chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

 
 

Emuārs

Kurp ejam ar kvalitāti?

23/12/2019
Ingrida Muraskovska
Valoda: LV

Vārds “kvalitāte” viennozīmīgi asociējas ar kaut ko labu, ko būtu vērts sasniegt vai uzturēt. Pēdējā laikā itin bieži dažādos forumos un dažādos formātos tiek spriests par pieaugušo neformālās izglītības kvalitāti. Un tas ir labi, jo liecina, ka pieaugušo izglītībai tiek pievērsts arvien vairāk uzmanības,  pieaug tās nozīmība un attīstības iespējas.

Dokuments, kurā sniegts plašs situācijas raksturojums šajā jautājumā, ir “Vadlīnijas pieaugušo neformālās izglītības kvalitātes nodrošināšanas politikas ieviešanai”, kas izstrādātas Eiropas Komisijas Erasmus+ programmas projektā “Nacionālie koordinatori Eiropas programmas īstenošanai pieaugušo izglītības jomā” (Nr.567453-EPP-1-2015-1-LV-EPPKA3-ALAGENDA). Vadlīnijām šobrīd ir ieteikuma raksturs, taču tās paredz piedāvāto pieaugušo neformālās izglītības kvalitātes kritēriju ieviešanu izglītības politikas dokumentos. Tādēļ ir vērts iedziļināties vadlīniju saturā.

 

Ko labosim likumos?

Vadlīnijas nosauc dokumenta autoru izstrādātos galvenos kritērijus pieaugušo neformālās izglītības kvalitātes nodrošināšanai. Tie ir:

  1. “Ir izsniegta pašvaldības licence izglītības programmas īstenošanai (izņemot Izglītības iestāžu reģistrā reģistrētas izglītības iestādes, NBS vienības).
  2. Ir sagatavota pieaugušo neformālās izglītības programma, ņemot vērā darba tirgus/ sabiedrības pieprasījumu.
  3. Pieaugušo neformālās izglītības programmā definēti sasniedzamie rezultāti atbilstoši Latvijas kvalifikāciju ietvarstruktūrai.
  4. Ir nodrošināti pieaugušo neformālās izglītības programmas īstenošanai nepieciešamie materiāltehniskie resursi un mācību līdzekļi.
  5. Ir nodrošināts pieaugušo neformālās izglītības programmas īstenošanai nepieciešamais personāls, kura pieredze, izglītība, kvalifikācija atbilst izglītības programmas tematiskajai jomai un mācību kursam (modulim).
  6. Ir noteikts pieaugušo neformālās izglītības programmas vadītājs.
  7. Pieaugušo neformālās izglītības īstenotājs nodrošina iekšējās kvalitātes kritēriju (piem., pašvērtēšana) ieviešanu.
  8. Pieaugušo neformālās izglītības īstenotājs sadarbojas ar nozares darba devējiem un / vai darba devēju organizācijām atbilstoši izglītības programmas jomai.
  9. Pēc programmas apguves tiek izsniegts izglītības dokuments.
  10. Ir nodrošināta absolventu un klientu viedokļu apzināšana, ir saņemti augsti novērtējumi par pieaugušo neformālās izglītības programmas/u īstenošanu iepriekš gan no pasūtītāja, gan absolventu puses.
  11. Ir nodrošināta izglītības programmas īstenošanai atbilstoša mācību vide.”

Ja aplūkojam kritēriju kopumu no vispārēja kvalitātes izpratnes viedokļa, tad pamatā tam gribas piekrist. Citādi ir, ja aplūkojam to no praktiskā viedokļa. Tad pirmā doma ir  - Kam šie kritēriji būs jānodrošina? Kas un kurš pēc viņiem tiks vērtēts? Šeit skaidrība mazinās. Jo kritēriji ir pieaugušo neformālās izglītības kvalitātes  nevis pieaugušo neformālās izglītības programmu kvalitātes nodrošināšanai. Par programmu kvalitāti atbild programmu īstenotāji. Neformālā izglītība Izglītības likuma skaidrojumā ir  ārpus formālās izglītības organizēta interesēm un pieprasījumam atbilstoša izglītojoša darbība. Šādu darbību īsteno dažādas institūcijas dažādos līmeņos. Kurai no tām kritērijus ir  domāts piemērot? Vai vērtētas tiks iestādes, kuras sniedz pieaugušo izglītības pakalpojumu par visu šo pakalpojumu spektru? Kaut kas līdzīgs izglītības iestāžu akreditācijai? Vai arī vērtēs pašvaldības par pieaugušo neformālās izglītības organizēšanu? Vai varbūt valsts aģentūras, kuras administrē neformālās izglītības projektus? Pieņemsim tomēr, ka ieviesusies formāla neprecizitāte un kritēriji ir domāti izglītības programmu kvalitātes vērtēšanai.  Kā tas varētu notikt? Izmantosim nosacītu piemēru.

