EPALE - Eiropas pieaugušo mācīšanās elektroniskā platforma

Kam pieder ielas?

Jūs viņus varat sadzirdēt no tālienes. Viņi nes krāsainus plakātus un karodziņus. Reizēm viņi dzied. Viņi skandē prasības. Viņi kliedz. Viņi pieprasa, lai viņiem pievērš uzmanību – kas? Valdība, lielie uzņēmumi, bet varbūt – ... viņa? Pusmūža sieviete, kas bijīgi stāv pie loga un to visu vēro, nepārprotami apšaubot pati savu spēju būt politiski aktīvai. Vērojot ielas, viņa skaidri var izdalīt jauniešus. Nopietnību jauno cilvēku acīs, kad viņi runā ar medijiem vai paceļ balsi, lai sauktu mūs pie atbildības. Mūs – “vecāko paaudzi, kura ir pievīlusi jauniešus,” runājot Grētas Tunbergas vārdiem. Kur ir pieaugušie, cīņā par nākotni? Nevar piedalīties, jo ir aizņemti?

Eidžisma aktīvisti?

Vai pieaugušie iziet ielās? Varbūt viņu līdzdalību kavē citas aktivitātes, vai varbūt viņi šajā “aktīvistu pasaulē” nemaz nav gaidīti?

Vairākas nesenas publikācijas ir paudušas bažas, ka eidžisms* ir iezadzies un rod izpausmi daļā no mūsdienu sabiedriskajām kustībām. Eidžisms stereotipizē un diskriminē indivīdus vai visu grupu saistībā ar viņu vecumu. Veltiet brīdi, lai pārdomātu – vai jūsu dzīvē ir bijusi situācija, kurā esat diskriminēts sava vecuma dēļ? Vai tiešām kāds var būt pārāk vecs, lai būtu pilsoniski aktīvs vai pārāk jauns, lai viņu sadzirdētu medijos? Šis raksts kritiski pārdomā minētos jautājumus, vaicājot: “Kā pieaugušo izglītība un izglītība kopumā var veicināt starppaudžu pilsonisko līdzdalību?”

Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem reālajā dzīvē, es intervēju vairākus cilvēkus – Dānijas tautas augstskolas pasniedzēju, Īrijas anti-eidžisma un LGBT aktīvistu un kustības “Vecāki par Vācijas nākotni” biedru.

Pieaugušo izglītotājs

Lai dzirdētu pieauguši izglītības darbinieku viedokli, es intervēju Klausu Stālu (Claus Staal), kurš pēdējos desmit gadus ir veltījis, lai mācītu filozofiju, cilvēktiesības un reliģiju Dānijas Tautas augstskolā. Ar zināšanām filozofijā un nemainīgu interesi par pedagoģiju, pirms kļūt par pasniedzēju Starptautiskajā Tautas koledžā, Stāls lasīja lekcijas augstskolās.

Uz jautājumu par Tautas augstskolu lomu, izglītojot par pārmaiņām, Stāls atbild: “Nav noslēpums, ka mēs dzīvojam pasaulē, kuras problēmas ir neticami grūti atrisināt. Pagātnē veiktie pasākumi nav tie, kas darbosies nākotnē. ” Pieaugušo izglītības institūcijas mēdz negribīgi pieņemt pārmaiņas un līdz ar to lēni pielāgojas šī laika vajadzībām.

Neraugoties uz aizraušanos ar Tautas augstskolu misiju, Stāls šaubās, cik lielā mērā politiskā izglītība ir pieaugušo izglītības iestāžu atbildība. “Tautas augstskolas nav tās, kas politizēs cilvēkus.”   Drīzāķ tās sniedz cilvēkiem jaunu dzīves perspektīvu, veicina sadarbību un attiecību veidošanu, zinātkāri un pozitīvu attieksmi pret mūžizglītību.

