pēc medicīniskās palīdzības, labāk orientējas sabiedriskajos procesos, izjūt lielāku gandarījumu par dzīvi.

Latvijas sabiedrība vēl tikai sāk pierast pie jaunās demogrāfiskās situācijas un aizdomāties par perspektīvām dažiem tuvākajiem gadiem un tālākai nākotnei. Vienlaicīgi vecākās paaudzes cilvēki – seniori – aizvien vairāk apzinās savas neizmantotās iespējas un vēlas turpināt dzīvot jēgpilnu dzīvi vēl ilgi pēc pensijas vecuma sasniegšanas.

 

Tatjana Azamatova, biedrības “Sociālās attīstības aģentūra “Pieci airi” dibinātāja.
Biedrība organizē un īsteno neformālās izglītības kursu pensijas vecuma cilvēkiem “Senioru skola” Krāslavā. Autorei ir izglītība socioloģijā (bakalaura grāds) un vadībzinātnē (maģistra grāds).

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Tiek rādīts 1. - 2. no 2
  • Lietotāja Anita Apine attēls
    Valmieras bibliotēka jau vairākus gadus piedāvā apmācības: “Datorprasmes senioriem“. Sezonā tiek paredzētas 5 nodarbības – senioriem bez priekšzināšanām darbā ar datoru. Programmā iekļautas sekojošas tēmas: datoru veidi un to izmantošanas iespējas; galvenie principi darbā ar datoru; teksta programma Word; internets; e-pasts; drošība internetā. Nodarbības tiek plānotas vienu reizi nedēļā un ir ļoti pieprasītas. 2020.gada nodarbības sāksies drīz: vasarā nelielām grupām. 
  • Lietotāja Sanda ROZE attēls