Kāda pašvaldība pēc novada iedzīvotāju pieprasījuma ir  organizējusi  kursus par ķiploku audzēšanu. Kursu ilgums ir četras stundas. Izglītības likums nenosaka  minimālo stundu skaitu neformālās izglītības programmām. Tādēļ uzskatām, ka kursu formā tiek īstenota  neformālās izglītības programma.  Pašvaldībai nav sava reģistrēta pieaugušo izglītības centra. Kursus  ir organizējis pašvaldības projektu vadītājs, un tos vada šīs lauksaimniecības  jomas praktiķis. Pašvaldība tos finansē no sava budžeta.

Mēģinot vērtēt šīs programmas kvalitāti ar kritēriju palīdzību, rodas jautājumi:

  • Kas izsniegs licenci pašvaldībai? Vai arī pašvaldībai ir jāreģistrējas kā izglītības iestādei?
  • Kurš formulēs sasniedzamos rezultātus atbilstoši Latvijas kvalifikāciju ietvarstruktūrai, ja ne uzaicinātais speciālists, ne pašvaldības projektu vadītājs šo dokumentu nepārzina?
  • Ar kādām darba devēju organizācijām vajadzētu sadarboties pašvaldībai vai ķiploku audzētājam -praktiķim?
  • Kādu absolventu viedokļu apzināšanu prasīsim no ķiploku audzētāja, kurš ir piekritis  pirmo reizi dalīties ar savu pieredzi?
  • Kādu pašvērtēšanu šajā gadījumā jānodrošina? Vai kursu dalībnieku darbības pašvērtējumu šīm četrām stundām? Vai pašvaldības pašvērtējumu, kā viņa ir organizējusi šos kursus?
  • Un vai vispār šo praktiķi varēja piesaistīt kā pasniedzēju, ja viņam ir veiksmīga  pieredze par aktuālo tēmu, bet izglītība un kvalifikācija pavisam citā jomā?


Piemērojot kritēriju sistēmu konkrētai situācijai, tā vairs nešķiet tik adekvāta. Vieglāk ir atteikties no tādu kursu organizācijas nekā meklēt atbildes uz visiem jautājumiem un pēc tam šīs prasības nodrošināt. Ieguldītais laiks un spēki vienkārši neattaisnojas. Un vai patiesi būsim  panākuši  kvalitātes uzlabojumu?

Protams, ka nevaram par kaut ko spriest pēc viena piemēra. Ir jāredz to kopums. Vadlīnijas pieaugušo neformālās izglītības kvalitātes nodrošināšanas politikas ieviešanai ir veidotas ļoti profesionāli. Tās balstītas ES un Latvijas politikas plānošanas dokumentu nostādnēs un kvalitātes vērtēšanas sistēmu labās prakses atziņās. Tomēr jebkuru risinājumu mēs vērtējam pēc tā, cik lielā mērā tas novērš problēmu. Bet neformālās izglītības problēmas dokumentā netiek minētas. Vadlīnijas neatklāj, kas vainas šobrīd ir pieaugušo neformālajai izglītībai. Kur un kā mēs izjūtam kvalitātes nepietiekamību? Kādas negācijas kritēriji palīdzēs novērst? Šķiet, ka dokumenta atziņas ir atvasinātas no citiem dokumentiem, neaplūkojot reālo praksi un tajā uzkrājušās vajadzības. Vai vēlamies tikai  sakārtot likumdošanu vai veicināt  pieaugušo neformālās izglītības attīstību?  Pamēģināsim tomēr palūkoties, kādas konkrētas problēmas būtu vērts novērst.

 

Kas ir slikti?

Problēmu plūsmas tīkla tehnoloģija piedāvā analizēt problēmas, nosakot negatīvos efektus. Tam nepieciešams atbildēt uz diviem jautājumiem: - Kāpēc tā ir problēma? Un – Kas notiks, ja problēma netiks risināta?

Kāpēc nekvalitatīvas izglītības programmas sniegums var būt problēma?

