EPALE - Eiropas pieaugušo mācīšanās elektroniskā platforma

Vārds “iela” bieži ietver negatīvu pieskaņu. Ielu tirdzniecība, ielu satiksmes negadījumi, klaiņojošie dzīvnieki uz ielām, jaunieši, kas nemācās un nestrādā. Vai iela var būt vieta mācībām? Izrādās, ka var.

Ielu vingrošana

Ielu vingrošanai ir  sena vēsture, jo tā ir aizgūta no senās Grieķijas mākslas vingrošanas. Mūsdienu veidolā tā tika ieviesta 21. gadsimtā ASV, Eiropā un Krievijā. Ņujorkas nabadzīgajos apvidos cilvēki nevarēja atļauties iet uz sporta zālēm, tāpēc treniņiem izmantoja visu, kas atradās tiem apkārt. Ielu vingrošana ir modernizēts nosaukums ārpustelpu treniņiem. Tajos, atšķirībā no treniņiem svaru zālēs, galvenokārt tiek izmantots paša vingrotāja ķermeņa svars un dažādi objekti, pie kā turēties. Tiek izmantoti tādi vingrojumi kā pievilkšanās pie stieņa, pumpēšanās, stāja uz rokām u.c.

Gandrīz visās pilsētās ir pieejams ielu vingrošanas inventārs. Tie ir stieņi, līdztekas un citi objekti, kas paredzēti vingrošanai un treniņiem. Ja tādu nav, tad var izmantot laternas, ceļazīmes, autobusa pieturu nojumes, vai ko citu. Jāliek lietā fantāzija un jādomā, kā var izmantot visus apkārtnē atrodamos objektus. Šobrīd pasaulē ir vairāk kā 30 miljoni ielu vingrotāju entuziastu.

Latvijas ielu vingrotāju biedrība

Kā katra jauna lieta arī ielu vingrošana Latvijā sākās ar atsevišķiem entuziastiem. Viens no tādiem bija Kaspars Zlidnis, kurš savā treniņu programmā bija iekļāvis vingrošanu skolas stadionā. Toreiz garāmgājēji, viņu vērojot, smējās, - sak`, puisim naudiņas nepietiek īstiem treniņiem. Bet Kaspars turpināja, un pamazām viņam pievienojās draugi.  Māris Šlēziņš ar ielu vingrošanu sāka nodarboties, piedzīvojot sava biznesa lejupslīdi. Draugi paaicināja, un jaunais hobijs ne vien palīdzēja pārvarēt grūtības, bet kļuva par jaunu nodarbi.

2009. gada vasarā Māris ar draugiem nodibināja Latvijas ielu vingrošanas biedrību (LIVB) un kļuva par tās vadītāju.  Biedrības mērķis ir attīstīt ielu vingrošanas kustību Latvijā. Dalībnieki uzfilmēja treniņa video, ievietoja YouTube, un divu dienu laikā to noskatījās ap 30 000 interesentu. Pēc tam arvien vairāk jauniešu sāka pievienoties ielu vingrošanas aktivitātēm. Biedrības popularitāte strauji pieauga  2011. gadā, kad tā uzvarēja Zelta talantu TV šovā, kā arī saņēma Latvijas lepnuma balvu. Dalībnieki braukāja pa skolām ar demonstrējumiem, veidoja treniņu laukumus.

Jautāts par to, cik cilvēku šobrīd Latvijā ir iesaistījušies ielu vingrošanā, Māris atbild, ka šāda uzskaite netiek  veikta. Senāk mēģināja vingrot gribētājus pulcēt bariņos, vienot. Tagad biedrība liek uzsvaru uz sportot gribētāju pašiniciatīvu un atbalstu. Šai nolūkā tiek īstenoti dažādi pasākumi. Mājaslapā Ieluvingrosana.lv ir desmitiem vingrojumu video, kuros aprakstīts un parādīts, kā vingrot vasarā, kā ziemā, kā sākt vingrot, kā pareizi mācīties pievilkties, ja neproti to darīt vispār. Tur atrodami vingrojumi, kas piemēroti gan meitenēm, gan puišiem utt. Mājaslapā ir arī informācija par ielu vingrošanas aktīvistiem visā Latvijā, kas uztur vingrošanas vietas un pulcē ap sevi citus interesentus. Trenēties nāk dažāda vecuma cilvēki: zēni no 14 gadu vecuma, vīrieši ap 30 un līdz 45. Treniņos ir sastapts pat 85 gadus vecs dalībnieks. Ielu vingrošanas būtība ir tā, ka tā domāta visiem. Piedalīties var jebkurš, un papildus ieguldījumi tam nav vajadzīgi.

