chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

 
 

Emuārs

EPALE pieredzes stāsts: Gūstot panākumus, tiek radītas mājas – intervija ar ieslodzījuma teātra vadītāju Hanneli Martikaineni

19/07/2018
by Aldis Lazda
Valoda: LV
Document available also in: EN DE FI SV SL HU EL FR IT ES PL

/lv/file/prison-education-theatrePrison education theatre

Prison education theatre

 

Veiksmīga piedalīšanās teātra uzvedumā ieslodzītajam var sniegt pozitīvus rezultātus, par to ir pārliecināta pieredzējusī ieslodzījuma vietas teātra vadītāja Hannele Martikainena (Hannele Martikainen). Panākumu nosacījums ir efektīvs mācību process, kas balstās uz ieslodzīto aktīvu līdzdalību.

 

„Manuprāt, lielākai daļai ieslodzīto nav dzimtenes. Ar to es negribu teikt, ka viņi ir bezpajumtnieki vai ka viņiem nav vecāku māju, bet to, ka dziļi sirdī viņi jūtas nepiederīgi, un tādēļ viņi ir nonākuši pašreizējā situācijā.”

Teātra vadītāja Hannele Martikainena jau desmit gadus strādā ar ieslodzītajiem teātra projektos ieslodzījuma vietās. Lai gan viņa nekad nebija domājusi kļūt par teātra pedagoģi, pašlaik viņa savā dzimtenē Somijā pieder pie vadošajiem teātra vadītājiem ieslodzījuma vietās. Pirms desmit gadiem viņa kā režisore iestudēja teātra uzvedumu kādas ieslodzījuma vietas teātrī, un šai aktivitātei sekoja darbi citu ieslodzījuma vietu teātros. Martikainena labi pārzina mācību procesus, kas ieslodzījuma vietas teātri pārvērš par iedarbīgu resocializācijas un mācību instrumentu.

„Ieslodzītajiem nav dzimtenes, bet, pateicoties mūsu darbam, viņi var iegūt jaunas mājas“, saka Martikainena. „Panākumi kādā lietā, varbūt pirmo reizi mūžā, sniedz tādas pašas izjūtas kā mājas, kurās var atgriezties.“

/lv/file/hannele-martikainenHannele Martikainen

Hannele Martikainen

Teātra vadītāja Hannele Martikainena jau vairāk nekā desmit gadus ir režisore teātra projektos ieslodzījuma vietās. Foto: Juka Kotkanens (Jukka Kotkanen)

 

No teātra skatuves sabiedriskajā dzīvē

Ieslodzījuma vietā ieslodzītie teātra profesionāļu vadībā brīvprātīgi iestudē kādu teātra uzvedumu vai uzstāšanos, kas nobeigumā tiek piedāvāts skatītājiem. Šāda veida projekti bieži vien tiek finansēti no sabiedriskajiem līdzekļiem un, protams, notiek ciešā sadarbībā ar atbilstošajām ieslodzījuma vietām. Martikainena strādā ieslodzījuma vietas teātra NGO Taittuu ietvaros, kuru finansē Somijas krimināltiesisko sankciju iestāde.

Pašlaik Hannelei Martikainenai atkal ir mēģinājumu fāze, šoreiz slēgtā ieslodzījuma vietā Somijas austrumdaļā. Scenāriju, kas izmanto Somijas tautas pasaku motīvus par ciema muļķīti, raksta paši ieslodzītie. Pirmizrāde paredzēta septembrī.

Kur Martikainena saredz teātra nozīmi, runājot par resocializāciju un mācību formām?

„Teātra spēlēšanas galvenie balsti ir sadarbība, komunikācija un spēja rast kompromisus. Ar šīm tēmām saskaras visi, kas piedalās teātra iestudēšanā. Ieslodzītajiem tās ir svarīgas spējas, kuras var pārnest uz dzīvi sabiedrībā“, saka Martikainena.

Šīs spējas ieslodzītajiem nenāk viegli. Lai tās apgūtu, nepieciešama līdzdalība un apņēmība gan no ieslodzīto, kuri spēlē savas lomas, gan no visas komandas puses. Tam savukārt ir nepieciešama uzticēšanās apguve, kas ieslodzītajiem var būt grūts uzdevums. Par laimi šo spēju var iemācīt.

„Bez tam mākslinieciskajā procesā jāapgūst drosme pieņemt iespējamību, ka darītais var beigties ar neveiksmi. Viss balstās uz mācīšanos darot. Šajā ziņā es orientējos uz Džonu Deveju (John Dewey) un viņa piedzīvojuma pedagoģiju“, paskaidro Martikainena.

 

Pašvērtības revolūcija

Sadarbība, komunikācija, uzticēšanās – šīs spējas pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma atver durvis uz veiksmīgu resocializāciju. Saskaņā ar Martikainenas pieredzi teātra iedarbība sniedzas vēl tālāk.

Mēģinājumu laikā viņa ir piedzīvojusi, ka daudzi ieslodzītie identificē sevi, balstoties uz saviem pagātnes trūkumiem. Daudzi par sevi domā „Es neko neprotu, neko nespēju, neko nezinu.“ Teātra uzveduma mēģinājumu procesā ieslodzītajiem jāparāda, ka lieta, ko dara pēc labākās sirdzapziņas, var sniegt pozitīvu rezultātu. Ar nepārtrauktu ieslodzītā līdzdalību viņa nespēja un nevarēšana pamazām kļūst par spējām. Tas līdzinās pašvērtības revolūcijai. 