  • Mācību dalībnieks nesasniedz gaidīto rezultātu, jo  piedāvātās zināšanas ir novecojušas,  nepietiekamas vai neatbilstošas vai  programmai  ir  nepietiekams materiāli tehniskā  un/vai informatīvais  nodrošinājums.
  • Slikta darba organizācija rada šķēršļus dalībniekam piedalīties mācībās.
  • Mācību dalībnieku drošība un veselība cieš kaitējumu mācībām nepiemērotā vidē.
  • Mācību dalībnieks tiek  emocionāli vai psiholoģiski aizskarts, notiek smadzeņu skalošana.


Kas notiks, ja šīs problēmas netiks risinātas? Kādus negatīvus efektus var veicināt vai izraisīt nekvalitatīvas izglītības programmas? Un cik lielā mērā piedāvātie kritēriji var šos efektus novērst?

  1. Slikta mācību pieredze kavēs pieaugušos atkārtoti iesaistīties izglītībā. Pēc CSP  2016.gadā veiktā pieaugušo izglītības apsekojuma datiem 35,1% pieaugušo, kuri  iepriekš nav piedalījušies pieaugušo izglītībā,  nevēlas piedalīties arī turpmāk. Galvenais nevēlēšanās iemesls ir tas, ka viņi neizjūt nepieciešamību pēc izglītības. Kvalitātes kritēriju ieviešana var mazināt sliktās pieredzes gadījumus, taču kopumā pieaugušo iesaistes paaugstināšanai ar to nebūs daudz līdzēts.  
  2. Netiks apmierināta darba devēju vajadzība pēc cilvēkresursiem ar atbilstošām kompetencēm. Lai šis negatīvais efekts nerastos,  darba devējiem ir rūpīgāk jādefinē savas vajadzības,  sadarbība ar izglītības sniedzējiem jāīsteno pirms mācību procesa, tā laikā un pēc tā, kā arī jāattīsta darba vidē balstīto mācību piedāvājums. Vispārēju kvalitātes prasību noteikšana nespēs būtiski izmainīt situāciju.
  3. Mācību rezultāti būs nepietiekami dalībnieka  izglītības atzīšanai un turpināšanai. MK noteikumi par  ārpus formālās izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto kompetenču un iepriekšējā izglītībā sasniegtu studiju rezultātu atzīšanu nosaka, ka kompetenču atzīšanai noder arī izglītības dokuments par neformālās izglītības programmas apguvi.  Problēma ar atzīšanu rodas, ja šajā dokumentā uzskaitītie sasniedzamie rezultāti neatbilst studiju kursā noteiktajiem. Ja tie atbilst, pretendenta faktiskās zināšanas var tomēr izrādīties nepietiekamas izglītības turpināšanai, jo  neformālajā izglītībā zināšanas netiek kontrolētas ar gala pārbaudījumiem. Prasības par gala pārbaudījumiem ieviešana padarītu smagnējāku  neformālās izglītības programmu sagatavošanu un īstenošanu, tuvinātu neformālo izglītību formālajai, mazinot tās elastību. Šāda risinājuma lietderību mazina vēl viens apstāklis. To neformālās  izglītības programmu  īpatsvars, kuru apliecības tiek iesniegtas atzīšanai augstskolās, ir mazs, bet prasības būs jāattiecina uz visām programmām.   
  4. Smadzeņu skalošanas rezultātā cilvēka uzvedība var kļūt devianta. Viņš pārstās ievērot vai sāks pārkāpt sociālās normas. Diemžēl, trūkst informācijas par šādiem gadījumiem, nav atbilstošas statistikas un analīzes. Un piedāvātie kritēriji no šī riska neaizsargā.
  5. Pieaugušie nespēs tikt galā ar dzīves izaicinājumiem. Katras izglītības programmas uzdevums ir sagatavot  dalībniekus profesionāliem un dzīves izaicinājumiem. Taču, lai cik intensīvi cilvēks arī apmeklētu dažādus kursus, tie nesagatavos  viņu visām dzīves situācijām. Jautājums ir par kursu saturu, par pieaugušo izglītības saturu. Diskutējot šo jautājumu, visbiežāk tiek pretstatītas profesionālās tālākizglītības un personības izaugsmes vajadzības. Nemanītas paliek transversālās jeb  caurviju prasmes, kuru aktualitāte arvien pieaug un kuras ir nepieciešamas it visās dzīves un darba jomās. Tās ir  mācīšanās, kritiskās domāšanas, problēmu risināšanas, sadarbības un citas prasmes.  Jaunajos pamatizglītības un vidējās izglītības standartos caurviju prasmes ir obligātais mācību saturs. To attīstīšana notiek visos mācību priekšmetos un tām ir noteikti konkrēti sasniedzamie rezultāti.  Latvijas pieaugušo izglītības politikā izglītības satura jautājumi netiek skarti. Satura noteikšana ir atdota nozaru ministriju un asociāciju pārziņā, kā rezultātā mums ir dziļi specializēts neformālās izglītības pasūtījums. Pieaugušo izglītībā ir nepieciešams vienots valsts pasūtījums caurviju prasmju attīstībai pieaugušo izglītības programmās.

