Prof. Pirko Pitkenena un Dr. Amalia Sabiesku dalās pārdomās par EduMAP projektu, par pieaugušo izglītību un par iespējām integrēt pieaugušos no sociālās atstumtības riska grupām.

Sociālās atstumtības novēršana ar pieaugušo izglītības palīdzību

Pēdējā laikā politikas un zinātniskajās diskusijās pieaugušo izglītība tiek uzskatīta par galveno līdzekli aktīva pilsoniskuma veicināšanā, vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanā un sabiedrības saliedētībā Eiropā. Tomēr praksē Eiropas pieaugušo izglītības sistēma sastopas ar nopietnām problēmām, nespējot sasniegt iedzīvotājus no sociālā riska grupām, piemēram, cilvēkus ar zemu pamatprasmju un funkcionālo prasmju līmeni vai nepietiekami attīstītu valodu un kultūras prasmēm.

Lai tieši šādu grupu pieaugušajiem būtu iespējas aktīvāk līdzdarboties politiskajā, izglītības un ekonomiskajā vidē, izglītības procesa virzītājiem jāņem vērā šo cilvēku ikdienas dzīves apstākļi un komunikācijas prakse. Piemēram, arvien lielāka digitālo mediju izmantošana komunikācijā nozīmē, ka pastāv jaunas iespējas, kā iedzīvotājiem izrādīt pilsonisko aktivitāti. Globalizācija arvien tālāk paplašina pilsonisko aktivitāšu lauku. Cilvēks var aktīvi iesaistīties dažādās nacionāla un starptautiska līmeņa kopienās, izmantojot jaunās informācijas un komunikācijas tehnoloģijas.

Rezultātā īpaši jaunu cilvēku pilsoniskās aktivitātes nenozīmē tikai ierastās sociālās, politiskās un ekonomiskās aktivitātes, bet arī jaunas  līdzdalības formas, piemēram, līdzdalību virtuālajās kopienās, atsevišķu pasākumu atbalstu un atbildīgu patēriņu.

Kļūt par aktīvu pilsoni

Aktīva pilsoniskuma jautājums ir ļoti svarīgs likumīgā demokrātiskā pārvaldībā, jo šāda pārvaldība ir atkarīga no katra indivīda patiesas iesaistes.

Praksē gados jaunāki cilvēki pasīvāk iesaistās politiskajās un sociālajās aktivitātēs nekā vecākā paaudze. Īpaši tas attiecas uz tradicionālajām līdzdalības formām, kas virzītas hierarhiski – no augšas uz leju. Tie, kas dzimuši informācijas laikmetā, dod priekšroku virtuālajām kopienām un grupām, kas veidojas un pastāv kā vienaudžu tīkli. Kopīgi formulējot un pārstāvot viedokli, daloties ar to sociālajos tīklos, indivīdi un viņu kopienas var kļūt par pasaules pārveidotājiem un pārmaiņas virzošu spēku ļoti dažādos jautājumos. Lai pārstāvētu savas pilsoniskās intereses šādā veidā, piemēram, digitālās prasmes ir svarīgākas nekā sociālā grupa, atrašanās vieta vai iespēja satikties reālajā dzīvē.

Pieaugušo izglītībai ir izšķiroša loma, lai novērstu politisko ignoranci, sociālās izolāciju un bezdarbu mūsu sabiedrībā. Šobrīd notiekošais projekts “Pieaugušo izglītība kā līdzeklis aktīvai pilsoniskai līdzdalībai” (EduMAP) pēta, kā Eiropas izglītības sistēma varētu labāk apmierināt sociāli neaizsargāto cilvēku izglītības vajadzības, dodot viņiem iespēju regulāri paust savu viedokli. Projekta uzmanības centrā ir sociālās atstumtības riskam pakļautie jaunieši no 16 līdz 30 gadu vecumam. Galvenais mērķis ir palīdzēt likumdošanas izstrādātājiem (Eiropas, dalībvalstu un vietējo pašvaldību līmeņa) un izglītības speciālistiem pielāgot pieaugušo izglītības politiku un praksi, lai tā atbilstu arī sociāli neaizsargāto pieaugušo vajadzībām.

Iezīmē sociāli neaizsargāto jauniešu komunikatīvo vidi

EduMAP projekta pamatā ir novērojums, ka mēs visi dzīvojam, mijiedarbojamies un sazināmies savstarpēji saistītās “komunikācijas ekosistēmās”, ko veido sociālie tīkli, daudzveidīgas saziņas platformas, kā arī to pamatā esošās tehnoloģijas un rīki. Šīs komunikatīvās ekosistēmas rada neredzamas robežas ap vēstījumiem, ko saņemam un nododam tālāk, ap mums pašiem un cilvēkiem, ar kuriem sazināmies, tās ietver arī mums pieejamās izglītības un profesionālās pilnveides iespējas.

