Pārlekt uz galveno saturu
Blog
Blog

Elektronika – augoša industrija. Klupšanas akmens – izglītība

Covid-19 pandēmija daudziem cilvēkiem nozīmē arī līdzšinējā darba zaudējumu. Rakstā “Mašīnbūve un metālapstrāde: darbs ir, speciālistu joprojām trūkst” aplūkojām iespējamās vakances un mācību iespējas apstrādes rūpniecībā. Tagad – par situāciju elektrotehnikas un elektronikas nozarē.

Covid-19 pandēmija daudziem cilvēkiem nozīmē arī līdzšinējā darba zaudējumu. Rakstā “Mašīnbūve un metālapstrāde: darbs ir, speciālistu joprojām trūkst” aplūkojām iespējamās vakances un mācību iespējas apstrādes rūpniecībā. Tagad – par situāciju elektrotehnikas un elektronikas nozarē.

 

 

Nozarei arvien izaugsmes laiks

“Elektriskās mašīnas, elektronika un informācijas tehnoloģijas, nemaz nerunājot par robotiem un mākslīgo intelektu, jau šobrīd un nākotnē arvien vairāk definēs mūsdienu civilizāciju. Atņemiet to visu, un mēs ļoti ātri noriposim atpakaļ akmens laikmetā.” Tā Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas prezidents Normunds Bergs raksturo šīs nozares nozīmīgumu.

Pēdējos desmit gados tās īpatsvars kopējā apstrādes rūpniecības izlaidē ir vairāk nekā dubultojies, 2019. gadā sasniedzot teju 9%. Elektrotehnika un elektronika uzskatāma par visstraujāk augošo apstrādājošās rūpniecības sektoru valstī. Pērn sasniegts 875 miljonu eiro apgrozījums, radot pievienoto vērtību 239 miljonu eiro apmērā, un arī dati par šī gada septembri rāda iepriecinošu ainu. Ap 90% no saražotā tiek eksportēts.

“Tas nav nekas pārsteidzošs: kā liecina norises pasaules ekonomikā, pandēmija kopumā ir nodarījusi vislielāko postu pasažieru aviopārvadājumiem un viesmīlības sektoram visās tā izpausmēs, arī izklaides biznesam, bet pārējās nozares kopumā darbojas pavisam labi. Latvijas ražotāji ir globālo ķēžu sastāvdaļa, tādēļ nedomāju, ka notiek kādi brīnumi,” komentē N. Bergs. “Dažviet vērojama ne tikai izaugsme – kā telekomunikācijā, būvniecībā, bet pat pozitīva ietekme – kā mūsu nozarē.” Piemēram, visā pasaulē ārkārtīgi ir palielinājies pieprasījums pēc CO2 mērītājiem, ko ražo uzņēmums “SAF Tehnika”. Jo ir jākontrolē gaisa kvalitāte telpā. Ja gaiss ir svaigs, cilvēkiem ir mazāk iespēju inficēties. Vislielākais risks, kas varētu bremzēt attīstību, ir ielaist vīrusu ražotnē: tad, neatkarīgi no tā, cik izdevīgi ir pasūtījumi, ražošana apstāsies. Nākamā šaurā vieta ir loģistika: gan preču nogāde patērētājam, gan arī komponenšu un materiālu piegāde ražotnei.

Arvien ir jāuzsver – kopumā ražošana ir tā, kas stabilizē ekonomiku. Jebkuru satricinājumu rezultātā redzam, ka cilvēks atsakās no tā, bez kā var iztikt. Tūrisms un izklaide, diemžēl, nav vitāli nepieciešamas lietas. Tagad valstij jādomā, kā noturēt līdzsvaru, lai šo nozaru darbinieki spētu izturēt līdz labākiem laikiem. Pašlaik ir tāds solidaritātes periods. Pavasarī sacījām – obligāti jāatbalsta! Pašlaik, rudenī, jautājam – cik ilgi? Ko atbalstīt un kādā veidā? Ja zinām, ka ir nozares, kas gadu desmitiem pastāvējušas, nemaksājot nodokļus vai maksājot ļoti maz, vai būtu pareizi tās ilgstoši subsidēt. Iznākumā pietrūks naudas visiem. Bet līdztekus arī šo nozaru pārstāvjiem pašiem ir jāizsver, kas notiks ilgtermiņā. Varbūt vērts pārkvalificēties un darīt citas lietas? Jo vairāk, ja paturam prātā, ka ir nozares, kurās arvien ir darbaroku trūkums.”