Pieaugušo neformālās izglītības negatīvo efektu kontekstā vadlīnijās piedāvātie kvalitātes kritēriji uzrāda noteiktas nepilnības. Dažus efektus kritēriji var ierobežot, taču nespēj izmainīt būtiski, jo tiem ir citi cēloņi, kuru novēršanai vajadzīgi citi risinājumi.  Ir negatīvie efekti, no kuriem piedāvātie  kritēriji nespēj aizsargāt.  Vēl citā gadījumā negatīvā efekta novēršana izraisa citas negatīvas sekas.  Tas noved pie domas, ka kvalitātes kritēriju izvērtēšanai arī nepieciešami kritēriji. Vispiemērotākais ir efektivitātes kritērijs – maksimāli ieguvumi ar minimālām izmaksām. Mūsu gadījumā ieguvumi kā novērstie negatīvie efekti un izmaksas kā papildus birokrātiskais slogs.

 

Vai prasības mūs pasargās? 

Savā laikā man nācās sniegt atzinumus neformālo izglītības programmu licencēšanai. Atceros gadījumu, kad programmu noraidīju. Jo tā bija ar valstiski nepieņemamu ideoloģisku ievirzi. Es biju pazīstama ar programmas autoru un viņa darbību, ievirze lasījās starp rindām. Taču formāli programma bija sagatavota  korekti, autoram bija augstākā pedagoģiskā izglītība un pat atzinības.  Ja es neko nezinātu par šo cilvēku, es programmu būtu saskaņojusi.   Tas ir jautājums, cik lielā mērā tie vai citi kvalitātes kritēriji var aizsargāt. Kas pasargās no smadzeņu skalošanas? Kas no  novecojušu zināšanu sniegšanas?  Lai paaugstinātu kritēriju ietekmi, kritēriju sietu vajadzētu padarīt arvien  smalkāku. Neformālā izglītība kļūs arvien smagnējāka, formālāka. Bet cik lieli būs ieguvumi?  

Nesen piedalījos lekcijā par stratēģisko komunikāciju, un pasniedzēja minētie piemēri  par viedokļu un arī rīcības ietekmēšanu bija šokējoši. Tie lika domāt, cik neaizsargāti esam virtuālajā pasaulē, cik meistarīgi tajā tiek sagrozīta  un pretenciozi pasniegta informācija.  No interneta un sociālajiem tīkliem pieaugušie mācās daudz vairāk nekā apmeklējot  kursus.   Un šādi iegūtām zināšanām nav nekādu kvalitātes filtru. Mēs tos varam ieviest tikai savā organizētās izglītības laukā, bet reālā izglītošanās sniedzas tālu pār tā robežām. Iedomāsimies skolu, kurā stingri tiek ievērotas sanitārās normas, ieviesti maiņas apavi un pēc grafika tiek veikta grīdu mitrā uzkopšana. Bet, paceļot skatu augstāk, izrādās, ka sienu un jumta  šai ēkai nav,  un caurvējš nes tajā visu, kas ceļā pagadās. Vai līdzīgi nav ar centieniem nodrošināt kvalitātes normas? Izglītības ēkā bez griestiem. Vai ar kvalitātes vadlīnijām cenšamies ieviest kārtību vien savas atbildības teritorijā vai domājam par gala rezultātu – kvalitatīvi izglītotu cilvēku. Administratīvais resurss nav vienīgais, kurš šo gala rezultātu ietekmē. Ir pašu mācību dalībnieku resurss. Jo mācīšanās ir iekšējs process, un tikai pats mācību dalībnieks nosaka, ko viņš pievieno savai zināšanu bāzei un ko nepieņem. Tas ir atkarīgs no viņa kritiskās domāšanas prasmēm un mediju kompetences. Kad man nesen jautāja, kur pieaugušais var apgūt mediju kompetenci, pirmā doma bija par MMU projektu, kurš piedāvā daudzveidīgas neformālās izglītības programmas digitālo tehnoloģiju jomā. Taču izrādījās, ka kļūdos un arī tur piedāvājuma mediju kompetences  attīstībai nav. Varbūt šāda atsevišķa programma arī nav nepieciešama. Tās vietā kritisko domāšanu un mediju kompetenci varam integrēt katrā programmā. Kā caurviju prasmi.

