chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

 
 

Emuārs

Kam piekar viltus ziņas birku

18/09/2018
by Ilze Seipule
Valoda: LV

Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” dibinātāja un redaktore Inga Spriņge speciāli portālam LV veltītajā rakstā dalās ar saviem secinājumiem, kas radušies pēdējos divus gadus pastiprināti analizējot sociālajos tīklos notiekošo, piedaloties neskaitāmās diskusijās un lasot pētījumus par viltus ziņu (un dezinformācijas) tēmu.

Inga Spriņģe: “Ja žurnālists publisko vienas partijas līderu telefonsarunu, tad tā partijas atbalstītāju acīs ir viltus ziņa. Ja tas pats žurnālists publicēs ierakstītas “oligarhu sarunas”, tie paši cilvēki uzgavilēs un teiks paldies konkrētajam žurnālistam par labu darbu.”

/lv/file/75izh0l9ijpeg75izh0l9i.jpeg

FOTO: Ieva Čīka, LETA

Nesen piedalījos kādā televīzijas diskusijā par to, vai būtu bargāk jāsoda viltus ziņu publicētāji. Saruna izvērtās haotiski, jo atklājās, ka raidījuma dalībniekiem un arī skatītājiem katram bija cita izpratne par to, kas ir viltus ziņa. Nespējot to konkretizēt, diskusijā tālāk par pļāpāšanu netikām.

Īsumā:

  • Šobrīd Latvijā neviens likums neaizliedz publicēt melus.
  • Ir vajadzīgi labi mediju pratības un kritiskās domāšanas kursi.
  • Esam saskaitījuši vismaz desmit “Facebook” lapas, kas uzskatāmi vēršas pret konkrētām partijām vai politiķiem, bet vairums to ir anonīmas.
  • Vainot žurnālistus viltus ziņu izplatīšanā, apšaubot viņu motivāciju, ir vieglāk, nekā atbildēt uz jautājumiem pēc būtības.
  • Arī mēs, žurnālisti, dzīvojam savā burbulī un brīnāmies, ka daļa sabiedrības mūs nesaprot.

Kamēr es runāju par diviem aizturētajiem jauniešiem, kas publicēja tīrus izdomājumus ar mērķi savākt vairāk klikšķu, lai pelnītu no automatizētām “Google” reklāmām, TV diskusijas vadītājs ar viltus ziņām bija sapratis konspirāciju teorijas par globālo sasilšanu un mēmes ar izsmejošiem politiķu foto, bet zālē sēdošā politiķe viltus ziņu izplatīšanā vainoja žurnālistu, kurš bija publicējis partijas līderu telefonsarunas. Lai par šo problēmu veidotos saturīga saruna, vispirms ir jāsaprot, kas tad ir viltus ziņas un kas – ne.

Pēdējos divus gadus pastiprināti analizējot sociālajos tīklos notiekošo, piedaloties neskaitāmās diskusijās un lasot pētījumus par viltus ziņu (un dezinformācijas) tēmu, esmu nonākusi pie šādiem secinājumiem.

“Tīru” viltus ziņu ir maz

Šajā sadaļā es iedalu informāciju (apzināti izvairos lietot vārdu “ziņas”), kas ir simtprocentīgs izdomājums. Piemēram, Rīgas centrā sabrucis lielveikals, ceļā uz Liepāju apgāzies autobuss ar skolēniem vai arī Latvijā nokritusi lidmašīna. Šādu informāciju ir viegli pārbaudīt un konstatēt, ka tie ir meli.

Jautājums: vai un kam vajadzētu rīkoties? Šobrīd Latvijā neviens likums neaizliedz publicēt melus. Ja meli ir publicēti nevienam nezināmā tīmekļvietnē, lai tā tur nomirst dabiskā nāvē. Slikti, ja ar šo informāciju sāk dalīties daudz cilvēku, izraisot paniku daļā sabiedrības vai arī kādam nodarot materiālu kaitējumu (piemēram, lielveikalam vai valsts iestādei, tostarp policijai vai mediķiem, kuriem zvana satraukti cilvēki). Šādā gadījumā informācijas izplatītājiem jāsaņem sods kaut vai kā brīdinājums citiem vieglas peļņas kārotājiem.