Kur attīstība, tur investīcijas un jaunas darbavietas. Arī elektrotehnikas un elektronikas nozarē. Internetā pārlūkojot vakances, redzams, ka, piemēram, starptautisks uzņēmums saistībā ar jaunas sadzīves elektronikas izstrādājumu ražotnes atvēršanu aicina darbā ražošanas operatorus. Pienākumi nav ne sarežģīti, ne fiziski smagi, bet prasa precizitāti un kārtīgumu. Tiek solītas sociālās garantijas un apmācības. Citviet piedāvā arī mehānisku darbu – detaļu montēšanu, skrūvēšanu, pakošanu. Tālāk seko virkne darba aicinājumu, piemēram, elektronisko iekārtu montieriem, elektromehāniķiem, programmēšanas speciālistiem, mehatroniķiem un citām līdzīgām specialitātēm, bet jau ar obligātu prasību – nepieciešama vidējā specializētā vai augstākā tehniskā izglītība. Visplašāk piedāvāti dažādi inženieru amati, kur, protams, vajadzīga augstākā izglītība tieši šajā nozarē.

Normunds Bergs skaidro – uzņēmumos, kas specializējušies iekārtu komplektēšanā, ir darbavietas, kur cilvēkus iespējams apmācīt salīdzinoši vienkāršām darbībām. “Bet tādu uzņēmumu nav pārāk daudz, un šādi piedāvājumi nav masveidīgi. Latvijas elektronika ir attīstīta augsto tehnoloģiju nozare, tajā nav ražotņu un cehu, kur roku darbu veic tūkstošiem cilvēku.”

 

Nevis darbarokas, bet prāts un zināšanas

Kopumā Latvijas elektronikas nozarē ir ap 300 uzņēmumu, kas nodarbina aptuveni 5000 cilvēku. Galvenā īpatnība – darba kolektīvi ir samērā nelieli, retumis sasniedzot 200 cilvēku vai vairāk, bet rada produkciju daudzu miljonu vērtībā. Skaidrs, ka intensīva darba apstākļos, kur liels īpatsvars novitātēm, ikviens strādājošais ir ļoti svarīgs.

“Ir jāatrisina teksta uzdevums: kā ar 220 bērniem, kuri vidēji gadā (pēdējo trīs gadu dati) pietiekami augstā līmenī nokārtojuši fizikas eksāmenu (virs 60%), aizpildīt 3500 valsts atvēlēto budžeta vietu inženiertehniskajām studijām,” saka Normunds Bergs. “Problēmas sakne ir vidusskolā, kas nesagatavo bērnus pietiekamā līmenī tehniskām studijām. Joprojām nav ieviests obligātais fizikas eksāmens, bet tas parādītu, kas jauniešiem ir iemācīts. Esmu pārliecināts, ka pirmos pāris gadus pēc eksāmeniem, tauta kristu ģībonī par skolēnu nezināšanas dziļumu. Tas, es ceru, radītu spiedienu, ka dabaszinātņu skolotāju vakances ir jāaizpilda un skolu reforma vajadzīga nekavējoši. Līdztekus inženieru trūkumam, šī nezināšana nes līdzi vēl kādu nepatīkamu efektu – tumsonību. Tauta dzer strukturētos ūdeņus, staigā folijas cepurītēs, cīnās pret vakcīnām un 5G starojumu. Jo mēs kā nācija kļūstam stulbāki, jo esam uzņēmīgāki pret dažādiem meliem un sazvērestības teorijām. Un tas jau veidojas par nacionālās drošības jautājumu.”

Bet kā ar tehniskajām skolām? Vai tās nevar situāciju glābt?

“Jā, tehniskā profesionālā izglītība, ko nodrošina Rīgas Tehniskā koledža, Ogres Tehnikums un Ventspils Tehnikums, ir apmierinošā līmenī, bet – koledžas negatavo inženierus. Tur māca tehniķus, cilvēkus, kuri var strādāt ražotnē pie konveijera vai citur, bet viņi nerada jaunus produktus,” atzīst LETERA vadītājs.

Arī Jānis Sams, nozares lielākā uzņēmuma AS “HansaMatrix” operacionālais vadītājs, pauž līdzīgu viedokli: “Ņemot vērā esošo stāvokli, darbaspēka situācija mūsu uzņēmumā kopumā ir apmierinoša. Pateicoties ikgadējai sadarbībai ar mācību iestādēm, mēs turpinām jauno speciālistu iesaisti darba vidē balstītā izglītībā, taču vēlos uzsvērt, ka plānotai attīstībai mums ir nepieciešams lielāks pulks potenciālu cilvēku, kuri eksaktās zinātnēs jūtas komfortabli un kuru teorētiskās zināšanas uzņēmums var papildināt ar praksi. Tālab es aicinātu vidusskolas absolventiem ieviest obligāto fizikas eksāmenu.”