 

Kur vilksim robežas?

Daudzveidība ir neformālās izglītības vizītkarte un elastība – dzīvesveids. Daudzveidība izpaužas ne vien neformālās izglītības saturā, bet arī organizatoriskajās formās. Līdz ar mācību kursiem, kas ir izplatītākā forma, tiek piedāvātas arī radošās darbnīcas, meistarklases, pieredzes semināri, nodarbības, tikšanās ar speciālistiem, konferences, nometnes un cita veida pasākumi. Šīs formas, protams atšķiras pēc mācību ilguma, taču mācību ilgums neformālās izglītības programmām nav noteikts. Pēc šī kritērija visas minētās formas kvalificējas kā neformālās izglītības programmas. Vai tām visām pielietosim vienotus kvalitātes kritērijus un vai tas maz praktiski ir iespējams? Ja nē, tad kur vilksim neformālās izglītības robežu?  Pat pedagogu profesionālajai pilnveidei ir atļauts ieskaitīt semināru un konferenču apmeklējumu.  Vai pieaugušo neformālajai izglītībai pieiesim ar citu mērauklu? Izglītības likumā  netiek skaidrots un minēts informālās izglītības termins, taču praksē informālā izglītība ir kupli pārstāvēta. Varbūt derētu nodalīt neformālo izglītību no informālās, lai katrai mauču darināšanas nodarbībai nevajadzētu piemērot neformālās izglītības kvalitātes kritērijus?

Arī satura ziņā robežu jautājums ir aktuāls. To uztur šķirtne starp zinātnisko un nezinātnisko pasaules uzskatu. Kvalitatīvas izglītības izpratnei atbilstošs ir zinātniskais. Taču praksē notiek un ir arvien pieprasītāki  astroloģijas un ezoterisko mācību kursi.  Piedāvātie kvalitātes kritēriji nekādas prasības attiecībā uz saturu nenosaka. Vienīgās grūtības astroloģijas programmai būtu ar sasniedzamo rezultātu definēšanu atbilstoši Latvijas kvalifikāciju ietvarstruktūrai. Taču ar radošu pieeju tās, iespējams, var pārvarēt.

Viens no kritērijiem attiecas uz  programmas īstenošanai nepieciešamo personālu -  tā  pieredzei, izglītībai, kvalifikācijai jāatbilst izglītības programmas tematiskajai jomai. Šķiet, ka komati šādā tekstā aizvieto saikli “un”, un minētajam personālam jāpiemīt visām trim kvalitātēm. Jeb tomēr paliksim pie “vai”? Nesen notikušajā pieaugušo izglītības  forumā “Es strādāju un mācos” izskanēja spoži piemēri un oriģinālas idejas par mācīšanās organizēšanu darba vietās. Šo ideju autori vairumā piemēru bija paši organizāciju darbinieki neatkarīgi no viņu  izglītības un darba stāža.

 

Par visu ir jāmaksā

Lai kaut ko iegūtu, no kaut kā ir jāatsakās. Manas kolēģes vectētiņš lāpa zvejnieku tīklus. Tā ir izmirstoša profesija, tādu amata meistaru vairs praktiski nav. Bet vajadzība pēc tīklu lāpīšanas paliek. Viņš varētu šo prasmi nodot tālāk. Taču tad viņam vajadzētu sagatavot izglītības programmu atbilstoši kritērijiem. Varbūtība, ka viņš to darīs, nav augsta. Nodot tālāk savas zināšanas un amata prasmes attieksies ne vien vectētiņš, bet arī  jaunāki cilvēki. Jo laiks ir nauda, un prasībām atbilstošas programmas sagatavošanai veltītais laiks neatmaksāsies ne finansiāli, ne emocionāli. Ja vien pasniedzēja darbs nekļūs par pamatdarbu.

