Blog
Blog

Andragoģija un tās jaunie virzieni jeb kādas “goģijas” pastāv?

Mainīgie apstākļi strauji ietekmē izglītības jomu un tās attīstību. Pedagoģija vairs nav tāda, kā pirms 20 gadiem - viss mainās.

Mainīgie apstākļi strauji ietekmē izglītības jomu un tās attīstību. Pedagoģija vairs nav tāda, kā pirms 20 gadiem – mainās mācību organizēšanas process, izglītības saturs, mācību mērķis, ienāk tehnoloģijas, jaunu jēgu iegūst skolotāja profesionālā kompetence, arī skolēni ir citi. Andragoģija arī “nestāv uz vietas”, tāpat kā pedagoģija, tā attīstās dažādos virzienos. Pirms apskatīt katru no šiem jauniem virzieniem jeb “goģijām”, vispirms jāsaprot, kas ir pedagoģija un andragoģija.

Goģijas

Vispazīstamākais no “goģijām” ir pedagoģijas jēdziens, kas cēlies no grieķu valodas un apzīmē bērna vadīšanu, vešanu uz skolu jeb mūsdienu interpretācijā mēs varētu teikt – zināšanu nodošana – pedagoģijas kontekstā – bērnam. Zināšanas var nodot arī citai mērķgrupai, piemēram, pieaugušajam, senioram, pusaudzim utt. Zināšanas var nodot dažādos veidos, atkarībā no mērķgrupas.  Tieši jaunās “goģijās” atbildēs uz jautājumiem: kam un kā nodot zināšanas?

Jaunākās “goģijas” ir vienkāršāk saprast, ja labi pazīt pedagoģiju. Pedagoģijā skolotājs nosaka, kādā veidā tiks mācīts, kādi materiāli tiks izmantoti, kad būs praktiskie darbi, kad un kāds mājasdarbs tiks uzdots, kāds ir izpildes termiņš un citi nosacījumi. Skolēns pedagoģijā neko nenosaka. Skolēni pilnībā paļaujas uz skolotāju, jo skolotājs ir zināšanu avots. Skolēni par savu mācīšanos neuzņemas atbildību. Taču jāpiebilst, ka līdz ar kompetenču izglītības ieviešanu arī iepriekš pieminētais aspekts strauji mainās, jo skolēni var vairāk ietekmēt mācību procesu klasē, skolēns vairāk uzņemas atbildību par savu mācīšanos, var mācīties arī no klases biedriem. Labs ilustratīvs piemērs – vecāki un skolotāji atgādina vairākas reizes skolēniem par mājasdarba pildīšanu vai  gatavošanos kontroldarbiem, jo saprot, ka skolēni aizmirst par tiem, ir neieinteresēti, nesaprot un neapzinās, kādēļ tas vajadzīgs. Mācīšanās objekts pedagoģijā ir vērsts uz noteiktu mērķi un rezultātu, balstoties uz mācību priekšmeta programmu, nav pieļaujamas nobīdes no programmas. Skolēnus motivē skolotāji un vecāki un, protams, savstarpējā skolēnu konkurence arī motivē pašus skolēnus, piemēram, kad teicamnieki, cīnās par augstākām atzīmēm.

Andragoģijā izglītojamie ir pieaugušie. Viņi ir neatkarīgi no pasniedzēja,  meklē risinājumus un papildus informāciju dažādos avotos, neatkarīgi no tā, kādu saturu pasniedzējs izklāsta. Neskatoties uz to, ka izglītojamie ir neatkarīgi, tomēr viņiem ir nepieciešams mentors, kas ievirza un “rāda ceļu”, lai sasniegtu mācību mērķi.  Pieaugušie-izglītojamie var “noiet” no noteiktā mācību plāna un dziļāk pētīt un lasīt citu tēmu. Izglītojamie tiecas pēc autonomijas un tiecas apgūt kaut ko jaunu bez pasniedzēja iesaistes. Andragoģijā fokuss ir uz uzdevumiem, kas veicina starpdisciplināru domāšanu, problēmu risināšanu, kritisko domāšanu. Izglītojamajiem motivācija ir iekšēja, kas rodas veiksmīgi izpildot uzdevumu, atrisinot kādu problēmu, izprotot noteiktu tēmu. Motivācija rodas arī tad, ja saredz praktisku pielietojamību. Pasniedzējs jeb andragogs šajā gadījumā ir mentors vai koordinators. Andragogs nosaka uzdevumus un piedāvā dažādus risinājuma veidus. Andragogs veicina domāšanu par to, kā izglītojamais domā, kā mācās, un seko līdzi mācību procesam un progresam, palīdz izglītojamo pieredzi savienot ar mācību saturu un uzdevumiem.  Jāatzīmē, ka 11.-12 klases skolēni ir jau pietiekami pieauguši, lai skolotāji varētu izmantot andragoģijas principus mācību procesā. Tātad jau skolā pedagoģija un andragoģija mijās savā starpā.

