chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE - Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

Emuārs

Kvalitāte kā izglītības stūrakmens. Eiropas stāsts

03/08/2020
Aldis Lazda
Valoda: LV
Document available also in: FR EN DE

Šo emuāru oriģināli franču valodā publicēja Thierry Ardouin.


 

Kvalitāte kā izglītības stūrakmens. Eiropas stāsts

Tā kā pēdējais mūžizglītībai veltītais žurnāls Education Permanente ir veltīts tēmai “izglītības kvalitāte”, mēs vēlamies izmantot iespēju un piedāvājam īsu pārskatu par izglītības kvalitātes veidošanās procesiem Francijā un Eiropā.

 

Kvalitāte un izglītība: kvalitāte IZGLĪTĪBĀ, IZGLĪTĪBAS kvalitāte

Mums ir bijusi iespēja dalīties pārdomās par mūsu izpratni par kvalitāti IZGLĪTĪBĀ un IZGLĪTĪBAS kvalitāti šādos emuāros: Kvalitāte un izglītība: sistēmiska pieeja (FR) and Kvalitāte un izglītība: bagātīgas pieredzes un zināšanu apmaiņas tikšanās (FR).

Lai apskatītu kvalitātes UN izglītības savstarpējo mijiedarbību, mēs piedāvājam izmantot šādus formulējumus:

  • kvalitāte IZGLĪTĪBĀ – runājot par sistēmu kopumā, lai noteiktu dažādos līmeņus, galvenās iesaistītās personas un situācijas, kas nosaka izglītības kvalitāti.
  • IZGLĪTĪBAS kvalitāte – runājot par dažādo sistēmas elementu mijiedarbības rezultātu un attiecībām starp nolūku un mērķiem/līdzekļiem (resursiem un tehnikām).

Jau pašā sākumā mēs definējam, ka kvalitāte ir izglītības rīcībā esošs līdzeklis un ka izglītības mērķis ir sniegt zināšanas un prasmes indivīdu, kolektīvu, iestāžu un teritoriju attīstībai, ievērojot cilvēktiesības.

 

Izglītības kvalitātes attīstība Francijā un Eiropā

Izglītības kvalitāte Francijā un Eiropā ir nesaraujami saistīta ar izglītības sistēmas attīstību, tās nolūku un operatīvajiem mērķiem.

Attiecībā uz Franciju Franks Savanns (Frank Savann) savos rakstos ar provokatīvajiem nosaukumiem „Nous, professionnels de la formation, incompéents inconsciemment“ (02/09/2019) un „Certification qualité: nous, professionnels de la formation, incompéents consciemment“ (08/10/2019) ir uzskatāmi apkopojis četrus izglītības kvalitātes izpratnes procesa posmus. Viņš iztaujāja speciālistus par viņu attieksmi pret kvalitāti:

  • “No 1971. gada jūlija līdz 2014. gada martam: Neapzināti nekompetenti speciālisti (Es nezinu, ko es nezinu)”;
  • “No 2014. gada marta līdz 2018. gada septembrim: Apzināti nekompetenti speciālisti (Es zinu, ko es nezinu)”;
  • “No 2018. gada septembra līdz 2020. gada janvārim: Apzināti kompetenti speciālisti (Es turpinu attīstīties un zinu, ko daru)”;
  • “No 2020. gada janvāra līdz nākošajai izglītības reformai: Neapzināti kompetenti speciālisti (Es to daru, jo zinu, kā vajag)”.

 Attiecībā uz Eiropu Džeralds Bogards (Gérald Bogard) runā par “kvalitāti kā sviru” un “trijiem Eiropas izglītības posmiem”, kas lielā mērā sakrīt ar Eiropas profesionālās izglītības izveides hronoloģiju”.

Pirmais posms sākās ar 1957. gada Romas līgumu un beidzās astoņdesmito gadu vidū. Kopš laika, kad tika dibināta Eiropas Ekonomiskā kopiena, līdz pat septiņdesmitajiem gadiem, prioritāte bija izglītība kā princips, un tā kalpoja par vadlīniju nacionālajām politikām. Kvalitāte bija “maģisks vārds”, tā netika definēta.

