chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

 
 

Emuārs

Kas nepieciešams iekļaujošas pieaugušo izglītības panākšanai?

12/04/2018
by Aldis Lazda
Valoda: LV
Document available also in: EN SL PL DE HR HU FR RO

/lv/file/ingredients-inclusion-adult-learningIngredients inclusion adult learning

Ingredients inclusion adult learning

 

EPALE tematiskais koordinators Endrjū Makošans  pārskata EPALE saturu, lai redzētu, kas tajā atrodams par būtiskiem elementiem iekļaušanas panākšanai pieaugušo izglītībā.

 

Sarežģītākais jautājums pieaugušo izglītībā ir, kā virzīties uz iekļaušanu situācijā, kur vislielākais un precīzāk piemērotais atbalsts ir nepieciešams izglītojamajiem, kurus ir visgrūtāk sasniegt. Ir grūti vispārināt, kuri varētu būt vissvarīgākie elementi, sniedzot šādu atbalst, tomēr kopumā EPALE piedāvā norādes vairākos virzienos.

Pirmkārt, mums jācenšas sasniegt tos pieaugušos, kam izglītība ir vismazāk pieejama. Mūsu mērķgrupām var būt negatīvi priekšstati par skolā apgūto izglītību, un viņu patreizējais dzīvesstils var būt haotisks. Šādos gadījumos sniegtajām atbalsta aktivitātēm ir jābūt pārliecinošām un, lai tiešām piesaistītu mērķgrupas, jāsniedzas tālāk par vienkāršu publicitāti.

Mums arī jākoncentrējas uz prasmēm, kas cilvēkiem jau piemīt, ne tikai uz tām, kas trūkst. Mazkvalificētos nav jāuztver kā cilvēkus bez prasmēm; patiesībā mums droši vien ir vispār jāpārtrauc lietot šādu terminu. Ir jābūt pozitīvi vērstam procesam, kas kompleksi palīdz cilvēkiem noteikt savu prasmju kopumu un, kur nepieciešams, iezīmēt trūkstošās prasmes. Katrs izglītojamais pats ir vienīgais cilvēks, kas zina, ko viņš jau spēj izdarīt, bet bieži viņiem ir nepieciešama palīdzība, lai apzinātos, ka viņiem piemīt šīs prasmes un tās nosauktu vārdā.

Zinot, kur izglītojamajiem ir nepieciešams atbalsts, mēs varam attiecīgi veidot mācību programmas un izvēlēties visatbilstošākās pedagoģiskās metodes, kā arī noteikt visatbilstošākos laikus un vietas mācīšanās īstenošanai. Mēs varam arī sākt iesaistīt izglītojamos formālākos izglītības un apmācības veidos, atzīstot iepriekš apgūto izglītību, kā arī piesaistot viņiem jau piemītošās prasmes izglītības rezultātiem, ko apliecina kvalifikācija. Eiropā šos jautājumus risina dažādi, bieži vien tam ir kāda valstī noteikta pieeja.

Tomēr mācības nav vienīgais jautājums, par ko jādomā. Uzmanība jāpievērš arī aspektiem, kas nosaka konkrētu cilvēku iespējas efektīvi iesaistīties izglītības apguves procesā, piemēram, apstākļi mājās, kas varētu traucēt izglītojamajiem apmeklēt visas mācību stundas, vai arī viņiem piemītošā attieksme vai noskaņojums saistībā ar mācīšanos. Atbalsts šajos ‘nemācību jautājumos’ var būt tikpat svarīgs iekļaujošas izglītības nodrošināšanā kā paša mācību procesa veidošana.

Pastāv cerība, ka šādi elementi palīdzēs uzlabot pozitīvu rezultātu iespēju, izglītojamajiem atrodot darbu vai turpinot mācības. Jebkurā gadījumā izšķiroša nozīme var būt atbalstam pēc mācību noslēguma, kaut arī daudzos gadījumos tas ir iztrūkstošais mozaīkas gabaliņš. Tas liek jautāt, kas būtu atbildīgs par šāda atbalsta sniegšanu – pieaugušo izglītības kopiena vai citas organizācijas vai pārvaldes iestādes. Kā dzirdam šī mēneša audiomateriālā, ir svarīgi nojaukt sienas, kas pastāv starp organizācijām, tādējādi veicinot virzību uz iekļaušanu.

