EPALE - Eiropas pieaugušo mācīšanās elektroniskā platforma

2021. gada februārī Latvijas Republikas Saeima publicēja pētījumu "Pieaugušo digitālās, tehnoloģiju un valodu prasmes: to attīstīšanas iespējas un izaicinājumi Latvijā". Pētījuma mērķis bija raksturot iespējas veicināt Latvijas iedzīvotāju vecuma grupā no 40 līdz 45 gadiem dalību izglītībā un attīstīt darba tirgū pieprasītās digitālās, tehnoloģiju un valodu prasmes.

EPALE rakstu ciklā iepazīsimies ar tajā apkopoto informāciju.

Kā motivēt pieaugušos iesaistīties izglītībā? 

Pētījumi liecina, ka pieaugušo izglītošanās labvēlīgi ietekmē viņu veselību un apmierinātību ar darbu, vairo labklājību, kā arī ietekmē sociālo aktivitāti un politisko attieksmi, un nepārtraukta prasmju pilnveide ir noteicošais faktors, lai indivīds vienmēr būtu pieprasīts darba tirgū (EC, 2019a; Kārkliņa, 2019; Ruhose, et al., 2019). Lai gan Latvijā kvantitatīvi mērķi pieaugušo dalībai izglītībā izvirzīti jau kopš 2007. gada (Muhina, 2018) un izglītības politikā mūžizglītības kultūras iedzīvināšana izvirzīta par vienu no prioritātēm, līdzšinējie centieni nav nodrošinājuši vēlamos rezultātus un nav veicinājuši būtiskas izmaiņas pieaugušo Latvijas iedzīvotāju (te un turpmāk ar pieaugušajiem saprotot cilvēkus pēc 25 gadu vecuma sasniegšanas) izglītošanās paradumos. Zināmā mērā tas skaidrojams ar pieaugušo izglītības kultūras iedzīvināšanai kopumā nelabvēlīgo vēsturisko un sociālekonomisko kontekstu (Broek, et al., 2010). Tajā pašā laikā ar līdzšinējo politikas iniciatīvu palīdzību sasniegtie mērķi liecina par potenciālu radīt piemērotu vidi pieaugušo izglītības stiprināšanai un efektīvai prasmju pielietošanai darbā un sabiedrībā (OECD, 2019b). Pieaugušo izglītības veicināšana ir prioritāte arī nākamajā plānošanas periodā – izglītības iespēju nodrošināšana visa mūža garumā ietverta Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam, Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam, kā arī Izglītības attīstības pamatnostādņu 2021.–2027. gadam projektā (IZM, 2020a; PKC, 2020; Saeima, 2010).

1. attēls. Latvijas Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam
“Nākotnes prasmes nākotnes sabiedrībai” izvirzītie attīstības mērķi.

2. attēls. Rīcības virzieni mūžizglītības kultūras iedzīvināšanai Latvijā.

Ap 35 % pieaugušo Latvijā norāda, ka neizmanto pieaugušo izglītības iespējas un arī nākotnē nevēlas to darīt. Lai gan šis rādītājs ir zemāks nekā vidēji ES, tas ir būtisks apstākļos, kad līdz ar darba tirgus izmaiņām, darbaspēka emigrāciju un demogrāfiskajām pārmaiņām valstī nepieciešams nodrošināt prasmju pieejamību. Nozīmīgs ir apstāklis, ka pieaugušie ar zemu prasmju līmeni nereti nav spējīgi paši identificēt nepieciešamību attīstīt savas zināšanas un prasmes. Arī Latvijā liela daļa pieaugušo ar zemu kvalifikāciju (42 %) uzskata, ka paši spēj noteikt savas mācību vajadzības, un mācību pieredzi vairāk saista ar vispārēju pieredzes bagātināšanu, nevis nepieciešamību pilnveidot darbam nepieciešamās prasmes. Turklāt attieksme pret mācībām kā iespēju pilnveidot darbam nepieciešamās prasmes un zināšanas, kā arī pret izglītības aktivitātēm kopumā pasliktinās līdz ar iedzīvotāju pieaugošo vecumu. Tādējādi pieaugušo izglītības politikas veidotājiem būtu skaidri jākomunicē ar iedzīvotājiem un darba devējiem par ieguvumiem, ko sniedz izglītība, kā arī jāuzrunā ne tikai tie iedzīvotāji, kuri izrāda interesi par izglītības iespējām, bet arī pārējie iedzīvotāji. Ir nepieciešams mērķtiecīgi virzīties uz mūžizglītības kultūras iedzīvināšanu Latvijā (BISS, 2020; EC, 2015b; Ilvesa, 2020b; Intervija, B. Bašķere, J. Muhina, A. Volkonska, 23.11.2020.; IZM, 2020a; Muhina, 2018; OECD, 2019a; OECD, 2019b).