 

Trīs lojalitāšu metodes

Martikainena darbā lieto metodi, ko viņa pati sauc par „trīs lojalitāšu“ metodi. Sākumā viņa ir katras atsevišķās personas, katra grupas dalībnieka pusē. Tas ir pirmais solis.

„Man jānoskaidro, kuram aktierim nepieciešams emocioāls atbalsts, kuram spēriens pa pēcpusi un kuram tehniskās zināšanas par skatuvi. Vadītājam vienmēr jābūt pedagogam.“

Kad ir izveidota sākotnējā uzticēšanās, Martikainena paplašina savu lojalitāti uz visu grupu. Tas ir otrais solis.

„Es veicinu komandas gara attīstību, sargāju savu grupu kā vienotu veselumu un noskaidroju, kas tai vajadzīgs iestudējuma izveidošanai.“

Trešais solis tiek veikts neilgi pirms pirmizrādes priekškara pacelšanas.

„Nobeiguma fāzē mana lojalitāte tiek vērsta uz publiku. Tajā brīdī es no saviem ieslodzītajiem „aktieriem“ pieprasu, lai viņi pieņem izaicinājumu un neliek skatītājiem vilties. Iestudējuma procesā izraudātās asaras ir jāaizmirst, jo tagad ir svarīgi parādīt paveikto!“

Ar šiem trijiem soļiem tiek panākta apņēmība, kas nepieciešama veiksmīgam procesam, šajā gadījumā – veiksmīgam uzvedumam. Un veiksmīgs uzvedums cilvēkiem bez dzimtenes var būt kā dzimtene.

 

Eiropas ieslodzījuma vietu teātru daudzās sejas

Pateicoties resocializācijai un jaunu spēju veidošanai, ieslodzījuma vietu teātrus var uzskatīt par daļu no šo iestāžu izglītības un tālākizglītības pasākumiem. Šeit aprakstītais Somijas gadījums ir tikai viens Eiropas ieslodzījuma vietu teātru piemērs, kuram ir dažādas sejas un formas.

Daudzās Eiropas ieslodzījuma vietās ir teātri, un svarīgi šo aktivitāšu finansējuma avoti ir ES programmas Sokrates, Leonardo, Grundtvig un Erasmus +.

„Ieslodzījuma vietu teātri Eiropā strādā ar dažādām metodēm. Pēc manām domām šī joma ir augsti attīstīta“, saka Hannele Martikainena.

„Tas, kas manu darbību mazliet atšķir no manu Eiropas kolēģu darbības, ir fakts, ka mēs, cik man zināms, esam vienīgie, kas iestudējumus rāda nevis cietumā, bet īstos teātros.“

Pēc Martikainenas domām šis ir izšķirošs resocializācijas aspekts, jo uzstāšanās civilā sabiedrībā ieslodzītajiem ir īpaši svarīga, lai apzinātos un pieņemtu savu kaunu un ar ieslodzījumu saistīto zīmogu – ieslodzītais kļūst redzams plašākai sabiedrībai un var pieņemt savas kauna jūtas, lai beigās tās pārvarētu.

 

Eiropas organizācijas ieslodzījuma vietu teātru jomā

Vai Jūs esat dzirdējuši par citiem projektiem ieslodzījuma vietu izglītības un tālākizglītības jomā vai tajos piedalījušies? Lūdzu, pastāstiet mums par to savos komentāros!


Markuss Palmens (Markus Palmén) ir žurnālists, audiovizuāla satura darbu autors un producents, neatkarīgs profesionālis. Kopš 2017. gada augusta viņš ir EPALE politikas tēmu koordinators. Astoņus gadus Markuss bija dienesta vadītājs un žurnāla European Lifelong Learning Magazine galvenais redaktors.

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Tiek rādīts 1. - 2. no 2
  • Lietotāja Karolina Hoza attēls
    Bardzo ciekawy, dający do myślenia wpis. Zawsze wiedziałam, że teatr rozwija, edukuje, a nawet resocjalizuje. Jednak nie zdawałam sobie sprawy, że więzienne produkcje teatralne wnoszą do życia osadzonych tyle dobrego… od nabywania umiejętności potrzebnych do życia w społeczeństwie, przez nauczenie się zaufania, aż po umiejętność ponoszenia porażek i przełamanie w postrzeganiu siebie. 
    Myślę, że to cudowna inicjatywa, która mogłaby być szerzona w Polsce (nie do końca orientuje się, w jakim stopniu rozpowszechniona jest idea teatru dla osadzonych w Polsce). Cieszę się, że mogłam przeczytać ten wpis!
  • Lietotāja Maruša Bajt attēls
    Zaporniško gledališče? Gledališka predstava, v kateri so glavni igralci osebe na prestajanju zaporne kazni? Moram priznati, da sem bila nemalo presenečena, ko sem prebrala uvodnik, saj ljudje stereotipno zapornikov ne povezujemo z nekim kulturnim udejstvovanje. A konec koncev, vsi mi smo le ljudje, kajne? Vsak s svojo zgodbo...
    Ne vem, kako je v Sloveniji poskrbljeno za "učne" in prostočasne dejavnosti zaprtih oseb, zato bi bila vesela, če bi izobraževalci odraslih, ki delate s to ciljno skupino, delili svoje izkušnje!