Kad gatavojām publikāciju par konkrētajiem viltus ziņu izplatītājiem, nu jau policijas aizturētais, bet tobrīd vēl brīvībā esošais Niks Endziņš apbrīnojami vaļsirdīgi kolēģei stāstīja, kā viņš veido viltus profilus “Facebook” un izdomā satraucošu saturu, lai cilvēki klikšķinātu. Puiša balsī nebija ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu, ka viņš darītu kaut ko neētisku. Vienlaikus nedomāju, ka aizturētajam jaunietim vajadzētu piemērot cietumsodu. Publisks pēriens kā naudas sods vai arī lapu grābšana parkā būtu pietiekami. Vismaz iesākumā.

Klikšķu ziņas

Arī šo ziņu radītājiem ir mērķis nopelnīt, taču tās (vismaz parasti) nesatur klajus melus. Tām raksturīga faktu pārspīlēšana vai satura izraušana no konteksta. Piemērs ir “Facebook” lapa “Nozagts Latvijā”, kurai ir vairāk nekā 50 tūkstoši sekotāju. Daži virsraksti: “Mātes prombūtnē patēvs zvērīgi piekāvis divas savas mazās meitiņas; sešgadīgā mirusi uz vietas!”1 – ziņā aprakstīts it kā gadījums Krievijā, bet nav minēts neviens informācijas avots, vai arī “Rukšāne šokā par tirgus gaļas pārdevējas teikto: “Dzīve nāk labumā, resnāka esat kļuvusi!””2 – ieraksts balstīts uz rakstnieces ierakstu “Twitter”, un klāt pielikti neglaimojoši foto.

Nevainīgāk, bet ne mazāk meistarīgi klikšķu biznesā darbojas arī lapa “Dieviete” ar gandrīz 80 tūkstošiem sekotāju. Starp skaistiem aforismiem tā publicē arī tāda rakstura vēstījumus kā “7 padomi, kā novājēt” un “3 svarīgi noteikumi, lai sekss vienmēr būtu izdevies”. Lapā arī viena “viltus ziņa” – publicēts darba sludinājums, kurā “Dieviete” meklē žurnālistu savai tīmekļvietnei. Būtu laiks saprast, ka cilvēki, kas raksta šāda tipa vietnēm, nav žurnālisti.

Vai šādu “ziņu” rakstītājus vajadzētu sodīt? Manuprāt, nē. Šeit ir vajadzīgi labi mediju pratības un kritiskās domāšanas kursi.

Viss Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” dibinātājas un redaktores Ingas Spriņges raksts publicēts 18.09.2018. portālā LV: "Kam piekar viltus ziņas birku".