Pieaugušo motivācija mācīties ir kompleksa parādība, un ir pamats apgalvot, ka viens no veidiem, kā panākt plašāku iesaisti izglītībā, ir cieši sasaistīt piedāvājumu ar motivāciju. Līdz ar to jāņem vērā, ka potenciālos izglītojamos var motivēt arī tādi mērķi kā, piemēram, atgūt skolā zaudēto pārliecību vai saņemt 33 algas pielikumu un attīstīt karjeru. Tādēļ izglītības politikas veidotājiem uz izglītojamo motivāciju un viņu gaidām saistībā ar izglītību būtu jāskatās pēc iespējas plašāk (Mallows and Litser, 2016; Vanslambrouck, et al., 2019a; Yi-Yin, 2011).

Atbilstoši pieaugušo izglītības teorijai, pieaugušos izglītojamos vairāk motivē pašizaugsmes iespējas, interese un vēlme mācīties, nevis tādi ārēji motivatori kā kvalifikācija vai atalgojums. Tajā pašā laikā ar izglītību saistītās aktivitātēs vairāk iesaistās personas ar augstāku pašvērtējumu par personīgo efektivitāti, kā arī kopumā spēcīgāku pašapziņu (Cox, 2006; Mirke un Cakula, 2019; CSP, 2018; Vanslambrouck, et al., 2019a; Yi-Yin, 2011). Turklāt pieaugušo interese un motivācija izglītoties mūža gaitā nav konstanta – tā mainās līdz ar mācību piedāvājuma, personas nodarbinātības statusa izmaiņām, kā arī izmaiņām sociālajā vidē vai personīgajā dzīvē. Līdz ar to pieaugušo izglītībai un tās pārvaldībai būtu jāatzīst šādi izglītības mērķi, kuru savstarpējā prioritāte personas mūža gaitā var mainīties:

• personības attīstība;
• zināšanu un prasmju attīstība;
• ekonomiskie, kultūras vai sociālie mērķi (Carpentieri, 2014; OECD, 2007).

Būtisks šķērslis dalībai pieaugušo izglītībā nereti ir arī cilvēka izpratne par sevi kā izglītojamo – liela daļa pieaugušo sevi uzskata par pārāk veciem, lai mācītos. Šī iezīme īpaši raksturīga tieši to personu vidū, kas neiesaistās izglītībā. Nozīmīga loma izpratnes par sevi veidošanā ir arī apkārtējiem cilvēkiem – ģimenei, draugiem un paziņām, kā arī darba devējam. Šo iesaistīto pušu atbalsts vai – tieši otrādi – atbalsta trūkums un pat kritika ietekmē personas lēmumu par dalību izglītības aktivitātēs (BISS, 2020; Carpentieri, 2014; OECD, 2019c). Turklāt jāņem vērā arī psiholoģiskais aspekts, kas ļoti būtiski ietekmē iedzīvotājus ar zemu prasmju līmeni. Proti, nereti šie iedzīvotāji izjūt kaunu prasmju trūkuma dēļ, cenšas to slēpt no apkārtējiem, un tas var būt arī ievērojams psiholoģisks šķērslis šādu personu iesaistei izglītībā. Piemēram, vīrieši brieduma gados nereti nevēlas pārkvalificēties vai strādāt zemākā amatā nekā iepriekš, tādēļ zaudē darbu. Tajā pašā laikā šādi cilvēki mēdz būt arī ļoti motivēti un tādēļ, pārvarot iekšējos aizspriedumus, spēj sasniegt labus rezultātus prasmju attīstīšanā. Lai šādus cilvēkus varētu iesaistīt izglītībā, ļoti liela nozīme ir sabiedrības informētībai par problēmas nopietnību un aizspriedumu mazināšanai attiecībā uz nepieciešamību pilnveidot prasmes (Broek, et al., 2010; Carpentieri, 2014; Praņēviča, 2019; Voss, 2013).

3. attēls. Personas ceļš līdz lēmumam par dalību izglītībā.

