chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

 
 

Emuārs

Medijpratība - aktīvi un nepārtraukti pilnveidojama prasme

24/01/2019
Aldis Lazda
Valoda: LV

RSU Komunikācijas fakultātes profesore Anda Rožukalne savā rakstā runā par mediju pratību kā prasmi, kuru nepieciešams aktīvi attīstīt. Cilvēkiem jāapzinās, ka runāšana par šo tēmu prasmes neizmaina, tās jāpilnveido nepārtraukti, sastopoties ar teju katru informācijas elementu.

/lv/file/medijpratibajpegmedijpratiba.jpeg

 

Man nav labu ziņu tiem, kam informācijas un medijpratības vārds jau apnicis. Jūs salīdzinoši ne tik sen – aizvadītā gada izskaņā – esat dzirdējuši vairākas izaicinošas ar šo prasmi saistītas ziņas, ja vien pievērsāt uzmanību uztraukumam un žurnālistu pētījumiem par nepotētu bērnu nāves gadījumiem Latvijā vai, piemēram, sekojāt ANO globalizācijas pakta atbalstītāju un kritizētāju strīdam.

Līdzās daudziem projektiem un labajām idejām, kas uzlabos medijpratību, svarīgi redzēt plašāku kontekstu. Ko nozīmē kļūt medijpratīgiem? Cik dažādas prasmes tas ietver? Apzināties, ka kursi, diskusijas, skolu stundas tomēr nesasniegs visus. Rēķināties, ka sabiedrībā vienmēr būs grupas, kas nevarēs apgūt šīs prasmes.

 

Mediju lietotāju un sapratēju plaisa

Runāšana par mediju pratību neizmaina prasmes. Medijpratība nav automātiski apgūstama. Tā ir aktīvi un nepārtraukti pilnveidojama prasme. Šis ir viens no lielākajiem katra indivīda konfliktiem, tas jāatrisina katru dienu, sastopoties ar teju katru informācijas elementu. Informācijas pārbagātība un mūsu vieglā saskare ar to rada pašuztveres ilūziju, ka to saprotam, ka spējam sekot, esam prasmīgi tikai tāpēc vien, ka lietojam. Runāšu tikai par informācijas lietošanas un izpratnes prasmi, ar kuras palīdzību neredzamā veidā katru dienu risinām vai neatrisinām medijpratības jautājumus. Lūk, daži piemēri!

Ievas Albertes rakstā “Ir” par vecākiem, kas nebija potējuši savus bērnus nejaušas apstākļu sakritības, nevis muļķības dēļ, izlasīju, ka attiecībā uz mediķiem, kuri iesaistīti, vecāki “uzticējās citu atsauksmēm”.

Tiesa, cilvēki, izvēloties pakalpojumus, iepērkoties, risinot citus jautājumus, arīdzan veidojot viedokli par politiķiem, amatpersonām, arvien vairāk uzticas citu teiktajam, kas viegli rodams tīmeklī. To var darīt, lai gan vērts zināt, ka atsauksmes par viesnīcām, veikaliem un citiem pakalpojumu sniedzējiem tiek atbilstoši vadītas, tas ir mārketinga instruments. Vēl svarīgāk, atsauksmes sniedz nelielu informācijas apjomu, visbiežāk tās attiecas uz gluži citiem apstākļiem un jautājumiem.

Gadījumā ar vecmātes izvēli dzemdībām man nav nekāda pamata apšaubīt atsauksmju patiesumu, lai kur tās dzirdētas, lasītas. Bet atsauksmes lielākoties atstāsta emocijas, atmiņas, pieredzi, kura nevar būt attiecināma uz racionālām zināšanām, kas palīdz atbildēt uz jautājumu – vai konkrētais mediķis izdara visas paredzētās manipulācijas (konkrēti – vakcinēšanu pēc bērna piedzimšanas)? Atsauksmes nav lietojamas kā galvenais sava lēmuma apstiprinājums. Taču tiek lietotas, lai gan jāmeklē cita informācija, jābūt pastāvīgi atjaunotām zināšanām. Tas iespējams, ja apzināmies “atsauksmju ekonomikas” trūkumus.

 

Formālā medijpratības izglītība

Latvijā ir daudzi projekti un mediju pratību rosinošas kampaņas, bet skolās ar informācijas un mediju lietotprasmi saistītās zināšanas nekad nav bijušas obligātajā daļā. Tās ļoti atkarīgas no katra skolotāja ieinteresētības un arī mediju pratības izglītības. Pašlaik Latvijā ir viena maģistra studiju programma Vidzemes Augstskolā “Mediju un informācijas pratība”. Ar laiku tajā un citās, ja tādas radīsies, studējušie kļūs par mediju pratības ekspertiem, varēs strādāt skolās, augstskolās, veidot mediju pratības izglītības politiku, vadīt mediju pratības ieviešanu. Taču pagaidām šādu speciālistu trūkst.

Valstīs, kurās mediju izglītībai ir ilgas tradīcijas, arvien lielāku uzmanību pievērš cilvēkiem ārpus izglītības iestādēm. Politiski motivētās un arī reālās bailes no dezinformācijas iespējām izmainīt vēlēšanu rezultātus, kā arī pieņemt nesapratīgus lēmumus par savu un savu bērnu veselību liek saprast, ka mediju pratība jāmāca visai sabiedrībai.

Latvijā ir vairāki vērtīgi projekti, piemēram, TV3 “Melu anatomija”, LSM “Melu detektors” un citi, kas pierāda medijpratības tēmas vērtību. Bet mediju darbība šajā jomā liecina arī par to, ka pašiem žurnālistiem ir daudz jāmācās, un diemžēl medijpratība mediju formātu izskatā prasa lielus resursus.

 

Medijpratības nesasniegtās auditorijas

Lai plānotu medijpratības izglītību, jāsaprot, ka vērtīgās zināšanas un prasmes nevarēs sasniegt visus iedzīvotājus. Sabiedrībai jau laikus jārēķinās un jāgatavojas, ka būs cilvēku grupas, kuras ne informācija par mediju pratības svarīgumu, ne apmācības, ne cita veida informācija vienkārši nesasniegs. Tie būs cilvēki, kuru mediju lietojums neaptver galvenos informācijas kanālus, tie būs cilvēki, kas dažādu iemeslu pēc nevar apgūt informācijas lietošanas un atpazīšanas prasmes. Tā ir būtiska atziņa, kura jāņem vērā, pirms tiešām noticam, ka mediju pratība ir universāla atbilde visām problēmām.

 

Anda Rožukalne,
RSU Komunikācijas fakultātes profesore

 

RSU Komunikācijas fakultātes profesores Andas Rožukalnes viss raksts publicēts 15.01.2019. portālā LV "Medijpratība: spēcīgas kampaņas, viduvējas prasmes"

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Tiek rādīts 1. - 1. no 1
  • Lietotāja Linda Titoviča attēls
    Attīstoties internetam un dažādām tehnoloģijām cilvēkiem ir jāiemācās kritiski vērtēt/patērēt medijus.. Sabiedrībai kopumā ir jāattīsta kritiskās domāšanas prasmes un jāspēj analizēt saņemtā informācija, lai veiktu pārdomātus un gudrus lēmumus dažādās dzīves jomās.