chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

 
 

Emuārs

Četru dimensiju izglītība 21. gadsimtā

02/12/2018
by Ilze Ivanova
Valoda: LV

Izlasot Č. Fadela grāmatu „Četru dimensiju izglītība” radās daudz pārdomas un mainījās arī uzskati par vispārējo izglītības sistēmu, tās struktūru, mērķiem, kā arī par pašu skolēnu – kādam ir jābūt mūsdienīgam 21. gadsimta skolēnam, lai viņš nākotnē spētu iekļauties kopējā sabiedrībā un darba tirgū – kā būt lietderīgam, kritiskam un spējīgam. Turpinājumā izklāstīšu pēc grāmatā paustajiem viedokļiem radušās personīgās pārdomas un uzskatus par to.

Mūsdienu tehnoloģijas – ar katru dienu arvien progresējošākas, mūsdienām piemērotākas. Manuprāt, šajā jomā svarīgi ir izvērtēt un saprast to, ko šīs tehnoloģijas mums spēj sniegt, kā palīdzēt uzlabot ikdienas dzīves kvalitāti, tādā veidā ierobežojot to negatīvās izraisītās sekas un veicinātu to potenciālo izmantošanu. Mūsdienās, manuprāt, skolēni tās izmanto nelietderīgi un šaurā kontekstā – sameklēt nepieciešamo informāciju internetā un aizpildīt savu brīvo laiku. Rodas jautājums, vai skolēni ir mācīti un spējīgi kritiski analizēt un izvērtēt informāciju, kas viņiem nepieciešama, vai šī informācija ir lietderīgi izmantota un praktiski pielietojama arī ikdienas dzīves uzlabošanai. Šajā ziņā, manuprāt, svarīgi ir ne tikai šīs jaunās mūsdienu tehnoloģijas atpazīt, pieņemt un šaurā līmenī izprast to funkcionalitāti, bet arī kritiski izvērtēt, kur un kā man tas varētu noderēt. Paturpinot šo pašu tēmu par mūsdienu tehnoloģiju straujo attīstību, likumsakarīgi ir priekšstati par to, ka nākotnes darba tirgū arvien lielāku lomu ieņems nevis cilvēki, bet gan mehānismi, roboti, sistēmas, kas spēs veikt dažādas darbības un ne tikai klātienē, bet arī attālināti, taču ne visas. Tādēļ šajā kontekstā svarīgi ir skolēnos veicināt radošumu, kritisko domāšanu, sarežģītu uzdevumu izpildi, emocionālo inteliģenci – jo šīs ir lietas, ko spēj paveikt tikai cilvēks.

 

Kompetenču izglītība

Problēma, ar ko saskaras katra izglītības iestāde, ir tā, ka skolēni nav motivēti un ieinteresēti mācību procesa un izglītības apguvē. Pasaule attīstās ik dienu, taču izglītības saturs diemžēl paliek nemainīgs. Ir jāapzinās tas, ka mūsdienu bērni nav tādi paši, kas bija pirms desmit vai vēl vairāk gadiem – manuprāt, mēs ideoloģiski un ar prātu to saprotam, taču maz tiek darīts, lai mācību saturu pielāgotu, uzlabotu un mainītu. Piekrītu Fadela apgalvojumam, ka izglītība atpaliek no tehnoloģiskā progresa, līdz ar to skolēniem ir garlaicīgi. Skolēni mācās tos pašus mācību priekšmetus, to pašu mācību saturu, kas lielākoties balstās uz teorētiskām zināšanām, to iemācīšanos, atskaitīšanu un vērtējuma iegūšanu par to, taču tiek aizmirsts par praktisko pielietojumu, mūsdienu sabiedrības vajadzībām, reāliem piemēriem no dzīves, un pats galvenais – prasmju apguves. Līdz šim, runājot par kompetenču izglītību, biju diezgan skeptiska, tas tādēļ, ka nebiju kārtīgi iedziļinājusies problēmas nopietnībā un tās attiecībā uz mūsdienu paaudzi. Taču tagad, izlasot šo grāmatu, varu apgalvot, ka tas ir sākums izglītības satura maiņai. Problēma, kādēļ izglītības iestādēm ir grūtības to pieņemt, manuprāt, ir tas, ka šī reforma tika pasniegta negaidīti, bez īpašiem paskaidrojumiem – no nākamā mācību gada darīsim tā, taču skolotāji un izglītības iestādes administrācija nav gatavi tik kardinālām pārmaiņām, kā arī nav sapratuši – kādēļ un kā tas tiks īstenots. Aspekts, ko izlasīju šajā grāmatā, un kas papildina manis iepriekš teikto ir tas, ka skolēns mazāk mācās no augšas noteiktu mācību vielas saturu, taču vairāk apgūst pašas personas izvēlētu apguves vielu – ne jau tādā veidā ļaujot brīvu vaļu skolēnam noteikt izglītības saturu, taču, lai ir pamatkompetences, kas ir jāapgūst visiem un papildus kompetences, ko skolēns izvēlas balstoties uz savām interesēm un nākotnes vēlamo profesiju.