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Tiek rādīts 1. - 10. no 12
  • Lietotāja Elvita Apine attēls
    Noteikti daudzi, kuri ikdienā pavada laiku sociālajos tīklos, ir ievērojuši viltus ziņu izplatību. Lai šādas "ziņas" sasniegtu pēc iespējas mazāku publiku, ir svarīgi informēt sabiedrību un sniegt informāciju, kas palīdzētu cilvēkiem veiksmīgi atšķirt patiesas ziņas no viltus informācijas. Tāpat ir svarīgi informēt tos sociālo tīklu lietotājus, kuri ar šādām ziņām dalās. Būtu noderīgi atrast kādu veidu, kā ierobežot viltus ziņu veidošanu un publicēšanu. Es nevarētu piekrist I. Spriņģes apgalvojumam, ka viltus ziņu autoriem pietiktu ar tādu publisku darbu, kā lapu grābšanu. Ja šādu ziņu rezultātā rodas zaudējumi kādām iestādēm, vai, ja viltus ziņu iespaidā tiek traucēts policijas vai ātrās palīdzības darbs, manuprāt, par šīm ziņām atbildīgie viennozīmīgi ir jāsoda bargāk. Tas varētu būt arī I. Spriņģes minētais naudas sods. 
  • Lietotāja Mārīte Peipiņa attēls
    Satraucoši, ka Latvijā joprojām nav likuma, kas aizliegtu publicēt melus. Interneta vide tomēr nav izolēta no pārējās pasaules. Jāpatur prātā, ka viltus ziņas bieži saistītas ar peļņas gūšanu, publicitāti vai politisko propogandu. Visgrūtākais sabalansēt izteiksmes brīvību ar tiesībām gūt patiesu informāciju. Diez vai strikti ierobežojumi un regulējumi būs pareizais ceļš. Piekrītu Ingai Spriņģei par labu medijpratības un kritiskās domāšanas kursu nepieciešamību.
  • Lietotāja Laine Grūbe attēls
    Līdz ar tehnoloģiju attīstību sociālie tīkli ir kļuvuši daudz pieejamāki visai sabiedrībai. Šī pieejamība būtiski veicina sociālo tīklu nozīmi cilvēka dzīvē, kā arī to lietotāju skaits ir strauji pieaudzis. Viltus ziņas un to izplatīšana mūsdienās ir neizbēgama problēma, viltus informācijas publicēšana ir brīvi pieejama jebkuram sociālo tīklu lietotājam, tādēļ ir svarīgi cilvēkus izglītot par to, kā atšķirt viltus ziņas no patiesām. Līdz šim ir izveidoti dažādi raidījumi, raksti un kursi par to, kā atpazīt un izvairīties no viltus ziņu izplatīšanas, taču lai cik svarīgas mūsdienu pasaulē būtu šīs prasmes, piedāvātās zināšanas par viltus ziņām, to pazīmēm un atpazīšanu, dažādu iemeslu dēļ, nenonāk līdz visai sabiedrībai. Lai neveicinātu viltus informācijas izplatīšanos, arvien vairāk jāizceļ kritiskās domāšanas un mediju pratības nozīme, un to svarīgums mūsdienu digitālajā pasaulē. 
  • Lietotāja Linda Trūle attēls
    Mūsdienu straujā tehnoloģiju attīstība, ļauj iegūt informāciju par sabiedrībā notiekošajiem procesiem, pāris klikšķu attālumā, un interneta vietnes izmet garu un plašu sarakstu ar tev svarīgo informāciju. Un tad rodas jautājums, kuram no ziņu avotiem ticēt un kuram nē, līdz ar to ir ļoti grūti izvērtēt ziņu patiesumu. Tādēļ būtiski ir akcentēt to, ka izvērtēt informācijas patiesumu ir ļoti grūti, tādēļ, es kā pedagogs uzskatu, ka skolēniem jau no mazotnes ir jāmāca kritiskā domāšanas prasmes, kā arī spēja analizēt un izvērtēt piedāvāto informāciju. Jo bieži vien paļaujoties uz informācijas avotu izvietotās informācijas, lielākai daļas sabiedrības rodas nepatiess priekšstats, uzskati par daudzām lietam, kas nemaz nav patiesas, un sekas var būt arī dramatiskas. Apjaušot reālo situāciju, ka varu apgalvot, ka lielākā daļa sabiedrības nespēj atšķirt viltus ziņas no īstām ziņām, bet vislielākā riska grupa tomēr ir bērni jau no 7 gadu vecuma. Un es uzskatu, ka tomēr vajadzētu reglamentēt vārdu brīvību sociālajos portālos, ziņu vietnēs, un sekot līdzi notiekošajam. Un padomāt un izanalizēt iegūto informāciju, pirms ar to dalies ar citiem. 
  • Lietotāja Melita Dunce attēls
    Šādām viltus "ziņām" uzmanību sāku pievērst tikai pēc tam, kad pašai sanāca uz tādām "uzķerties", bet tad, pārskatīju tādus ziņu portālus, kā tvnet.lv, delfi.lv utt., kuri, godīgi sakot, ir pārvērtušies par tā saucamo "dzelteno presi", paralēli tiešām svarīgām ziņam, pārpublicējot, piemēram, Latvijā populāru cilvēku Instagram fotogrāfijas no viņu kārtējā ceļojuma vai kādu skarbāku viedokli portālā Twitter. Skumji, jo rodas sajūta, ka vienīgais, kas interesē Latvijas iedzīvotājus ir tenkas un nekas vairāk. Un pie šāda veida ziņām parasti ir arī ļoti daudz negatīvu un skaudības pilnu komentāru. Nav brīnums, ka cilvēki sāk arī ticēt viltus ziņām, ar kurām man personīgi nācies saskarties vietnē Facebook.