Jaunie virzieni.

Heutogoģija. Heutogoģijas ideja ir pašvadītu izglītojamo vadīšana jeb dubultā vadīšana, respektīvi, izglītojamie vada paši sevi un heutogogs vada viņus. Heutogoģija īpaši aktualizē indivīda pašvadītu jeb pašnoteiktu mācīšanos. Heutogoģijā mācīšanās nav nepieciešama secīga vai lineāra, var būt arī asinhrona. Izglītojamajiem ir pilnīga atbildība par savu mācīšanos, tāpēc ir svarīga pašrefleksija jeb paškoučings. arī šeit – heutogoģijā – izglītojamie īpaši izceļ izglītības satura praktisku pielietojamību dzīvē. Izglītojamie ir virzīti uz meklējumiem un pašizziņu – viņi ilgtermiņā uztver savu mācīšanos, meklējot papildu sarežģītību un nenoteiktību. Tas nozīmē, ka heutogoģijā nav noteiktu robežu, tā ir nepārtraukta pašiniciēta mācīšanās, kur nepieciešamas pašvadības prasmes. Heutogoģijā izglītojamo motivācija slēpjas pieredzē, zināšanās un apziņā, ka nepārtraukta mācīšanās ir vitāli nepieciešama, lai, piemēram, nepazaudētu darbu. Heutogoģijā pasniedzēju raksturo kā treneri, kas sniedz un nodrošina sarežģītības, izaicinājumus, veicina zinātkāri un ieinteresē. Heutogoģija uzsver, ka dažādās mācīšanās situācijās centrā ir jābūt izglītojamajam, ko un kā izglītojamais vēlas mācīties, nevis – kā tiek mācīts. Heutogoģijā un andragoģijā daudz kas dublējas, taču heutogoģijā akcents ir uz to, ka izglītojamie ir problēmu meklētāji un viņi ir atkarīgi no tiem, kuri var palīdzēt mērķa sasniegšanā, un tas var būt gan pasniedzējs, gan grupas biedri.

Nākamā “goģija” ir  kibergoģija jeb tehnoheutogoģija. Nē, šī “goģija” nav saistāma ar kiberuzbrukumiem! Kibergoģija pievēršas izglītības platformu izmantošanai mācību procesā, piemēram, e-mācību vide Moodle. Mācīšanās ir asinhrona, un izglītojamie katrs savā tempā mācās, pieslēdzoties platformai un tam, ko un kādu saturu tā piedāvā. Izglītojamajiem ir pilnīga atbildība par savu mācīšanos, secība un temps ir pēc izvēles. Pašizzināšana un izmeklēšana tiek veikta, izmantojot platformu. Šeit pastāv pilnīga izglītojamo autonomija. Platformās var tikt veidotas dažādas sadarbības ar citiem izglītojamajiem, piemēram, viedokļu apmaiņa forumos. Tāpat kā andragoģijā un heutogoģijā izglītojamo motivācija ir iekšēja. Platforma nosaka izglītojamo uzvedību, piemēram, pašnovērtējuma testa aizpildīšana vai mājasdarba izpildīšana. Nosacīti var teikt, ka pasniedzējs ir šī izglītības platforma, kurā ir ietverts noteikts saturs.

Paragoģija jeb angļu valodā peeragogy, kas no angļu valodas peers nozīmē vienaudži, vienlīdzīgie, kolēģi, grupas biedri, līdzīgie. Paragoģijā tas nozīmē mācīties no vienlīdzīgajiem un grupas biedriem. Paragoģiju var ieraudzīt ļoti daudz kur, piemēram, kad izglītojamie dalās ar pieredzēm un mācās no tām jebkurā mācīšanās formātā un jebkurā no “goģijām”. Te pastāv pilnīga uzticamība grupas biedriem. Mācīšanās secīgums atkarīgs no pašiem izglītojamajiem. Izglītojamie ir virzīti uz sadarbību, kopradīšanu un spēju un vēlmi attīstīties. Paragoģijā ļoti svarīga loma ir izglītojamo motivācijai. Ja izglītojamajiem nebūs motivācijas, tad nebūs arī sadarbības un netiks nodotas jaunas zināšanas citiem dalībniekiem. Tikai sadarbojoties, atbalstot viens otru, rodas ārēja motivācija, kas papildina un stiprina iekšējo motivāciju. Zināšanu avoti ir paši izglītojamie. Paragoģijā pasniedzējs ir moderators, koordinators, administrators. Saturs atkarīgs no izglītojamo zināšanām. Izglītojamajiem ir jāsaprot, ar kādu mērķi izglītojamie apvienojās.

