chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

 
 

Emuārs

Priekšmetu skolotāju profesionālo asociāciju loma pieaugušo izglītībā

10/11/2016
by Silvija Andernovics
Valoda: LV
Document available also in: EN

/en/file/non-formal-and-informal-learning-epaleNon-formal and informal learning EPALE

Non-formal and informal learning EPALE

Es pārstāvu Latvijas Angļu valodas skolotāju asociāciju (LAVSA), bet vēlos runāt ne vien par asociācijas darbu, bet arī par dažām problēmām, ar kurām sastopamies, strādājot neformālās izglītības jomā.

2017. gadā Latvijas Angļu valodas skolotāju asociācija (LAVSA) svinēs 25. dibināšanas gadskārtu, un visus šos gadus mūsu galvenais uzdevums ir bijis nodrošināt profesionālās attīstības kursus un iespējas angļu valodas skolotājiem Latvijā. Šogad vien mēs esam noorganizējuši savu gadskārtējo konferenci, Lielbritānijas Padomes Vasaras skolu, piedalījušies dažādās ekspertu grupās Izglītības ministrijā, nosūtījuši pāris skolotājus un dažus viņu skolniekus uz Iecietības nometni Lietuvā, kuru īstenojām ar ASV vēstniecības Rīgā atbalstu. Tāpat, katru mēnesi mēs organizējam Skolotāju kluba tikšanos (SK), kur skolotāji apspriež jautājumus, kas viņus visvairāk satrauc. 

Šeit iezīmēju pasākumus, kuros esam iesaistīti, jo visu pasākumu dalībnieki, izņemot Skolotāju klubu, saņem sertifikātus, kurus atzīst skolu direktori. Mēs labprāt arī piešķirtu sertifikātus Skolotāju kluba dalībniekiem, bet tos skolu direktori neatzīs!

JO – pastāv dīvains apstāklis, kurš nosaka -- ja es (vai jebkurš LAVSA biedrs) vadu seminārus LAVSA ietvaros, skolu direktori mūsu sertifikātus nepieņem. Ja mēs šos pašus seminārus vadām ar vietējās pašvaldības apstiprinājumu vai Izglītības un zinātnes ministrijā reģistrētu kursu ietvaros , tad sertifikāti tiek pieņemti. Dīvaini? Savdabīgi? Kāpēc tā?

Problēma slēpjas, lūk, kur:

  • Saskaņā ar Latvijas likumiem, arī Angļu valodas skolotāju asociācijai jābūt reģistrētai kā izglītības iestādei, ja vēlamies mācīt skolotājus un skolu direktori atzītu mūsu izsniegtos sertifikātus. Diemžēl bet mēs nespējam izpildīt apjomīgo  kritēriju kopumu, kas attiecas uz mācību iestādēm.
  • Katra mācību programma ir jāapstiprina. Mēs varētu atrast iespēju, kā to izdarīt. Tomēr tas ir laikietilpīgi un neļauj mums rīkoties spontāni – atbilstoši konkrētās pieaugušo grupas vajadzībām, kā arī bieži vien ir negodīgi.

LAVSA

  • Nevada kursus/seminārus pēc viena parauga – mēs pielāgojam katru pasākumu konkrētajam klientam un to sistēma nespēj pieņemt.
  • Mēs esam pārliecināti, ka individuālā pieeja darbojas vislabāk.
  • Ja lektoriem viņu vadītajos kursos/semināros ir tiesības pieņemt lēmumus, tad viņi spēj labāk darīt savu darbu.

Ministrija, vai, iespējams, sabiedrība pieprasa konveijera pieeju ar īpaši stingru kontroli. Šķiet, ka mūsu ikdienas kultūrā dominē nevēlēšanās ļaut skolotājiem pašiem pieņemt lēmumus, t.i., spēt pašiem izlemt, kādus seminārus ir vērts apmeklēt un kādus ne.

25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas mēs joprojām neuzticamies skolotājiem? Neticami!

Jāvaicā, kad reiz šis brīdis pienāks?