Nodaļā par zināšanu dimensijām tika aktualizēts būtisks jautājums par to, ka mūsdienu tradicionālā sistēma mēdz veicināt pārbaudāmo zināšanu daudzumu, nevis izpratnes dziļumu un spēju pielietot zināšanas ar kompetencēm. Es piekrītu šim sniegtajam apgalvojumam, jo pārdomājot skolēnu mācīšanās veidus – informācijas „iekalšana” no galvas, mācīšanās uz konkrēto stundu un pārbaudes darbu, mācīšanās, lai iegūtu pēc iespējas augstāku vērtējumu, manuprāt ir aplama. Taču es uzskatu, ka ne vienmēr pie tā ir vainojami skolēni, bet gan izglītības sistēma, kas uzliek noteiktus standartus, vērtēšanas kritērijus, pēc kuriem balstīties. Svarīgi ir izprast personiskos mērķus un sabiedrības vajadzības, kas stāv pāri izglītības noteiktajiem standartiem. Pamatots un saistošs man likās sniegtais apgalvojums par to, ka domāšana ir jābalsta katras disciplīnas centrālajos jēdzienos un procesos, tas ir, katrā mācību priekšmetā izvērtēt svarīgākos jēdzienus, konceptus, ko apgūt. Šiem jēdzieniem, manuprāt, jābūt balstītiem starpdisciplināri, lai skolēns mācītos ne tikai atsevišķu mācību priekšmetu matemātiku un atsevišķu mācību priekšmetu fiziku, bet lai jēdzieni un galvenie procesi, ko izmanto, piemēram, matemātikā tiktu veiksmīgi integrēti un pielietoti arī fizikā. Taču šis ir darbības veids, ko būtu turpmāk jāpēta un jāanalizē – ko katrā mācību priekšmetā var uzskatīt par primārajiem jēdzieniem un kā tos sasaistīt ar citu mācību priekšmetu un zinātni. Manuprāt, katra mācību priekšmeta saturs ir ļoti plašs un izvērsts, tādējādi skolēniem ir grūti patstāvīgi izanalizēt un atlasīt to, kas ir svarīgākais, kas noderēs. Viss plašais mācību saturs tiek apgūts (kā mūsdienās saka „iziets tam cauri”), taču rodas jautājums, kas ir tās lietas, kas no tā visa paliek un kuras tiek izmantotas turpmāk. Būtiski ir no visa konkrētā mācību priekšmeta vai mācību tēmas saskatīt un aptvert tās galvenos aspektus – jēgpilni tos izprast un atcerēties turpmāk.