    Laikam jau ieteiktu izveidot kādu kvalitatīvu TV raidījumu, vai ko tamlīdzīgu, kur tiktu skaidrots, kas ir viltus ziņas, kuri mediji ir uzticami, kā rīkoties, ja esi atpazinis viltus ziņu utt.
    No savas personīgās pieredzes varu teikt, ka ziņas vietnē Facebook cenšos nelasīt un ziņu lapām nesekot. Apmeklēju konkrētus ziņu portālus, kas man liekas pievilcīgi ar konkrētību par nopietniem jautājumiem, jo "dzeltenā prese" par Instagram līmeņa slavenībām mani neinteresē.
  • Lietotāja Madara Kosolapova attēls
    Jau kādu laiku aktīvi sekoju Spriņģes darbam un redzu, kā nākas saskarties ar dažādu mērķauditoriju duālajiem viedokliem. Sabeidrība vēlas dzirdēt to, kas viņiem liekas svarīgs ( kā "oligarhu sarunas"), nevis neērto patiesību, kas liek saļodzīties cilvēku ticībai kādam politiskam spēkam vai izpratnei par kaut ko. Diemžēl viltus ziņas spēlē uz cilvēkiem interesantām tēmām, kas piesaista uzmanību, rada interes un iespaidu, ka notiek kaut kas nozīmīgs, kā piemērā ar sabrukušo lielveikalu, tēmām par seksu, tievēšanu, mazāk vai vairāk pazīstamām slavenībām, negadījumiem un pat diezgan neticamām ziņām, uz kurām tešām daudzi uzķeras. Viens no nesenākajiem piemēriem - ceļā uz Jelgavu no sliedēm nokritis vilciens. ar šo ierakstu sociālajos portālos dalījās ļoti daudzi cilvēki. Cilvēki to dara, jo vēlās būt tie, kas citiem paziņo par šo lielo notikumu valstī, viņi grib būt informācijas avots. Diemžēl, kā jau rakstā minēts, mūsu valstī nav noteikts nekāds ierobežojums par klaju melu publicēšanu interneta vidē. Cilvēki neizpēta, vai šis tiešām ir ticams avots, vai tas ir noticis. Viltus ziņas pievelkt lasītāju ar šokējošu virsrakstu un diezgan bieži ar to arī ir gana, lai cilvēks uzķertos. Piekrītu, ka būtu nepieciešama daudz vērienīgāka kampaņa, kā atšķirt viltus ziņas. Nevis tikai plakāts kinoteātrī, ko lasīt rindā stāvot, nevis pieturā plakāts, kas nomainas ar aktuālāko modes preču attēliem ( bet arī tas ir sākums), bet reālas nodarbības jau sākot ar skolēniem skolā, lai jau no agra vecuma skolēnā attīstītu kritisko domāšanu un spriestspēju. 
  • Lietotāja Liene Niedola attēls
    Ja paskatāmies vēsturiskā kontekstā, varam vērot, ka latviešu tauta ir dzīvojusi informācijas vakuumā. Šobrīd, kad dažāda veida ziņas no visas pasaules ir pieejamas pāris klikšķu attālumā, ļoti grūti ir objektīvi izvērtēt ziņu patiesumu. Manuprāt, viltus vai pārspīlētām ziņām, galvenokārt notic tā sabiedrības daļa, kurai trūkst kritiskās domāšanas prasmes. Vēlētos minēt, ka, manuprāt, galvenās riska grupas, kuras ikdienā jaunumus uzzina ne tikai skatoties TV, bet arī izmantojot sociālos tīklus, ir jaunieši un pirmspensijas vecuma sabiedrības daļa. 