Otrais posms ir astoņdesmito gadu otrā puse. Šeit “redzams, kā tiek panākta vienošanās …/ … par nepieciešamību saistīt izglītību ar profesiju” gan attiecībā uz piedāvājumu, gan izglītotājiem. Eiropas Kopienai pievienojās jaunas valstis (1981. gadā Grieķija, 1986. gadā Spānija un Portugāle). Divpadsmit dalībvalstis parakstīja Vienoto Eiropas aktu, veica grozījumus Romas līgumā  un pievienoja tam nodaļu par ekonomisko un sociālo kohēziju iekšējā tirgū. Pēc Bogarda domām tādā veidā no vides, kura cieta no bezdarba un cikliskām ekonomiskām grūtībām, izzuda “bažas par sabiedrības un kultūras attīstību, kas dominēja 1963. gadā noteiktajos vispārējos principos”. Izglītības kvalitāte tika attīstīta tālāk, lai piemērotos strukturālajām pārmaiņām, apmainītos ar pieredzi un pārņemtu “labas prakses” piemērus. Lai atbalstītu valstu sociālo politiku, tika ieviestas dažādas programmas, piemēram, “Petra” – jauniešu bezdarba samazināšanai, “Erasmus” – studentu un pasniedzēju mobilitātei, “Force”- uzņēmējiem nepieciešamo prasmju attīstīšanai  un ”Comett” un ”Eurotecnet” – jauno tehnoloģiju ieviešanai.

Trešais posms ir deviņdesmitie gadi, kura galvenā vadlīnija bija kvalitatīvas prakses piemēru meklēšana. Deviņdesmitajos gados profesionālā izglītība tika uzskatīta par “atslēgu uz Eiropas konkurētspēju”. 1993. gadā Žaks Delors (Jacques Delor) Baltajā grāmatā “Par izaugsmi, konkurētspēju un nodarbinātību” kvalifikācijas un nodarbinātības uzlabošanai noteica divus ceļus: “Izglītības sistēma vairāk jāorientē uz darba tirgus pieprasījumu, un jāpievērš lielāka uzmanība mūžizglītībai”. Attiecībā uz kvalitāti tika teikts, ka tai “jāapsteidz” kvantitāte.

Ar Māstrihtas līgumu (1993.) “izglītības politikas kompetence tiek sadalīta starp Kopienu un dalībvalstīm” (126. pants). Profesionālā izglītība kopienu līmenī “atbalsta dalībvalstu pasākumus” un tai ir pieci papildus mērķi:

  • piemēroties rūpniecības pārmaiņām, iegūstot izglītību un veicot profesionālo tālākizglītību,
  • uzlabot izglītību un tālākizglītību, lai veicinātu profesionālo integrāciju,
  • veicināt izglītotāju mobilitāti,
  • veicināt izglītības iestāžu sadarbību,
  • apmainīties ar informāciju un pieredzi.

Kvalitātes jomā Eiropa nenosaka nekādus standartus, bet “meklē kvalitatīvu praksi”. Šim nolūkam tika dibināta programma “Leonardo”, kuras mērķis bija “uzlabot profesionālās izglītības sistēmas un noteikumu kvalitāti”. Pēc Bogarda domām, tai gan neizdošoties dalībvalstis līdz galam pārliecināt. Baltā grāmata “Mācīšana un mācīšanās: ceļā uz kognitīvu sabiedrību” (1996.) un “Memorands par mūžizglītību” (2000.) apstiprina mērķi veidot uz zināšanām balstītu sabiedrību, lai spētu pārvarēt jaunā gadu tūkstoša izaicinājumus, kurā izglītībai jāspēj pārveidot darba procesus un pilnveidot cilvēku spējas. Tomēr kvalitāte atsevišķi vēl joprojām netiek īpaši izcelta.

