chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE - Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

Emuārs

Ana Ferando, kopienas stāsts no Beļģijas

29/10/2020
Aldis Lazda
Valoda: LV
Document available also in: EN

Šo emuāru oriģināli angļu valodā publicēja EPALE Moderator.


 

Mani sauc Ana Ferando, un es esmu dzimusi Barselonā, Spānijā. Pirms 14 gadiem atbraucu uz Beļģiju Spānijas Izglītības ministrijas apmaiņas programmā. Šogad man apritēja 40, un man ir 20 gadu pieredze, mācot visu vecumu studentus, sākot no mazgadīgajiem līdz pat pensionāriem. Barselonā es mācīju pamatizglītības un vidējā izglītības līmenī. Beļģijā kopš 2006. gada es strādāju pieaugušo izglītībā. 

Pēdējos 10 gadus es mācu spāņu un angļu valodu divos Kempenas apgabala cietumos. Kopā ar skolu vadību pieaugušo izglītības centrā CVO Edukempen es varēju piedalīties Grundtvig un Erasmus+ projektos (KA104 un KA204). Tajos man bija iespēja dalīties savā pieredzē ar kolēģiem citās Eiropas valstīs attiecībā uz ieslodzīto izglītību un to, kā viņi tiek galā ar saviem studentiem cietuma konkrētajā kontekstā. 

Mācīšana man vienmēr ir bijusi aicinājums, es izbaudu katru mirkli, neatkarīgi no apstākļiem. Turklāt esmu pārliecināta, ka izglītībai var būt pozitīva ietekme uz (bijušo) ieslodzīto reintegrāciju. Tāpēc es nodrošinu, lai manas mācības vienmēr būtu vienādā kvalitātē, neatkarīgi no tā, vai tās notiek cietuma sienās vai ārpus tām.

Par EPALE uzzināju ar viena no tā dedzīgākajiem vēstniekiem Alana Smita starpniecību. Viņš visu mūžu ir veltījis izglītībai, un 1980. gados viņam ir bijusi nozīmīga loma Erasmus un Grundtvig projektu dibināšanā. Es dzirdēju viņu  runājam par šo platformu EPEA konferencē Antverpenē 2015. gadā. Kopš tā laika esmu atklājusi, ka platforma piedāvā daudz interesantu materiālu, resursu un rakstu par pieaugušo izglītību. Es aicinu ikvienu apmeklēt platformu, jo tā atver durvis mācīšanai visā Eiropā. Īpaši tagad, Covid-19 krīzes laikā, skolotāji ir spiesti rekordīsā laikā kļūt par tālmācības ekspertiem. EPALE var būt svarīgs informācijas avots. Esmu ievērojusi, ka ir pieejami arī daudzi vebināri, kurus es personīgi uzskatu par ļoti noderīgiem. Tur var iepazīt daudz cilvēku, apmainīties pieredzē un sajust, ka esi daļa no plašākas kopienas, kas saskaras ar tādām pašām problēmām kā tu.

Covid-19 vīruss un veiktie pasākumi nozīmēja, ka ikvienam ir jāpaliek mājās. Pa to laiku mēs bijām pārejas posmā, kur pamazām varējām paveikt vairāk.

Ieslodzītie joprojām ir divkārši ieslodzīti mūsu cietumos. Epidemioloģiskie ierobežojumi nozīmē, ka nav ģimenes vai draugu apmeklējumu, ir maz iespēju sazināties, ir ierobežota palīdzība un pakalpojumi, ir ierobežotas darba iespējas un apturēti izglītības pasākumi. 

Par laimi, kopš maija trešās nedēļas ieslodzītajiem ir atļauts atkal pieņemt apmeklētājus, taču nodarbības joprojām ir apturētas. Kempenas reģionā, kā CVO Edukempen skolotājiem un Flāmu Pieaugušo izglītības atbalsta centra izglītības koordinatoriem (VOCVO), mums bija ļoti žēl ieslodzīto. Kopā nolēmām meklēt alternatīvu risinājumu. Nedēļas laikā mēs bijām gatavi un 10. maijā sākām tālmācību.

Līdzīgas problēmas visā Eiropā

Izglītība flāmu cietumos ienāk no ārpuses. Piemēram, pieaugušo izglītības centru un pamatizglītības centru skolotāji ieslodzītajiem māca dažādus sava parastā piedāvājuma moduļus tāpat kā to dara ārpus cietuma sienām. Nevajadzētu brīnīties, ka šajos laikos sākt mācīt cietuma iekšienē nav ierasta lieta. Bet ko darīt, ja cietumos trūkst digitālo resursu, lai sazinātos ar saviem studentiem un mācītu no attāluma? Tas nepavisam nav vienkārši…

Šis ir jautājums, ar kuru cilvēki cīnās ne tikai mūsu Beļģijas cietumos. Es sekoju dažiem Eiropas Cietumu izglītības asociācijas EPEA organizētajiem vebināriem, kurā notika pieredzes apmaiņa par izglītību aizturēšanas centros laikā, kad noteikti Covid ierobežojumi. No šīs apmaiņas es secināju, ka gandrīz katra Eiropas valsts saskaras ar tādām pašām problēmām. Vienīgie izņēmumi ir Norvēģija un Šveice. Norvēģijā cilvēki strādā mazās dzīvošanas vienībās, drošības darbinieki veic arī izglītotāju pienākumus, cietumniekiem ir pieejams internets un tā tālāk. Šveicē cietumu skolotāji strādā neatkarīgā bezpeļņas organizācijā, nevis izglītības vai tieslietu resora vadībā. Un cietumos viņiem ir sava telpa.