 

Prasmju un rakstura dimensijas

Nodaļā par prasmju dimensiju tiek akcentēta komunikācijas un sadarbības nozīme izglītībā. Manuprāt, arī mūsdienu Latvijas izglītības sistēmā būtu būtiski ieviest principus un mācīšanās modeļus, kurās skolēni māca cits citu – gan klašu grupā, gan izglītības iestādes ietvaros. Piemēram, latviešu valodas stundās katram skolēniem jāsagatavo un jānovada mācību stunda par kādu konkrētu tēmu, piemēram, divdabja teicienu lietojums, tas, manuprāt, skolēniem attīstīs spēju atlasīt informāciju, kritiski to analizēt un izvērtēt to, kas svarīgākais, kā arī spēju organizēt mācību stundas darbu, piesaistīt pārējo skolēnu uzmanību un spēju mācīties vienam no otra. Ja mācību stunda ir izplānota un pārdomāta, tad, iespējams, šis būtu veids, kā pārējiem skolēniem vairāk ieklausīties un mācīties, izmantojot tādas metodes, kas viņu vidū šķiet aktuālas. Tāpat uzskatu, ka vērtīgi būtu ieviest mentorus arī skolēniem – kur vecāko klašu skolēni ir mentori jaunāko klašu skolēniem, kas var palīdzēt iekļauties izglītības iestādē, informēt par tās sniegtajām iespējām, kā arī palīdzēt mācīties – apgūt tās lietas, kas līdz šim nav bijušas skaidras un saprotamas. Šāda veida apmācība tiek īstenota arī Latvijā – pēc Rīgas skolas skolēnu iniciatīvas, tika ieviests projekts „Skolēns – skolēnam”. Lai veicinātu jauniešu izpratni par pasauli, projekta dalībnieki piedāvā iespēju sadarboties ar jaunākiem skolēniem. Šajā sadarbībā tiek iegūts abpusējs labums – jaunieši iegūst nenovērtējamas zināšanas un jaunus draugus, taču pasniedzēji jeb vecāko klašu audzēkņi apgūst sadarbības prasmes un iegūst iespēju nodot savas zināšanas tālāk.

Aktualizējot rakstura dimensiju, kurā tiek aprakstītas nepieciešamās un attīstāmās rakstura iezīmes izglītības procesa ietvaros, rodas jautājums par to, vai un kādā veidā tas tiek īstenots izglītības saturā. Piemēram, ētiskums – skolā tiek mācīta ētika, kurā tiek apskatīts vērtību jēdziens, sociālās un uzvedības normas sabiedrībā, taču atkal jānonāk pie secinājuma par to, vai tas tiek apgūts arī praktiski, ne tikai teorētiski. Lai zināšanas skolēni pārvērstu reālos rīcības modeļos, ko pielietot savā ikdienā, manuprāt, tās ir jāizmanto un jāpielieto reālās dzīves situācijas. Piemēram, izspēlējot lomu spēles, apzinoties skolēnu dzīves vērtības, izstaigājot izglītības iestādes telpas, pielietojot darbības modeļus un uzvedību, kā skolā drīkst vai nedrīkst uzvesties – no teorijas uz praktisko darbību. Apskatot jēdzienu par līderību, šajā gadījumā rodas jautājumi par nepieciešamību tos lietderīgi izmantot. Piemēram, pozitīvos un negatīvos līderus klasē, šajā gadījumā skolotājiem jābūt vērīgiem, lai pamanītu, kuri ir tie skolēni, kas izceļas ar šo rakstura iezīmi, tādējādi virzot viņu uzvedību tādā veidā, lai pozitīvi veicinātu un ietekmētu pārējo klases skolēnu uzvedību.

 

Skolēniem ar augstiem mācību sasniegumiem skolās ir garlaicīgi

Runājot par meta–mācīšanās tēmu, problēma, ko es tajā saskatu ir tā, ka mūsdienās skolās lielākā daļa pedagoga uzmanības tiek veltīta tiem skolēniem, kam kaut kas nesanāk, nepadodas, aktualizējot to kļūdas un centienus tos labot. Taču tie skolēni, kam ir augsti mācību sasniegumi, tiek neapzināti „pamesti novārtā”. Veicot pētījumu par skolēnu mācīšanās motivāciju, secināju to, ka skolēniem ar augstiem mācību sasniegumiem, nereti skolās ir garlaicīgi – tā vietā viņi izvēlas darīt kaut ko citu, jo viņiem netiek pievērsta uzmanība – viņi visu saprot, izpilda skolotāja uzdotos uzdevumus. Manuprāt, tādā veidā tiek apslāpētas skolēnu vēlmes pēc augstākiem mācību sasniegumiem, padziļinātas izpētes un piepūles, lai sasniegtu kaut ko vairāk. Tādēļ šajos gadījumos arī skolotājiem būtu jādomā par to, kā ieinteresēt šos apdāvinātos bērnus – dot sarežģītākus uzdevumus, dažādot mācību uzdevumus un metodes, tādējādi veicinot viņu potenciālu attīstībai.