    Uzskatu, ka sabiedrību ir nepieciešams izglītot viltus un pārspīlētu ziņu jomā. Pieļauju domu, ka iespējams daļai sabiedrības negatīvas emocijas par valsti, rodas tieši lasot viltus vai pārspīlētās ziņas.
  • Lietotāja Laima Mitenberga attēls
    Neatkarīgi no tā,vai mums tas patīk vai ne,mēs ik dienu saskaramies ar kādu "viltus"ziņu. Mūsu pašu uzdevums ir saprast un analizēt mums sniegto informāciju.Bieži vien mani pārsteidz cilvēku "naivums" uzķeroties uz šim meliem. Tās reizēm ir tik banālas, ka ir skaidrs, ka neviens patiesībā no šo ziņu "šērotajiem" rakstu pat nav lasījuši, bet pietiek vien ar skaļajiem virsrakstiem, lai dalītos ar viltus informāciju.
    Un, tad arī rodas iespēja "krāpniekiem" nopelnīt internetā naudu uz cilvēku lētticības rēķina. Vai tas ir smagi sodāms noziegums? Manuprāt - nē. Domāju, ka sava vaina jāuzņemas pašiem informācijas saņēmejiem, kuri kritiski neprot izvērtēt viniem sniegās ziņas. Un,liela atbildība jauzņemas valdībai, kas nekontrolē mediju visatļautību, jo medijiem mūsdienās ir "liels spēks". Pietiktu, ja "vainīgos"soditu ar lielu naudassodu un,protams, viltus ziņu portalāla likvidēšanu.
  • Lietotāja Santa Pētersone attēls
    Nav iemesla sodīt par to, kas nav aizliegts. Uzskatu, ka sabiedrība,galvenokārt, par to ir atbildīga, jo notic šāda veida viltus ziņām. Cilvēkam vieglāk ir "dalīties" ar ziņu, nevis sameklēt un iegūt patieso informāciju. Un kamēr tas netiks ierobežots vai aizliegts, mēs ilgi redzēsim šāda veida negatīvās viltus ziņās. Mūsdienās ir grūti atšķirt viltus ziņas no patiesām, tādēļ redzot ziņas TV, iekšēji ir jūtama neliela neticība. Tomēr mums,sabiedrībai, vajadzētu ticēt, ka visas ziņas, kas redzamas televīzijas ekrānā ir patiesas- savādāk zūd ticības sajūta reportieriem un žurnālistiem.
  • Lietotāja Made Šalme attēls
    Pilnībā varu piekrist šim komentāram. Ļoti trāpīgi. Viltus ziņas ir un visticamāk nekad - nekur nepazudīs. Pat, ja no ziņas 50% ir patiesība, tad otrus 50% visbiežāk pieliek klāt - dramatizē, lai tikai būtu lielāka statistika. Bēdīgi, bet cilvēkiem patīk lasīt/uzzināt sliktās lietas. Cik bieži var redzēt, kur žurnālisti publicē kaut ko pozitīvu? Pati no dzeltenās preses un tamlīdzīgiem avotiem apzināti izvairos, bet redzējusi rakstu ar: "Šodien valstī notika tik priecīgs gadījums..." nekad vēl neesmu redzējusi. Kāpēc neesmu? Jo cilvēkiem nepatīk lasīt labas lietas, kāpēc rakstīt kaut ko labu? Kāpēc vairot labo, ja sliktais tāpat labi "iet."
    Rezultātā jau paši esam vainīgi! Ja neviens nelasītu visas tās nepatiesības, tad arī mazāk viņas kļūtu. Kā teikt - ir pieprasījums!