Pārlekt uz galveno saturu
Blog
Blog

Funkcionālā lasītprasme un priekšlaicīga skolas pamešana

Viena no iespējamām priekšlaicīgas skolas pamešanas sekām ir neapgūta funkcionālā lasītprasme. Šajā emuārā Deivids Mallouzs analizē, ko tas nozīmē un kāpēc tas ir būtiski.
  
      
            
Functional Illiteracy

Viena no iespējamām priekšlaicīgas skolas pamešanas sekām ir neapgūta funkcionālā lasītprasme. Šajā emuārā Deivids Mallouzs analizē, ko tas nozīmē un kāpēc tas ir būtiski.

Šomēnes EPALE uzmanības centrā ir priekšlaicīga skolas pamešana. Šeit visdrīzāk tiks galvenokārt spriests par iemesliem, kāpēc tik daudzi jaunieši nepabeidz vidējās izglītības ieguvi. Tomēr šajā emuāra rakstā es nevēlos analizēt priekšlaicīgas skolas pamešanas iemeslus vai apspriest iespējamās stratēģijas, ko skolām vajadzētu ieviest, lai samazinātu skolu nepabeigušo jauniešu skaitu. Šis ir EPALE, tāpēc mans raksts nebūs par bērniem skolā, bet gan par jauniešiem, kas, pametuši skolas, kļūst par pieaugušo sabiedrības locekļiem, un par iespējamajām sekām, ko šiem jauniešiem rada priekšlaicīga skolas pamešana, kā arī par pieaugušo izglītību.

Funkcionālā lasītprasme ir atkarīga no konteksta

Daudzi jaunieši pamet skolu pirms viņi ir paspējuši apgūt funkcionālu lasītprasmi, kas ļautu pilnībā piedalīties sabiedrības dzīvē. Funkcionālās lasītprasmes trūkums pretstatā analfabētismam var būt grūti pamanāms. Teksta atšifrēšana un lasīšana skaļi šādiem cilvēkiem var būt tik ļoti intelektuāli sarežģīta, ka viņi nespēj piekļūt teksta patiesajai nozīmei. Tādējādi, cilvēks, iespējams, spēj izlasīt tekstu skaļi, bet nesaprast, ko viņš ir izlasījis un kāds ir šī teksta vēstījums. Tas nozīmē, ka pieaugušie, kuru prasmes nav funkcionālas, sabiedrībā var palikt neredzami. Viņiem tas bieži izdodas, un dažkārt šie cilvēki pat veiksmīgi iekārtojas dzīvē, bet viņu nepietiekamās lasīt un rakstītprasmes nozīmē, ka viņu iesaiste apkārtējā pasaulē ir ierobežota.

Šeit ir svarīgi izšķirt analfabētismu – nespēju lasīt un rakstīt vispār – un funkcionālo analfabētismu, kur cilvēks ir spējīgs lasīt un rakstīt, bet ne pietiekami labi, lai apmierinātu ikdienas dzīves prasības. UNESCO ietvaros cilvēks tiek uzskatīts par funkcionālu lasītpratēju, ja viņš spēj “iesaistīties visās darbībās, kur lasītprasme ir nepieciešama efektīvai viņa grupas un kopienas funkcionēšanai, kā arī ļauj viņam turpināt izmantot lasīšanu, rakstīšanu un rēķināšanu sevis un sabiedrības attīstīšanai.”  Šīs definīcijas ietvaros tiek atzīts, ka  lasītprasme nav universāls prasmju kopums, kas pastāv neatkarīgi no sociālā lietošanas konteksta. Tieši pretēji, lasītprasme ļoti lielā mērā ir atkarīga no konteksta – lasīšana un rakstīšana, kas no mums tiek prasīta (vai ko mēs vēlamies veikt) ikdienā, ir atkarīga no mūsu sociālās un profesionālās vides. Pieaugušais  ir uzskatāms funkcionālu analfabētu, ja viņš nespēj izpildīt prasības, ko viņam uzliek viņa paša sociālais un profesionālais konteksts. Protams, pieaugušajiem izvirzītās prasības nemitīgi mainās – ja kādam reiz ir piemitušas visas funkcionālās prasmes, tas nenozīmē, ka šis cilvēks spēs pielāgoties jaunām un citādām prasībām un viņam šīs funkcionālās prasmes joprojām saglabāsies.

Mainīgās prasības saistībā ar lasītprasmi

Runājot par priekšlaicīgi skolu pametušajiem, mēs to attiecinām uz jauniešiem, kas ir pārsnieguši obligāto skolas vecumu, bet nav ieguvuši vidējo izglītību. Daudziem pieaugušajiem Eiropā ir pieejamas dažādas otrās iespējas izglītības formas, kas ļauj kompensēt priekšlaicīgu skolas pamešanu. Šādu programmu ietvaros viņi var uzlabot savas prasmes un iegūt līdzvērtīgu kvalifikāciju tai, kuru tie nav ieguvuši iepriekš. Tomēr Eiropas valstu realitāte liecina, ka vairums šo cilvēku ir pametuši izglītības iestādi pirms daudziem gadiem, tāpēc skolas diplomam vairāk īsti nav nozīmes un nepieciešamība pēc prasmēm var būt ļoti atšķirīga no tā, kas tiek prasīts no bērniem skolā.