Kopumā, analizējot šajā mācību grāmatā sniegtās idejas, tiek secināts, ka ne visi ieteikumi, atziņas un sniegtās pārdomas ir uz pierādījumiem balstītas. Taču personīgi uzskatu, ka ir daudz lietas, kurām varbūt ne vienmēr nepieciešami zinātniskie pierādījumi un apliecinājumi, lai tos īstenotu un ieviestu ikdienas darbā. Ja šobrīd sabiedrība nav apmierināta ar kopējo izglītības sistēmu, tad svarīgi ir uz to reaģēt – sākt darīt un rīkoties, lai kaut ko mainītu. Šī grāmata var sniegt ne tikai rekomendācijas ikdienas darbā, bet arī veicināt pārdomas, iegūstot papildus zināšanas un atziņas par to – ko vēlas mūsdienu 21. gadsimta skolēns – kā viņš domā, kas viņu interesē, kā veicināt jēgpilnu mācīšanos, viņu integrāciju un ieinteresētību izglītības procesā.

 

Elīna Freiberga,
LU PPMF Izglītības zinātņu maģistre

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Tiek rādīts 1. - 9. no 9
  • Lietotāja Mārīte Peipiņa attēls
    Piekrītu par nepieciešamību skolēniem apgūt prasmes, kas praktiski pielietojamas arī ikdienas dzīves situācijās. Piemēram, ētikas, sociālo zinību un klases stundās jau no pirmās klases emociju analīzei, konfliktsituāciju risināšanai un vēlamās rīcības modelēšanai lieliski noder dažādas spēles, tādas kā - emociju termometrs, četri ceļi uz mieru, kiberdrošības spēle, emociju kartītes. Bērniem ir iespēja runāt par reālām jau notikušām (vai nākotnē paredzamām) situācijām, risināt problēmas, paust savu attieksmi. 
  • Lietotāja Laura Rapša attēls
    Jāpiekrīt tam ,ka izglītības saturam jāattīstās līdz laikam, un par kompetencēm un izglītības sistēmu, nekas nav sarežģīti, tad, ja stāvam pāri sen iestaigātām metodēm, kritērijiem, būtiski taču izprast kas svarīgs sabiedrībai un stāv pāri kaut kādiem standartiem. 
  • Lietotāja Maira Asare attēls
    Ļoti aizdomājos par raksta daļu, kurā runāts par rakstura dimensiju izkopšanu skolā. No personīgās pieredzes daudz jūtu, ka vidusskolu pabeidz ļoti daudz skolēni, kuri ir uzkrāuši daudz zināšanu, attīstījuši dažādas prasmes, tomēr tam visam apakšā trūkst kaut kā lielāka. Skolēniem vairāk vajadzētu izkopt raksturu, it īpaši pašdisciplīnu un pašmotivāciju, kļūt patstāvīgākiem, ar augstāku ētiku un darba ētiku. Šīs īpašības jāpadara par ieradumu jau skolas laikā. Pati nesen esmu pabeigusi vidusskolu, un atceros, ka par raksturu ar mums  skolā nemaz tik daudz nerunāja un nemācīja. Uzskatu, ka skolēniem vairāk vajag stāstīt par īpašībām, kuras atzīst darba tirgū un kuras veiksmīgos cilvēkus ir padarījušas veiksmīgus. Skolēniem ir tiesības vismaz zināt, kuras rakstura daļas ir vērts izkopt, un skolām vajag nodrošināt vidi, kurā tas ir iespējams. Atliek tikai pieminēt, ka skolotāiem pašiem jābūt labam piemēram saviem skolēniem - nevar prasīt no skolēniem raksturu, kuru paši skolotāji neatspoguļo savās darbībās. 
  • Lietotāja Madara Kantāne attēls
    Lasot šo rakstu, viegli bija to sasaistīt ar pašas pieredzi. Pirmkārt, par tehnoloģiju izmantojumu - piekrītu, ka skolēniem jāmāca tās izmantot lietderīgi, gūstot no tā jēgu. Saviem skolēniem esmu devusi, piemāram, tādus uzdevumus, kur papildinformācija par konkrēto tēmu bija jāmeklē internetā (precīzāk - noskatoties video youtube), pēc pāris dienām pamanīju, ka viens no maniem skolēniem jau patstāvīgi, bez mana uzaicinājuma meklēja informāciju savā telefonā (arī attēlus un video) par tēmu, kuru tajā brīdī apguvām. Skolēniem ļoti patīk, ka tehnoloģijas tiek iesaistītas mācību procesā, kā arī viņi paši atzīst, ka šādā veidā ir vieglāk kaut ko iemācīties, izprast.  Otrkārt, par skolēnu motivāciju iesaistīties mācību procesā. Mana skolotājas pieredze ir pavisam neliela, un tad, kad sāku strādāt skolā pirms gada, biju nepatīkami pārsteigta par skolēnu uzvedību, attieksmi. Man vajadzēja (un arī joporojām vajag) meklēt arvien jaunas idejas uzdevumiem, kā skolēnus aktīvāk iesaistīt mācību procesā, jo tas, kas derēja un apmierināja mani kā skolnieci, šai paaudzei vairs neder.