Stāls uzskata, ka daudzi pieaugušie ir iestrēguši vecos domāšanas paradumos un ka “ap 40 gadu vecumu viņu motivācija mainīties jau ir pilnībā sagruvusi”. Pusmūža cilvēku dzīvi veido atbildības, kur daudz kas ir likt uz spēles: viņu darbs, reputācija, vieta sabiedrībā un daudzkārt – arī ģimenes dzīve. Lielāks potenciāls ir darbam ar gados jaunākiem Tautas augstskolu studentiem – viņiem ir “mazāk, ko zaudēt” un viņi vēlas mācīties ar atvērtu prātu

Kaut arī ilgtspēja un “zaļais aktīvisms” ir iekļauts viņa skolas mācību programmā, vispārīgākas politiskās idejas visdrīzāk būs integrētas tematiskajās jomās. Stāls rezumē, ka Tautas vidusskola var atvieglot paaudžu dialogu, iepazīstināt izglītojamos ar jaunām jomām un veidot saikni starp atšķirīgiem viedokļiem, taču tām nevajadzētu tieši uzspiest politisko darba kārtību.

Anti-eidžisma aktīvists

Uzklausījusi pieaugušo pedagoga pārdomas, es vēršos pie Kiriana Makkinija (Ciarán McKinney) – aktīvista, sociālā zinātnieka un iesaisaistes programmas vadītāja ietekmīgajā Īrijas organizācijā  Age and Opportunity (Vecums un iespēja), kas attīsta un uzlabo 50–100 gadus vecu cilvēku dzīves kvalitāti. Makkinijs uzskata, ka vecāka gadagājuma pieaugušo aktīvisms bieži netiek atzīts, un eidžisma internalizācija** var kļūt pašierobežojoša. "Varbūt es esmu par vecu, lai iesaistītos ...? Vai varbūt esmu pārāk jauns, lai mani sadzirdētu?” Kaut arī internalizētais eidžisms ir realitāte daudzās politiskajās telpās, to bieži nepamana, jo tā izpausmes formas ir labi slēptas. Savā darbībā Makkinijs aicina cilvēkus pārvērtēt savu attieksmi pret novecošanu, iedrošinot uz paaudžu solidaritāti.

Jautāts par paaudžu aktivitāti, viņš uzsver, ka bieži vien tiek aizmirsts, ka daudzos gadījumos tieši gados vecāki pieaugušie ir kopienas brīvprātīgā darba “mugurkauls”. Šī ir pilsoniskās aktivitātes izpausme, taču bieži vien tā netiek kvalificēts kā politiska iesaistīšanās. Pilsoniskā aktivitāte bieži koncentrējas uz sociālo kohēziju, un, pēc Makkinija domām, tai varētu piešķirt stiprāku politisko vēstījumu. Daudzi mērķi, kuru labā darbojas gados vecāki pieaugušie, varētu nešaubīgi tikt iekļauti cilvēktiesību programmā. Līdzīgi Stāla ieskatiem par četrdesmitgadnieku dzīves prioritātēm, arī Makkinijs uzsver, ka daudzi vecāki ir ļoti iesaistīti savu bērnu dzīvēs, ko var uzskatīt par sava veida “voluntieru darbu”. Domājot par gados vecāku pieaugušo aktīvu pilsonisko darbošanos politiskajā spektrā, Makkinijs atgādina, ka lielākā daļa viņam pazīstamo cilvēku, ir bijuši aktīvisti jau kopš 1980–tajiem gadiem. Lai gan atsevišķās kampaņās šis princips atšķiras (piemēram, Īrijas abortu tiesību kampaņā), daudzos gadījumos vieni un tie paši cilvēki pieturas pie noteikta jautājuma vai organizācijas. Turpmāk Makkinijs ir apņēmies vēl aktīvāk iekļaut starppaaudžu dialogu politikas dienaskārtībā un veicināt tā īstenošanu praksē. “Mums ir jāattīsta “dzīves skolas” pieeja, jo, iestājoties pret eidžismu tagad, mēs investējam mūsu nākotnes dzīves kvalitātē. Apvienojot savu redzējumu ar savu darbu, viņš mudina visu vecumu cilvēkus iesaistīties brīvprātīgajā darbā vai aktīvismā, jo tā mēs ne tikai kalpojam sabiedrībai, bet arī paši sev – radot prieku un iespēju satikt brīnišķīgus cilvēkus.