Kvalitātes filtrs ne tikai radīs šķēršļus  sliktu programmu īstenošanai, bet arī ierobežos jaunu programmu izveidi. Projektā “Nodarbināto personu profesionālās kompetences pilnveide” kvalitātes nodrošināšanas nolūkā tika ieviesta prasība, ka izglītības iestāde var sniegt pakalpojumu tikai tajā vietā, kuru tā ir uzrādījusi reģistrējoties. Rezultātā samazinājās izglītības piedāvājums lauku novados. Jo tur reģistrētu pieaugušo izglītības iestāžu ir ļoti maz. Protams, mācību centriem  ir iespēja reģistrēties un pēc tam sniegt izglītības pakalpojumus katrā pašvaldībā. Tie, kuri tajā saskata papildus peļņas iespējas, uzņemsies veikt birokrātiskās procedūras. Taču mācību iestādes, kurām ir ko piedāvāt, bet pieaugušo izglītība nav noteicošā darbības joma, to nedarīs. Markss savā laikā brīdināja, lai līdz ar netīro ūdeni no vannas neizlietu arī bērnu. Vai līdz ar izglītības brāķi no pieaugušo izglītības neizskaudīsim mazos izglītības sniedzējus, kuri darbojas patiesi neformāli?  Tās ir biedrības, kuras iesaistās lauku partnerību attīstības stratēģiju īstenošanā. Tie ir pašnodarbinātie speciālisti un amatu meistari,  kuri ir gatavi dalīties ar savu pieredzi. Tie ir uzņēmumi, kuri organizē neformālas mācības saviem darbiniekiem. Tās ir partijas, arodbiedrības, bibliotēkas, muzeji un daudzi citi.

Praksē reāli darbojas vēl viens kvalitātes filtrs – atbildība ar savu kabatu. Pašvaldība vai darba devējs, kuri finansē mācības no sava budžeta, ir tiešā veidā ieinteresēti gūt labu rezultātu. Tādēļ atbilstoši tiek izvēlēta mācību forma un mācību vide, meklēti lektori. Pretendentu izvēlē noteicošā ir iepriekšējās sadarbības pieredze, labas atsauksmes, iespaidi no pārrunām. Citāda ir situācija lielajos izglītības projektos, kuriem finansējums tiek nodrošināts no struktūrfondiem un kuros izglītības sniedzēji tiek iepirkti konkursa kārtībā. Pretendentu skaits ir liels, un to atlase ir jābalsta uz vienotām prasībām. Kvalitātes kritērijiem vajadzētu būt šo prasību sastāvdaļai. Izglītības likuma  14.pantā ir  noteikta Ministru kabineta kompetence izglītībā. Viena no kompetencēm – MK   nosaka kārtību, kādā valsts finansē pieaugušo neformālās izglītības programmas, tālākizglītības programmas un profesionālās kompetences pilnveidi, kā arī kritērijus attiecīga finansējuma saņemšanai. Runa ir par valsts finansētām programmām. Vai tos pašus kvalitātes kritērijus būtu korekti attiecināt uz programmām, kuras finansē nevis valsts, bet darba devējs vai pašvaldība? Vai arī šajā  gadījumā  kritērijiem būtu jāpiešķir tikai ieteikuma raksturs?  

 

Kurp tālāk?

Man nav gatavas atbildes uz visiem jautājumiem. Man ir vienīgi pārliecība, ka, pieņemot nozīmīgus lēmumus, tos ir jāizvērtē no visiem aspektiem. Pašiem kvalitātes kritērijiem ir jāpieiet ar to efektivitātes mērauklu. Latvija joprojām nespēj pārkāpt 7% slieksni pieaugušo iesaistei izglītībā. Ar kvalitatīvas izglītības piedāvājumu to vajadzētu paaugstināt nevis samazināt. Aicinu diskutēt, kā uz to virzīties.

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Tiek rādīts 1. - 8. no 8
  • Lietotāja Diāna Krauze attēls
    Ļoti aktuāla tēma! 
    Pirms izlasīju šo rakstu, nebiju aizdomājusies par tik daudzajiem (rakstā izteiktajiem) jautājumiem. Noteikti aktualizējama tēma!
    Kvalitātes jēdziens ir zaudējis savu būtību un nozīmi, bet ne tikai jēdzieniskajā līmenī, bet arī darbībā un realitātē. 