Jebkurā gadījumā, šie ierobiežojumi patiešām traucē LAVSA organizēt, piemēram, valodas kursus vispārējai auditorijai un nopelnīt līdzekļus, lai varētu uzlabot savu piedāvājumu skolotājiem. 

Šobrīd mēs visi strādājam brīvprātīgi, bez algotiem darbiniekiem un piemērotām telpām, kas ļautu mums reģistrēties kā izglītības iestādei. 

Mūsu pieredze nav unikāla. Man ir aizdomas, ka gandrīz visas profesionālās priekšmetu asociācijas ir nonākušas šajā pat slazdā. Asociācijām ir teicama reputācija – labākie lektori, vispārīgi runājot, ir mūsu biedri, un mēs esam tie, kas nodrošina, ka skolotāji ir informēti par jaunākajām tendencēm savā profesionālajā jomā.

Un, tomēr, šķiet, ka Izglītības un zinātnes ministrija ar noteikumu un regulu palīdzību vēlas turēt mūsu rokas sasietas. Kāpēc?

Silvija Andernovics, MA TEFL Latvijas Angļu valodas skolotāju asociācijas prezidente

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Tiek rādīts 1. - 1. no 1
  • Lietotāja Anda Tora attēls
    Iepazīstoties ar S.Andernovics teikto, daļēji vēlos oponēt izteiktajam viedoklim, ka profesionālo pedagogu organizāciju sniegtās lekcijas nav ieskaitāmas mācību procesā. Pedagogu tālākizglītībā var ieskaitīt arī semināru apmeklējumu, protams, ir jāsaprot, vai apmeklētie semināri ir saistīti ar pedagoga profesionālo darbību un atbilst mācību iestādes nepieciešamībai. Domāju, ka jebkuras pedagogu profesionālās biedrības (kā mēs biežāk sakām asociāciju) statūtos taču ir norādīts, ka viens no mērķiem ir biedrības biedru izglītošana par aktuālajiem jautājumiem konkrētā mācību priekšmetā. Tikšanās reizes ir saucamas par metodiskajiem semināriem. Tātad varam informēt skolotājus par aktualitātēm. Ja biedrība ir juridiska organizācija, tad tā var organizēt savus seminārus un izsniegt apliecinājumu, ka skolotājs ir apguvis seminārā pārrunātās tēmas. Ja vēlamies nodarboties ar tālākizglītību - tad gan jāsaskaņo tālākizglītības programma pašvaldības iestādē, kura atbildīga par profesionālo pilnveidi. Protams, tas var radīt nepieciešamību sagatavot kursu programmu, to uzrakstīt, saskaņot, taču, ja vienu reizi saskaņo, iespējams, ka var īstenot vairākkārt, ja ir pieprasījums.
    Zinot, ka daļa no profesionālām asociācijām pārsvarā darbojas tikai nodarbojoties ar tālākizglītību, tad S.Andernovics iebildumi radīs atbalstu, taču, ja pedagogu profesionālā organizācija kā primāro mērķi nav izvirzījusi tikai tālākizglītību, tā atradīs dažādas iespējas, kā organizēt savu biedru darbību, kā piesaistīt biedrus savai organizācijai, kā veidot dažādas sadarbības formas, lai vienīgais biedru mērķis būt profesionālā organizācijā, nebūtu tikai tālākizglītības apliecību saņemšana par profesionālo pilnveidi.
    Manuprāt, profesionālās biedrības pamatmērķis ir rūpēties par to, lai biedri zinātu par aktualitātēm izglītības jomā saistībā ar konkrētu mācību priekšmetu, zinātu, ka biedrība pārstāv biedru domas dažādās valsts institūcijās, rūpējas par mācību priekšmeta prestižu utt. Tālākizglītība var būt tikai daļa no asociācijas darbības mērķiem.
    Ja pedagogu profesionālā organizācijas ievērotu tikai daļu no saviem mērķiem, kuri ierakstīti organizācijas statūtos, tad nebūtu jāuztraucas par tālākizglītības dokumentu izsniegšanas niansēm. Pilnvērtīgs biedrības darbs rada pedagogu interesi par biedrību kā profesionālu organizāciju, nevis tikai kā tālākizglītības sniedzēju.