Vecāki

Jaunā sieviete, kuru es intervēju (viņa dod priekšroku palikt anonīma), ir pievienojusies organizācijai  “Vecāki par nākotni” ar mērķi atbalstīt savas meitas visos iespējamos veidos. Būdama divu bērnu māte, viņa ir pamanījusi, cik ļoti viņas bērnus nodarbina klimata krīze, un cik ļoti viņi pamana arī  citas sabiedrības netaisnības mūsdienu mediju vidē. Jautāta par starppaaudžu aktīvismu, viņa atbild, ka "nevēlas atņemt jauniešiem platformu" – "jo viņi ir tie, kas mainīs politiķu domas". Tajā pat laikā viņa pauda, ka jūtas atbildīga par savas paaudzes bezdarbību klimata krīzes jomā. “Tas ir mans pienākums – stāvēt šeit kopā ar maniem bērniem.” Viņa uzskata, ka iesaistīšanās sabiedrībai svarīgu jautājumu risināšanā nedrīkst būt atkarīga no tā, vai tev ir bērni, tai jābūt pašsaprotamai ikviena cilvēka pilsoniskās atbildības sastāvdaļai. Jautāta par savu vienaudžu prioritātēm, viņa piekrīt Makkinijam un Stālam, sakot, ka “dzīve komfortā var ierobežot cilvēka uztveri un spēju saredzēt savu atbildību par pasauli” ērts var ierobežot cilvēku uztverto atbildību pasaulē".

Kurš ir atbildīgs?

Ko vēl mēs varam secināt no šīm intervijām, ja neskaitīt visaptverošu vajadzību pēc starppaaudžu dialoga? Dažas no atbildēm ir norādījušas uz robu paaudžu sociālajā aktivitātē, kas liecina, ka visaktīvākie ir gados jauni un vecāki cilvēki. Pieaugušie vecumā no 30 līdz 60 gadiem, šķiet, ir nodarbināti ar citiem dzīves pienākumiem. Vai pilsoniskai aktivitātei  vajadzētu būt vienam no dzīves pienākumiem, obligātai pieauguša cilvēka atbildībai? Vai pieaugušo izglītotājiem un mācību iestādēm būtu jāveicina izpratne un jānodrošina pieaugušie ar rīkiem un pārliecību, lai iesaistītos pilsoniskās politikas veidošanā? Vai tas ir pieaugušo izglītotāju uzdevums? Kura uzdevums tas būtu?

Atgūsim mūsu ielas – aicinājums uz rīcību

Atdzīviniet savu radošumu – pievienojieties savam draugam, meitai, mazbērnam, kas zīmē savu plakātu vai dzied dziesmu. Klausieties, lasiet, pārdomājiet un esiet ieinteresēts, kā citas paaudzes iesaistās, lai padarītu šo pasauli labāku. Taisnīgai pasaulei ir nepieciešama starppauadžu aktīvitāte – telpa, kurā mācīšanās stāv pāri eidžisma radītajiem ierobežojumiem. Telpa, kurā savu lomu un atbildības pārvērtēšana kļūst par aicinājumu uz rīcību. Atgūstot kopīgo gudrību, kas liek vaicāt kādam no citas paaudzes ... kā viņi iedomājas nākotni?

*eidžisms – diskriminācija (spēju apšaubīšana, sociālā atstumšana u.c.) saistībā ar cilvēka vecumu

**internalizācija – neapzināta vai daļēji apzināta kāda uzskata iekšēja pieņemšana un sekošana tam. Piemēram, veidojot attiecības ar cilvēkiem vai pieņemot lēmumus

Raksts sākotnēji publicēts angļu valodā.