  • Lietotāja Alise Matuka attēls
    Prieks, ka beidzot šai tēmai pievēršas padziļināti, jo jau krietnu laiku ir novērots, ka liela daļa kursu ir virspusēji un nesniedz gaidīto rezultātu. Nereti iegūtās zināšanas un prasmes ir tikai teorētiskas, bez praktiska pielietojuma vai pamācības kā to ieviest reālā dzīvē.
  • Lietotāja Ilze Mangusa attēls
    Paldies par rakstu! Esot tuvu šai tēmai man arī rodas jautājumi vai programmas sagatavotāji ir bijuši praktiķi? Jo ir daudz jautājumi uz kuriem nav atbildes, taču pieņemot nozīmīgus lēmums tiem jābūt pamatotiem.
  • Lietotāja Ilze Stobova attēls
    Temats ir aktuāls. Īpaši ņemot vērā, ka ieviešot jaunu izglītības saturu skolotājiem tiek piedāvāti dažādi semināri, bet to saturs ir maz kvalitatīvs. Diemžēl ir atsevišķi gadījumi, kad izglītības programmai ir  izsniegta licence, bet apmācību veic nepilnā apjomā ar vāju sasaiti pielietojamā darbā.
  • Lietotāja Vaira Ābele attēls
    Paldies par vērtīgo , domāt rosinošo rakstu!
    Problēma ir aktuāla, jo pieaugušo izglītība (PI) ikdienā top aizvien daudzveidīgāka, trauslāka kļūst robeža starp neformālo un informālo izglītību. Jautājums par PI kvalitāti ir sarežģīts, īpaši, ja to skata, mēģinot nošķirt PI kvalitāti no PI programmu kvalitātes.
    Piekrītu raksta autorei, ka ir daudz neskaidru jautājumu par PI kvalitātes kritēriju ieviešanu un nodrošināšanu. Kļūdoties varam daudz zaudēt. Jāizsver, vai PI kvalitātes kritēriji kopumā nav par smagnējiem tiem PI piedāvātājiem, kuri nav reģistrētas izglītības iestādes. Varam arī pazaudēt apmācību īso kursu formu.
    Bez tam PI politikas veidotājiem būtu jāņem vērā, ka pilnībā nav precizēta pašvaldību atbildība. Piemēram, biedrība organizē vairāk vai mazāk regulāras tematiskās tikšanās. Kā rīkoties pašvaldībai? ”Lai būtu kārtība mājās”, pieprasīt veidot programmu, ko licencēt, nodrošinot kvalitātes kritēriju ievērošanu? Uzskatīt, ka tā ir nelikumīga rīcība un strikti rīkoties? Protams, pašvaldības atbildības jautājumus vajadzētu precizētsaprātīgi, ņemot vērā pašvaldību resursus.
    Manuprāt, svarīgs ir autores liktais akcents uz vienotu valsts pasūtījuma nepieciešamību caurviju prasmju attīstībai. Tas sasaucas ar OECD piedāvāto Prasmju stratēģijas uzbūvi. Piekrītu arī autorei, ka nekvalitatīvu PI programmu īstenošana nav pieļaujama, ka tas ir drauds PI attīstībai.Visbīstamākais, manuprāt, ir drauds vēlmēm un motivācijai piedalīties PI. Jāņem vērā, ka OECD ziņojumā saistībā ar PI kultūras jautājumu vēlme piedalīties PI Latvijā jau tā ir zema.
  • Lietotāja Baiba Sīmane - Ambaine attēls
    Interesants raksts, lika aizdomāties par savu pieredzi, kā pieaugušajam, kurš apmeklē neformālās izglītības kursus, kā arī no - programmu izstrādātāja viedokļa. Mums tiek piedāvāts ļoti plašs neformālās izglītības piedāvājums, gan kvalitatīvs, gan nekvalitatīvs,  jābūt gudriem lai izvēlēties sev piemēroto. Pirms izvēles noteikti jāiepazīstas ar programmu - cītīgi jāizlasa, vai tas tiešām ir tas ko vēlos, iesaku nedaudz painteresēties vairāk par lektoru, kurš vadīs programmu. Latvija nav tik liela, savu jomu speciālistus iespējams pārzināt.  
    Nedomāju, ka pieaugušie sāks biežāk apmeklēt neformālās izglītības kursus balstoties uz "kvalitātes kritēriju pilnveidi" programmām. Pēc pieredzes, (esmu veidojusi neformālās izglītības programmas), pieaugušiem svarīgs nosacījums - ir arī paša līdzfinansējums programmas apguvei, jo, kā arī raksta autore min, finansējumam ir liela nozīme - "laiks maksā naudu". Līdz brīdim, kad mācīties gribētājiem nebija jāiegulda sava nauda par mācībām, šo kursu apmeklēja pietiekams kursantu skaits. Kad mainījās finansējuma apjoms no valsts puses un pieaugušajiem tika paaugstināta līdzfinansējuma maksa - nevarēja nokomplektēt grupas.
