Ērodeja Kirillova: pieņem mazos izaicinājumus

Īsa biogrāfija

Labdien, esmu Latvijas lauku meitene. Dzimusi mazā, bet skaistā pagastā - Zemītē Kurzemes pievārtē. Pēc vidējās izglītības iegūšanas mācījos Rīgā, kur apguvu profesiju Kultūras darba vadība. Atgriezos savā dzimtajā pagastā un uzsāku darba gaitas vietējā kultūras namā. Tā arī šajā jomā strādāju jau gandrīz 30 gadu. Šis darbs ir nebeidzamais stāsts par ideju meklēšanu un nemitīgu mācīšanos lai iedvesmotu citus radoši līdzdarboties un iesaistīties.

Mans stāsts

Tas, ka mācīties ir svarīgi, man tika iemācīts jau agrā bērnībā. Mana vecāmāte, ierādot jaunas prasmes vai rokdarbus, allaž man atgādināja: "Tu vari visu dzīvi to nedarīt, bet tev ir jāiemācās, kā tas darāms." Tas arī ielika manus pamatus sapratnei par nemitīgu mācīšanos.

Arī mana mamma nevarēja turpināt mācības, kad bija jauna, jo bija jārūpējas par iztikšanu, tāpēc visos manos centienos mācīties viņa atteicās no sev svarīgām lietām, bet atbalstīja mani. Tas deva sajūtu, ka, tikai turpinot izglītoties, tu vari sasniegt ko vairāk.

Kultūras darba dzīve prasa nemitīgus informācijas meklējumus, jo gada ritums un svētki jau nemainās, bet tie katru gadu ir jārada kā jauni un vienreizēji notikumi, lai apmeklētājiem būtu interese tos apmeklēt. Nesen apguvu jaunu atziņu - "radošums un izglītošanās ir konkurētspējas paaugstināšanas ceļš, jo mācoties cilvēks paaugstina savu radošumu, bet reizē ar to paaugstina arī savu lietderību un veido sev labāku darba un attīstības vidi, konkurējot ar sev līdzīgiem". Gribu uzsvērt, ka šeit nav akcenta uz reālu cīņu par vietu zem saules, bet par sava pašvērtējuma un iespēju pilnveidošanu, lai pats sev liktos interesants un citiem gribētos ar tevi komunicēt un sadarboties.

Strādājot kultūras iestādē, nemitīgi sanāk būt mijiedarbībā ar dažādu interešu un vecumposmu cilvēkiem. Secīgi tam, veidojot dažādas aktivitātes un projektus, radās iespēja darboties arī nevalstiskajā sektorā. Un tieši šī sadarbība pavēra vēl plašākas iespējas mācīties neformāli pašai un aicināt to darīt arī citus. Tieši caur dažādiem projektiem radās sakari un iestrādnes ar citiem pieaugušo izglītības aktivitāšu īstenotājiem, kā arī piekļuve aicinājumiem un platformām, kurās varu macīties pati un, daloties informācijā ar citiem, piedāvāt arī viņiem šīs iespējas.

Tāpēc arī visu laiku turpinu pati apgūt ko jaunu vai nostiprināt zināmo, jo tas palīdz un atvieglo ikdienu. 

Dažādos kursos ir iespēja satikt gan līdzīgi domājošus cilvēkus, gan tieši pretēji. Un tas māca toleranci un spēju skatīties uz lietām ārpus savas komforta zonas. Caur šo pieredzi ir vieglāk pieņemt citādo un arī jauno, kas šajā steidzīgajā laikmetā maina gan cilvēkus, gan vērtības. Mēs visi dzīvojam interesantā laikā, kad daudzas ierastās lietas kļūst mainīgas, digitalizējas un maina arī mūsu skatījumu un iespējas kopumā. Mūžizglītība ir viens no veidiem, kā adaptēties šajā pasaulē un noturēties gan kvalitatīvajā, gan praktiskajā darba un socializācijas apritē. Tāpēc vienmēr esmu aicinājusi ikvienu, neskatoties uz vecumu un pieredzi, - nebaidies atzīties, ka kaut ko neproti, iesaisties un uzzini par lietām, kas tevi skar vai notiek tev apkārt, jo apgūt var visu, iepazīt svešo un padarīt to par savējo.

Pieņem mazos izaicinājumus, un nemanot varēsi paveikt daudz vairāk, nekā esi cerējis, jo dzīve noris te un tagad - tai nav melnraksta.

Ikviens var būt savas dzīves un iespēju režisors, tikai jābūt atvērtam jaunai pieredzei un zināšanām. Ar šādu pārliecību mācos pati, mācu citus un mudinu savus līdzcilvēkus, sasniedzot savu iespēju horizontu, pamanīt, ka aiz tā ir jauns apvārsnis!

Ikdienā vadu amatierteātri, strādāju ar skolēniem teātra pulciņā. Organizēju pasākumus - gan izklaides, gan izglītojošus, piedalos projektos un tos īstenoju. Dalos savās zināšanās un mācos pati - dzīve ir kā kaleidoskops, galvenais ir to kustināt, lai mainās attēli!