Lai piesaistītu un aktivizētu cilvēkus ielu vingrošanai, Latvijas ielu vingrošanas biedrība uzsāka rīkot sacensības. Māris Šlēziņš stāsta, ka tā ir iespēja izmērīt spēkus un iedvesmoties no pieredzējušiem dalībniekiem. Un, ja ir pašmāju sacensības, kāpēc gan nepaspēkoties ar citzemju vingrotājiem?

2011. gadā uz Latviju atbrauca pārstāvji no 10 valstīm, lai piedalītos Latvijas ielu vingrotāju biedrības organizētajā pirmajā ielu vingrošana pasaules čempionātā. Lai starptautiskā sadarbība būtu sekmīgāka, LIVB nāca klajā ar iniciatīvu izveidot Pasaules ielu vingrošanas federāciju (WSWCF) un kļuva par tās dibinātāju. Māris Šlēziņš, kurš ir federācijas vadītājs,  min, ka šobrīd tās sastāvā ir 78 valstis. 

Foto no Latvijas čempionāta un Pasaules kausa posma Jūrmalā 2018.

Pasaules ielu vingrotāju federācija ne vien turpina organizēt čempionātus, bet ir izstrādājusi un īsteno sacensību sistēmu.  Nacionālos čempionātus ielu vingrošanā katru gadu rīko cita WSWCF partnerorganizācija tās pārstāvētajā valstī. Sacensības visās valstīs notiek pēc vienotiem noteikumiem. Katru gadu notiek pasaules čempionāts ielu vingrošanas frīstailā un pasaules kausa sacensības.

2012.gadā  LIVB noorganizēja Spēka dienu. Tās ideja ir  vienu dienu gadā aicināt Latvijas iedzīvotājus doties uz kādu no Spēka Punktiem visā Latvijā un parādīt savu spēku. Spēka diena ir tautas spēka pasākums. 2014. gadā Spēka dienas ideja tika piedāvāta arī citām valstīm, un šobrīd tā ar starptautisko nosaukumu "WORLD PULL-UP DAY"  notiek visās Pasaules ielu vingrošanas federācijas partnervalstīs  ar centrālo pasākumu Rīgā.

Ielu vingrošana Latvijā ir kļuvusi par pašorganizētu kustību. Reģionālos pasākumus rīko vietējie aktīvisti, biedrības virsvadība tam vairs nav nepieciešama.  Šī gada 25.augustā notiks ielu vingrotāju vasaras sezonas noslēguma sacensības, bet 22.septembrī – Spēka diena. Par Latvijas ielu vingrotājiem neviens vairs nesmejas, ar viņiem lepojas un seko piemēram. Latvijas puiši no dīvaiņiem vai neveiksminiekiem ir tapuši par pasaules kustības vadītājiem, izveidojuši starptautiska ielu vingrošanas sistēmu, izaudzinājuši spēcīgākos atlētus un turpina kaldināt tautas spēku.

Un kas ar mācīšanos?

Uz šo jautājumu Māris atbild: - Sports izglīto fiziski un vienlaikus ir dzīves skola, kas māca pārvarēt grūtības. Ja gribi rezultātu, jāiegulda smags darbs. Rezultāti ir laba pašsajūta, atlētisks augums, muskuļu reljefs, vienīgi uz svara samazināšanu gan nevajag īpaši cerēt.

Ielas puikas no nelabvēlīgām ģimenēm vingro kopā ar pieaugušu juristu vai biznesmeni, viņiem rodas citas dzīves piemērs un vēlme uz to tiekties. Ar formālu izglītošanu to nevar panākt. Taču arī vingrošanas laukumā ir savi noteikumi: nedrīkst kurināt nacionālo naidu, smēķēt, spļaut un lamāties. Viss pārējais ir pēc brīvprātības principa – pievienoties un darboties līdzi treniņos, jo treneris nedod komandas, ko darīt. Atbildību par sevi ir jāuzņemas pašam.

Savu domu par vingrošanas saistību ar izglītību Māris noslēdz ar vārdiem: - Jo vairāk ir aktīvu, veselīgi domājošu cilvēku, jo labāka kļūst sabiedrība, kurā mēs dzīvojam.

Tam var tikai piekrist un piebilst, ka pati Latvijas ielu vingrotāju kustība ir augstākās raudzes paraugstunda gan cilvēkiem, gan organizācijām.  

Ingrīda Muraškovska,
Kurzemes plānošanas reģiona izglītības eksperte, EPALE mājas lapas redaktore