  • Lietotāja Sabīne Šķēle Stepanova attēls
    Lasot rakstu radās pārdomas par izglītības sistēmu, mācību procesa organizēšanu un vadīšanu ikdienas darbā. Es gribētu teikt, ka pedagogs, kurš ir radošs, elastīgs, spēj ātri pielāgoties un reaģēt skolēnu interesēm, ir tas pedagogs, kuram vienīgās problēmas kompetencēs balstītā mācību satura apguves ieviešanā ir liekā birokrātija - neskaitāmās atskaites administrācijai, stundu plānojuma izvērsti apraksti, E-klase, u.tml. Šīs visas papildus administratīvās lietas novērš no pedagoga svarīgākā darba - būt kopā šeit un tagad ar saviem skolēniem, darboties, pārbaudīt, meklēt risinājumus, analizēt problēmas. Piekrītu raksta autorei par to, ka skolēniem ar augstiem mācību sasniegumiem bieži vien stundās ir garlaicīgi, jo visu ir sapratuši un izpildījuši skolotāja dotos uzdevumus, bet, kur ir risinājums? Es saprotu, ka pielāgojot un diferencējot mācību metodes, uzdevumus, ieviešot jaunas darba formas tiks iesaistīti gan skolēni ar augstiem, gan vidējiem un optimāliem rādītājiem, bet vai tas ir pietiekoši priekš "apdāvinātajiem" skolēniem? Turpinot domu par izglītības standartu, vēlos teikt, ka, manuprāt, šobrīd izglītības sistēma paredz to, ka skolotājs pats tiek ielikts "rāmī", jo neskatoties uz to, ka tiek aktualizēts kompetencēs balstīts mācību saturs, kristiskā domāšana, patriotiskā un pilsoniskā audzināšana, karjeras un profesionālās ievirzes jautājumi, skolotājs ir tas vidutājs starp mācību procesa veikmīgu organizēšanu un vērtējumu izlikšanu. Jāteic, ka vērtēšana visos laikos ir bijusi svarīgs aspekts, tāpēc svarīgi šos vērtēšanas kritērijus izstrādāt atbilstoši. 
  • Lietotāja Jolanta_ Zastavnaja_ attēls
    Piekrītu autorei par informāciju tehnoloģiju izmantošanas procesa nozīmīgumu. Arī es uzskatu, ka tehnoloģiju galvenā būtība ir apzināšanās, ko tehnoloģijas spēj mums dot un kā mēs tās piedāvātās priekšrocības varam izmantot un pielietot. Otra būtiska loma ir kritiskai izvērtēšanai un spējai analizēt nepieciešamo informāciju. Arī es uzskatu, ka pasaule attīstās ļoti strauji, turpretī izglītības saturs ne. Tātad, izglītības sistēma nevar ''noķert'' strauji mainīgo 21.gadsimtu, tādējādi paliekot vēstures punktā. Arī piekŗītu par to, ka mūsdienu skolēniem trūkst motivācija mācīties. Skolēniem, mūsdienās, ir nepieciešami spēcīgāki impulsi, lai rastos motivācija. Fadels attaino izglītības sistēmas moduli, caur dimensijām, kuras var motivēt skolēnus mācībām.  
  • Lietotāja Linda Trūle attēls