Apkopojot iepriekš aprakstītos elementus, var izveidot attēlā redzamo modeli. Esmu pārliecināts, ka pastāv arī citi elementi, ko iespējams pievienot modelim.

/lv/file/amgraphiclvpngam_graphic_lv.png

 

Tādējādi ir skaidrs, ka iekļaušanas risinājumi nekādā veidā nav tikai pieaugušo izglītības speciālistu uzdevums: būs nepieciešama arī citu publisko pakalpojumu sniedzēju un sabiedrības grupu pieredze. Kā tika norādīts citā šī mēneša emuāra ierakstā, pasniedzējiem vislielākā ietekme ir tieši auditorijā vai mācību vidē. Tāpēc pasniedzējiem visvairāk nepieciešama:

  1. brīvība veidot atbilstošu saturu un izvēlēties pedagoģiskās metodes;
  2. spēja piekļūt resursiem un organizācijām, kas palīdzēs īstenot programmas atbilstošā laikā un vietā;
  3. resursi un ekspertīze, lai sniegtu būtisku atbalstu izglītojamajiem;
  4. atbalsts no augšas uz leju un sistēma elastīgu kvalifikāciju un pieejas veidā, lai atzītu iepriekšēju izglītību, kas ļautu viņiem turpināt strādāt.

Cik daudziem no mums šķiet, ka šie elementi jau ir nodrošināti?


Endrjū Makošans ir strādājis izglītības un apmācības jomā vairāk nekā 30 gadus. Vairāk nekā 15 gadus viņš ir vadījis ES pētījumus un vērtēšanas projektus un pirms tam strādājis par konsultantu Lielbritānijā. Šobrīd Endrjū ir neatkarīgs zinātnieks un konsultants, Lielbritānijas ECVET eksperts un vecākais pētnieks Kompensējošās izglītības centrā (Educational Disadvantage Centre) Dublinas Universitātē Īrijā (Dublin City University).

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Tiek rādīts 1. - 10. no 18
  • Lietotāja Santa Pētersone attēls
    Iekļaujošā izglītība jau kādu laiku ir kļuvusi nozīmīga problēma Latvijas izglītībā. Bērni, kuriem nepieciešama šāda veida palīdzība ir aizvien vairāk. Vecāku vēlme, lai bērns ir laimīgs un mācās vispārizglītojošā skolā un saņemt tādu pašu sabiedrības vērtējumu kā pārējā daļa. Esmu bijusi šādā skolā, kur skolēni ir iekļauti vidusskolā un no malas tas izskatījās ļoti mākslīgi. Protams, tā nav ne skolotāju/skolas vaina, viņi dara visu iespējamo no savas puses, tomēr tas neizskatās līdz galam pārdomāti, jo skolotāja palīgs nav pieejams visu laiku, papildus mācību līdzekļi visās klasēs nav pieejami. Lai iekļaujošā izglītība būtu sekmīgāka ir jāiesaistās pedagogiem, skolas vadībai, vecākiem, kā arī pašvaldībām. Tas ir ilgs process, kas nemitīgi attīstās, to nevar "pamest" un pievērsties citām izglītības problēmām. 
  • Lietotāja M K attēls
    Manuprāt nedrīkst vērtēt visus iekļaujošās izglītības mērķgrupas indivīdus vienādi. Vienmēr būs cilvēki ar īpašām vajadzībām, kas mērķtiecīgi izglītotsies, bet nevarēs atrast darbu vides nepieejamības dēļ. Vai viņus vajag tālāk izglītot? Nē. Zinu jaunu sievieti, kurai bija stipri vien jānopūlās lai iegūtu pedagoga izglītību, jo neviena augstskola viņu negribēja uzņemt, tikai tādēļ, ka viņa sēž ratiņkrēslā. Realitāte ir tāda, ka viņa tāpat nevarēs strādāt skolā, jo reti kurā skolā ir lifts.
    Ir vesela grupa cilvēku ar garīgām un emocionālām problēmām, kas negrib, nemāk strādāt. Vai ir kāds līdzeklis, kas viņus motivētu strādāt pēc apgūtiem papildus kursiem specialitātē? Domājams, ka vairāk motivējoša ir NVA stipendija, ko var saņemt kursu laikā. Vai šie cilvēki vispār ir jāizglīto? Vai tā nav naudas izšķērdēšana? Ir pietiekami daudz brīvas darba vietas mazkvalificētiem darbiniekiem, kurās viņi varētu strādāt, ja vien vēlētos.
    Nodoms ir labs, bet šī problēma ir jāskata daudz plašāk.
  • Lietotāja Revita Zariņa attēls
    Jautājums kas ir atbildīgās instances, kas varētu noorganizēt to ka iekļaujošā izglītība tiek veidota pēc šādas shēmas. 
    Raksts ļoti labs liek paraudzīties uz situāciju no citas perspektīvas!