Pieaugušajiem, kam trūkst funkcionālas lasītprasmes, visdrīzāk ir izstrādājušās stratēģijas, kas palīdz viņiem izpildīt ikdienas dzīves prasības. Tā, iespējams, ir izvairīšanās stratēģija, kur pieaugušais atrod iespēju nelasīt rakstisku tekstu (“Izskatās, ka esmu aizmirsis brilles”). Viņi visdrīzāk šādi rīkojas, lai neatklātu, ka patiesībā viņiem ir grūtības izprast tekstu un atbilstoši atbildēt. Pieaugušie, kam trūkst funkcionālu prasmju, iespējams, ir arī attīstījuši  sadarbības stratēģijas ar citiem. Šādā gadījumā pieaugušais, kam trūkst attiecīgu prasmju, var piedāvāt kādas savas citas prasmes apmaiņā pret atbalstu lasītprasmei (“lūdzu, aizpildi veidlapu, bet es iekraušu preces mašīnā.”)

Kā minēts iepriekš, šis raksts ir par priekšlaicīgi skolu pametušajiem no pieaugušo perspektīvas, domājot par tiem, kas nav beiguši skolu, un attiecīgi, šobrīd tiem trūkst prasmju un zināšanu, kas no tiem tiek prasītas. Tomēr mums jāatceras, ka funkcionālo prasmju trūkums nav tikai priekšlaicīgas skolas pamešanas sekas, kaut bieži tas ir galvenais iemesls. Vairumā izglītības sistēmu vienkārši tiek pieņemts, ka bērni ir ieguvuši noteikta līmeņa funkcionālas prasmes, pabeidzot  kādu standarta sākotnējās mācīšanās periodu. Skolām jāturpina  koncentrēties uz funkcionālo prasmju apguvi arī pēc tam, kad beidzies sākotnējais apmācības periods. Prasības, kas tiek uzstādītas skolēnu lasītprasmei dažādos mācību priekšmetos, ko viņiem māca, bieži vien ir sarežģītas, un tiem, kam ir grūtības mācībās, šīs prasības ir grūti saprast un izpildīt. Mums ir jāstrādā, lai nodrošinātu, ka visi bērni sasniegtu funkcionālās lasītprasmes  līmeni līdz brīdim, kad viņi beidz obligāto izglītību.

Pieaugušo izglītība un funkcionālā lasītprasme

Pieaugušo izglītības kontekstā, uzzinot, ka potenciālais izglītojamais ir priekšlaicīgi pametis skolu, mums jāsaprot, ka ir rūpīgi jāizvērtē šī cilvēka funkcionālā lasītprasme, vispirms noskaidrojot, kādi uzdevumi šim cilvēkam saistībā ar lasītprasmi ir jāveic, bet tikpat svarīgi ir kopā ar šo cilvēku izpētīt, ko viņš vēlētos būt spējīgs darīt, t.i., kādās jomās viņam ir nepieciešama funkcionāla lasītprasme un kādās viņš vēlētos šādu prasmi iegūt. Daži priekšlaicīgi skolu pametušie gūst panākumus kā pieaugušie, turpinot veiksmīgi darboties savā izvēlētajā jomā  un paši apgūstot nepieciešamās prasmes. Tomēr citiem vāja lasītprasme var kļūt par milzīgu šķērsli, lai īstenotu to potenciālu, kas viņiem piemīt, un iesaiste pieaugušo izglītībā var būt nepieciešama.

 

 

 

 

 


Deividam Mallouzam ir 30 gadu pieredze pieaugušo izglītībā kā skolotājam, skolotāju izglītotājam, vadītājam un pētniekam. Iepriekš viņš bija Nacionālā Pieaugušo lasītprasmes un rēķināšanas prasmes izpētes un attīstības institūta zinātniskais direktors UCL universitātes Izglītības institūtā Londonā. Šobrīd Deivids Mallouzs kā dzīves prasmju tematiskais koordinators EPALE kopienā pārstāv Eiropas Pamatprasmju tīklu. 

Login (7)

Vai vēlaties citu valodu?

Šis dokuments ir pieejams arī citās valodās. Lūdzu, izvēlieties to zemāk.

Want to write a blog post ?

Don't hesitate to do so! Click the link below and start posting a new article!

Jaunākās diskusijas

EPALE diskusija: Plašsaziņas informācijas mediju ziņu izpratne un lietojuma prasme – kāpēc tieši šobrīd tā ir tik svarīga?

Dalieties savos uzskatos par ziņu un informācijas mediju lietojuma prasmi pieaugušajiem!

Vairāk

Pirmsskolas izglītības iestādes un vecāku sadarbība Covid - 19 krīzes perioda laikā. Cik svarīga ir šī sadarbība?

Ārkārtējā situācija un ierobežojumi katram individuāli ir uzlikusi jaunus pienākumus. Īpašas rūpes ir ģimenēm ar bērniem pirmsskolās un sākumskolās.

Vairāk