chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

 
 

Emuārs

Kā jāmācās, kad esi jau pieaudzis. 2.daļa: Par to, vai labāk izglītoti darbinieki aizpildīs vakantās darba vietas

12/07/2019
Anita Apine
Valoda: LV

Kā jāmācās, kad esi jau pieaudzis
Spilgtākās epizodes no diskusijas sarunu festivālā LAMPA (28.06.2019.)

 

Pieaugušo izglītības platforma EPALE piedalījās sarunu festivālā LAMPA, Valsts mājas teltī diskutējot par izaicinājumiem, ar kuriem nākas saskarties brīdī, kad sākam domāt par mācībām pieaugušajiem.

Kas būtu jāiemācās, lai cilvēks brieduma gados nepaliktu bez darba, ienākumiem un gandarījuma par dzīvi? Par kurām pieaugušo grupām domājam – viņiem tiešām bez skološanās neiztikt? Ko iesākt ar tiem, kam nav ne mazākās vēlmes mācīties? Kādu prasmju trūkums visvairāk traucē rast profesionālu piepildījumu?

Diskusijas dalībnieki: Gatis Krūmiņš, Vidzemes augstskolas rektors; Dita Traidās, Valsts izglītības attīstības aģentūras direktore, WorldSkills Europe direktore; Andrejs Vasiļjevs, tehnoloģiju uzņēmuma "Tilde" valdes priekšsēdētājs; Daila Notte, Nodarbinātības valsts aģentūras karjeras konsultante; Daina Jāņkalne, žurnāliste.

 

2.daļa. Par to, vai labāk izglītoti darbinieki aizpildīs vakantās darba vietas

/lv/file/festivals-lampa-2019-01jpgfestivals-lampa-2019-01.jpg


 

Daina Jāņkalne: Kāpēc nevar izglītot 56 000 Latvijā reģistrētos bezdarbniekus, lai izpildītu šī brīža 30 000 darba vakances?

Dita Traidās:

Man bieži jārunā ar mūsu tautsaimniecības pārstāvjiem. Mēs (Valsts izglītības attīstības aģentūra) jautājam, kas vajadzīgs darba devējiem no darbaspēka viedokļa. Lai varētu pielāgot izglītības programmas. Viņi atbild, ka zemas kvalifikācijas darbu (apsargi, krāvēji, pavāru palīgi) Latvijā vairs nav. Lai arī tāda klasifikācija vēl pastāv, tomēr Latvijas tautsaimniecībā nav vairs tādu darba vietu, kur pietiktu tikai ar vienkāršu fizisku spēku. Un tad tādi cilvēki, kuri spēj darīt tikai vienkāršu fizisku darbu un negrib mācīties, nevienā uzņēmumā vairs nav vajadzīgi.

Gatis Krūmiņš: 

Atkal būšu diezgan skarbs. Globāli ir tikai divi scenāriji, un daudzas valstis skatās šajos divos virzienos. Pēc viena scenārija mēs mēģinām investēt naudu, zināšanas, lai piedabūtu tos cilvēkus pie darba. Pēc otra scenārija mēs ar pietiekami lieliem pabalstiem nodrošinām, ka tie cilvēki [nestrādājoši un ar nepietiekamām prasmēm] badā nemirst, laupīt neiet, bet eksistē katrs savās mājās. Esmu runājis ar cilvēkiem, piemēram, Nīderlandē. Tur ir ģimenes – profesionālas pabalstu saņēmējas – jau trešajā paaudzē. Pašvaldība atzīst, ka neko nevar izdarīt, dažās pilsētās šobrīd veidojas jau veseli bezdarbnieku rajoni. No valsts puses tas tiek atbalstīts, jo vieglāk ir maksāt pabalstus, nekā cīnīties un piespiest viņus strādāt. Tā tas ir bijis visos laikos, ka daļa cilvēku ir gribējusi strādāt, bet daļa nē. Cilvēcei ir sena vēsture, vismaz 30 000 paaudzes. Un tā ir bijis vienmēr, ka viens strādā, bet cits izšļūc uz pārējo rēķina. Nu mēs mēģinām to kaut kā sakārtot.