Personas ceļš līdz lēmumam par dalību izglītībā. Avots: Kyndt, et al., 2011. Personas ceļš līdz lēmumam par dalību izglītības aktivitātē (3. attēls) sākas ar vajadzību jeb apzināšanos, ka kaut kā pietrūkst vai arī pašreizējā situācija neatbilst vēlamajai. Apzinoties vajadzības, persona nonāk pie nepieciešamības mācīties, tad rodas tās nodoms mācīties. Šajā fāzē persona jau rīkojas, lai apmierinātu savas vajadzības – meklē informāciju par tām mācību iespējām, kas palīdzētu tai ceļā uz identificēto vajadzību apmierināšanu. Faktiskā iesaiste izglītībā 34 sākas tikai tādā gadījumā, kad personai izdodas atrast izglītības piedāvājumu, kas ne tikai spēj apmierināt sākotnēji apzinātās vajadzības, bet kura apmeklējumam arī nav praktisku šķēršļu (Kyndt, et al., 2011). Tādējādi, lai palielinātu iedzīvotāju iesaisti pieaugušo izglītībā, politikas iniciatīvām jāaptver visi minētie lēmuma pieņemšanas posmi.

Jāņem vērā, ka nodarbinātajiem un bezdarbniekiem paredzētās pieaugušo izglītības programmas nesasniedz būtisku daļu ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju – tā ir iedzīvotāju grupa, kura būtībā atrodas divkārt nelabvēlīgos apstākļos attiecībā uz prasmju attīstību, jo vienlaikus neizmanto ne iespējas apgūt jaunas zināšanas un prasmes darba vidē, ne arī iespējas izglītoties bezdarbnieku mācību programmās. Līdz ar to nepieciešams nodrošināt tādus informācijas pasniegšanas veidus un rīkus, kuri ļauj informācijai sasniegt arī mācīties nemotivētos iedzīvotājus, kas bieži vien ir vecāka gadagājuma, ar zemu izglītības līmeni, ekonomiski neaktīvi vai bezdarbnieki un dzīvo ārpus lielajām pilsētām. Atsevišķu informācijas kampaņu fokusam būtu jābūt vērstam uz pieaugušo izglītību kopumā, specifiskām apmācību programmām, konkrētām mērķauditorijām, pamata prasmju apguves programmām, augsta pieprasījuma prasmju apguves programmām, uzņēmumiem. Līdztekus informatīvajām kampaņām nepieciešamas arī konsultācijas par piemērotāko mācību programmu izvēli un formalitāšu sakārtošanu (Chircop and Claros, 2018; Intervija, E. Ozoliņš-Ozols, U. Rogule-Lazdiņa, 15.01.2021.; OECD, 2017b; OECD, 2019b; OECD, 2020c).

Sabiedrības informēšanas kampaņas var tikt organizētas dažādos formātos, kā arī ar dažādiem mērķiem – lai popularizētu ieguvumus no pieaugušo izglītības, lai reklamētu kādas konkrētas programmas vai arī lai sasniegtu mērķgrupas (OECD, 2019a; OECD, 2019b; Voss, 2013). Nolūkā sasniegt iespējami plašāku auditoriju, informācija var tikt izplatīta dažādos medijos, piemēram, televīzijā, radio, drukātajos medijos, kā arī tiešsaistē, sociālajos tīklos, sadarbības tīklos un e-pastā vai dažādu pasākumu laikā. Tomēr ir konstatēts, ka ar standarta informatīvo kampaņu palīdzību ir sarežģīti sasniegt iedzīvotājus ar zemu prasmju līmeni. Latvijā 68 % nodarbināto ar zemu kvalifikāciju pēdējā gada laikā nav meklējuši informāciju par mācību iespējām, un 28 % šādu iedzīvotāju uzskata, ka šo informāciju atrast ir drīzāk grūti vai ļoti grūti. Nolūkā uzrunāt šos iedzīvotājus, dažas valstis ir izmantojušas mobilos informācijas punktus – piemēram, Beļģijas galvaspilsētā Briselē tiek izmantots informācijas autobuss. Savukārt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (turpmāk arī – VARAM) eksperti norāda, ka līdz šim veiksmīgi bijuši informatīvi pasākumi, kas integrēti dažādu brīvdienu pasākumu, piemēram, festivālu un pilsētas 35 svētku, programmās. Lai vairotu Latvijas iedzīvotāju motivāciju piedalīties pieaugušo izglītības aktivitātēs, Izglītības attīstības pamatnostādņu īstenošanas periodā plānots veikt informatīvas kampaņas par ieguvumiem un iespējām saistībā ar dalību pieaugušo izglītībā. Tāpat plānots izstrādāt dažādām iedzīvotāju grupām paredzētas kampaņas, lai informācija sasniegtu mērķgrupas tām draudzīgā formā (BISS, 2020; Intervija, R. Strazdiņš, G. Ozols, L. Strazdiņa, 26.01.2021.; IZM, 2020a; OECD, 2019a).