LETERA vadītājs spriež – informācijas tehnoloģiju (IT) nozare ir labākā situācijā, jo vidusskolā matemātika ir obligāts mācību priekšmets, tajā jākārto centralizētie eksāmeni. Jauniešiem, kam interesē IT, tomēr ir tik daudz matemātikas pamatzināšanu, lai tālāk vai nu formālās vai neformālās izglītības ceļā varētu apgūt kādu profesiju šajā jomā. Bet ja cilvēkam galīgi nav priekšstata par fiziku, viņš kaut vai par vidējā līmeņa speciālistu elektronikā un elektrotehnikā nevarēs kļūt.

“Nu jau faktiski izaugušas divas paaudzes, kam nav pat pamata zināšanu dabaszinībās. Jūs nevarat lasīt romānu, ja nepazīstat burtus… Protams, ka ar rungu (tas būtu fizikas eksāmens) vien nepietiek, vajag arī kādu pīrādziņu. Esam sapratuši, ka efektīvākais veids, kā bērnus ieinteresēt tehniskajā jaunradē, ir robotikas pulciņi. Elektronika vai programmēšana ir pārāk “sausa”, ne visiem tas patiks, bet robotika ir pa vidu starp programmēšanu un mehāniku, un mašīnbūvi. Latvijā nu jau ir ap simts robotikas pulciņu.”

Sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) LETERA īsteno mācību programmu “Robotikas un elektronikas jomas pedagogu profesionālo kompetenču pilnveide” – tā domāta skolotājiem, kuri bērniem sniegtu šīs zināšanas. Līdz šim apmācīti seši desmiti pedagogu.

“Paldies ministrijai par atbalstu, un mūsu asociācija faktiski ir tā, kas saved kopā zinātniekus, robotikas entuziastus, kuri izveido mācību programmas, un pedagogus, kuri gatavi šos pulciņus veidot. Tas labi darbojas, bērnu un vecāku interese ir ļoti liela. Taču arī šeit atduramies nevis pret naudas vai robotu trūkumu, bet to, ka reāli nav skolotāju, kuri būtu gatavi paši mācīties un darīt. Skolas ir par mazu, reģionos dabaszinātņu skolotāji braukā uz stundām no vienas mācību iestādes uz citu. Skolu reforma ir novēlota un gliemeža gaitā kustas uz priekšu. Tas viss ir kompleksa problēma. Jo ātrāk ķersimies klāt, jo ātrāk atradīsim kādu risinājumu.”

 

Vajadzīgi konkrētu specialitāšu darbinieki

Lai sekmētu darba ražīgumu, izstrādātu jaunus produktus un tehnoloģijas un ieviestu tās ražošanā, kā arī uzlabotu jau esošās, LETERA pievērš lielu vērību nozarē strādājošo tālākizglītībai. Šeit efektīva ir apmācību programma “Elektronikas, optikas, elektrotehnikas un telekomunikācijas uzņēmumu darbinieku prasmju pilnveidošana”, ko ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumu jau kopš 2016. gada vidus piedāvā Ekonomikas ministrija.

Kā informē LETERA projektu vadītāja Gunta Birze, pērn mācībās piedalījās 460 darbinieku, šogad līdz novembrim – 245, bet kopumā projekta ietvarā prasmes pilnveidojuši 1245 strādājošie no 42 uzņēmumiem.

“Uzņēmumiem, piesaistot ES finansējumu, ir iespēja papildināt un uzlabot darbinieku prasmes un pilnveidot darbinieku zināšanas, kas savukārt ļauj uzņēmumam piedāvāt augstākas kvalitātes pakalpojumus, izveidot un piedāvāt tirgū jaunus pakalpojumus, kā arī darbiniekiem kvalitatīvāk veikt jau esošos pienākumus. Tādējādi uzņēmums kļūst konkurētspējīgāks un produktīvāks.”

G. Birze uzsver minētās programmas galvenās priekšrocības.

  1. Apmācību saturs tiek pielāgots konkrētām uzņēmuma vajadzībām: tas var pasūtīt ļoti specifiskas mācības esošā brīža vajadzībām; apmācību satura izstrādē piedalās pats uzņēmums, nosakot nepieciešamās tēmas; tiek piesaistīti arī ārvalstu pasniedzēji.
  2. Apmācības notiek uzņēmumam izdevīgā laikā un vietā (arī izmantojot konkrētā uzņēmuma darba vidi), intensitāti pielāgojot iespējām un vēlmēm, neatkarīgi no grupas lieluma (pat ja pieteicies tikai viens cilvēks).
  3. Tā kā apmācības administrē nozares asociācija, tad finansiāli ietilpīgām apmācībām (piemēram, ja piesaistīti ārvalstu pasniedzēji) ir iespēja nokomplektēt grupu no vairākiem nozares uzņēmumiem, iegūstot zemākas izmaksas uz vienu mācību dalībnieku.