  • Lietotāja Anželika Titova attēls
    Tas viss man asociējas ar ar augu, kuram saknes sapuva, mēslojuma procesu. It kā darām labas lietas, bet pēc būtības rezultāts ir nulle. Ir jāsāk no tām pašam saknēm – labot pirmkārt skolas sistēmu, lai skolēni ar grūtībām mācībās netika atstumti no sabiedrības. Protams, ja es kaut ko nesaprotu un neviens man to izdarīt nepalīdz, man vairs nav intereses pret zināšanu ieguvi un mācībām. Ļoti labi, ka tomēr valsts šo problēmu pamanīja un skolās ieviesa projektu PUMPURS, kura ietvaros tiek atbalstīti skolēni ar grūtībām mācības un mācību pārtraukšanas risku. 
    Manuprāt, pieaugušus cilvēkus ir gandrīz neiespējami piespiest kaut ko darīt, it īpaši mācīties. Ar tādiem cilvēkiem ir jāstrādā milzīgai psihologu un sociālo darbinieku grupai, citādāk nekādas motivācijas neparadīsies un rezultāta “grūti gadījumi” tā pat paliks kaut kur maliņā – nevienam nevajadzīgi.
  • Lietotāja Marta Zedina attēls

    Šis lietas ir ļoti būtiskas, lai veidotu programmu priekš šiem cilvēkiem. Tiešām nevajag aizmirst par viņu grūtībām un domāt tik par izglītības programmām. Svarīgi arī risināt jautājumus, kas viņiem tieši tajā brīdī svarīgi ( emocionālie, mājas vides utt.) apstākļus. Bieži vien var būt,ka parastam cilvēkam ir grūti izglītoties, ja mājās nav tā kā vajadzētu būt. Taču šiem cilvēkiem divtik svarīgāk ir tas, kas noteik.
     Viņus vajag atbilstoši motivēt un tiešām atbalstīt. Protams viņus ir jāiepazīst, netikai to ko ne prot, bet arī to ko viņi spēj. Tas varētu būt pat kā viens no motivācijas veicinošiem faktoriem, lai šī persona turpinātu sevis pilnveides ceļu. Nevienam nepatīk, kad norāda uz viņa trūkumiem, bet gan tad kad viņu paslavē.
    Būtisks faktors, arī ir tas ka politiskie spēki iesaistās šajā procesā. Skolotājs jau var visu izdarīt, tikai ja viņam tiek dots nepieciešamais atbalsts no politiskajiem spēkiem pašam un personai, kas cenšas mācīties. 
    Nevajag aizmirst par šiem cilvēkiem. Kā arī nevajag domāt par to, ka pēc tam tie būs nepilnvērtīgi. Viņi ļoti zinoši un ļoti daudz spēj, tikai vajag mazliet palīdzības un atbalsta, lai kļūtu pilnvērtīgāki nekā tajā brīdī viņi ir.

