chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE - Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

Emuārs

Dezinformācija un sazvērestības teorijas. Intervija ar Denisu Hanovu, kultūrpētnieku, Rīgas Stradiņa universitātes profesoru

23/10/2020
Anita Apine
Valoda: LV

Guntara Laganovska viss raksts lasāms 16.10.2020. LV portāla publikācijā "Sapnis, kas pārvērties murgā".


 

Būs ļoti grūti pretoties pieaugošajai lietu vienkāršošanai un sabiedrības muļķošanai, vērtējot sazvērestības teoriju popularitāti un dezinformācijas izplatības iemeslus laikmetā, kad katrs izvēlas “savu taisnību”, saka kultūrpētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Deniss Hanovs.

“Dezinformācijai, bailēm un sazvērestības teorijām ir ļoti liela spēja piesaistīt cilvēku prātus. Domāju, būs daudz saistošu piedāvājumu ātri izskaidrot pasauli un norādīt, “kurš ir vainīgs”. Kā parasti, izrādīsies, ka vainīgi esam nevis mēs, bet gan kādi citi. Tādēļ uzskatu, ka būs ļoti grūti pretoties pieaugošajai lietu vienkāršošanai un zināmā mērā – debilizācijai.”

 

Koronavīrusa pandēmija izrādījusies pateicīga augsne dezinformācijai un dažādām sazvērestības teorijām. Sazvērestības teorijas kā sociāls fenomens, ko pēta arī kulturoloģija, ir vēsturē zināma parādība. Kas ir tās pamatā?

Sazvērestības teorijas ir ļoti senas; tām ir daudz sakņu pagātnē, jau antīkajos laikos. Ir atrodamas kopīgas tendences, kuras atkārtojas, nereti tie ir politiski motīvi. Piemēram, kad Senā Roma mēģināja atgūties no pilsoņu kariem republikas perioda norietā pēc Cēzara nāves, konflikts starp Oktaviānu un viņa pretiniekiem tika noformēts kā sazvērestība, kas nāk no Ēģiptes un ir saistīta ar mēģinājumiem uzspiest Romas antīkajam kultam Austrumu dievus. Oktaviāns izmantoja šo pretstatu starp Rietumiem un Austrumiem, lai iegūtu sev politisko kapitālu.

Viduslaikos eiropieši, būdami kristieši, gadsimtiem ir vajājuši ebrejus, tostarp vainojot viņus mēra izplatībā un apsūdzot aku ūdens saindēšanā. Jauno laiku sazvērestības bieži bijušas saistītas ar brīvmūrnieku kustību 18. un 19. gadsimtā. Tika radīts priekšstats par viņiem kā slepenu grupu, kura darbojas aiz kulisēm, jo daļa brīvmūrnieku bija saistīta ar Franču revolūcijas kustību, apgaismības filozofiju, izpelnoties Eiropas monarhu, tostarp Katrīnas II, nelabvēlību. Krievijas ķeizariene, kura sākotnēji bija ļoti labvēlīga pret masoniem, vēlāk asi vērsās pret viņiem, arī pati rakstot komiskas lugas, kurās izsmēja šo kustību. Taču blakus smiekliem, protams, bija arī vajāšanas.

Sazvērestības teorijas uzplauka arī pēc Napoleona kariem, kad Eiropa nonāca konservatīvā pagriezienā un centās apturēt jebkādas neoficiālas ideoloģijas kustības. Pēc Pirmā pasaules kara Vācijā, Veimāras Republikā, sazvērestībā pret Vācijas armiju tika vainoti sociāldemokrāti, uz kā pamata savu politisko kapitālu veidoja Hitlers.

Kādi faktori nosaka cilvēku spēju atšķirt patiesu informāciju no nepatiesas?

Kritiskā domāšana, prasme uzdot jautājumus un šaubīties. Uz šo spēju trūkumu patlaban uzskatāmi norāda ASV priekšvēlēšanu kampaņā labi redzamā absolūtā, bērnišķīgā sajūsma par vienu līderi, neko viņam nejautājot, lai gan ir acīmredzams pamats uzdot jautājumus un šaubīties. Trampam stadionos uzgavilē tūkstoši, neredzot milzīgo nāves gadījumu statistiku, ko veido pandēmijas apkarošanas vājums Savienotajās Valstīs.

Cilvēkam ir jāatgriežas pie grāmatu lasīšanas. Es pat būtu radikālāks, sakot, ka mums vajadzīga kontrreformācija – analogā kultūra, kura nestu neredzamu dārgumu sevī: spēju būt kopā un blakus dzīvai būtnei, līdzcilvēkam viņa trauslumā un varenībā. Jāatgūst spēja sapņot bez datorspēlēm un simulācijām – ar vīzijām par nākotni. 

Kāda ir jūsu prognoze par dezinformācijas izplatību turpmāk?

Šajā ziņā esmu pesimistisks – dezinformācijai, bailēm un sazvērestības teorijām ir ļoti liela spēja piesaistīt cilvēku prātus. Domāju, būs daudz saistošu piedāvājumu ātri izskaidrot pasauli un norādīt, “kurš ir vainīgs”. Kā parasti, izrādīsies, ka vainīgi esam nevis mēs, bet gan kādi citi. Tādēļ uzskatu, ka būs ļoti grūti pretoties pieaugošajai lietu vienkāršošanai un zināmā mērā – debilizācijai.

Mums vajadzētu maksimāli atbrīvoties no ksenofobijas un populisma, kuru pamatā ir agresīvais, nevis radošais nacionālisms, ko bieži satur mūsdienu politiskie vēstījumi. Diemžēl Latvijas politiskajai elitei, kas šajā ziņā ir nonākusi tuvu putinismam, ir visai nepilngadīga attieksme pret demokrātiju. Pastāv risks arvien straujāk sašaurināt un samazināt demokrātijas līdzdalības instrumentus par labu pseidodrošībai, kura, protams, ir labāk pārdodama arī vēlēšanās. Šeit, būsim godīgi, pseidopatriotisms un pseidonacionālisms spēlē ļoti būtisku lomu. Primāri vajadzētu rūpēties, lai mums būtu pēc iespējas vairāk pilngadīgu, suverēni un kritiski domājošu pilsoņu, bet ar tādiem tik ātri tikt Saeimā un izveidot jaunu politekonomisku grupējumu, kādas ir politiskās partijas Latvijā, nevar.

 


Guntara Laganovska viss raksts lasāms 16.10.2020. LV portāla publikācijā "Sapnis, kas pārvērties murgā".

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn Share on email