EduMAP projekts analizē komunikatīvo ekosistēmu pieaugušo izglītībā un sociāli neaizsargātajās grupās, meklē atbilstības, neatbilstības un iespējas uzlabot mijiedarbību starp izglītības nodrošinātājiem un sociāli neaizsargātiem pieaugušajiem. Kaut arī empīriskie pētījumi šobrīd ir tikai sākumstadijā, lūk, daži no pirmajiem secinājumiem, kas iegūti Rumānijā veiktajā pilotpētījumā. Tas iezīmē sociāli neaizsargātu romu jauniešu komunikatīvo praksi un izglītības vajadzības kādā trūcīgā Bukarestes rajonā:

• Neraugoties uz naudas trūkumu, jaunieši vienmēr atrod iespējas piekļūt  internetam, galvenokārt izmantojot savus viedtālruņus. Viņi pārsvarā izmanto Facebook un Messenger – gan izklaidei, gan saziņai ar ģimeni un draugiem.
• Pastāv ne tikai skaidras robežas, bet arī saskarsmes punkti starp sociālajiem tīkliem, ko cilvēki izmanto formālos un neformālos nolūkos. Piemēram, tādu sociālo mediju kā Facebook izmantošana notiek neformālas saziņas un izklaides nolūkā. No otras puses, daudzi jaunieši informāciju par izglītību un darba vietām iegūst tieši neformālajos tīklos vai arī kopienu pulcēšanās vietās. Sava loma ir arī nevalstiskajām organizācijām, kas iesaistās kopienas attīstības projektos.
• Privātums un tā robežas dažādās situācijās atšķiras, un ne vienmēr saziņas platforma vai ierīce attiecas uz vienu konkrētu personu. Piemēram, bieži sastopama situācija, kad ģimenes locekļi izmanto vienu mobilā tālruņa ierīci, un dažos gadījumos ģimenei pat ir kopīgs profils Facebook vietnē.
• Interneta un digitālo mediju izmantošana izglītības iespēju un darba meklēšanā, ir apvīti ar maldīgiem pieņēmumiem un mītiem. Lai piekļūtu izglītības un profesionālās apmācības iespējām, Interneta potenciāls netiek izmantots. Daudzi jaunieši neuzticas Interneta paziņojumu precizitātei, ja runa ir par izglītību un darba meklējumiem. Vienlaicīgi viņi arī nespēj atšķirt uzticamu informāciju no neuzticamas.  Iespējams, viņi vairāk uzticēsies vietējiem sociālajiem tīkliem un tam, ko runā kopienas pulcēšanās vietās.

EduMAP projekts turpinās pētīt izglītības nodrošinātāju un sociāli neaizsargāto jauniešu grupu komunikatīvās ekosistēmas citās Eiropas valstīs. Tiek gaidīts, ka pētījuma rezultāti palīdzēs izglītības nodrošinātājiem un pārvaldes iestādēm labāk saprast sociāli neaizsargāto jauniešu komunikācijas iespējas un šķēršļus, kā arī komunikācijas veida ietekmi uz pieaugušo izglītību. Pētījuma rezultāti tiks izmantoti, lai veidotu platformas un forumus, kas veicinātu dialogu starp  izglītības nodrošinātājiem un potenciālajiem izglītības pasākumu apmeklētājiem. Lūk, vēl daži projektā iegūti secinājumi:

• Lai jauniešiem no sociāli neaizsargātajām iedzīvotāju grupām izglītības iespējas būtu vieglāk pieejamas, ir nepieciešams ieskatīties viņu komunikatīvajā praksē un atrast platformas un tīklus, ko varētu izmantot un paplašināt (tajā skaitā tādas digitālās platformas kā Facebook, kā arī vietējie sociālie tīkli un informācijas centri).
• Lai sasniegtu minēto jaunatnes daļu, ir jāizvēlas atbilstoša digitālā platforma, taču pirms tam nopietni jānovērtē jauniešu informācijas pratība. Ir jārada ilglaicīgākas un sistemātiskākas platformas, kurās risināt dialogu ar jauniešiem, vienlaicīgi arī attīstot viņu prasmes atrast informāciju, novērtēt un lietot to.
• Ilgtermiņā jāraugās tālāk par risinājumiem, kas atrisina tikai atsevišķus problemātiskus gadījumus. Ir jārod iespēja, lai izglītības nodrošinātāji varētu strādāt kopā ar citiem kopienas attīstības speciālistiem. Tikai tā rodams ceļš, lai mēs spētu sociāli neaizsargāto iedzīvotāju grupu un kopienu vajadzības apmierināt sistemātiskā un integrētā veidā.

Profesore Pirko Pitkenena ir EduMAP projekta koordinatore. Kā profesore viņa specializējas izglītības politikas un daudzkultūru izglītības jomā, kā arī ir Pārvalstu un transformācijas pētnieciskā centra (TRANSIT) zinātniskā direktore Tamperes universitātē Somijā.

E-pasts: pirkko.pitkanen@uta.fi

Dr. Amalia G. Sabiesku ir pētniece EduMAP projektā. Viņa ir pētniece arī Mediju un radošo industriju institūtā Londonas Lofboro universitātē.

E-pasts: a.g.sabiescu@lboro.ac.uk