Es esmu ļoti skeptisks pret to, ka Eiropā mēģina bezdarbu regulēt un veidot kaut kādas mākslīgas konstrukcijas. Mēs mēģinām “nestrādātājus” vilkt uz priekšu, bet varbūt vairāk jādomā par tiem, kas ir darba tirgū, lai strādājošie celtu savas profesionālās prasmes, lai viņu pievienotā vērtība būtu daudzkārt lielāka. Es saprotu, ka es ļoti provocēju, bet man gribas to pateikt.

/lv/file/festivals-lampa-2019-08jpgfestivals-lampa-2019-08.jpg

Andrejs Vasiļjevs:

Es gandrīz vai piekritīšu. Es baidos, ka tu vari cilvēku spiest un bakstīt, bet tur nekas nenotiks, ja tam cilvēkam nav vēlme un motivācija. Ir jābūt lielai krīzei, ir jānonāk līdz kritiskai situācijai, lai notiktu pozitīvs lūzums. Var gadīties, ka situācijās, kad cilvēks ir spējīgs tikt ar sevi galā, bet problēma ir viņa negribēšanā, mēs ar pabalstiem nodarām viņam ļaunu, paildzinām šo veģetatīvo stāvokli un neļaujam viņam nonākt līdz situācijai, kad viņš saprot, ka vairs tā nevar, ka kaut kas ir jādara pašam!

Vēl gribu teikt par iespējām. Pašam dzīvojot komfortablos apstākļos, nav ērti mācīt otram dzīvot. Bet mani ļoti iedvesmo, aizbraucot uz, piemēram, Latgali, redzēt, kā cilvēki tur atrod iespējas, radoši strādā, amatniecības izstrādājumus internetā pārdot.. Ja cilvēkam ir vēlme, iespējas var atrast.

Daila Notte:

Tomēr ir iespējams cilvēkus arī motivēt! Tāpēc mēs tomēr investējam motivācijas programmās. Pie mums nāk ilgstošie bezdarbnieki, alkohola atkarīgie, cilvēki ar lielām sadzīviskām problēmām. Un mums izdodas ar trīskārtēju runāšanu un motivēšanu pārliecināt: "Lūdzu, brauc pie mums, mācies!” Un kad viņš pēc nedēļas ar riteni atbrauc un sola, ka būs šai programmā līdz galam, tad man ir cerība, ka vismaz 4 no 12 atbraukušajiem atgriezīsies darba tirgū. Un man ir prieks par to. Un es palieku pie tā (vismaz šobrīd), ka tas ir noderīgi!

Dita Traidās:

Nu, jā, ir resori, kuru pienākums ir cīnīties ar sekām, ir resori, kuru pienākums nodarboties ar preventīvu politiku. Mēs šobrīd jau sākam runāt par karjeras izglītību. Mūsu pienākums ir dot jauniešiem tādu izpratni par profesionālo un izglītības karjeru, lai viņi nenonāk līdz stāvoklim, kad kādam viņi jāuztur. Ekonomikas ministrija nesen publicēja pētījumu, kurā var redzēt, kas tad kļūst par darba tirgus “liekajiem cilvēkiem”, kas nevar atrast sev pielietojumu. Apmēram 10 000 tādus saskaitīja starp augstskolu beidzējiem ar specializāciju humanitārajās un sociālajās zinātnēs. 80 000 bija tikai ar vidusskolas izglītību, kurai nenāk līdz profesija. Izglītības un zinātnes ministrija realizē aktivitāti, ar kuru mēģina ievilkt otrā izglītībā. Tas varētu dot otru iespēju cilvēkiem, kuri nav pieprasīti darba tirgū – vidusskolas beidzēji bez profesijas. Ir acīm redzami, ka humanitārās un sociālās zinātnēs aiziet par daudz jauniešu studēt, neapzinoties, vai viņiem var būt problēmas atrast darbu. Jāskatās nopietni uz šo jau ilgus gadus esošo pārprodukciju dažās zinātņu nozarēs.

 

Lasi vēl:

 

#festivālsLAMPA ieskatījās un materiālus apkopoja 
Anita Apine,
projekta “EPALE Nacionālais atbalsta dienests” Vidzemes reģiona koordinatore 

 

Foto: Valsts kanceleja, flickr.

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn