chevron-down chevron-left chevron-right chevron-up home circle comment double-caret-left double-caret-right like like2 twitter epale-arrow-up text-bubble cloud stop caret-down caret-up caret-left caret-right file-text

EPALE

Eiropas Pieaugušo izglītības e-platforma

 
 

Emuārs

"Pieaugušo izglītība – attīstīt sajūtas, kas mūs padara par cilvēciskām būtnēm"

02/06/2016
Jānis Kutraitis
Valoda: LV
Document available also in: EN DE HR LT NL

Brida Konelija (Brid Connelly) norāda, ka dažu desmitu gadu laikā pieaugušo izglītība Īrijā no sociāla projekta ir izaugusi un attīstījusies  par plānotu aktivitāti ar jūtamu ietekmi uz darba tirgu. Tagad autore aicina pieaugušo izglītības speciālistus visā Eiropā neaprobežoties ar nodarbinātības aspektu, bet izcelt un novērtēt sociālos ieguvumus, ko sniedz pieaugušo izglītība.

Slavenais britu rakstnieka L. P. Hartlija (L. P. Hartley) citāts „Pagātne ir pavisam cita valsts” noteikti ir attiecināms arī uz Īriju trīsdesmit gadus senā pagātnē, astoņdesmito gadu vidū. Īss ceļojums laika mašīnā mūs nogādā atpakaļ laikā, kad konservatīvie spēki risināja spraigas savstarpējas cīņas ar mērķi koriģēt sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados panākto progresu, īpaši sieviešu un strādājošo situācijas uzlabošanā. Paraugoties atpakaļ uz minēto vēstures posmu, Īriju tikpat kā nevar pazīt. Tobrīd Īrijas Republikā notika divi referendumi, kas tieši ietekmēja sieviešu dzīves. Pirmais no tiem tika rīkots 1983. gadā — referendums par abortu aizliegumu neatkarīgi no konkrētās situācijas apstākļiem; referenduma pamatā bija uzskats par embrija dzīvības vienlīdzību ar grūtnieces dzīvību. Divas trešdaļas vēlētāju atbalstīja šo nostāju. Savukārt 1985. gadā notika referendums par laulības šķiršanas aizliegumu, un trīs ceturtdaļas valsts iedzīvotāju ar savu balsi atbalstīja laulības šķiršanas aizlieguma turpināšanos. Abi minētie referendumi uzskatāmi parādīja Romas katoļu baznīcas spēju ar varu integrēt katoļu doktrīnu valsts likumos. Tai pat laikā Ziemeļīrijā 1985. gadā, piedaloties  Lielbritānijas valdībai, Īrijas valdībai un daudziem provinces vēlētiem pārstāvjiem, tika noslēgts miera līgumu — angļu-īru līgums (Anglo-Irish Agreement) — taču konservatīvais protestantu vairākums sacēlās pret to, piespiežot līgumu anulēt, kā rezultātā vardarbība turpinājās vēl desmit mokošus gadus -- līdz 1996. gadam. Lai gan Ziemeļīrijā notiekošie nemieri nebija reliģiska rakstura, reliģiskajiem līderiem bija nozīmīga loma tajos. Proti, Īrijas Republika bija katoļu baznīcas teokrātija, savukārt Ziemeļīrija bija protestantu teokrātija. Tās abas pretojās sociālo un cilvēktiesību aktīvistu centieniem veicināt sieviešu, strādājošo un dažādu minoritāšu grupu emancipāciju.

Arī Īrijas tautsaimniecības stāvoklis tobrīd bija dramatisks. Īrijas Republikā valdīja krīze — līdzīga tai, ko mēs pieredzējām 2008. gadā. No aptuveni 3 miljoniem iedzīvotāju, gandrīz 250 tūkstoši bija bez darba un aptuveni 250 tūkstoši bija emigrējuši uz Angliju, ASV, Kanādu un Austrāliju. Gandrīz visi no šiem cilvēkiem bija jaunieši. Valsts zaudēja milzum daudz talanta, vitalitātes un enerģijas.

Pieaugušo izglītība tobrīd piedzīvoja pārmaiņas — no tradicionālām pieaugušo apmācībām, kurās tiek apgūtas profesijas un saņemta amata kvalifikācija (piemēram, grāmatveža un mehāniķa), tā kļuva par nozīmīgu sociālu iniciatīvu, it īpaši, mācot pamatprasmes pieaugušajiem. Tobrīd aptuveni 25 % pieaugušo valsts iedzīvotāju saskārās ar būtiskām rakstītprasmes problēmām. Tas bija raksturīgi konkrētam iedzīvotāju slānim — proti, vienkārša darba strādniekiem. Septiņdesmito gadu beigās par izglītību atbildīgās amatpersonas beidzot akceptēja pieaugušo izglītības pedagogu nepieciešamību, un viņu uzdevums bija palīdzēt cilvēkiem ar rakstpratības problēmām.

Taču paralēli iezīmējās arī kāds cits pārsteidzošs process. Visā valstī — mājokļu virtuvēs, kopienu centros un citur – jebkurās pieejamās telpās — sievietes satikās, veidoja grupas un sāka mācīties viena no otras. Ar laiku šī kustība kļuva pazīstama kā Sieviešu kopienu izglītība. Man palaimējās būt iesaistītai šajā procesā, un 1985. gadā es uzstājos ar sieviešu studiju lekcijām kāda pagasta centra virtuvē, kur paralēli man darbojās arī daudzi citi pieaugušo pedagogi. Šīs kustības sauklis bija „NAV BĒRNUDĀRZU – NAV IZGLĪTĪBAS (NO CLASSES WITHOUT CRÉCHES)”. Tas nozīmēja, ka sievietes varēja ņemt līdzi bērnus, kuri mācījās kopā ar mātēm, turklāt šī agrīnā pirmsskolas izglītība deva ļoti daudz. Kopienu izglītības kustība pozitīvi ietekmēja pieaugušu izglītības attīstības dažādus procesus - metodes, pētījumus, kā arī pieaugušo izglītības politiku, kas tika izstrādāta deviņdesmito gadu beigās un publicēta 2000. gadā.

Pēc sieviešu kopienu izglītības uzplaukuma parādījās izglītības iespējas arī bezdarbniekiem. Man bija lieliska iespēja piedalīties Eiropas finansētajās programmās, kur bezdarbnieku apmācībās mēs izmantojām feministu izglītībā gūto pieredzi --  metodes, praksi un principus, lai emocionāli stiprinātu cilvēkus situācijās, kad jāsaskaras ar negācijām un sociālu spiedienu. Par spīti augstajam bezdarba līmenim, tobrīd darbā iekārtošanas aģentūras no bezdarbnieku apmācībām sagaidīja galvenokārt prasmi sagatavot ideālu  CV  vai pieredzes aprakstu un iemaņas, kas nepieciešamas darba intervijās. Būtībā, atbildība par bezdarbu bija jāuzņemas pašiem bezdarbniekiem, nevis sociālajai situācijai. Savās programmās mēs mainījām šo pieeju, un daudzi mūsu skolnieki turpināja darboties pieaugušo izglītības jomā, cenšoties vairot sociālo taisnīgumu savās kopienās. Šie kopienu attīstības aktīvisti strādāja arī ar neaizsargātajām iedzīvotāju grupām, piemēram, narkomāniem un citiem cilvēkiem, kas tiek diskriminēti un izstumti no sabiedrības.

Jaunās tūkstošgades sākumā Īrijā sāka ieplūst cilvēki no Āfrikas un Austrumeiropas, kas galvenokārt cerēja gūt ekonomisku labumu, taču to vidū bija arī ļaudis, kas bēga no nepanesamiem sociālajiem apstākļiem savā dzimtenē — korupcijas, ekspluatācijas, fiziskas un seksuālas vardarbības. Arī šiem cilvēkiem pieaugušo izglītotāji centās palīdzēt pēc līdzīgiem principiem.

Cik tālu mēs esam tikuši šobrīd? Kopš 2008. gada globālās ekonomikas lejupslīdes ir noskaidrojusies taktika, kā izmantot krīzi, lai īstenotu pieaugušo izglītības mērķus. Varētu šķist, ka šis plāns ir daudzpusīgs, taču galvenokārt tas ir vērsts uz vienu — tas ir saistīts ar patēriņu, vērsts uz darbaspēka aktivizēšanu, un plāna pamatā ir spēcīgi jūtama sabiedrisko attiecību virzīta tirgus interešu “neredzamā roka”. Ir pamanīts, ka pieaugušo izglītības panākumi, uzrunājot un motivējot tos cilvēkus, kas parasti paliek ārpus "redzamības zonas", varētu tikt izmantoti, virzot šo dienas kārtību. To uzskatāmi varēja redzēt Īrijā, kur pieaugušo izglītības koncentrēšanās uz personīgo un sociālo izaugsmi tika novirzīta otrajā plānā par labu  profesionālo prasmju uzlabošanai. Diemžēl, mēs esam liecinieki pieaugušo izglītības sociālā projekta erozijai, pārvēršoties par noplicinātu, šauri definētu darbaspēka aktivizēšanas pasākumu. 
Tikšanās reizes, kas pulcē pieaugušo izglītības speciālistus no visas Eiropas, palīdz saprast mūsu kopīgo mērķi — mums ir jābūt uzticīgiem pieaugušo izglītībai, kas visos veidos stiprina cilvēka garu: personīgi, sociāli un kultūras aspektā.  Pieaugušo izglītības centrā ir jābūt attiecībām, tai ir jāvieno cilvēki un tai ir jāpalīdz saprast, kā katram no mums attīstīt to īpašo sajūtu, kas mūs padara par cilvēciskām būtnēm nevis tikai darba ņēmējiem vai patērētājiem.

Brida Konolija ir Meinutas universitātes Pieaugušo un kopienas izglītības fakultātes pasniedzēja. Bridai Konolijai ir publicējusies kritiskās pedagoģijas, dzimtes, kopienu un grupu darba jautājumos, stingri akcentējot demokrātijas principus un izglītības nozīmi. 

 

Share on Facebook Share on Twitter Epale SoundCloud Share on LinkedIn
Refresh comments Enable auto refresh

Tiek rādīts 1. - 3. no 3
  • Lietotāja Jānis Višķers attēls

    Man ļoti patīk šī doma par sajūtu attīstību cilvēkos, kas padara Mūs par cilvēciskām būtnēm nevis tikai darba ņēmējiem vai patērētājiem. Cilvēks nav robots, Mums ir emocijas, savas vajadzība, mērķi un pats galvenais Ģimene! Šī pieaugušo izglītība ir ļoti svarīga mūsu ekanomikai un labklājībai. Būdami zinoši pieaugušie, mēs palīdzam izglītot savu jauno paaudzi un liekam pamatīgus pamatus nākotnē. (Ar to es domāju: Šis tehnaloģiju laikmets cilvēku attālina vienu no otra, cilvēki kļūst par tehnaloģiju ''Vergiem'', par naudas mašīnām, kuras ir iestatītas vienā režīmā pelnīt vai ražot pēc iespējas vairāk. Izzūd emocionālā pasaule, (šīs sajūtas par ko runā pieaugušo izglītība), bez kuras pilnvērtīga dzīve nav iedomājama. Šī pieaugušo izglītošana un acu atvēršana, kad viss neslēpjas naudā vai darbā, bet gan zināšanas, izglītība, miers un laime ar Sevi, sev tuvajiem un apkārtējiem.) 

  • Lietotāja Christian BERNHARD-SKALA attēls

    dear Mrs. Gill,

    you might like this kind of reflection by a German colleague of Brid

    /en/blog/what-remains-2015-what-coming-2016

     

  • Lietotāja L Gill attēls

    I could read this kind of reflection all day !