Cietumi nav 'digitāli'

Runājot par izglītību cietumā, bieži vien ir jāstrādā ar to, kas tev ir. Un mūsu – dažkārt antīkajos – cietumos ar apgrūtinošu organizatorisko struktūru, personīgam redzējumam un iniciatīvai var būt izšķiroša loma. Ar to saskārās visi, kas bija iesaistīti ieslodzīto izglītošanā mūsu pieaugušo izglītības centrā: tie bija mūsu CVO Edukempen direktors Gerts Hurkmans, mani pieci kolēģi un izglītības koordinatori Sofija Lūciksa un Gērts Van Duns. Mūsu projekts prasīja daudz organizatoriskā darba.

Arī pirms Covid-19 uzliesmojuma mācīšana cietumos mūs kā skolotājiem bija sarežģīts uzdevums. Ne tikai trūkst digitālo resursu, kas pēdējos gados ir ieguvuši ievērojamu vietu izglītībā, bet darbu sarežģī arī cietumu sistēma. Piemēram, ieslodzītajiem dažkārt ir jāizvēlas strādāt vai mācīties, jo šīs divas darbības ir pretrunā. Piedāvājot tālmācību, ieslodzītais var turpināt studijas pēc darba laika un nedēļas nogalēs. Tāpēc šī CVO Edukempen iniciatīva noteikti dod vielu pārdomām darba organizēšanai pēc koronavīrusa ēras.

Vai tālmācība ir praktiska?

Nepacietībā sākt tālmācību, nedēļā pēc 10. maija mēs Turnhoutas cietumā uzsākām moduļa “Nīderlandiešu kā otrā valoda” pirmo kārtu; kursus “Spāņu valoda” un “Ievads grāmatvedībā” Merksplas cietumā un vēl citviet – “Franču valoda”, kā arī “Nīderlandiešu kā otrā valoda”.

Vārds 'digitāls’ šajā stāstā nav pat pieminēts. Noteikti ne, kad runa ir par mācību materiālu pārcelšanu no ārpuscietuma uz cietumu un otrādi. Šajā situācijā skolotāji sagatavoja mācību materiālus un uzdevumus, kas tika izdrukāti sekretariātā un salikti aploksnēs katram izglītojamajam. Šīs aploksnes divas reizes nedēļā tiek nogādātas pie trīs cietumu vārtiem. Izpildītie uzdevumi pēc tam tiek paņemti atpakaļ un atgriezti skolotājiem, lai saņemtu atsauksmes. Un tad atkal tādā pašā secībā uzdevumi tiek nodoti no mūsu centra uz cietumiem. Viss bija labi. Ceturtdien, 14. maijā, pirmās aizpildītās aploksnes tika atgrieztas labošanai, un aploksnes turpina pienākt!

Es uztveru izaicinājumus kā kaut ko pozitīvu. Tas ir kļūdu un mēģinājumu process. Vienmēr jācenšas mācīties un būt radošam. 

Pateicoties tādiem izdarīgiem cilvēkiem kā mūsu kolēģi pieaugušo izglītības centrā un cietumos, mēs cenšamies nodrošināt ieslodzītajiem tik ļoti nepieciešamo izglītību. Viņi noteikti to lūdz un cenšas strādāt pie savas nākotnes un darīt kaut ko nozīmīgu, neskatoties uz kāpumiem un kritumiem. Būt mājās 24/7 ir garīgi grūti. Mēs visi to jau zinām.

Cietumā nekas nav skaidrs

Kā tas turpināsies? Uz to nav skaidras atbildes. Tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem – no skolotājiem, skolas vadības, cietumu vadības, personāla cietumos un pašiem ieslodzītajiem. Piemēram, viņiem vienkārši vajag lodīšu pildspalvu, lai piedalītos tālmācībā. Bet cietumā pat tās nav pašas par sevi saprotamas lietas.

 

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn Share on email
Refresh comments Enable auto refresh

Tiek rādīts 1. - 4. no 4
  • Lietotāja Nelson Mandela attēls
    Hello Ana,
    I am Marta García, the head of teachers of an Adult education center in Spain (A Lama, Galicia). Our center proceeded in the same way than yours during the confinement. It is very  heartwarming for me read your words.

    I will try to find your e-mail contact to share more experiences and, it is posible to visit your center in a job-shadow project to learn more about your specific circumstances teaching in prison.

    Thanks for your post
  • Lietotāja Claudia D'Eramo attēls
    Thanks for sharing this insight which opens up a perspective on an incredibly passionate wok in prisons.
    Please also have a look at Miquel Andalete's Community Story on teaching in prison.
  • Lietotāja Dóra Czirfusz attēls
    Nice to see your enthusiasm about your work! I have never thought about the challenges they would face in prison, but the lack of visitors and less social connection must have been tough for the prisoners. It is clear that there is nothing impossible if one is dedicated. Good luck for the rest!
  • Lietotāja Ramon Mangion attēls
    Ana it was interesting to see your post. I also did some work in prisons , and actually did my Adult Education Masters teaching practicum in our National Prison. The issue I personally find is that prison is not something which is 'publicly accessible' and hence sometimes I find it hard to explain and share my experience with others. Many people have different perceptions about prison. I can say that my education experience was very positive. I had a range of prisoners following my classes and I really enjoyed it.  Another challenge is that there are  certain restrictions, such as lack of internet access, special permissions to use your laptop (even to come into prison with a usb drive ) and so as an educator you need to understand that you are entering a non-traditional space. Otherwise I do recommend that if there is an opportunity, others do go for an experience in teaching in prisons.