    Aizvien aktuālāks paliek jautājums, kādam jābūt skolēnam, lai viņš spētu iekļauties sabiedrībā un darba tirgū, spētu darboties nākotnes profesijās, pētu konkurēt ar citiem, piemistu daudz dažādu prasmju. Līdz ar to notiek izmaiņas kopējā izglītības sistēmā, lai tā atbilstu 21. gadsimta prasībām. Pēc raksta izlasīšanas būtiskākie uzsvari tiek likti un paredz arī jaunā kompetenču pieeja, saturi ir: Jēgpilna tehnoloģiju izmantošana, kas palīdzētu uzlabot ikdienas kvalitāti, apjaustu to izmantošanas iespējas. Kā arī spēju izvērtēt un analizēt iegūtās informācijas ticamību. Mācību procesam jākļūst elastīgākam, jāizmanto metodes un organizācijas formas, kas atbilstu mūsdienu skolēnu vajadzībām un interesē. Kā arī iegūtās zināšanas un prasmes varētu pielietot reālas dzīves situācijās. Sašaurināt mācību priekšmeta saturu, un atstāt pašu būtiskāko, kas tiešām ir svarīgs un tālāk dzīvē noderēs. Mācību process, kā iespēja vienam no otra mācīties, apgūt dažādas prasmes. Vērst uzmanību ne tikai uz skolēniem, kam kaut kas sagādā grūtības mācību procesā, bet arī skolēniem ar augstiem mācību sasniegumiem. Individuāla pieeja katram, diferencējot uzdevumus. 
  • Lietotāja Inese Protopopova attēls
    Lasot šo rakstu, pārdomas izraisīja divas atziņas. Viena no tām "Mūsdienu tehnoloģijas – ar katru dienu arvien progresējošākas, mūsdienām piemērotākas". Tehnoloģijas ir mums visapkārt un mūsu skolēni dzīvo vidē, kas ir šo tehnoloģiju piesātināta. Bet tad viņi atnāk uz skolu un... Diemžēl izglītība neattīstās tik strauji kā tehnoloģijas un skolēnam skolas vide bieži vien šķiet neinteresanta, garlaicīga un no viņu realitātes atrauta. Te jāiegulda nopietns darbs gan skolotāju profesionālajā pilnveidē, gan skolu resursu bāzes papildināšanā, lai izglītības sistēmā strādājošie spētu būt elastīgi un piemēroties mainīgajai pasaulei. Te nonākam pie otras atziņas "tradicionālā sistēma mēdz veicināt pārbaudāmo zināšanu daudzumu, nevis izpratnes dziļumu un spēju pielietot zināšanas". Mēs diemžēl koncentrējamies uz to, ko skolēns zina, bet, kāpēc skolēnam mācīties no galvas, piemēram, vēstures faktus, ja pāris minūšu laikā visu vajadzīgo un vēl papildinformāciju var iegūt interneta vidē. Izglītības sistēmai vajadzētu būt maksimāli elastīgai un spējīgai pielāgoties mūsdienu pasaules straujajām pārmaiņām.
  • Lietotāja Beāte Bernedīne Konstanta attēls
    Fadels mēģina pievērst uzmanību tam, ka mēs visi esam iesaistīti izglītības pārveides procesā un šī grāmata ir viens solis uz izglītības piemērošanu mūsdienām- ir jāapvieno mūsu vecās zināšanas un pieredze, lai veiktu pārdomātas pārmaiņas esošajā sistēmā.