Apskatot informācijas avotus, kurus Latvijas nodarbinātie iedzīvotāji ar zemu kvalifikāciju izmantojuši mācību iespēju apzināšanai, novērojama izteikta sadrumstalotība. Neviens no informācijas avotiem par pieaugušo izglītības iespējām Latvijā nav bijis pārliecinoši galvenais, un vienlīdz bieži (30–35 % gadījumu) informācija tikusi meklēta sociālajos tīklos, NVA, vietnē macibaspieaugusajiem.lv, kā arī sludinājumu vietnēs. 24 % respondentu informāciju meklējuši vietējās pašvaldības vietnēs, 22 % respondentu par mācību iespējām dzirdējuši no kolēģiem, radiem vai draugiem, bet 21 % respondentu – uzzinājuši no plašsaziņas līdzekļiem, tostarp drukātajiem medijiem (BISS, 2020). Līdz ar to ir pamats apgalvot, ka šobrīd Latvijā informācija par pieaugušo izglītības piedāvājumu ir sadrumstalota. Tādēļ būtu nepieciešams veidot vienotu platformu, lai vienuviet varētu informēt iedzīvotājus par visām pieaugušo izglītības iespējām. Turklāt noskaidrots, ka Eiropā informāciju par izglītības iespējām iedzīvotāji divreiz biežāk meklē ar mobilo ierīču palīdzību. Tas norāda uz to, ka šāda pieaugušo izglītības informācijas platforma būtu jāveido piemērota lietošanai arī mazajos ekrānos (Chircop and Claros, 2019).

Nereti (47 % pašvaldību) informācija tiek izplatīta pašvaldību pieaugušo izglītības koordinatoru sniegto konsultāciju laikā. Šie koordinatori ir sadarbības partneri darbības programmas “Izaugsme un nodarbinātība” 8.4.1. specifiskā atbalsta mērķa “Pilnveidot nodarbināto personu profesionālo kompetenci” projektā, kur to uzdevumos ietilpst mācību piedāvājuma un mācību vajadzību apkopošana, projekta mērķgrupas informēšana un iesaiste. Tomēr 75 % iedzīvotāju ar zemu kvalifikāciju, kas nemeklē mācību iespējas, iepriekš nav dzirdējuši par koordinatoru darbu pieaugušo izglītības jomā. Īstenojot pieaugušo izglītības politiku, tika liktas lielas cerības uz to, ka šie koordinatori spēs uzrunāt un motivēt iedzīvotājus iesaistīties izglītības aktivitātēs, tomēr praksē šo darbinieku pieeja izrādījās pasīva un līdz ar to nesniedza cerētos rezultātus. Joprojām atsevišķās pašvaldībās iedzīvotāji informāciju par pieaugušo izglītības iespējām var iegūt vienīgi tad, ja ir apveltīti ar spēcīgu motivāciju un arī neatlaidību. Pašvaldībās, kur tiek īstenota labā prakse noteiktu iedzīvotāju mērķgrupu uzrunāšanā, līdztekus darbiniekiem pieaugušo izglītības jomā iedzīvotāju vidū ir arī uzticības personas, kas pēc brīvprātības principa darbojas kā starpnieki starp potenciālo izglītojamo, 37 pašvaldību un izglītības pakalpojumu sniedzēju. Saskaņā ar OECD rekomendācijām brīvi pieejamas konsultācijas un vadlīnijas ir ļoti nozīmīgas dalības palielināšanai pieaugušo izglītībā, tādēļ būtu svarīgi nodrošināt ilgtspējīgu modeli, kā iedzīvotājiem sniegt konsultācijas un vadlīnijas pieaugušo izglītības jomā. Viena no iniciatīvām, kuras īstenošana tiek apsvērta nolūkā sekmēt šādu konsultāciju pieejamību pašvaldībās, ir bibliotēku darbinieku iesaiste – prasmīga šīs profesijas transformēšana sniedz iespējas iedzīvotājiem caur vietējo uzticības personu saņemt konsultācijas par izglītības iespējām, kā arī palīdzību digitālo pamatprasmju attīstībā. Šāda veida aktivitātes jau ir sāktas VARAM īstenotās integrētās komunikācijas un mācību aktivitāšu programmas “Mana Latvija.lv. Dari digitāli!” ietvaros, kad laika periodā no 2018. līdz 2020. gadam tika apmācīti 6000 tā dēvētie “digitālie aģenti” – bibliotēku darbinieki, skolotāji, citi valsts un pašvaldību iestāžu darbinieki, tiesu darbinieki, nevalstisko organizāciju pārstāvji un žurnālisti. Saskaņā ar ieceri, šiem “digitālajiem aģentiem”, kas darbojas visā Latvijas teritorijā, ir jāspēj iedzīvotājiem sniegt palīdzību e-pakalpojumu un digitālo rīku (piemēram, eID kartes, e-paraksta, e-adreses) lietošanā.