     Finansējums ir viens no galvenajiem faktoriem. Kvalitatīva programmas sagatavošanai jāiegulda laiks programmas izstrādei, resursi, jānodrošina telpas ar piemērotu metodisko un tehnisko bāzi, lai konkrētā apmācība varētu norisināties. Tas sadārdzina apmācības, situācijā, ja pieaugušais izvēlas apmeklēt apmācības individuāli - tas var izmaksāt dārgi (no pieredzes varu teikt, ļoti dārgi), arī iestādei vai organizācijai tas izmaksā dārgi, apmaksa ir par katru apmācāmo  - tādēļ vadītāji pārdomā vai ieguldīt darbinieka izglītībā (tu apmāci darbinieku, nākamajā dienā viņš aiziet strādāt citur). 
    Mācīšanās internetā. Piekrītu - pieaugušie daudz vairāk mācās no interneta un sociālajiem tīkliem. Arī es daudz izmantoju internetu, lai apgūtu jaunas prasmes, piemēra tamborēšanā vai "pēŗļošanā" (mana aizraušanās). Ieguvumi: varu izvēlēties sev piemērotu laiku mācībām, daudzi apmācības forumi un platformas ir bez maksas. Lai vairāk pieaugušos iesaistītu neformālajā izglītībā (raksta autore min, ka Latvijā tikai 7% pieaugušo iesaistās), viens no risinājumiem būtu dažādu mācību platformu izveide internetā un sociālajos tīklos. Mīnusi: paiet ilgs laiks, lai atrastu sev īsto, jo iespējams vājas kritiskās domāšanas prasmes un medijpratība, par šobrīd daudz  tiek runāts.
    Mācīšanās darba vietā. Tam es redzu lielāku jēgu. Katrs organizācijas vadītājs ļoti labi redz , kādas prasmes un iemaņas darba ņēmējam būtu jāpilnveido. Tāpat darba ņēmējs var izteikt vēlmi, kādas prasmes viņš vēlas pilnveidot, iespēja analizēt gan ieguvumus, gan rezultātus. Problēmas, kā nodrošināt telpu atbilstoši apmācību vajadzībām organizācijā, ka, arī vienlaikus nevar apmierināt visa kolektīva vēlmes.
    Neformālai izglītībai būs tendence būt vairāk orientētai uz profesionālo prasmju attīstīšanu, kuras nepieciešamas noteiktu darbību veikšanai darbiniekam savā organizācijā. Caurviju prasmju apgūšanu (par ko šobrīd daudz tiek runāts, un arī raksta autore min) ir iespējams iekļaut programmas apguvē. Bet no otras puses, kā mēs šobrīd varam no pieaugušā prasīt demonstrēt caurviju prasmes, ja tās tiek sāktas apgūt ar šo mācību gadu sākumskolā, pamatskolā - no nākamā mācību gada.  Tā ir problēma, kuru būs grūti atrisināt, kā to izdarīt, kā iekļaut apmācību programmās. 
    Paldies par rakstu!
  • Lietotāja Agnese Bece attēls
    Pieaugušo izglītībai būtu jāpievēršas ļoti rūpīgi, jo parasti to apgūst motivēti cilvēki ar vēlmi ne tikai saturīgi pavadīt brīvo laiku un komunicēt.  Bieži tā ir vēlme iegūt  prasmes un iemaņas, lai mainītu savu nākotni, darba vietu, nodarbošanos. Pieaugušo izglītībai jābūt ciešā saiknē ar darba devējiem un vadītājiem-praktiķiem, amatniekiem u.c., kas spēj sniegt kvalitatīvu pakalpojumu .Ja pieaugušais nokļūst nekvalitatīvās apmācībās, tad otrreiz viņš vairs var arī neatnākt- nebūs motivācijas, apmācības tiks uztvertas kā tukša laika šķiešana.
    Paldies par rakstu.
  • Lietotāja Ingūna Salmiņa attēls
    Ļoti labs raksts, par pieaugušo izglītību. Jau šobrīd daudzi kursi ir pilnībā nejēdzīgi iztērēts laiks, jo kas tos vada? Vai nu pavisam "zaļi" lektori, kuri ir salasījušies gudras grāmatas, un nezin, kā to varētu īstenot realitātē. Jā, prezentēt prot ideāli, bet , piemēram, man interesē, kur tās gudrības var izmantot praktiski. Skumji, ka kursus pārsvarā vada teorētiķi, nevis patiešām labi praktiķi.  Lielākā problēma, manuprāt, ka nav kas šos kursus novērtē, cik tie ir kvalitatīvi. Šobrīd viss grozās ap peļņu....