  • Lietotāja Liene Feodorova attēls
    Piekrītu viedoklim, kad  nepieciešams liels sabiedrības, pašvaldības un valsts institūciju atbalsts, lai šo visu realizētu. Pirmkārt ir jāapzina šos cilvēkus, kuriem nepieciešama ierosme tālākizglītoties. Sociālajiem darbiniekiem  un ģimenes locekļiem ir jārada motivācija cilvēkiem atkal noticēt sev, savām spējām un radīt vēlmi atkal mācīties un pilnveidoties. Iesākumā ar dažādiem kursies, semināriem, lai paplašinātu cilvēka skatījumu uz lietām. Galvenais, lai cilvēkam, kurš ir apņēmies tālākizglītoties būtu cilvēki blakus, kas atbalsta nevis nosoda.
  • Lietotāja Alfrēds Mežulis attēls
    Es domāju, ka šis ir ļoti plašaptverošs projekts, iekļaujošas darba vides īstenošanai ir nepieciešams faktiski visu organizāciju un sociālo grupu atbalsts. Gan finansiāli, gan arī, protams, publiski atbalstot. Vispārējā sabierības nostāja spēlē milzīgu lomu šajā, un, manuprāt, ir jāsāk tieši ar sabiedrības uzskatu virzīšanu pareizajā virzienā, un tikai tad jāievieš iekļaujoša darba vide
  • Lietotāja Iveta Murniece attēls
    Ļoti svarīgi ar šiem īpašiem klientiem ir strādāt un atbalstīt , lai viņi justos sabiedrībai noderīgi.
    Būtu jāveido sociālā uzņēmējdarbība ,jauniešu mājas  un dienas centrus ar rehabilitācijas iespējām.
  • Lietotāja Andželika Nellija Buņkovska attēls
    Latvijā skolēni ar mācību grūtībam parasti tiek uzskatīti par nevajadzīgiem, jo pēc skolas skolēni taču nespēs strādāt vai mācīties tālāk, bet tā nav, šie skolēni daudzos gadījumos ir ļoti gudri kādā noteikta vai vairākās sfērās, bet Latvija tu neesi gudrs un nevari mācīties skolā, ja tu nepārzini visas nozares. Bet kādēļ šie skolēni nevarētu vairāk fokosēties uz to kas viņiem padodas, un pamata līmenī apgūt pārējās zināšanas, tad arī iestāšanās skolās pēc vidusskolas apguves būtu vienkāršāka, jo skolēni izvēlētos sev aktuālās programmas ar sev aktuālajiem priekšmetiem. Kamēr Latvijā šī problēma netiks apskatīta un no visiem tiks sagaidīts viens rezultāts nekas nemainīsies, un iekļaujošā izglītība paliks bērniem ne visai patīkama un pieejama.
  • Lietotāja Karina Tambovska attēls
    Manuprāt, svarīgi ir ne tikai dot iespēju pieaugušiem izglītoties, bet lai zināšanas un prasmes, ko pieaugušie saņem mācoties, realizējas dzīvē - darbā. Zinu vairāki gadījumi, kad pieaugušie cilvēki izmanto tālākizglītības iespējas tikai lai saņemt stipendiju, pilnveidot sevi, lietderīgi aizņemt brīvo laiku, vai apmeklē mācības jo Valsts to piedāvā un cili varianti. Zināšanas un prasmes ko saņem šie cilvēki paliek bez rezultāta un ar laiku aizmirsās jo nav lietojamas. Var būt lietderīgāk ir dod cilvēkam darba iespējas un atkarīgi no darba dod cilvēkam zināšanas un prasmes, tādā gadījumā cilvēks ir motivēts un mērķtiecīgi mācas, jo zina, kā zināšanas viņam būs nepieciešamas reālā darbā. Protams, to realizēt ir grūti, jo tad Valsts ir cieši jāsadarbojas ar darba devējām un vēl jārisina daudzi citi aspekti.