Latvijas iedzīvotāji par būtiskākajiem šķēršļiem iesaistei pieaugušo izglītībā uzskata augstas mācību izmaksas, grūtības savienot mācības ar darbu vai pienākumiem ģimenē, kā arī darba devēju atbalsta trūkumu. Darba devēju attieksme un atsaucība ir viens no galvenajiem motivējošajiem faktoriem, un tās trūkums var kļūt par būtisku šķērsli pieaugušo iesaistei izglītības aktivitātēs (Kyndt, et al., 2011). Nereti darba devēji ierobežo darbinieku centienus iesaistīties izglītībā, jo nevēlas, lai tie mācās darba laikā, taču iespēja mācīties darba laikā ir ļoti nozīmīga dalībnieku skaita palielināšanai pieaugušo izglītībā. Tādēļ ir svarīgi veicināt darba devēju izpratni par darbinieku prasmju pilnveides un mācīšanās kultūras izkopšanas nozīmi organizācijā, kā arī nostiprināt darbinieku tiesības uz izglītošanos arī darba laikā (BISS, 2020; Carpentieri, 2014; OECD, 2020c).

Atbilstoši OECD rekomendācijām Latvijā būtu svarīgi nodrošināt finansējumu pieaugušo apmācību izmaksu samazināšanai, tostarp apsverot iespēju atsevišķos sektoros no darba devēju iemaksām izveidot un pārvaldīt kopēju apmācību fondu. Šāda prasmju fonda izveidi kā iespēju mazināt darba tirgus neatbilstības, balstoties uz darba tirgus vidēja termiņa un ilgtermiņa prognozēm rekomendē arī EM, un plāns šādu fondu attīstībai iekļauts arī Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam. Vēl viens risinājums, kas var sekmēt izglītoties gatavu pieaugušo skaita palielināšanos, ir likumā noteiktas darbinieku tiesības izmantot mācību atvaļinājumu dalībai pieaugušo izglītībā.

Lai veicinātu prasmju atbilstību darba tirgus prasībām, ir svarīgi sekmēt ne tikai dalību ārējās izglītības aktivitātēs, bet arī nodrošināt atbalstu darba devējiem organizācijas iekšējo mācību īstenošanā (OECD, 2019b; OECD, 2020b). Pildot darba uzdevumus, darbinieki risina problēmsituācijas savas darba pieredzes ietvaros, tādējādi demonstrējot kompetenču sasaisti ar to veidošanās kontekstu. Tādēļ ar mācībām darba vidē iespējams panākt augstu darbinieku sniegumu iemaņu un prasmju attīstīšanā (Carpentieri, 2014; Spottl, 2004; Vīksna, 2019). 

Noskatieties Kristīnes Tjarves, uzņēmuma “interAct” komunikācijas vadītājas un Latvijas Asociācijas sabiedrisko attiecību profesionāļiem valdes locekles, lekciju "Komunikācijas instrumenti darbā ar pieaugušo auditoriju", kas notika EPALE rīkotās konferences "Grūti sasniedzamās grupas pieaugušo izglītībā – komunikācijas kanāli un motivācija" laikā.

EPALE rakstu cikla pirmo daļu par 40–45 gadus veco Latvijas iedzīvotāju raksturojumu mūsdienu darba vidē lasiet te.

EPALE rakstu cikla otro daļu par 40–45 gadus veco Latvijas iedzīvotāju dalību pieaugušo izglītības aktivitātēs lasiet te.

EPALE rakstu cikla trešo daļu par 40-45 gadus veco Latvijas iedzīvotāju  IKT un valodu prasmēm un to attīstību lasiet šeit.

EPALE rakstu cikla piekto daļu par izglītības piedāvājumu pieaugušajiem lasiet šeit.

EPALE rakstu cikla sesto daļu par pieaugušo digitālo, tehnoloģiju un valodu prasmju attīstīšanas pieejām lasiet te.

Ar pētījuma secinājumiem var iepazīties te.