Jāpiemin, ka tīrā veidā pedagoģija, andragoģija, paragoģija, heutogoģija, kibergoģija dabā nepastāv, jo tās ir savstarpēji saistītas un papildina viena ar otru. Piemēram, mācīšanās platformā pastāv kibergoģija, bet, ja tajā integrē dalīšanos ar pieredzi, zināšanām, te jau parādās paragoģija, kad paši izglītojamie kontrolē savu mācīšanos – parādās heutogoģija. Arī skolā izglītojamie sadarbojas un mācās viens no otra, pašvadīti mācās gan skolā, gan mājās, pildot mājasdarbus, izmanto dažādas mācību platformas – uzdevumi.lv, soma.lv, tātad var teikt, ka skolā tiek īstenoti gan pedagoģijas, gan paragoģijas, gan kibergoģijas, gan heutogoģijas principi.

Vēl dažas “goģijas”.

Geragoģija jeb no angļu valodas geragogy, kas ņem vērā vecākā gadagājuma jeb senioru mācīšanās īpatnības. Geragoģija ir ļoti saistāma ar andragoģiju, taču uzsver senioru kognitīvās spējas, uzvedības īpatnības, domāšanas spējas,  uzmanības noturēšanu, koncentrēšanos un citas īpatnības.

Panikgoģija jeb pandēmgoģija. Šons Maikls Moriss un kolēģi izdomāja šo virzienu 2020. gadā, lai aprakstītu COVID-19 radīto pēkšņo tiešsaistes mācīšanās virzienu. Panikagoģija uzsver nepieciešamību koncentrēties uz izglītojamo labklājību un pašsajūtu sakarā ar pandēmijas radīto situāciju, proti, pāriet piespiedu kārtā mācīties attālināti. Maikls Moriss uzskata, ka to var dēvēt arī par kritisko pedagoģiju, kas piemērota ārkārtas situācijām. Viņš uzskata, ka pēkšņā attālinātā mācīšanās izglītojamajiem ir šoks un to arī uzsver panikgoģija.

Tehnitogoģija jeb botagoģija - jēdziens, kas var nepastāvēt un šobrīd vēl nav pielietots. Iespējams arī netiks pielietos, jo šī “goģija” ir par mākslīgā intelekta un robotu mācīšanu. Nākotnē iespējams būs tā,  ka programmēt mākslīgo intelektu vairs nevajadzēs, bet vajadzēs tos mācīt, un to apskata tehnitogoģija.

Kosmogoģija – virziens, kuras mērķis ir izmantot tehnoloģijas, lai kaut ko iemācītos. Piemēram, andragoģija un pedagoģija uzsver tehnoloģiju, digitālo rīku vai izglītības platformu izmantošanu ar jēgu, lai sasniegtu mācību mērķi, taču kosmogoģijā primārais mērķis ir izmantot tehnoloģijas un sekundāri – sasniegt mācību mērķi.

Ksenogoģija akcentē svešu cilvēku vadīšanu jeb mācīšanu, ņemot vērā to, ka pasniedzējs nezina, kas ir izglītojamie, kādas ir viņu īpatnības. Izglītojamo zināšanu diagnosticēšana un iepazīšana ksenogoģijā nav paredzēta. Ksenogoģiju var ieraudzīt, kad gids vada tūristu grupu.

Kāpēc rodas šie jaunie virzieni jeb “goģijas”?