 

“Sākoties Covid-19 pandēmijai, gan mācību vadītāji, gan uzņēmumi ļoti ātri pārorientējās uz apmācībām tiešsaistē un turpina pilnveidot savu darbinieku prasmes. Mainoties tirgus situācijai Covid-19 ietekmē, uzņēmumi izrāda arvien lielāku interesi ne tikai par darbinieku zināšanu pilnveidošanu tehniskajā jomā, bet arī par tādām mācību programmām kā e-komercija, mārketings un tirdzniecība, angļu valoda,” šābrīža situāciju raksturo G. Birze.

Projekts “Elektronikas, optikas, elektrotehnikas un telekomunikācijas uzņēmumu darbinieku prasmju pilnveidošana” turpināsies līdz 2022. gada beigām, un to kā efektīvu uzteic arī Normunds Bergs: “Šeit uzņēmums pats izvēlas, kurus cilvēkus kādās papildu zināšanās apmācīt, un tas notiek ar pietiekami lielu paša komersanta līdzfinansējumu. Bet mums ir neliels īgnums par Labklājības ministrijas organizētajiem kursiem bezdarbniekiem un IZM projektu “Nodarbināto personu profesionālās kompetences pilnveide”. Šīs pieaugušo izglītības programmas tomēr vajadzētu vairāk organizēt sazobē ar nozares uzņēmumiem. Darba tirgus pieprasījums, uz kuru atsaucas programmu veidotāji, ir ļoti abstrakts jēdziens. Aptaujājot kādus uzņēmumus, piemēram, pašvaldības iegūst milzīgu sarakstu, kas tomēr izveidots bez vērā ņemamas atbildības, jo ar savu naudu nav jāpiedalās. Pēc tam projektā izveido lielas grupas, no apmācību sniedzējiem iepērk iespējami lētāko pakalpojumu. Tas “strādā” no pakalpojuma pārdošanas puses, turpretī tautsaimniecībai vajag, lai reālā uzņēmumā pietiek konkrētu specialitāšu darbinieku. Neapšaubāmi ir ļoti jauki lielam skaitam cilvēku neformālajā izglītībā noorganizēt, piemēram, dārzkopības kursus, turklāt valsts subsidētus, apmācīt kosmētikas speciālistus, bet jautājums – kādu sabiedrisku labumu, saimniecisku ieguvumu šīs zināšanas kopumā dod? Ir aizdomas, ka nereti tās iegūst savam vaļaspriekam, lietošanai šaurā lokā. No vienas puses var teikt – nav nekā slikta, ka cilvēks mācās, papildina savas zināšanas, bet – vai tas ir efektīvākais veids tautsaimniecības pārstrukturizēšanai?”

 

Mudīte Luksa, žurnāliste

Foto: no AS "HansaMatrix" arhīva.

Login (1)

Users have already commented on this article

Lai komentētu, Pierakstieties kontā vai Reģistrējieties.

Want to write a blog post ?

Don't hesitate to do so! Click the link below and start posting a new article!

Jaunākās diskusijas

EPALE 2021. gada tematiskie fokusi. Laiks sākt!

Mēs aicinām Jūs iesaistīties, dalīties ar viedokli, pieredzi, projektiem un idejām! Sāksim ar šo tiešsaistes diskusiju. Tiešsaistes diskusija notiks 9. martā no plkst. 11.00 līdz 17.00 pēc Latvijas laika. Rakstītu diskusiju ievadīs tiešraide ar 2021. gada tematisko fokusu iepazīstināšanu, un to vadīs Džina Ebnere un Aleksandra Kozira no Eiropas Pieaugušo izglītības asociācijas (EAEA), kurām to uzticēs EPALE Redakcijas padome.

Vairāk

EPALE diskusija: Pamatprasmju nodrošināšana cietumos

Kā izglītības iniciatīvas var labāk risināt cietumos esošo cilvēku pamatvajadzības? Kādi ir galvenie ieguvumi un problēmas attiecībā uz pamatprasmju apmācību cietumos? Diskusija notiks 17. decembrī (ceturtdien), tā sāksies plkst. 14.00 pēc Centrāleiropas laika un noslēgsies plkst. 16.00. Diskusijas ievadā būs 20 minūšu gara tiešraide ar starptautisku ekspertu piedalīšanos, kuri dalīsies savā pieredzē par minēto tēmu, tai sekos tiešsaistes diskusija līdz plkst. 16.00 pēc CET.

Vairāk