Šiem trijiem posmiem ir pievienojies ceturtais – divtūkstošie gadi un stratēģija  “Eiropa 2020”. 2010. gadā apstiprinātā stratēģija “Eiropa 2020” ir ES izaugsmes un nodarbinātības programma. Eiropas Komisija uzsver, ka “inteliģenta, ilgtspējīga un integrējoša izaugsme ir līdzeklis Eiropas ekonomikas strukturālo trūkumu pārvarēšanai, tās konkurētspējas uzlabošanai, produktivitātei un pamatu radīšanai ilgtspējīgai, sociālai tirgus ekonomikai”. Vispārējai un profesionālajai izglītībai tiek noteikti četri galvenie mērķi:

  • mūžizglītības un mobilitātes veicināšana,
  • skolu sistēmas un izglītības kvalitātes un efektivitātes uzlabošana,
  • taisnīguma, sociālās kohēzijas un aktīva pilsoniskuma veicināšana, 
  • radošuma un inovāciju, tostarp uzņēmējdarbības gara, veicināšana

Visas ES akcijas un visi instrumenti – ESF kā finanšu instruments, Erasmus+ programma mobilitātei un sadarbībai, Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūra (EQR), Eiropas pamatprasmju sistēma, ECTS- un ECVET-Credits, Europass-Portfolio, Europass un Euroguidance tīkli, un kopš 2015. gada Eiropas Pieaugušo izglītības elektroniskā platforma (EPALE) – tiek mobilizēti šīs stratēģijas atbalstam.

2013. gadā S.Broeks un B.J.Buiskols (S.Broek, B.J.Buiskool) (Nīderlande) publikācijā “Kvalitāte pieaugušo izglītībā” piedāvā savus ieteikumus Eiropas kvalitātes sistēmu attīstībai formālā un neformālā līmenī, tostarp Eiropas kvalitātes nodrošināšanas pamatprincipu sistēmu profesionālajai izglītībai un apmācībai (EQAVET) izmantošanu pieaugušo izglītībā.

Šis īsais pārskats parāda, ka izglītības kvalitātei jābūt strukturētai un normētai, tomēr tā gan formālā, gan neformālā līmenī jāpiemēro katrai valstij un katrai pieaugušo izglītības jomai. Izglītības kvalitātes nodrošināšanai ir svarīgi apzināt visas ieinteresētās puses- politikas veidotājus, izglītotājus un apmācāmos, lai organizētu pārdomātus pasākumus un atbalstītu tajos iesaistītās personas.

 

Izmantotā literatūra

Ardouin T. (2017), « La qualité et la formation : une rencontre riche d’échanges », (Epale raksts, 10/10/2017)
https://epale.ec.europa.eu/fr/blog/la-qualite-et-la-formation-une-rencontre-riche-dechanges

Ardouin T. (2018), Qualité et formation : une approche systémique (Epale raksts, 29/03/2018)
https://epale.ec.europa.eu/fr/blog/qualite-et-formation-une-approche-systemique

Bogard G. (2001), « Les trois âges de l’Europe de la formation : la qualité comme levier »,  Education Permanente, n°147/2001-2, p.35-61. 

Broek S., Buiskool Zoetermeer B-J (2013), Developing the adult learning sector. Quality in the Adult Learning Sector, report EAC, June 25, 2013.

European Commission (2013), « Quality in Adult Learning », report Thematic Working group, 24th October 2013.

Savann F. (2019a), « Les 4 étapes du processus d’apprentissage appliqué au développement de la qualité des formations », blog EPALE/Eramus+ (Epale raksts 02/09/2019).
https://epale.ec.europa.eu/fr/blog/nous-professionnels-de-la-formation-inconsciemment-incompetents

Savann F. (2019b), « Les 4 étapes du processus d’apprentissage appliqué au développement de la qualité des formations », (Epale raksts 08/10/2019).
https://epale.ec.europa.eu/fr/blog/certification-qualite-nous-professionnels-de-la-formation-incompetents-consciemment

 

 

 

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn Share on email