Nepieciešamību mācīties nepārtraukti radīja ar tehnoloģiju attīstību saistītie procesi, paaudžu maiņa, jaunās cilvēku vajadzības un sakarā ar to rodas jaunie procesi, fenomeni, parādības un problēmas, kuras ir jārisina. Atrisināt šīs problēmas bez noteiktām aktuālām zināšanām ir sarežģītāk un prasa ilgāku laiku, tāpēc ir nepieciešama jauna informācija un zināšanas. Jāsaprot, ka pieaugušā ilgus gadus uzkrātā pieredze ir jāattīsta un jāsavieno ar jaunām zināšanām, lai šī pieredze būtu aktuāla arī mūsdienās, jo iepriekšējā pieredze ir resurss un to var efektīvi pielietot, apgūstot jaunas zināšanas. Iepriekš iegūtā pieredze nav “jāmet laukā”, to ir jāsavieno, un andragogam tas ir liels izaicinājums. Sakarā ar jaunumu parādīšanos, pieaugušie pašiniciē savu mācīšanos, meklē kursus, cilvēkus, kas viņiem var iemācīt (piemēram, kolēģi) un pilnībā uzņemas atbildību par savu mācīšanos, jo zina, ka tas ir nepieciešams. Mācīšanās arvien vairāk kļūst pašvirzīta, pašnoteikta un neatkarīga no laika un telpas. Nepārtraukta mācīšanās, visu jauno pētīšana ir “drošības spilvens”, jo, piemēram, nezinot ZOOM videokonferenču platformu, būs stress, pārliecības trūkums un nebūs fokusa uz galveno, t.i. saturu un vēstījumu. Tā ir arī drošība par to, ka darbs netiks pazaudēts nezināšanas dēļ.

Līdz ar to mainās un transformējas mācīšanas process, rodas mācības dažādos formātos, piemēram, MOOC – massive open online courses (tiešsaistes, pašvadīti kursi, bez pasniedzēja iesaistes), rodas dažādas pieejas un teorijas, piemēram, mācīšanās teorija “kolektīvisms” (ikviena zināšanas tiek savienotas vienā tīklā kā atsevišķi zināšanu mezgli, kurus var izmantot citi izglītojamie - tas visspilgtāk atspoguļojas paragoģijā).

Un rezultātā, lai visu aptvertu, sastrukturētu un akcentētu pieejas atšķirības, rodas jaunās “goģijas” jeb virzieni. Protams, visu jauno nevar aptvert uzreiz, tieši tāpēc šis process ir nepārtraukts, periodisks. Tagad, kā nekad, ir pieejami neskaitāmie vebināri, semināri, e-mācības. Šis piedāvājums ir jāfiltrē, lai izvēlētos to, kas patiešām nepieciešams. Tāpat starp mācībām ir jābūt pauzēm – vielas apgūšanai, izmēģināšanai, praktizēšanai, jo tikai ar pauzēm jaunā viela tiks kvalitatīvi apgūta.

Lai veiksmīgāk prastu mācīties, ir nepieciešamas pašvadības mācīšanās prasmes. Tas ir prasmju kopums, kurā ietilpst prasme pašam virzīt mērķi, prasme plānot, kā sasniegt mērķi, prasme pašam sevi uzraudzīt, pašam sevi novērtēt. Izjautāšana notiek cikliski, periodiski atgriežoties pie iepriekšējā soļa. Pašvadīta mācīšanās ir proaktīva, respektīvi, pirms mācībām jāizjautā sevi – kāpēc es to mācos, vai es to vēlos, kāds mērķis, kāda būs pielietojamība. Lai vadītu savu mācīšanos, jāzina, ko mācīties, kā mācīties un kā novērtēt savu mācīšanos. Pašvadības prasmē svarīgs instruments ir refleksija - spēja pašam sev uzdot jēgpilnus jautājumus, paša sevis izjautāšana. Reflektēt - domāt, kā es mācos, kas man palīdz mācīties, kas man sanāk vai nesanāk. Pašvadītas mācīšanās prasme ir ļoti būtiska, jo mūžizglītība kļūst arvien svarīgāka katra cilvēka dzīvē.

Izmantotie avoti:

https://www.edugeekjournal.com/?s=peeragogy

https://www.wildsummitconsulting.com/post/pandemic-ogy-guidelines-for-teaching-college-amidst-covid-19

https://enciklopedija.lv/skirklis/1203-pedago%C4%A3ija

https://enciklopedija.lv/skirklis/1209-pieaugu%C5%A1o-izgl%C4%ABt%C4%ABba

Login (5)

Users have already commented on this article

Lai komentētu, Pierakstieties kontā vai Reģistrējieties.

Want to write a blog post ?

Don't hesitate to do so! Click the link below and start posting a new article!

Jaunākās diskusijas

EPALE diskusija par prasmju nākotni

Pievienojies mums, lai dalītos ar savām domām par prasmju nākotni!

Vairāk

EPALE diskusija "Mākslīgais intelekts (AI) un pieaugušo izglītība"

Mākslīgā intelekta (AI) loma pieaugušo izglītībā: vai tā palīdz vai traucē pieaugušajiem studentiem?

Vairāk

EPALE diskusija: transformatīva mācīšanās un dzīves prasmes

Parunāsim par transformatīvu mācīšanos un dzīves prasmēm!

Vairāk